Jurijs Kopasovs neizskatās pēc cilvēka, kurš būtu pensionējies šī vārda ierastajā nozīmē. Savā stāstā viņš daudz runā par pagātni, taču šī pagātne nav paslēpta atmiņās. Viņš pie tās atgriežas darot: rāda, kur bija trase, kur stāvēja laivas, kur treneri meklēja bērnus savām sekcijām, kur viņš pats pirmo reizi saprata, ka sacensības viņam patīk.

Viņa sporta karjera nesākās ar spožu biogrāfiju. Vispirms bija Rīga, Ilūkste, Daugavpils, strādnieku rajons, rūpnīcu sirēnas un pagalmu vide. Viņa stāstā grūtie pusaudža gadi, sports un disciplīna ir cieši saistīti. Disciplīna nenāca uzreiz, taču palika uz mūžu.

Šeit, pie ūdens, Jurijs rāda ne tikai krastu. Viņš rāda distanci. Saka, ka kādreiz no šīs vietas līdz "tālākajam galam" bija divi kilometri. Airētājiem tā bija darba telpa – tūkstoš metru distance, pusotrs kilometrs, apļi, treniņi, sacensības.

Tagad šī vieta izskatās rāmāk – ceļiņš, koki, ūdens, nejauši garāmgājēji. Taču Jurijam šī ainava paliek tāda kā sporta karte – tajā ir izeja pie ūdens, trase, treneris, laiva, bariņš draugu un atmiņas par sacensībām, kas šeit kādreiz norisinājās.

Ar airēšanu Jurijs pirmoreiz iepazinās vēl Rīgā. Treneris viņu iesēdināja laivā – un izrādījās, ka viņš labi notur līdzsvaru. Kad Jurijs atgriezās Daugavpilī, pagāja laiks, līdz viņš uzzināja, ka arī šeit var nodarboties ar airēšanu. Līdz tam bija aizrāvies ar vingrošanu, peldēšanu, futbolu – visu to, kas viņu kā puisi tolaik aizrāva.

It īpaši viņam patika vingrošana. Viņš atceras, ka treniņos ilgi nespēja izpildīt vienu elementu uz vingrošanas stieņa, bet sacensībās pēkšņi tas izdevās. Kopš tā laika sacensības viņam vairs nav bailes, bet gan stāvoklis, kurā izdodas sasniegt vairāk nekā parastajā treniņā.

Tad sekoja airēšana, izlase, sacensības, braucieni un vēlāk arī trenera darbs. Taču viņa stāstā svarīgs nav sasniegumu saraksts, bet gan tas, kā sports ir kļuvis par ikdienas sastāvdaļu: treniņi, sacensības, disciplīna un nepārtraukta kustība.

Par grūtajiem pusaudža gadiem Jurijs stāsta, nevēloties dramatizēt pagātni. Viņa stāstā parādās pagalma vide un pagrieziena punkts, pēc kura mainījās viņa sportiskā karjera. Viņš pats par to runā nevis kā par galveno biogrāfijas notikumu, bet gan kā par brīdi, pēc kura atgriezās airēšanā.

Pēc grūtā perioda viņš atgriezās treniņos jau kā pavisam cits cilvēks. Viņam bija izveidojusies fiziskā sagatavotība un ieradums trenēties katru dienu. Šī sistēma, kā viņš pats saka, ir saglabājusies līdz pat šim brīdim.

Kad Jurijam jautā, kāpēc viņš turpina trenēties, jau būdams pensijā, viņš atbild gandrīz bez pauzes: tāpēc, ka tas jau ir kļuvis par daļu no viņa. Sacensības viņam nav tikai par rezultātu – tur viņš satiek cilvēkus, kuri ar laiku kļūst gandrīz par draugiem.

Ja ilgi neko nedara, saka Jurijs, sāk sāpēt te vienā vietā, te citā. Taču vajag tikai nedaudz pakustēties, un kļūst vieglāk. Tagad skriet ir grūtāk, tāpēc viņš vairāk nodarbojas ar sporta soļošanu. Tehniku viņš izskaidro vienkārši: papēdis, pirksts, kāja neatraujas no zemes. Paziņas jautā, kurp viņš tā steidzas, – bet viņam tā nav steiga, bet treniņš.

Jurijs neromantizē vecumu. Viņš atklāti saka, ka kļūst arvien grūtāk: sāp kājas, ceļgali, dažreiz parādās slinkums. Taču disciplīna viņam nav vecuma dāvana – tai jābūt pastāvīgai jebkurā vecumā.

Paradums kustēties ir saglabājies. Jurijs soļo, peld, nodarbojas ar svaru celšanu un piedalās sacensībās. Viņš neizturas kā vienīgais spēcīgais starp vājiem: startos viņš redz cilvēkus, kuri ir vecāki un spēcīgāki. Viņa vecuma grupā soļošanā ir daudz dalībnieku, un ne vienmēr izdodas iekļūt godalgoto vietu skaitā. Viņam tas ir normāli, lai gan vēlme uzvarēt paliek.

Jurijs rāda medaļas bez lielīšanās. Viņš nevēlas tās uzlikt ap kaklu, lai iznāktu skaists portrets. Viņam ir interesantāk tās izkārtot, paņemt rokās un izskaidrot, kura no kurienes nāk: no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, Francijas, Eiropas, pasaules čempionāta.

Viņš stāsta, ka veterānu sportā sāka startēt apmēram 62–65 gadu vecumā un startē joprojām. Pēc viņa teiktā, viņš ir bijis četrkārtējs pasaules čempions un pieckārtējs Eiropas čempions. Pēdējos gados labi veicas citos sporta veidos: soļošanā, svarcelšanā, peldēšanā. Airēšana ir palikusi otrajā plānā – līdzsvars un veiklība vairs nav tādi kā agrāk.

Dažu gadu laikā viņš ir savācis desmitiem medaļu. Viņa stāstā tās nav vienkārši izstādes eksponāti, bet gan veids, kā atcerēties sacensības, pilsētas, gadus un sporta veidus.

Pēc sportista karjeras beigām Jurijs strādāja par treneri: trenēja bērnus, bija fizkultūras skolotājs, vadīja sporta bāzes ķīmiskās šķiedras rūpnīcā. Savā stāstā viņš pastāvīgi piemin ne tikai sportistus, bet arī vietas – baseins, stadions, zāle, airēšanas bāze.

