“Partijas jau sen orientējas uz vecāka gadagājuma elektorātu.” Politologs Filips Rajevskis par sabiedrības novecošanos

Sabiedrības novecošanās Latvijā un pasaulē būtiski maina sabiedrības struktūru, un šīm pārmaiņām ir jābūt gataviem. Šai tendencei ir gan acīmredzamas un saprotamas sekas — lielāka slodze uz veselības aprūpi un sociālo jomu, gan mazāk pamanāmi, bet ne mazāk nozīmīgi efekti.

“Vecāka gadagājuma cilvēki ir konservatīvs elektorāts. Un, protams, viņus vairāk interesē tas, no kā viņi ir atkarīgi — pensijas, veselības aprūpe, sociālie jautājumi. Jaunieši ir gatavi eksperimentiem, taču viņi ir mazāk aktīvi un retāk dodas uz vēlēšanām,” saka politologs Filips Rajevskis.

Par sabiedrības novecošanās ietekmi uz Latvijas politisko sistēmu portāls Chayka.lv sarunājās ar Filipu Rajevski. Intervija tapusi projekta ietvaros, ko redakcija īsteno ar Journalismfund Europe finansiālu atbalstu.

Revolūcija mums nedraud

Runājot par to, kā sabiedrības demogrāfiskais portrets var globāli ietekmēt valstī notiekošo, Filips Rajevskis min senu, bet ļoti ilustratīvu piemēru — 1917. gada revolūciju Krievijā.

“1917. gadā Krievijā divas trešdaļas iedzīvotāju, pat vairāk, bija jaunāki par 21 gadu. Un mēs redzam, kas notika. Jaunieši ir gatavi ekstrēmām pārmaiņām, bet vecāki cilvēki nav gatavi riskēt un eksperimentēt,” teica viņš.

Mūsdienu Latvija, īpaši Latgale, kur iedzīvotāji vecumā no 65 gadiem jau veido gandrīz 25% no kopējā iedzīvotāju skaita, diez vai riskē doties pa līdzīgu scenāriju.

Vēlētāja vidējais vecums pieaug, un tas nozīmē, ka sabiedrība kļūst arvien konservatīvāka un piesardzīgāka. No vienas puses, tas nodrošina zināmu stabilitāti un aizsardzību pret radikāliem satricinājumiem. No otras — pastāv risks ieslīgt stagnācijā.

“Sudraba demokrātija” un sekas

Vecāka gadagājuma elektorāts biežāk nevēlas sāpīgas reformas ekonomikā vai izglītībā, dodot priekšroku stabilitātei un ierastajai kārtībai. Turklāt katrs vēlētājs, kā likums, balso, vadoties no savām interesēm.

“Protams, seniorus interesē sociālie un pensiju jautājumi, veselības aprūpe, jo viņi no tā ir vairāk atkarīgi. Un viņus mazāk interesē, piemēram, daudzbērnu ģimeņu atbalsts,” saka Rajevskis.

Filipa Rajevska teiktais balstās uz fundamentāliem vēlēšanu socioloģijas principiem. Politoloģijā šim fenomenam ir pat nostiprināts termins — “sudraba demokrātija” (silver democracy), kad vecāks elektorāts sāk noteikt politiķiem sociāli ekonomisko dienaskārtību.

To apstiprina arī socioloģiskās aptaujas. Piemēram, regulārajos pētījumu centra SKDS pētījumos respondentiem lūdz nosaukt galvenās problēmas, kuras valdībai būtu jārisina. Auditorija virs 55 gadiem stabili pirmajā vietā izvirza veselības aprūpi, sociālo nodrošinājumu un pensijas. Demogrāfijas un ģimeņu atbalsta jautājumi viņiem atkāpjas otrajā plānā.

“Tas ir pilnīgi normāli, ka cilvēks izvēlas to, kas viņam ir tuvāks,” saka Rajevskis. Vienlaikus viņš uzsver, ka seniori kā elektorāts neaprobežojas tikai ar savām interesēm, un Latvija neriskē kļūt par valsti, kur viss tiek darīts tikai pensionāru labā.

“Šis elektorāts ir ne tikai disciplinēts, bet arī domājošs. Cilvēki pēta programmas, pieiet izvēlei nopietni. Tie ir cilvēki ar dzīves pieredzi, kuri neuzķeras uz tīru populismu.

Viņi saprot, ka ekonomikai ir jāattīstās, lai šīs pensijas varētu izmaksāt. Un viņi domā arī par saviem bērniem un mazbērniem,” skaidro politologs.

Partiju programmas jau sen ir orientētas uz vecāka gadagājuma elektorātu

Pēc Rajevska domām, politisko partiju priekšvēlēšanu programmas Latvijā — un ne tikai — jau sen ir orientētas uz vecāka gadagājuma elektorātu.

“Pat ja dubultotu to jauniešu skaitu, kuri piedalās vēlēšanās, nav garantijas, ka tas mainītu politisko dienaskārtību. Viņi ir mazāk disciplinēti, maksā mazāk nodokļu, tāpēc viņiem nav tik būtiski, kā šie nodokļi tiek izlietoti. Tāpēc partijas sākotnēji strādā ar disciplinētāku elektorātu,” saka Rajevskis.

