Ziņa, preses relīze, reklāma vai viedoklis. Kā saprast, ko tieši lasāt un kāpēc tas ir svarīgi? Skaidrojam

No rīta atverat ziņu plūsmu telefonā. Vienā publikācijā stāstīts par jaunu pašvaldības iniciatīvu, nākamajā draugs dalās ceļojuma iespaidos, vēl zemāk ir ziņa par kādu negadījumu, bet pēc tās – vietējā zīmola veiksmes stāsts.

Viedtālruņa ekrānā tas viss saplūst vienā kopainā: krāsainas fotogrāfijas, slaidi, video un nedaudz teksta. Rodas sajūta: “Es zinu visu, kas notiek. Viss ir manā telefonā.”

Pētnieki šādu daudziem jau ierastu uzvedību sociālajos tīklos dēvē par “ziņu našķēšanu”. Mēs nemeklējam ziņas apzināti, bet uztveram tās garāmejot – starp jokiem, receptēm un draugu ierakstiem. Šādā steigā smadzenes cenšas taupīt resursus, un mēs sākam uztvert jebkuru pārliecinoši uzrakstītu tekstu kā patiesību.

Šajā rakstā, izmantojot Latvijas mediju, iestāžu un politiķu publikāciju piemērus, skaidrosim, kā atpazīt dažādus informācijas veidus un kāpēc ir svarīgi tos atšķirt.

Kāpēc reizēm ir grūti saprast, kāda informācija ir mūsu priekšā?

Rīgas Stradiņa universitātes profesore un mediju pētniece Anda Rožukalne par vienu no galvenajiem iemesliem, kāpēc cilvēki ne vienmēr spēj atšķirt informācijas veidus, uzskata nepietiekamas zināšanas medijpratības jomā.

“Cilvēks var pastāvīgi atrasties situācijā, kurā viņš saņem informāciju. Jā, pastāv dažādi formāti. Un, ja jūs paši rakstāt, tad zināt, cik atšķirīgi šie formāti var būt,” skaidro Anda.

Savukārt cilvēki, kuri profesionāli nestrādā ar tekstiem un informāciju, var nezināt, kā veidoti dažādi informācijas formāti un kā ar valodas, struktūras un pasniegšanas veida palīdzību iespējams ietekmēt lasītāja uztveri.

Vēl viens iemesls ir līdzība informācijas pasniegšanas veidā.

“Pēdējo aptuveni 60 gadu laikā, bet varbūt pat īsākā periodā, informācijas formāti, lai sasniegtu vajadzīgo auditoriju, ir kļuvuši ļoti līdzīgi. Preses relīzes struktūra daudzējādā ziņā līdzinās ziņas struktūrai. Piemēram, ir uzcelta jauna rūpnīca – preses relīzē par to var būt ļoti svarīga ziņa,” skaidro Anda.

Atšķirt šādus materiālus kļūst vēl grūtāk pašu mediju ekonomisko problēmu dēļ. Kā norāda Rožukalne, redakcijām ir arvien mazāk resursu, tāpēc tās biežāk izmanto citu jau sagatavotu informāciju, piemēram, pašvaldību, valsts iestāžu vai uzņēmumu preses relīzes.

“Dažkārt tā ir slinka žurnālistika. Dažkārt patiešām trūkst resursu, lai noskaidrotu vēl kaut ko papildus tam, ko pašvaldība ir paziņojusi, piemēram, par jauniem noteikumiem. Un tad mēs redzam, ka preses relīze praktiski pilnībā kļūst par medija materiālu,” skaidro pētniece.

Anda Rožukalne uzskata, ka tad, ja redakcija publicē preses relīzi, tā šo informāciju uzskata par svarīgu savai auditorijai, un neizslēdz, ka šāda prakse ir nepieciešama.

Vienlaikus pētniece uzsver, ka žurnālistam tomēr vajadzētu ar šādu materiālu papildus pastrādāt – pārbaudīt informāciju, pievienot kontekstu un vajadzības gadījumā izmantot arī citus avotus.

Turklāt informācijas uztveri un analīzi var ietekmēt arī mūsu pašsajūta – nogurums, aizņemtība ar ikdienas rūpēm vai citas problēmas.

“Ir rūpīgi jāskatās, kurš runā, kurš sniedz informāciju. Taču tas prasa mūsu intelektuālos resursus. Un bieži vien to vienkārši nepietiek, īpaši tad, ja mums jau tāpat ir daudz citu problēmu,” saka profesore.

