Jo spēcīgāk informācija ietekmē mūsu emocijas un jo vairāk tā atbilst mūsu uzskatiem, jo vieglāk to pieņemt par patiesību — īpaši tad, ja ar to dalās cilvēks, kuram uzticamies. Tieši šādās lamatās reiz iekrita Gunta Sloga, mediju eksperte un Baltijas Mediju izcilības centra direktore.
Viņa sociālajā tīklā Facebook ieraudzīja pazīstamā amerikāņu vēsturnieka Timotija Snaidera publikāciju par to, ka pēc Ukrainas dronu triecieniem uzņēmuma “Yandex” centriem Krievijā sociālajos tīklos esot samazinājusies agresīvu labējo botu aktivitāte.

Slogai šī informācija šķita pārliecinoša, jo Snaiders ir autoritatīvs eksperts, turklāt tā nebija pretrunā ar viņas priekšstatiem par notiekošo. Nākamajā dienā viņai uzrakstīja faktu pārbaudītājs. Izrādījās, ka tiešu saistību starp triecieniem “Yandex” objektiem un botu aktivitātes samazināšanos nav iespējams apstiprināt. Tas drīzāk bija subjektīvs iespaids.
“Es izdzēsu publikāciju. Taču tā bija ļoti laba mācība. Katram no mums ir personīga atbildība.
Tāpēc, pirms ar kaut ko dalāmies, ir vērts uz mirkli apstāties un sev pajautāt: ‘Vai tā patiešām ir taisnība? Vai tam ir pierādījumi?’” viņa sacīja.
Šo stāstu Gunta Sloga pastāstīja 4. novembrī pasākumā par informatīvās telpas drošību. To organizēja Eiropas Parlamenta birojs Latvijā sadarbībā ar Baltijas Mediju izcilības centru (BCME), centru “Europe Direct Latgale” un Daugavpils Izglītības pārvaldi.
Bet kāpēc mēs dažkārt izplatām informāciju, pirms pagūstam to pārbaudīt? Un kā iemācīties izvairīties no šādām lamatām? Skaidrojam.
Kā mēs paši izplatām viltus ziņas
Dezinformācijas izplatīšanās nebeidzas brīdī, kad kāds to rada. Lai to ieraudzītu tūkstošiem cilvēku, ir vajadzīgi skatījumi, komentāri un dalīšanās ar publikācijām. Un šo darba daļu bieži paveic parastie sociālo tīklu lietotāji.
Emociju iespaidā

Viena no galvenajām dezinformācijas un manipulatīva satura priekšrocībām ir spēja izraisīt spēcīgu reakciju. Bailes, dusmas, sašutums vai pārsteigums liek cilvēkam pievērst uzmanību publikācijai un pēc tam arī dalīties ar to.
Kā skaidro stratēģiskās komunikācijas eksperte Linda Curika, šīs emocijas mudina cilvēkus nekavējoties rakstīt komentārus vai dalīties ar publikācijām ar tuviniekiem. Taču tas tikai palielina provokatīvā satura sasniedzamību.
“Spēcīgas emocijas liek cilvēkam dalīties ar video vai kādam to nosūtīt. Taču tieši tas viņiem ir vajadzīgs. Jo biežāk jūs dalāties, sūtāt draugiem, komentējat vai kā citādi mijiedarbojaties ar saturu, jo lielāka iespēja, ka algoritms parādīs šo video vēl lielākam cilvēku skaitam,” skaidro eksperte.
Turklāt tam nav obligāti jātic viltus ziņām. Pietiek sašust par publikāciju un nosūtīt to paziņam ar vārdiem “paskaties, kādas muļķības” vai iesaistīties strīdā komentāros.
Kad publikācija apstiprina mūsu uzskatus
Īpaši grūti ir pārbaudīt informāciju, kas sakrīt ar mūsu viedokli. Psiholoģijā un mediju analīzē šo parādību dēvē par apstiprinājuma aizspriedumu. Tā ietekmē mēs vieglāk pieņemam informāciju, kas atbalsta mūsu pasaules redzējumu, un kritiskāk izturamies pret to, kas tam ir pretrunā.
Šādos brīžos pat pieredzējuši cilvēki var pārstāt kritiski izvērtēt informāciju. Tieši šis mehānisms nostrādāja raksta sākumā aprakstītajā Guntas Slogas gadījumā.
“Kāpēc es ar to dalījos? Tāpēc, ka man patīk doma, ka Ukraina ir devusi triecienu infrastruktūrai, kas saistīta ar Krievijas dezinformāciju, un tās sociālajos tīklos vairs nebūs. Jo es, protams, atbalstu Ukrainu un esmu pret Krieviju. Un es pat neaizdomājos — vai Timotijam Snaideram ir taisnība?” viņa atzina.