Viņš atceras, kā Daugavpilī norisinājās sacensības, kā treneri iesaistīja jauniešus, kā varēja nodarboties ar dažādiem sporta veidiem, neieguldot lielas naudas summas. Viņa atmiņā sports bija daļa no pilsētas sistēmas, nevis atsevišķs hobijs. Šobrīd viņš nav pastāvīgā darbā, bet reizēm iesaistās restaurācijas darbos.

Ārpus sporta Jurijam ir māja, vasarnīca, lauku sēta, sadzīves darbi un ģimene. Viņš dzīvo kopā ar draudzeni, un viņi viens otram palīdz. Viņam ir dēls, meita un mazbērni. Par mazmeitu viņš runā ar īpašu siltumu: viņa viņu ļoti mīl, dejo un jau uzstājas.

Jurijs nerunā par vecumdienām kā par laiku, kad viss jau ir beidzies. Drīzāk tas ir laiks, kad nākas rūpīgāk izvēlēties slodzi un godīgāk uztvert savu ķermeni. Airēšana nu ir otrajā plānā, skriet kļuvis grūtāk, bet tās vietā nākusi soļošana. Svarcelšanai viņš pievēršas mājās, bet laiku pa laikam dodas arī peldēt.

Novecošana šajā gadījumā neizskatās pēc atteikšanās no sevis. Tas ir nepārtraukts pielāgošanās process: no kaut kā jāatsakās, kaut kur kaut kas jāmaina, jāpieņem, ka uzvaru var arī nebūt, tomēr ir vērts iet un rīkoties.

Jurijs saka vienkārši: "Kustība ir dzīve." Viņa gadījumā tā nav tikai skaista frāze. Tā ir biogrāfija.

Ainārs Lociks Naujenes apkārtnē dzīvo kopš dzimšanas. Šeit uzreiz jutams plašums: ceļš, lauki, ūdens, mežs, saimniecības ēkas, pagalms un dzīvnieki.

Laukos attālumi ir daļa no ikdienas. Ainārs saka, ka ar ceļiem problēmu nav: to pastāvīgi tīra, satiksme ir normāla, sabiedriskais transports kursē. Var aiziet uz vietējo veikalu vai aizbraukt uz Daugavpili.

Kad Aināram jautā, kāpēc viņš dzīvo šeit, nevis pilsētā, viņš atbild īsi: "Lauki ir dzīve." Viņam tā nav tikai romantiska frāze. Viņš to izskaidro praktiski: ja visi aizbrauks uz pilsētu, veikali paliks tukši; ja nebūs lauksaimnieku, nebūs maizes, gaļas un piena.

Tā nav vienkārši vieta, kur ir skaisti, klusi un svaigs gaiss. Tā ir vieta, kur katru dienu ir jāstrādā ar rokām: jārūpējas par dzīvniekiem, jārisina sadzīves jautājumi, jāpalīdz ģimenei un jāuztur saimniecība.

Pagalmā blakus Aināram vienmēr kāds ir: suns, kaķis, vista, govis, teļi. Dzīvnieki šeit nav tikai fons vai gleznaina detaļa – tie nosaka dienas ritmu.

Jautāts, kā sākas rīti, Ainārs bez vilcināšanās atbild: vispirms jāpabaro un jāslauc, tad var atpūsties, un pēc tam atkal jāķeras pie saimniecības darbiem; vēl jāizved pastaigā suns. Pilsētā rīts var sākties ar kafiju un ziņām; šeit – ar tiem, kas gaida cilvēku.

Aināra saimniecībā ir piena un gaļas govis. Piena govju pašlaik ir trīs, vēl divas jaunas aug; gaļas govju – vienpadsmit. Tā nav saimniecība "lai būtu ar ko palielīties", bet gan ikdienas pienākums: barot, slaukt un katru dienu atgriezties pie šiem darbiem.

Ainārs vēl nav pensionējies – līdz pensijai vēl divi gadi. Taču vecums jau liek sevi manīt: spēki vairs nav tie paši, pirms divdesmit gadiem bija daudz vairāk enerģijas. Taču rūpes par dzīvniekiem nekur nezūd – viņiem joprojām ir nepieciešama ikdienas uzmanība.

Slaukšanas aina visprecīzāk atspoguļo šo stāstu. Tas nav kāds skaists attēls par lauku dzīvi – tas ir darbs, pie kura regulāri jāatgriežas. Šo darbu nevar atlikt uz rītdienu: tam nav brīvdienu vai atvaļinājuma.

Ainārs saka atklāti: darbs laukos ir smags. Taču uzreiz piebilst par otru tā pusi – neatkarību.

Fotogrāfijā Ainārs baro teliņu no pudeles. Šī aina parāda lauku dzīvi caur darbību, nevis caur sarunām: ikdienas rūpes ir redzamas uzreiz.

Ainārs runā par laukiem kā par vietu, kur ir daba, svaigs gaiss un pašu ražoti produkti – "ekoloģiski tīri, bez ķimikālijām". Taču aiz šiem produktiem slēpjas ikdienas darbs, kas veikalā nav redzams.

Netālu no pagalma ir drava. Ainārs nestāsta nekādu īpašu stāstu par bitēm, taču stropi joprojām ir saimniecības sastāvdaļa: vēl viena sezonas darba šķautne papildus govīm, pagalmam un tehnikai.

Viņa dzīvē ir arī medības – nevis kā galvenā tēma, bet kā viena no viņa dzīves detaļām, kas saistīta ar mežu un laukiem. Ainārs to raksturo kā interesi par dabu un dzīvniekiem un sev to skaidro kā veidu, kā regulēt dzīvnieku populāciju.

Lauku dzīve nebalstās tikai uz cilvēka rokām – ir nepieciešama tehnika, transports un pastāvīga gatavība risināt sadzīves jautājumus. Kaimiņu vairs tikpat kā nav.

Uz jautājumu, kas viņam palīdz, Ainārs atbild mierīgi, bez sūdzībām: palīdz bērni, citu palīgu nav. Tāda nu ir dzīve – ja tev ir sava saimniecība, par to jārūpējas pašam.

Aināra ģimenē ir četri cilvēki: viņš, sieva un divi dēli. Bērni atbrauc un palīdz, taču ikdienas ritmu saimniecībā nosaka viņš.