Kāpēc ir svarīgi atšķirt informācijas veidus?

Starptautiskais projekts The Trust Project, kas veicina žurnālistikas caurskatāmību un uzticamību, pētījumos identificējis astoņus “uzticamības indikatorus” – pazīmes, kas palīdz lasītājam saprast, kādu materiālu viņš lasa.

Viena no šīm pazīmēm ir “materiāla veids”. Proti, lasītājam jābūt skaidram, kas tieši ir viņa priekšā: žurnālistikas ziņa, analīze, viedoklis vai reklāmas materiāls.

Tas ir svarīgi, jo dažādiem formātiem ir atšķirīgi uzdevumi. Ziņai jāpalīdz cilvēkam izprast notikušo un pašam izdarīt secinājumus. Savukārt viedokļrakstā autors atklāti piedāvā savu skatījumu. Reklāmas materiāls tiek veidots reklāmdevēja interesēs.

Ja šīs atšķirības nav redzamas, lasītājs var noturēt kāda viedokli vai reklāmu par neatkarīgu žurnālistikas informāciju.

Kādi ir informācijas formāti un ar ko tie atšķiras?

Preses relīze

Preses relīze ir paziņojums, ko iestāde, organizācija vai tās pārstāvis sagatavo izplatīšanai, tostarp ar mediju starpniecību. Iemesls var būt uzņēmuma atklāšana, jauns lēmums, pasākums vai kādas problēmas rašanās.

Aiz šāda teksta vienmēr stāv konkrēta organizācija. Tieši tā izlemj, par ko stāstīt, kurus faktus izcelt un kā izskaidrot notiekošo. Tāpēc preses relīze situāciju galvenokārt atspoguļo no tās sagatavotāja skatpunkta.

Tas gan nenozīmē, ka preses relīzē sniegtā informācija noteikti ir nepatiesa. Tajā var būt precīzi datumi, skaitļi un iedzīvotājiem svarīgas ziņas.

Piemērs: Daugavpils Dzīvokļu un komunālās saimniecības uzņēmums (DDzKSU) ziņo, ka 7. oktobrī pilsētā sākusies apkures sezona.

Kas liecina, ka tā ir preses relīze? Materiāls satur iedzīvotājiem noderīgu informāciju, taču pasniedz to no organizācijas skatpunkta, kura pati pieņem lēmumu par apkures sezonas sākšanu.

Žurnālistisks materiāls / ziņa

Ziņas vai cita žurnālistiska materiāla uzdevums ir pastāstīt, kas noticis, un sniegt lasītājam pietiekami daudz informācijas, lai viņš varētu izprast notikumu un tā nozīmi.

Šādus materiālus veido žurnālisti un mediju redakcijas, kas pārbauda faktus, izvērtē avotus, uzdod papildu jautājumus un vajadzības gadījumā vēršas pie citiem notikumā iesaistītajiem.

Redakcijai jāstrādā auditorijas, nevis to organizāciju vai cilvēku interesēs, par kuriem tā stāsta. Tāpēc žurnālistikas materiālā var būt arī viedokļi un vērtējumi.

Piemēram, eksperts var nosaukt pilsētas domes lēmumu par neveiksmīgu, bet iedzīvotājs – pastāstīt, kā tas ietekmēs viņa dzīvi. Taču lasītājam jābūt skaidram, kam tieši šie vārdi pieder. Žurnālists nedrīkst pasniegt savu vērtējumu kā faktu.

Kā “Chayka” jau stāstīja, redakcijas, kas uzņemas atbildību par sava satura kvalitāti un rūpējas par reputāciju un lasītāju uzticēšanos, parasti izklāsta savus darba principus auditorijai pieejamā redakcijas ētikas kodeksā.

Piemērs: Skaidrojošais raksts “Kāpēc jaunajos luksoforos zaļais signāls vairs nemirgo? Skaidro CSDD un Daugavpils pašvaldība”.

Kas liecina, ka tas ir žurnālistisks materiāls? Materiālā pārstāvētas vairākas puses: lasītājs, kurš vērsies redakcijā, un divas organizācijas. Žurnālists meklē atbildi uz lasītāja jautājumu – vēršas pēc skaidrojuma pie diviem avotiem, pārbauda normatīvos aktus un standartus un pievieno kontekstu, kas palīdz saprast, kāpēc mainījies luksoforu darbības režīms.