Atlantijas padomes Digitālās pētniecības laboratorijas (DFRLab) Baltijas valstu pētniece un NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra eksperte Nika Aleksejeva skaidro, ka sociālajos tīklos šis efekts pastiprinās. Tajos veidojas informācijas burbuļi, bet to iekšienē — atbalss kameras.
“Šādās atbalss kamerās visi cits citu pārliecina par savu taisnību. Oponentu argumenti tiek izmantoti nevis tāpēc, lai izprastu situāciju, bet gan lai vēl vairāk aizstāvētu un nostiprinātu savus uzskatus,” viņa skaidro.
Rezultātā viens un tas pats priekšstats var atkārtoties atkal un atkal — publikācijās, komentāros un sarunās ar cilvēkiem, kuri uz situāciju raugās līdzīgi. Pamazām tas sāk šķist pašsaprotams jau tāpēc vien, ka mēs ar to pastāvīgi sastopamies.
Vairāk uzticamies pazīstamiem cilvēkiem un vietējiem avotiem
Dažkārt uzticēšanos rada ne tik daudz pats ziņojums, cik cilvēks, no kura to esam saņēmuši. Informāciju, ko atsūtījis radinieks, kolēģis vai kaimiņš, varam uztvert pavisam citādi nekā tādu pašu ziņu no nepazīstama konta.
To apliecina arī Eirobarometra dati. 2025. gada jūnijā pēc Eiropas Parlamenta pasūtījuma uzņēmums “Ipsos” aptaujāja 26 121 cilvēku visās 27 Eiropas Savienības valstīs. Aptaujas dalībniekiem jautāja, kam viņi uzticas visvairāk.
Latvijā pirmajā vietā ierindojās radinieki un draugi — viņiem uzticas 47% aptaujāto. Zinātniekiem uzticas 30%, valsts iestādēm — 14%, plašsaziņas līdzekļiem — 13%, bet žurnālistiem — 12%.
Vidēji Eiropas Savienībā radiniekiem un draugiem uzticas 45% aptaujāto — tikpat, cik zinātniekiem. Salīdzinājumam — žurnālistiem uzticas 13%, valsts iestādēm arī 13%, bet plašsaziņas līdzekļiem — 10%.


Vispirms mēs uzticamies tiem, kurus pazīstam. Un šī uzticēšanās viegli tiek pārnesta arī uz informāciju, ar kuru viņi dalās.
Līdzīgi darbojas arī vietējās Facebook grupas. Ja publikācija parādās kopienā, kuras nosaukumā ir mūsu pilsētas vai apkaimes nosaukums, rodas sajūta, ka to rakstījuši “savējie” — cilvēki, kuri dzīvo netālu un zina, kas notiek uz vietas.
Taču tas negarantē informācijas patiesumu. Paziņa, iespējams, neko nav pārbaudījis, bet vietējo lapu var pārvaldīt arī nezināms cilvēks.
Iesaistoties strīdos
Dezinformāciju iespējams izplatīt pat tad, ja mēs tai kategoriski nepiekrītam. Piemēram, cilvēks ierauga manipulatīvu publikāciju, sašutumā uzraksta garu komentāru, un citi lietotāji viņam atbild.
Tā publikācija saņem arvien vairāk reakciju un ar to dalās arvien biežāk, kas tikai palīdz dezinformācijai izplatīties.
Īpaši sarežģīti kļūst tad, ja apspriestā tēma ir saistīta ar cilvēka vērtībām.
“Mēs neesam gatavi no tām atteikties, jo tas nozīmētu atteikties no daļas sevis. Tieši tāpēc jautājumi, kas šķeļ sabiedrību, bieži ir saistīti ar mūsu identitāti, piederību noteiktai grupai un galu galā arī ar drošības sajūtu.
Un tad cilvēkam jāizvēlas, kurai nometnei viņš pieder. Iespēju palikt pa vidu šādos strīdīgos jautājumos praktiski nav,” skaidro Nika Aleksejeva.
Turklāt pētniece vērš uzmanību uz to, ka dezinformācijas mērķis ne vienmēr ir panākt, lai cilvēks noticētu vienai konkrētai notikumu versijai.
“Diemžēl sanāk tā, ka gan cilvēki, kuri izplata dezinformāciju, gan tie, kuri cenšas to atmaskot, galu galā var panākt vienu un to pašu rezultātu — parasts cilvēks vairs nesaprot, kas ir patiesība un kas nav.