Šajā stāstā nav ģimenes kopbildes – ģimene tiek atainota caur galvenā varoņa stāstījumu. Savukārt ziedi, pagalms un lapene liecina, ka šī māja ir dzīva vieta: šeit ne tikai strādā – tā ir vide, kuru viņi cenšas uzturēt un kopt.

Kad Aināram jautā, ko jaunieši nesaprot par dzīvi un novecošanu ciematā, viņš nevienu tieši nevaino. Viņš saka, ka jaunieši, iespējams, vienkārši nevēlas strādāt laukos: viņi dodas uz ārzemēm lasīt zemenes, bet šeit strādāt nevēlas. Viņš apzinās, ka darbs ir grūts, taču laukos viņš saskata to, kas pietrūkst pilsētai – patstāvību.

Runājot par novecošanu, Ainārs par galveno uzskata nevis mierīgu atpūtu, bet gan dzīvesprieka saglabāšanu. Pēc viņa teiktā, novecošana nav līdzīga apstāšanās brīdim – tā ir saistīta ar kustību, darbu, ķermeni un pienākumiem.

Naujenes apkārtne šķiet plaša, taču šis plašums nenozīmē vieglu dzīvi. Aiz laukiem, ūdens, ceļa un dzīvniekiem slēpjas ikdienas darbs, ko nevar apturēt. Spēki vairs nav tādi kā pirms divdesmit gadiem, taču Ainārs ciemu joprojām raksturo kā dzīvi. Viņam tā ir ne tikai dzimšanas vieta, bet arī dzīvesveids.

Uz asfalta nekas neaug.

Aleksandrs dzīvo pilsētā, taču vasaras pavada šeit – vasarnīcā netālu no Silenes. Pagalmā viss liecina par to, ka šeit vienmēr ir ko darīt – pirts, malka, dārzs, stādi, tehnika, vadi, dūcošas bites, veci, taču vēl izmantojami priekšmeti un jaunas rūpes, kas parādās katru dienu.

Aleksandrs jau ir aizgājis pensijā, taču turpina strādāt par elektriķi. Turklāt viņš nodarbojas ar dārzkopību, saimniecību, nedaudz arī ar biškopību un, kā pats saka, "bauda dabu." Pensija šeit nav gluži apstāšanās – drīzāk tas ir cits ritms: darbs vairs ne vienmēr sākas pēc grafika, bet tomēr nebeidzas.

Runājot par savu darbu, Aleksandrs nemeklē nekādus skaļus vārdus. Viņš vienkārši saka: ja ir spēki – strādājam; kamēr esmu vajadzīgs – strādājam. Pieredze, kā viņš saka, daudz ko maina: ja pārzini savu darbu, tam vairs nav vajadzīgs tik daudz spēka, cik precizitāte.

Darbs viņam ir arī papildu ienākumu avots – taču tas nebūt nav vienīgais iemesls. Tas dod sajūtu, ka Aleksandrs ir vajadzīgs: mājās ir jāpalīdz Natālijai, bet darbā neiztikt bez pieredzējušiem speciālistiem.

Elektriķa darbs nav tikai vadi un rozetes. Aleksandrs saka, ka tajā ir nepieciešama pacietība un zināšanas, un darba pieredzes laikā tās ir uzkrātas daudz. Pieredze palīdz strādāt efektīvāk un bez liekas fiziskas piepūles.

Viņa pagalmā par to liecina sīkas detaļas: vadi, vecā tehnika, radiouztvērējs, saimniecības rīki. Var redzēt, ka šeit dzīvo cilvēks, kurš ir pieradis strādāt ar rokām. Te ir nepieciešams ne tikai spēks, bet arī veiklība.

Aleksandra ikdiena sākas ar konkrētiem darbiem: uzkarsēt "Titānu" (ūdens sildītāju ar iebūvētu kurtuvi), uzsildīt ūdeni, pagatavot ēst, apstaigāt saimniecību un paskatīties, kur ir nepieciešama palīdzība.

Izteiktas robežas starp darbu un mājām nav – viss ir savstarpēji saistīts. Aleksandrs saka, ka vecumdienās nez kāpēc nepietiek laika: tu kaut ko dari, laiks iet, taču paspēt visu tik un tā nesanāk.

Bites viņa dzīvē ieņem varbūt ne galveno, taču ievērojamu vietu. Viņš gan precizē, ka "konkrēti" ar biškopību nenodarbojas – tā drīzāk ir papildu nodarbošanās, kaut kas, ko viņš dara sev pašam. Ja bites atlido, tad tās paliek; ja ir medus sev un ģimenei – ar to arī pietiek.

Natālija šajā stāstā gandrīz neko nesaka, taču viņas klātbūtne ir svarīga Aleksandra stāsta daļa. Kad viņam jautā, kas viņam dod sajūtu, ka viņš ir vajadzīgs, viņš vispirms piemin sievu: viņai ir nepieciešama palīdzība. Tas neizklausās pēc skaļiem vārdiem, bet gan pēc vienkāršas atbildības sajūtas – ir jāstrādā ne tikai tāpēc, ka tevi aicina uz darbu, bet arī tāpēc, ka blakus ir cilvēks, par kuru tu rūpējies.

Jaunākā paaudze šajā stāstā parādās nevis caur svinīgu portretu, bet gan caur darbību: bērns laista koku, nes lejkannas, pavada laiku pagalmā kopā ar pieaugušajiem.

Aleksandram patīk komunicēt ar jaunākās paaudzes pārstāvjiem – viņš vēlas uzzināt, kādi viņi ir. Taču viņš šo saikni neidealizē: jaunieši tagad ir pavisam citādi, un dažkārt ar viņiem nav viegli. Pēctecība ne vienmēr izpaužas kā pilnīga savstarpējā sapratne. Reizēm tas vienkārši ir kopīgs pagalms, ūdens lejkannā, koks, kurš jāaplaista, un pieaugušie blakus.

Kad Aleksandram jautā, ko viņam nozīmē mājas, saimniecība un darbs ar rokām, viņš atbild īsi. Šī frāze ietver visu stāstu: elektrība, dārzs, bites, "Titāns" ar karstu ūdeni, palīdzība Natālijai, bērns pagalmā, tehnika, pirts – tas viss nav atsevišķas nodarbes, bet gan viens veids, kā saglabāt dzīves ritmu.