Reklāma

Reklāma tiek veidota, lai popularizētu preci, pakalpojumu, zīmolu vai uzņēmumu. Tās uzdevums ir piesaistīt potenciālā klienta uzmanību un galu galā ietekmēt viņa lēmumu.

Mūsdienās reklāma nebūt ne vienmēr izskatās kā reklāmkarogs ar cenu un vārdiem “pērc tūlīt”. Tā var būt veidota kā intervija, apskats, noderīga pamācība, blogera video vai pat materiāls, kas ārēji līdzinās parastam rakstam.

Šādu formātu sauc par natīvo reklāmu – reklāmas vēstījums tiek īpaši pielāgots tās platformas stilam, kurā tas parādās. Tāpēc ir īpaši svarīgi skaidri norādīt publikācijas komerciālo raksturu.

Latvijā saskaņā ar likumu šādam materiālam medijos un sociālajos tīklos jābūt marķētam, piemēram, ar norādi “Reklāma”, “Partnermateriāls”, “Sponsorēts saturs” vai līdzīgu apzīmējumu. “Chayka”, piemēram, norāda, ka tas ir partnermateriāls, jau virsrakstā.

Taču tas nenozīmē, ka reklāmā sniegtā informācija noteikti ir nepatiesa. Galvenā atšķirība ir tās mērķis un tas, kā intereses tā pārstāv.

Piemērs: raksts “Septiņas lietas, ko pārbaudīt pirms skolas mugursomas iegādes. Partnermateriāls”.

Kas liecina, ka tā ir reklāma? Materiāls ir skaidri marķēts kā partnermateriāls. Pats teksts veidots kā noderīga pamācība, taču tajā arī stāstīts par konkrēta veikala sortimentu. Raksta beigās norādīta veikala kontaktinformācija un akcijas nosacījumi.

Viedoklis

Viedokļrakstā autors galvenokārt pauž savu vērtējumu par kādu notikumu vai parādību. No ziņas to atšķir nevis faktu trūkums, bet gan tas, ka autors atklāti izdara savus secinājumus un tos aizstāv.

Arī autora sleja var būt balstīta dokumentos, statistikā un autora profesionālajās zināšanās. Turklāt norāde “viedoklis” neatbrīvo no pienākuma precīzi atspoguļot faktus.

Ja tekstā ir faktu kļūda, redakcija var to apspriest ar autoru vēl pirms publicēšanas un vienoties par labojumiem. Ja kļūda atklāta jau pēc publikācijas, redakcija var pievienot rakstam piezīmi.

Medijos šādam materiālam jābūt marķētam ar norādi “Viedoklis” vai “Autora sleja”. Savukārt sociālajos tīklos, lai saprastu, ka lasāt kāda viedokli, jāpievērš uzmanība informācijas pasniegšanas stilam.

Piemērs: autora sleja “‘Sibīrijas haiku’: izrāde, kas liek domāt ne tikai par pagātni. Ļoti personīgs viedoklis”, kas veltīta izrādei.

Kas liecina, ka tas ir viedoklis? Virsrakstā ir norāde “personīgs viedoklis”. Pašā rakstā autore atklāti raksta pirmajā personā, stāsta par savām izjūtām, atmiņām un asociācijām pēc izrādes un izdara personiskus secinājumus.

Vienlaikus tekstā ir pārbaudāmi fakti par iestudējumu un deportācijām, kas kalpo par pamatu autores pārdomām.

Viens un tas pats fakts – dažādi pasniegšanas veidi

Viena un tā pati tēma var izskatīties atšķirīgi atkarībā no tā, kurš par to stāsta un ar kādu mērķi. Pašvaldība, uzņēmums, žurnālists, blogeris un politiķis var runāt par vienu notikumu, taču izvēlēties atšķirīgus faktus, akcentus un kontekstu.

Piemērs – industriālā parka ALTOP atklāšana Locikos.

Preses relīze. Daugavpils pašvaldība, kas ir viena no projekta īstenotājām, ziņo par ALTOP atklāšanu kā nozīmīgu notikumu Latgales ekonomikā.

Tekstā detalizēti aprakstītas parka iespējas, infrastruktūra, pirmie nomnieki, nodokļu atvieglojumi un gaidāmais ieguvums reģionam. Lielākā daļa vērtējumu ir pozitīvi: ALTOP tiek dēvēts par “jaunu impulsu” ekonomikai un vienu no modernākajiem industriālajiem parkiem valstī.