Komentējot jautājumu par to, vai lielais senioru īpatsvars Daugavpilī ietekmēja pašvaldību vēlēšanu rezultātus un to, ka, piemēram, partija “Progresīvie” pat nespēja izveidot komandu dalībai pilsētas vēlēšanās, Rajevskis atzīmē, ka sabiedrības novecošanās kopumā ietekmē vēlētāju izvēli. Savukārt, runājot tieši par partiju “Progresīvie”, viņš norāda, ka tās vēlētājs ir “specifisks elektorāts”.

“Jāsaprot, ka viņi ir radikāli kreisi, un ideoloģija, kurai viņi seko, apvieno noteikta tipa cilvēkus. Es teiktu, ka tā ir Rietumu universitāšu ideoloģija — radikāli kreisa un radikāli ‘zaļa’. Domāju, ka Daugavpilī vienkārši nav pietiekami daudz šādu cilvēku.”

Tomēr pēc pirmajām Latvijas vēsturē Signālvēlēšanām, kuras 2025. gadā rīkoja īpaši jauniešiem vecumā no 16 un 17 gadiem, redzams, ka vislielāko atbalstu valstī ieguva tieši partija “Progresīvie” (10,2%). Visvairāk balsu tā saņēma no jauniešiem Rīgā, Jelgavā un Jūrmalā.

Savukārt Daugavpilī jaunieši, kuri piedalījās Signālvēlēšanās, par uzvarētāju izvirzīja partiju “Sarauj, Latgale!”, kas arī īstajās pašvaldību vēlēšanās pārliecinoši uzvarēja, iegūstot 14 no 15 vietām pilsētas domē. Vairāk par šo iniciatīvu var izlasīt šeit.

“Jābūt līdzsvaram.” Taču realitātē tā nav

“Nevar teikt, ka politiskajai sistēmai būtu labi, ja jauno vēlētāju būtu daudz vairāk nekā vecāka gadagājuma vēlētāju,” uzskata Filips Rajevskis.

“Es domāju, ka jābūt līdzsvaram. Un, lai gan šobrīd mēs no šī līdzsvara esam izsisti, šo problēmu vēl nav atrisinājusi neviena valsts pasaulē. Mēs redzam, kas notiek Ķīnā, kur izaugsme palēninās un iedzīvotāju skaits samazinās, redzam līdzīgas tendences arī citās valstīs, taču pagaidām neviena nav atradusi ilgtspējīgu risinājumu šim jautājumam.”

Politologs norāda, ka jaunieši ir pasīvāki ne tikai politiski, bet arī ekonomiski.

“Ir interesanti pētījumi, kas rāda, ka pieaug vecums, kurā jaunietis kļūst ekonomiski aktīvs. Šobrīd tas tuvojas 27 gadiem. Tas nozīmē, ka valsts jaunietī ilgstoši iegulda, kamēr viņš vēl nemaksā nodokļus. No fiskālā skatpunkta sanāk paradokss — vecāka gadagājuma cilvēks noteiktā brīdī valstij var būt pat ‘izdevīgāks’, jo viņš jau ir izgājis šo investīciju posmu,” skaidro politologs.

“Vecuma sasniegšana pati par sevi nav bīstama, taču slimības un augsta mirstība — gan”

Sarunas noslēgumā Filips Rajevskis min Japānu kā piemēru, kur apmēram 30% iedzīvotāju ir vecāki par 65 gadiem — tas ir viens no augstākajiem rādītājiem pasaulē.

Valsts iedzīvotāju skaits strauji samazinās — mirstība būtiski pārsniedz dzimstību. Darbaspēka trūkuma dēļ daudzi japāņi turpina strādāt arī 70 un 80 gadu vecumā. Taču viņi to spēj darīt, jo veselība to ļauj, norāda Rajevskis.

“Problēma nav pati novecošana. Problēma sākas tad, kad cilvēks kļūst vecs un smagi slims — tas grauj ekonomiku un sabiedrību. Ja cilvēks cienījamā vecumā ilgi var būt aktīvs un radoši strādāt, tas dod tikai pozitīvu efektu. Tie ir cilvēki ar milzīgu pieredzi — gan dzīves, gan profesionālo,” uzsver politologs.

Par daudz nopietnāku Latvijas problēmu Rajevskis uzskata nevis sabiedrības novecošanos, bet augsto vīriešu mirstību vēl pirmspensijas vecumā.

Statistika rāda, ka Latvijas vīriešiem ir viens no zemākajiem paredzamā mūža ilguma rādītājiem Eiropas Savienībā. Pēc jaunākajiem datiem tas ir aptuveni 70,5 gadi, kamēr ES vidējais rādītājs sasniedz ap 78 gadiem.

Īpaši satraucoša ir augstā mirstība jaunu un pusmūža vīriešu vidū (35–55 gadi). Galvenie iemesli — sirds un asinsvadu slimības, alkohola lietošana un onkoloģiskās saslimšanas.

“Mums ir milzīga problēma ar vīriešu veselību jau pēc 60 gadu vecuma. Tur notiek ļoti smagi procesi, un tā ir daudz nopietnāka problēma nekā vienkārša sabiedrības novecošanās,” uzsver Rajevskis.