Pensija šeit neatceļ darbu, bet maina tā tempu. Kamēr ir darbs, cilvēks joprojām ir vajadzīgs. Un kamēr ir kāds, kam palīdzēt, darbam ir jēga.

Kad Aleksandram jautā par vecumu, viņš atbild, ka vecumu kā tādu vēl nepazīst: viņš staigā, kustas. Tas nav vecuma noliegums – drīzāk viņa personīgais vecuma slieksnis vēl nav sasniegts. Kamēr cilvēks kustas, strādā, pārrauga saimniecību un joprojām ir vajadzīgs, vecums nav galvenais vārds, kas viņu raksturo.

Aleksandra pēdējais padoms jauniešiem izklausās tikpat vienkārši kā viss pārējais viņa stāstā: dzīvot skaisti, nedarīt ļaunu nevienam, strādāt savā un sabiedrības labā. Viņš saka, ka vēlāk, vecumdienās, visas šīs atmiņas atgriezīsies.

Pēc stāsta par pagalmu, tehniku, bitēm un motociklu uzmanība pievēršas mājai, vienkāršajai ikdienai: pati māja, priekšmeti tajā, tuvumā esošie cilvēki un darbi, kas turpinās.

Kamēr tu strādā – tu dzīvo.

Veronika Spiridonova dzimusi Spruktos – šajā pašā mājā. Viņa ir 89 gadus veca. No ārpuses māju ieskauj koki, zāle, ziedi un vecas saimniecības lietas; iekšā ir istaba, gulta, grāmatas, brilles, fotogrāfijas un ratiņkrēsls.

Kad Veroniku lūdz pastāstīt par sevi, viņa sāk vienkārši: dzimusi tepat, mācījās Spruktos, pēc tam Daugavpils 1. vidusskolā, to pabeidza 1956. gadā, pabeidza grāmatvedības kursus, meklēja darbu. Par savu dzīvi viņa saka tā: "Mana dzīve nav interesanta. Tā ir vienkārša." Taču aiz šīs vienkāršības slēpjas ciems, pilsēta, darbs, Donbasa reģions, ģimene, mazbērni, grāmatas un māja, no kuras viņa gandrīz neiziet, bet kurā joprojām valda dzīvība.

Pašlaik Veronika lielāko daļu dienas pavada mājās, un viņas dienai ir noteikta kārtība. Ziemā viņa pieceļas, iedzer kafiju, uzkarsē krāsni, pēc tam sēž, lasa un klausās radio.

Uz jautājumu, vai viņai kļūst garlaicīgi, viņa atbild, ka arī pati dzied dziesmas. Vai arī atceras dzejoļus un lasa tos skaļi – "tā lai ir interesantāk, ar izteiksmi". Istabā gandrīz nekas nenotiek, taču Veronika pati piepilda savu dienu.

Grāmatas Veronikai ir kas vairāk nekā vienkārši dienas nodarbe. Viņa saka, ka tās palīdz "labāk izprast dzīvi". Pašlaik viņai īpaši interesē grāmatas par to, kā cilvēki izturas viens pret otru un kāpēc viņi rīkojas tieši tā.

Viņa atceras skolas laikā lasīto grāmatu – Viļa Lāča romānu "Uz jauno krastu" – un sacerējumus, kurus gandrīz visi rakstīja "kā pēc parauga". No abām klasēm tikai viena meitene uzrakstīja citādāk un par to saņēma piecinieku. Šajā atmiņā var saprast, ka Veronikai tas ir svarīgi arī tagad: ne tikai pareizā atbilde, bet arī viņas pašas redzējums.

Reiz viņai piedāvāja ēdnīcas vadītājas amatu Kraujā. Iepriekšējā vadītāja pārliecināja: būs alga, būsi paēdusi, nebūs jātērē nauda. Veronika klausījās un nevarēja saprast, kā tas varētu būt iespējams. Jo, ja ēdnīcā kaut ko paņem, par to tik un tā jāsamaksā. Tātad visu algu saglabāt nav iespējams.

Turklāt viņai bija tikai divdesmit gadi, bet ēdnīcā strādāja pieaugušas sievietes. Veronika saprata: viņu tur neklausīs. Bet, ja sāksies trūkumi vai pārkāpumi, atbildēt nāksies vadītājai. "Nē, es to negribu," viņa nolēma.

Tad bija degvielas uzpildes stacija. Veronika atcerējās filmu par meiteni, kas strādāja degvielas uzpildes stacijā un daudz raudāja, jo vīrieši viņu aizskāra. "Es nemāku cīnīties ar vīriešiem," viņa nolēma. Arī māte centās viņu atturēt: "Tu vienmēr smaržosi pēc benzīna un petrolejas."

1958. gadā viņa tika pieņemta darbā kolhoza birojā par grāmatvedes vietnieci. Tur bija arī neliela bibliotēka, "simts grāmatu, ne vairāk". Pagāja daži mēneši, un Veronika nolēma doties uz Donbasu. Sākumā taisījās braukt viena un pat neplānoja par to stāstīt savam līgavainim. Taču ciematā ziņas izplatās ātri: viņš ieradās un teica, ka arī dosies ceļā.

Veronika piekrita tikai ar vienu nosacījumu: "Tāpat vienkārši ar tevi nebraukšu. Ja mēs reģistrēsim laulību, tad jā." Viņi apprecējās un aizbrauca kopā. Taču solītā dzīvokļa Donbasā nebija. Tā vietā viņi tika pie mazas istabiņas: tikai gulta un galdiņš, kuru vēlāk nopirka paši. Pēc viena gada viņi atgriezās. Pēc tam Veronika rūpējās par māju un saimniecību, audzināja bērnus un mazbērnus.

2022. gadā Veronika mājās paklupa un vairs nevarēja paiet. Viņa par to stāsta mierīgi: kāja neklausa, ne ar kruķiem, ne ar spieķi nekas nesanāk. Kopš tā laika viņa pārvietojas ratiņkrēslā.

Runājot par sevi, viņa pirmām kārtām uzsver savu neatkarību. Palīdzība ir vajadzīga tur, kur viena pati vairs netiek galā: iziet ārā, pabarot suni, atnest malku – tad viens, tad otrs mazbērns atbrauc un palīdz.

Kastē ir vairāku gadu laikā uzņemtas fotogrāfijas: bērni, pieaugušie, ģimenes ainas – tur ir gan melnbaltas, gan krāsainas bildes. Veronika paņem tās rokās, aplūko un atceras cilvēkus fotogrāfijās.