Ziņa. Arī “Chayka” ziņo par ALTOP atklāšanu, taču papildina stāstu ar kontekstu. Žurnālisti skaidro, kad radās parka ideja, cik projekts izmaksāja, kā tika meklēti nomnieki un kas viņi ir.

Materiālā arī norādīts, cik daudz nomniekiem jāinvestē un cik darbavietu jāizveido. Lasītājs uzzina arī to, ka viena no trim ēkām publikācijas brīdī vēl bija brīva un tai tika plānota jauna izsole.

Apgalvojumi par parka ieguvumiem ekonomikai ir skaidri norādīti kā pašvaldības pārstāvju nostāja, nevis kā fakts.

Reklāma. “Chayka” publikācija “Pasaules klases produkcija Latgalē: ‘MAGISTR’ atver jaunu lappusi ALTOP parkā. Partnermateriāls” pārceļ uzmanības centru no industriālā parka atklāšanas uz uzņēmumu, kas kļuvis par vienu no tā nomniekiem.

Materiālā izstāstīta uzņēmuma vēsture, detalizēti aprakstīta tā darbība un plāni. Tekstā ir daudz pozitīvu raksturojumu: uzņēmums tiek dēvēts par veiksmīgas reģionālās ražošanas piemēru, runāts par “drosmi” un “vērienīgu paplašināšanos”.

Turklāt materiāls ir skaidri marķēts kā partnermateriāls, tāpēc lasītājs jau iepriekš var saprast tā mērķi.

Viedoklis. Publikācija par industriālā parka atklāšanu Daugavpils mēra Andreja Elksniņa Facebook lapā atspoguļo notikumus pirmajā personā un sniedz viņa personisko vērtējumu. Viņš raksta, ka Daugavpilij un Latgalei ir nākotne tieši pateicoties šādiem projektiem, apgalvo, ka tādu vajadzētu būt desmitiem, un sola to uzsvērt sarunās ar valdību.

Vienlaikus publikācijā ir arī pārbaudāmi fakti – telpu platība, informācija par diviem investoriem un plāni veidot darbavietas.

Praksē ne vienmēr viss ir ideāli

Ideālā gadījumā lasītājam būtu jāspēj saprast, vai viņa priekšā ir ziņa, viedoklis, preses relīze vai reklāma. Taču praksē šīs robežas ne vienmēr tiek ievērotas.

Mediji var publicēt preses relīzi gandrīz bez papildu žurnālistikas darba, savukārt ziņu materiālā var parādīties autora personiskie vērtējumi bez norādes “viedoklis”. Gadās arī, ka teksts ir uzrakstīts reklāmai raksturīgā stilā, lai gan tā komerciālais raksturs nekādi nav norādīts.

Piemērs: Daugavpils portāla Gorod.lv materiāls “Jauns taksometrs Daugavpilī: labāki nosacījumi autovadītājiem un izvēles iespējas pasažieriem”.

Kas rada jautājumus? Teksts ir rakstīts reklāmai un ieteikumiem raksturīgā stilā: pakalpojums tiek salīdzināts ar konkurentu sev par labu, tā īpašības tiek dēvētas par “foršām”, uzskaitītas priekšrocības, publicēts atlaižu reklāmas kods un ieteikts “neatlikt izmēģinājuma braucienu”.

Vienlaikus tekstā nav pamanāmas reklāmas norādes. Tāpēc lasītājam var būt grūti saprast, vai viņa priekšā ir žurnālistikas publikācija vai materiāls, kas veidots pakalpojuma popularizēšanai.

Piemērs: Daugavpils portāla Grani.lv materiāls “Aizver aiz manis durvis, es aizeju…”.

Kas rada jautājumus? Satura ziņā teksts līdzinās ziņai: tajā minēti vēlēšanu rezultāti un politiķu paziņojumi par iespējamu aiziešanu no partiju amatiem. Taču raksta autors pievieno savus vērtējumus – “apdullinoša izgāšanās”, “niecīgie 0,82%”, “ar pūlēm savāca tikai 4,401%”, “nožēlojams rezultāts”.

Vienlaikus materiāls nav marķēts kā viedoklis. Tādējādi fakti, politiķu teiktais un autora personiskais vērtējums sajaucas, un lasītājam kļūst grūtāk saprast, kur beidzas ziņa un sākas viedoklis.

Piemērs: Gorod.lv materiāls “Vēlēšanas 2025: fatāls stāsts”.