Viņš jūtas apjucis. Viņš sāk domāt: bet ja nu tam, ko es tagad dzirdu, patiešām ir nozīme? Bet ja nu arī tas, ko man pastāstīja kaimiņš, ir patiesība? Rezultātā rodas sajūta, ka nevienam nevar uzticēties,” viņa skaidro.
Kad dažādi cilvēki dzird atšķirīgas viena un tā paša notikuma versijas, katram veidojas savs priekšstats par notikušo.
“Jūs satiekaties virtuvē un visu to apspriežat. Nav tik svarīgi, kas patiesībā notika. Svarīgi ir tas, ka jums ir daudz dažādu versiju. Turklāt neviens no jums nav eksperts, kurš patiešām zina, kas noticis. Jūs sākat savā starpā strīdēties. Tā arī rodas šķelšanās,” skaidro Nika Aleksejeva.
Ko ar to darīt?
Ir vērts apstāties
Vispirms ir svarīgi nepalīdzēt informācijai izplatīties, pirms esat to pārbaudījuši. Ja publikācija izraisa vēlmi nekavējoties kaut ko darīt — nosūtīt to radiniekiem, uzrakstīt sašutuma pilnu komentāru vai brīdināt visus apkārtējos —, ir vērts apstāties.
Linda Curika iesaka spēcīgu emociju brīdī ieņemt novērotāja pozīciju. “Ja ziņa jūs emocionāli satricinājusi, ir svarīgi laikus sev pajautāt: vai te nav manipulācijas un vai kāds vienkārši nemēģina spēlēties ar manām jūtām?” viņa norāda.
Īpaši uzmanīgiem jābūt, ja ziņojumā uzreiz tiek pateikts, kas jādara: “Dalieties!”, “Pastāstiet visiem!”, “Ejiet protestēt!”. Viņa iesaka pievērst uzmanību arī tādiem formulējumiem kā “Kāpēc mediji par to klusē?”.
Tas nenozīmē, ka jebkurš emocionāls vēstījums noteikti ir nepatiess. Arī reāli notikumi var biedēt, sadusmot vai izraisīt sašutumu. Taču spēcīgas emocijas ir labs iemesls padomāt, kas tieši mudina jūs pārsūtīt redzēto publikāciju.
Pārbaudīt faktus
Pēc tam ir vērts pārbaudīt informāciju, noskaidrojot:
- kas tieši tiek apgalvots;
- no kurienes šī informācija nākusi;
- vai ziņojumu apstiprina oficiālas iestādes vai uzticami mediji;
- vai publikācija galvenokārt nebalstās uz bailēm, dusmām vai sašutumu;
- vai tajā netiek piedāvāts pārāk vienkāršs sarežģīta notikuma skaidrojums;
- vai autors nemēģina uzreiz noteikt vainīgo vai sadalīt cilvēkus “mūsējos” un “viņējos”;
- vai jūs nemudina nekavējoties dalīties ar ziņojumu vai uz to reaģēt.
Gunta Sloga uzsver, ka ir svarīgi noskaidrot, no kurienes nākusi publikācija, fotogrāfija vai video un vai ir iespējams noteikt tā izcelsmi.
Turklāt Sloga aicina neuzticēties pārāk vienkāršiem sarežģītu notikumu skaidrojumiem. Pēc viņas teiktā, protestu, politisko konfliktu un citu notikumu patiesie cēloņi var būt daudz sarežģītāki, nekā tie tiek attēloti sociālajos tīklos. Tāpēc ir svarīgi izprast, kas īsti noticis.
Ja saprotat, ka jūsu priekšā ir dezinformācija, nedalieties ar to. Sociālo tīklu algoritmi neatšķir “labu” komentāru no “slikta”. Jebkura lietotāja darbība ir mijiedarbība ar saturu. Kad jūs paužat sašutumu, algoritms uztver, ka tēma izraisa reakciju, un sāk rādīt dezinformāciju vēl lielākam cilvēku skaitam.
Visbeidzot eksperti uzsver, ka medijpratība nav prasme, ko var vienreiz apgūt un pie tās vairs neatgriezties. Tehnoloģijas un manipulācijas paņēmieni mainās, tāpēc jāmācās ir nepārtraukti.
Vairāk par to, kā lasīt ziņas un neuzķerties uz viltus ziņām, “Chayka” stāstījusi šajos rakstos:
Lasiet arīKā nekļūt par viltus ziņu upuri? Skaidrojam, kā lasīt ziņas, pārbaudot faktuslat.chayka.lv