Kad viņa pārskata fotogrāfijas, stāsts kļūst personisks – tā vairs nav vienkārši pagātne, bet gan konkrētas sejas, mājas, notikumi un vārdi. Šajos brīžos svarīga ir viņas balss – tikai viņa var pateikt, kas redzams fotogrāfijā un par ko stāsta šis attēls. Atmiņa viņas stāstā ir līdzīga šai kastei: kaut kas atrodas virspusē, kaut kas ir paslēpts dziļumā, kaut kas negaidīti parādās rokās.

Veronikai ir arī smagas atmiņas. Viņa stāsta, kā jaunībā kaimiņu ciematā Vasarģeļišķos nodega māja un ugunsgrēkā gāja bojā cilvēki. Viņai parādīja, kur atradās bojāgājušie, taču viņa tos neredzēja – redzēja pelnus, dažas mantas, bet ne cilvēkus. Vēlāk viņa to izskaidro šādi: iespējams, atmiņa pati izveido aizsardzības mehānismu, ja cilvēkam nav vajadzības redzēt pārāk briesmīgas lietas.

Kad Veronika stāsta par mazbērniem un mazmazbērniem, viņas balss tonis mainās. Viņai vispriecīgākās stundas ir tad, kad tie ierodas; viņa tos sauc "manas dāvaniņas". Viņa sāk skaitīt: mazdēli, mazmeitas, daudz mazmazbērnu — Alina, Diāna, Alisa, Sofija, Uljana; ir jau arī mazmazmazmeita Ariana.

Veronika raizējas par katru. Viņai saka: "Nu beidz, vecmāmiņ, mēs jau esam pieauguši." Bet viņa atbild savā manierē.

Kad Veronikai jautā, kas viņai šobrīd ir vissvarīgākais, viņa atbild ne par sevi, ne par slimību, ne par mājām, ne par palīdzību. Arī dzīvojot savā istabā Spruktos, viņa domā par notikumiem tālu ārpus savas mājas un ciema: viņa dzird, atceras, uztraucas un domā par citiem.

Uz jautājumu par vecumu Veronika atbild negaidīti: "Vecumu es nejūtu. Esmu vēl jauna." Viņa priecājas, kad pie viņas ierodas mazbērni un mazmazbērni; par savu mazmazmazmeitu Arianu viņa stāsta atsevišķi – meitenei ir trīs gadi, un viņa dzīvo Lielbritānijā. Veronika lasa, klausās radio, dzied, atceras dzejoļus.

Jauniešiem viņa vēlētos novēlēt, lai viņi dzīvotu draudzīgi, palīdzētu viens otram, lai viņiem būtu darbs un veselība, un lai nebūtu kara. Pārējais, viņa saka, izdosies, ja vien būs laba veselība.

Viņas stāstā ir māja, kurā viņa piedzima, grāmatas, kas palīdz saprast cilvēkus, fotogrāfijas, kas atdzīvina sejas, un ratiņkrēsls, kas mainīja viņas pārvietošanās veidu, bet nemainīja viņas raksturu.

Pjotrs Gavrilovs brauc pa trasi. Zila virsjaka mugurā, brilles, nūjas rokās. Kustības ir saskaņotas un precīzas: redzams, ka viņš ne vienkārši slido, bet saprot, kā darbojas ķermenis – kur likt kāju, kā turēt ķermeni un kad atspiesties.

Bērnībā bija gan slēpes, gan bise, gan pārgājieni mežā kopā ar vectēvu. Vēlāk – slēpes, biatlons, treniņi, veterānu sacensības, pasaules čempionāts Somijā. Tomēr šis stāsts nav tikai par sporta pagātni: Pjotrs nepamet trasi pats un palīdz uz tās iziet arī citiem – cilvēkiem, kuriem ir četrdesmit, piecdesmit, sešdesmit un vairāk gadu. Pjotram ir 69 gadi, bet, atbildot uz jautājumu par vecumu, viņš joko, ka viņam ir "vairāk nekā piecdesmit".

Trase sākas nevis no ātruma uzņemšanas, bet no noteikumiem. Uz plāksnes ir norādīts, kur drīkst iet, kur nedrīkst staigāt pa asfalta segumu un kur atrodas intensīvas satiksmes zona. Šeit blakus var sastapt gājējus, velosipēdistus, skrituļotājus, cilvēkus ar nūjām un sportistus uz skrituļslēpēm.

Pjotram tā ir pierastā vieta. Viņš cenšas tur trenēties katru dienu: reizēm pat divreiz, rītā un vakarā – ja ir spēki un ja ārā ir labs laiks. Ja kādu treniņu izlaiž, vakarā "sirdsapziņa grauž", it kā diena nebūtu bijusi pilnībā izmantota.

Pjotrs nerunā par sportu kā par varoņdarbu. Drīzāk jau kā par pieradumu un slodzes izpratni. Viņš uzskata, ka vecumā liekas slodzes vairs nav vajadzīgas – visam jābūt saprātīgās robežās. Taču "saprātīgās robežās" nebūt nenozīmē, ka jāiztiek bez pūlēm: organismam ir nepieciešama tāda slodze, lai mugura un krekls būtu slapji no sviedriem.

Par savu sporta biogrāfiju Pjotrs stāsta īsi, bez lielīšanās. Jau gandrīz no piecu gadu vecuma viņš slēpoja, pēc tam nodarbojās ar slēpošanu un reizēm arī ar biatlonu. 50 gadu vecumā viņš devās uz biatlona veterānu pasaules čempionātu Kontiolahti, Somijā – tas bija sapnis, ko viņš piepildīja.

Tur sabrauca veterānu elīte no visas pasaules. Pjotrs ieņēma 12. vietu savā grupā un 5. vietu jauktā estafetē. Par to viņš stāsta mierīgi: "Palika labas atmiņas." Blakus viņam ir cilvēki, kuri arī jau daudzus gadus ir saistīti ar sportu: viņš min Genādiju Anisimovu, sporta meistaru riteņbraukšanā, un Borisu Batmanovu, kurš nodarbojās ar jūras daudzcīņu.

Pjotram bija sava "veselības grupa" – ziemā kopā mēdza sanākt kādi piecpadsmit cilvēki. Viņi vēlējās iemācīties slēpot, un viņš palīdzēja: skaidroja, kā pareizi slēpot, kā izvēlēties inventāru, kā pareizi lietot nūjas un kā nepieļaut kļūdas ar stiprinājumiem.