Kas rada jautājumus? Pēc satura tas nepārprotami ir autora viedoklis: teksts rakstīts pirmajā personā, tajā ir daudz ironijas, emocionālu vērtējumu un aizvainojošu kandidātu raksturojumu, piemēram, “rāpuļu terārijs”, “notriekto lidotāju parāde”, “parasts krāpnieks”. Vienlaikus fakti, autora personiskās atmiņas un vērtējumi pastāvīgi mijas.

Ja šāds materiāls nav marķēts kā “viedoklis” vai “autora sleja”, lasītājam var būt grūti saprast, ka viņa priekšā ir nevis ziņa, bet autora personiskā nostāja.

Piemērs: “Chayka” materiāls “Satiksme Teātra ielā Daugavpilī būs ierobežota līdz 16. oktobrim”.

Kas rada jautājumus? Materiāls balstīts uz Daugavpils pašvaldības paziņojumu un atkārto tajā minētos faktus, to secību un praktisko informāciju par satiksmes ierobežojumiem.

Redakcija pārstrādāja formulējumus un pievienoja svarīgas detaļas – iepriekš pašvaldība bija ziņojusi, ka darbi tiks pabeigti līdz 15. oktobrim, kā arī saiti uz citiem spēkā esošajiem ierobežojumiem. Tomēr citu avotu šeit nav, tāpēc satura ziņā materiāls joprojām ir ļoti tuvs sākotnējai preses relīzei.

Piemērs: Rus.Delfi ziņa “Policija Daugavpilī izņem gandrīz vienu kilogramu amfetamīna”.

Kas rada jautājumus? Materiāls gandrīz pilnībā atkārto Valsts policijas preses relīzi. Sakrīt virsraksts, faktu secība, dati par izņemtajām vielām, aizdomās turēto statusu un kriminālprocesu.

Delfi pārstrādāja formulējumus un pievienoja informāciju par iespējamo sodu, taču citu avotu tekstā nav.

Padomi, kā saprast, ko tieši lasāt

Lai saprastu, ko skatāties vai lasāt, Anda Rožukalne iesaka sākt ar avotu. Ir svarīgi noskaidrot, kurš materiālu veidojis un vai šim cilvēkam vai organizācijai ir kāda personiska ieinteresētība.

Piemēram, ja runa ir par lēmumu izcirst mežu, nepietiek tikai ar tā cilvēka skaidrojumu, kurš pieņēmis šo lēmumu. Ir vērts noskaidrot, vai šis cilvēks vai organizācija no tā gūst kādu labumu, ko saka dabas aizsardzības speciālisti un kā situāciju vērtē vietējie iedzīvotāji.

Lasītāja uzdevums nav obligāti uzreiz izlemt, kam ticēt, bet gan saprast, kādas puses materiālā ir pārstāvētas un kādas informācijas tajā trūkst. Pēc Rožukalnes teiktā, tāpēc ir svarīgi nevis vienkārši pārskatīt tekstu vai video, bet gan aktīvi strādāt ar informāciju, uzdodot jautājumus.

“Runa ir par aktīvu lasīšanu vai aktīvu klausīšanos, ja tas ir, piemēram, podkāsts vai radio. Ir jādomā līdzi materiālam: ko tas nozīmē? Ko es par to jau zinu? Vai šis stāsts man palīdz saprast notiekošo? Vai arī man jāmeklē papildu informācija?” viņa saka.

Palīdz arī jau esošās zināšanas. Jo labāk cilvēks izprot tēmu, jo vieglāk viņam pamanīt, kad tiek parādīta tikai viena notikuma puse, veca ideja pasniegta kā jauna vai nav izskaidrots svarīgs konteksts. Tāpēc Rožukalne iesaka pastāvīgi papildināt savas zināšanas un neaprobežoties ar vienu avotu.

Pēc viņas teiktā, trenējot kritisko domāšanu, ir svarīgi arī uzdot jautājumus pašam sev: kāpēc man šķiet, ka konkrētā ideja ir pareiza? Uz ko balstās mans viedoklis? Vai man ir pietiekami daudz informācijas?

“Kritiskā domāšana patiešām ir pastāvīgi jātrenē. Tāpat kā citās jomās – mēs trenējam muskuļus, ja vēlamies būt stiprāki un justies labāk,” saka Rožukalne.

To var darīt, uzdodot jautājumus, meklējot atbildes, uzzinot kaut ko jaunu un laiku pa laikam pārbaudot savus uzskatus.

Vienlaikus viņa atzīst, ka tas prasa laiku un pūles. “Tas ir smags darbs, es teiktu,” norāda pētniece.

Īss ceļvedis