Daudziem no skolas laikiem gandrīz nekas nav palicis prātā, bet daži vispār agrāk ar to nenodarbojās. Nāk pieaugušie, nāk bērni; vecāki iegādājas dārgo inventāru, taču ne vienmēr saprot, ko ar to darīt. Pjotrs to neuztver kā problēmu.

Viņš daudz runā par tehniku: klasiskajam stilam vajadzīgi vienas skrituļslēpes, slidsolim – citas; apaviem stingri jānotur kāja; riteņi ir jāpārbauda; nūja jātur rokā tā, lai atspiežoties plauksta varētu atslābināties. Viņa skaidrojumos nav vēlēšanās demonstrēt pārākumu – viņš vienkārši redz, kur cilvēks var kļūdīties, un zina, kā slēpošanu padarīt drošāku.

Skrituļslēpošana izskatās pēc vieglas nodarbības, bet tā tas nav. Pjotrs ātri atgriežas pie drošības tēmas: klasiskās skrituļslēpes ir stabilākas, tām ir platāks ritenis, tāpēc iesācējam labāk sākt ar tām. Slidsolis prasa citu tehniku un citus apavus: kājai jābūt labi stabilizētai; apavam ir stingri jānotur pēda. Nedrīkst aizmirst arī par aizsardzību.

Pjotrs saka, ka arī vecumā var sākt nodarboties ar sportu, bet ne bezdomīgi: nevajag uzreiz uzņemties tādu tempu, ko var izturēt tikai trenēts cilvēks. Slodze jākontrolē – jāņem vērā pulss, pulkstenis, pašsajūta. Ja pulss ir pārāk ātrs, labāk apstāties.

Vecumā skriešana pa asfaltu nav piemērota visiem. Daudzi vēlas noslogot muskuļus un sirdi, vienlaikus izvairoties no pārāk lielas trieciena slodzes locītavām. Tāpēc slēpes un skrituļslēpes ir labs risinājums.

Viņa pieejas pamatā ir līdzsvars – organismam ir nepieciešama slodze, taču cilvēkam jāapzinās savas robežas. Ar sacīkšu velosipēdu viņi agrāk veica lielus attālumus – 123 un 150 kilometrus; taču iesācējiem, kā Pjotrs uzreiz piebilst, šāds temps nav vajadzīgs. Viņa vārdos atspoguļojas tāda cilvēka pieredze, kurš pazīst gan azartu, gan pārslodzes sekas.

Pjotrs neapgalvo, ka ikvienam būtu jākļūst par sportistu. Viņš vienkārši saka, ka ir vērts pamēģināt. Viens no sarunas dalībniekiem norāda, ka vienam pašam ir nedaudz garlaicīgi, bet grupā ir vieglāk – gan jau kāds ko ieteiks, labos vai paskaidros. Cilvēki nāk tieši šī iemesla dēļ: lai stiprinātu veselību, lai iegūtu zināšanas un lai iemācītos.

Trasē ir maz jauniešu, un daudzi bērni nezina, kā slēpot: skolā to tagad gandrīz nemāca. Tāpēc Pjotrs izskaidro, parāda, sporto ar bērniem un nodarbojas ar to, ko pats jokojot sauc par slēpošanas propagandu. Viņa pieredzes nodošana notiek ļoti praktiskā veidā: lūk, tā tiek piestiprināta nūja, tā tiek novietota kāja, šeit labāk sākt, šeit jāaizsargājas, bet šeit – jāapstājas.

Pjotrs joprojām brauc uz trasi – no rīta, vakarā, dažreiz divreiz dienā. Ne tādēļ, ka kādam būtu kaut kas jāpierāda, bet tādēļ, ka bez kustības diena šķiet nepilnīga.

Viņam sports vairs nav tikai par rezultātiem, lai gan rezultāti bija: sacensības, biatlons, veterānu pasaules čempionāts, entuziastu grupa, cilvēki, kuri viņa dēļ sāka nodarboties ar slēpošanu. Tagad, šķiet, galvenais ir kas cits – pašam turpināt virzīties uz priekšu un palīdzēt šo ceļu atrast arī citiem.

Pjotrs brauc uz priekšu pa trasi. Kāds šeit tikai mācās turēt līdzsvaru, kāds atsāk sportot pēc pārtraukuma. Vecumā pārmērīga slodze nav nepieciešama, taču kustībai noteikti jāpaliek.

Fotogrāfijās Jeļena redzama dārzā: zaļumos, ziedu vidū, ar zemi un dārza darbarīkiem fonā. No pirmā acu uzmetiena varētu šķist, ka šis ir stāsts par skaistu zemes gabalu un sievieti, kas mīl ziedus. Taču pati Jeļena uzreiz liek uzsvaru citur: "Es sevi neapglabāju dārza dobēs."

Jeļena ir 60 gadus veca, un jau astoņus gadus viņa ir pensijā. No dienesta aizgāja agri, 52 gadu vecumā: strādāja policijā par nepilngadīgo lietu inspektori, un tas bija smags slogs nervu sistēmai. Pēc pensionēšanās sākās pandēmija – agrākā rosīgā dzīve nomainījās ar neierasti klusu. Dārzs palīdzēja pārkārtot dienas ritmu, taču ne kā vieta, kurā jāpazūd starp dobēm: Jeļenai tas ir darbs, svaigs gaiss, atjaunošanās, skaistums, kustība un rezultāts, ko var redzēt ar savām acīm.

Pēc dienesta nebija viegli. Pagāja kāds laiks, pirms Jeļena saprata, kā pielāgot savu "nerimstīgo dabu" jaunajam dzīvesveidam. Ar māju, dārzu un ikdienas darbiem nepietika. Sapratne atnāca nevis uzreiz pēc pensionēšanās, bet tikai nesen.

Tagad viņa to formulē īsi: "Es strādāju pie sevis." Klausās meditāciju ierakstus, lasa grāmatas un rakstus, ko uzskata par noderīgiem, apgūst angļu valodu pie privātskolotāja – nevis ķeksīša pēc, bet tā dēļ, lai nenovecotu ne tikai ķermenis, bet arī smadzenes.

Kad Jeļenai un viņas vīram radās iespēja iegādāties šo sētu, tā izskatījās bēdīgi: visapkārt bija nezāles, un, kā Jeļena saka, māju būtu bijis vieglāk uzcelt no jauna, nekā izremontēt. Darbu uzsāka jau cienījamā vecumā – bija šaubas, vai viņi to spēs. Dēls un viņa draudzene toreiz pateica: "Jums izdosies!" Un viņiem izdevās.

Nostiprināja pamatus, ierīkoja ūdensvadu, iztīrīja aku; viss apkārt bija izrakts – draugi jokoja, ka esot nokļuvuši tranšejās. Visvairāk darba prasīja pagrabs: kad to atvēra, tur ūdens bija gandrīz līdz jostasvietai. Tagad tas ir liels pagrabs, kas aizņem pusi mājas. Tajā Jeļena glabā ziedus un stādus, tostarp begonijas.

Jeļena nav izveidojusi lielu dārzu tradicionālajā izpratnē – dobju nav daudz. Viņai tuvāks ir ainavu dizains: izdomāt, kā izskatīsies vieta, stādīt, pārstādīt, audzēt un pēc tam vērot, kāds ir rezultāts. Bet fiziskā darba ir daudz: pļaut, kopt, pārnest, pārstādīt, uzkopt.

Dažreiz, kā viņa pati saka, gribas visu pamest – dārzs un māja nepārtraukti prasa rūpes. Bet tad ierodas draudzenes, parādās fotogrāfijas, viņa iziet dārzā, dzird lakstīgalu dziesmas, ieelpo zāļu smaržu – un atkal rodas sajūta, ka viss nav bijis velti. Darbs paliek, taču tas nedrīkst pilnībā pārņemt cilvēku.

Jeļena stāsta, ka tikai nesen viņa patiesi sajutusi iekšējo brīvību – nevis kā skaļu vārdu, bet gan kā vienkāršu iespēju pašai noteikt savas prioritātes. Agrāk viss notika, jo "tā bija jādara"; tagad viņa mācās izvēlēties citādi.

Viņa dejo "Zumba Gold" – dejas zelta vecuma pārstāvēm, kā viņa paskaidro –, un grupā ir tādas pašas "zelta meitenes". Viņas uzstājas pilsētas svētkos, brauc uz festivāliem: Jeļena divreiz devās uz Viļņu, lai piedalītos zumbas festivālā – četru stundu maratonā. Papildus zumbai ir arī joga. To viņa sauc par "lielu lietu" un cenšas neizlaist.

Jeļena nerunā par vecumdienām kā par laiku, kad viss jau ir izlemts. Viņas stāstā skan kaut kas cits, proti, – var turpināt meklēt. Viņa mācās angļu valodu, kopj savu ķermeni, lasa, dejo, strādā dārzā, maina prioritātes – tie visi ir centieni sakārtot dzīvi no jauna pēc kādreizējā darba ritma.

Tajā pašā laikā dārzs nepazūd un neaiziet otrajā plānā: tas paliek viņas dzīves daļa – ar zemi, zāli, begonijām, pirti, pagrabu, darbu un nogurumu.

Vērojot savu dārzu, Jeļena redz ne tikai ziedus. Viņa atceras nezāles, tranšejas, mājas pamatus, ūdeni, aku, pagrabu, stādus, begonijas – un to, kā dažreiz gribējās visu pamest. Bet tagad šeit var pastaigāties ar draudzenēm, lasīt zāles, klausīties lakstīgalu dziesmas, kurināt pirti un redzēt, ka pūles nav bijušas veltīgas.

Šis dārzs kļuvis par daļu no viņas jaunās dzīves – pēc dienesta, pandēmijas un krasās ritma maiņas. Taču tas nebūt nav visa dzīve. Jeļena neapglabā sevi dobēs – viņas ikdienā ir vieta gan dārzam, gan darbam ar sevi, gan kustībai, gan dzīves posmam, kuru viņa pati sauc par zelta vecumu.

Jeļena Posternaka stāv zālē un skaidro, kā izpildīt dejas kustību. Viņa apstādina grupu, dod padomus, rāda – un priecājas, ja audzēkņiem patīk. Kādreiz viņa pasniedza matemātiku, fiziku un mājturību; dejas viņas dzīvē ienāca nejauši, pateicoties audzēkņiem, kuri vēlējās turpināt nodarbības.

Šogad Jeļenai paliek 73 gadi. Viņa saka, ka konkursi viņas dzīvē vairs nav tas galvenais. Viņa vēlas dejot. Un vēlas arī, lai dejo citi viņai blakus.

Jeļena ir dzimusi Daugavpilī. Viņas tēvs bija J. Raiņa Daugavpils 6. vidusskolas direktors, un ģimene dzīvoja pašā skolas ēkā. Pedagoģija viņas dzīvē bija klātesoša jau no bērnības. Jeļena uzauga skolotāju ģimenē un vēlāk pati kļuva par skolotāju – pabeidza pedagoģijas institūtu, pasniedza matemātiku, fiziku un ģeometriju.

Dejas parādījās vēlāk. Zilupē viņas audzēkņi sāka nodarboties ar sarīkojumu dejām un nevēlējās apstāties; kad radās iespēja kādu nosūtīt uz kursiem, nosūtīja Jeļenu. Trīsarpus gadus viņa brauca uz Rīgu, mācījās pie Ernesta Poreitera, daudzkārtēja Latvijas čempiona sporta dejās, – un pēc tam sāka ne tikai pasniegt dejas, bet arī veidot ap tām veselu sistēmu.

1993. gadā Jeļena atgriezās Daugavpilī – un, kā viņa pati saka, līdzi atveda deju skolotājas profesiju. Pedagoģiskajā universitātē tika atvērta deju programma; pēc Jeļenas teiktā, tur strādājot, viņa sagatavoja aptuveni 70 speciālistus no visām Latvijas malām. Tad parādījās viņas sporta deju klubs "Daugavpils", konkursi – līdz pat septiņiem gadā. Pēc katra konkursa Jeļena veidoja televīzijas raidījumus, lai cilvēki mājās varētu paskatīties, kā bērni dejo.

Viņas klubā bija ļoti dažādas grupas – bērni no četru gadu vecuma, skolēni, jaunieši, pieaugušie. Kādreiz viņas galvenais uzdevums bija attīstīt šo sporta veidu un parādīt vecākiem balles deju skaistumu. Tagad, kā Jeļena saka, viss ir citādāk: vecums visu maina, un nu prioritāte ir nevis konkursi, bet gan deja. Kustība, mūzika, cilvēki.

Pieaugušo grupas parādījās teju vai dabīgi. Reiz Taborē dejoja bērni, tagad dejo viņu vecāki; Laucesā sanāk cilvēki, kuri kādreiz mācījās kopā, un tagad atkal atrada kopīgu ritmu dejā. Grupu dalībnieku vieno ne tikai nodarbības – viņiem ir interesanti tikties un būt kopā.

Nesen, kad Jeļena saslima un veselu mēnesi sēdēja mājās, viņai bija smagi – ne jau tāpēc, ka nevarēja strādāt, bet tāpēc, ka pietrūka cilvēku. Viņai deja nav koncerta poze, bet veids, kā atkal iemācīties būt kopā – pasniegt roku, kopā kustēties, sajust partneri. Deja maina pieaugušos – kāds atmet smēķēšanu, kāds sāk mazāk dzert, kāds atkal iemācās redzēt savā vīrā vai sievā partneri.

Kad Jeļenai jautā, ko dejas dod vecāka gadagājuma cilvēkiem, viņa nepiemin skaistus tērpus vai skatuvi. Viņa runā par kustību, par trīsdimensiju un telpisko domāšanu: dejā darbojas smadzenes – it īpaši Eiropas balles dejās, kurās ir kustība pa zāli, pagriezieni, leņķi, ātrums, kā arī nepieciešamība atcerēties virzienu un partneri.

Jeļena atceras cilvēkus, kuri cieš no Alcheimera slimības un dejo: ārsts viņiem pateica, ka viņi dzīvos, kamēr dejo. Jeļenai tā nav tikai skaista metafore, bet gan viņas darba jēgas daļa. Deja dod stimulu dzīvot. Viņa priecājas, kad cilvēkam kaut kas izdodas – tā tas bija jau skolā, kad skolēni atbildēja stundās; tāpat arī tagad, kad pieaugušais pēkšņi sāk pareizi kustēties tango.

Jeļena zina, kas ir sāpes. Viņai bija veikta mugurkaula operācija, plecā ir protēze. Vairākus gadus viņa cieta no stiprām sāpēm; viņu uz slimnīcu nogādāja uz nestuvēm. Taču arī tur viņa teica: "Ieslēdziet man sambu, un es dejošu."

Viņa tikko spēja paiet pa koridoru, bet zināja, ka mūzikas pavadībā spēs kustēties citādi. Jeļena nerunā par brīnumainu dziedināšanu un nenoliedz slimību vai vecumu – viņa stāsta par savu pieredzi: kustības palīdz ķermenim atbrīvoties no sasprindzinājuma, bet kustības mūzikas pavadījumā piepilda ar prieku.

Jeļena dzīvo Maļutkos. Šo māju viņi ar vīru cēla astoņus gadus; jau desmit gadus tā ir viņu pastāvīgā dzīvesvieta; dzīvoklis pilsētā stāv tukšs un laiku pa laikam tur viesojas mazbērni. Jeļenai ir liela ģimene: meita, četri mazbērni un mazmazmeita.

Arī mājā un pagalmā valda rosība: ziedi, dārzs, kaķi, sarunas ar augiem. Jeļena smejas, ka, ja ilgi uzturas mājās, sāk sarunāties ar gurķiem, tomātiem un kaķiem. Viņai ir nepieciešama komunikācija – pat ja blakus ir tikai kaķis Bobs, kurš ņaud it kā atbildēdams. "Es ļoti mīlu dzīvot," viņa saka. Ja no rīta nav ko darīt, viņai paliek skumji un viņa atrod sev darāmo.

Jeļenas vecmamma 70 gadu vecumā spēlēja ar bērniem aklās vistiņas un paslēpes – viņi nemaz nejūta viņas vecumu. Tagad Jeļena atrod šo īpašību arī sevī: viņa strādā ar bērniem, spēlējas, dejo, smejas, ļauj sevi apkampt. Reiz skolēni metās pie viņas visi kopā, kādi trīsdesmit cilvēki. Viņa stāvēja tajā bērnu "skudrupūznī" un jutās kā savējā.

Kad viņai jautā, kāda vecuma viņa jūtas, viņa nesniedz viennozīmīgu atbildi: kopā ar trešās klases skolēniem – tāpat kā viņi; kopā ar jauniešiem – arī dejo un spēlējas; kopumā, varbūt, kā 40–45 gadus veca. Viņai vecums nav skaitlis, ko vajadzētu noliegt, bet gan apstāklis, kurā joprojām var spēlēties, mācīties, smieties, kustēties un justies vajadzīgai.

Vadīt grupu nozīmē pastāvīgi atdot enerģiju. Reizēm pirms nodarbības Jeļena domā: "Nevēlos nekur iet." Tomēr tik un tā iet. Viņa to sauc par enerģijas apmaiņu: katrs kaut ko atdod un kaut ko iegūst.

Jeļena saka, ka vecāka gadagājuma cilvēkiem bieži vien trūkst nevis nodarbību kā tādu, bet gan sarunas: nevis sēdēt atsevišķi krēslos, skatoties vienā ekrānā, bet darīt kaut ko kopā – spēlēt, dejot, uzvarēt, zaudēt, sarunāties. Deja viņai ir viens no veidiem, kā atgriezt cilvēkam to kopā būšanas sajūtu.

Jeļena saka, ka laime nav obligāti jāmeklē kaut kur tālu – nevajag braukt tai pakaļ uz Grieķiju. To var sajust šeit: zālē, kad cilvēks pirmo reizi pareizi izpilda deju soli; ballē, kad pāris dejo kopā; pagalmā, starp ziediem un pie mājas, ko viņi ar vīru cēla astoņus gadus; no rīta, kad ir darbi; grupā, kur cilvēki gaida, kad viņa ieradīsies un ieslēgs mūziku.

Jeļena neuzskata vecumu par traģēdiju. Viņa tajā redz rutīnas un vientulības risku – un atbild uz to ar kustību, saziņu un deju. Ne skatuves, jaunības vai ideālas lokanības dēļ – bet gan dēļ tā prieka, kas var sākties šeit, parastā zālē, mūzikas pavadībā, ar vienkāršu soli pretim citam cilvēkam.