Kad runa ir par vardarbību ģimenē un partnerattiecībās, cietušās lomā biežāk iztēlojas sievieti, bet vardarbības veicēja lomā – vīrieti. Statistika šo priekšstatu lielā mērā apstiprina, tomēr aiz tā viegli nepamanīt citu problēmu: arī vīrieši piedzīvo vardarbību, taču par to runā un pēc palīdzības vēršas ievērojami retāk.
Vīrietim var būt īpaši grūti atzīt, ka viņš ir cietušais. No viņa joprojām tiek gaidīts spēks, patstāvība un spēja pašam ar visu tikt galā. Savukārt bailes, sāpes un ievainojamība slikti iederas ierastajā “īsta vīrieša” tēlā. Tam var pievienoties vēl viens šķērslis – bažas, ka stāstīto par piedzīvoto vardarbību vienkārši neuztvers nopietni.
Kāpēc vīrietis gadiem ilgi var nesaukt notiekošo par vardarbību, kas viņam traucē meklēt palīdzību un cik lielā mērā vīriešu pieredze vispār ir redzama statistikā? Projekta “Klusuma robeža: Latgales balsis pret vardarbību” ietvaros “Chayka” sarunājās ar speciālistiem un pētīja datus un materiālus, ko sagatavojušas organizācijas, kas strādā ar vīriešiem.
Kāpēc vīriešiem ir grūti atzīt, ka viņi cietuši no vardarbības
Psihoterapijas speciālists Marks Jermaks uzskata, ka vardarbība pret vīriešiem lielā mērā ir slēpta problēma.
“Esmu dziļi pārliecināts, ka šis fenomens patiesībā nav līdz galam apzināts. Jo ‘zēni neraud’, un šī tēma lielā mērā joprojām ir tabu,” viņš saka.
Savā praksē Jermaks ir sastapies ar vīriešiem, kuri piedzīvojuši vardarbību gan no citu vīriešu, gan partneru – sieviešu – puses. Tomēr atzīt, ka esi cietis no vardarbības, vīrietim mēdz būt īpaši grūti.
“Te darbojas kultūras stereotipi: vīrietim ir kauns būt cietušam no vardarbības. Dažkārt tā ir gandrīz nepārvarama siena: viņam šķiet, ka ar visu jātiek galā pašam,” skaidro speciālists.
Pēc viņa novērojumiem, vīriešiem, kuri piedzīvojuši vardarbību ģimenē, nereti vajadzīgs ilgs laiks, pirms viņi saņemas speciālistam izstāstīt notikušo. Vispirms jāizveido uzticības pilnas attiecības, kurās cilvēks jūtas pietiekami droši, lai runātu par to, par ko viņam ir kauns.
To, cik reti vīrieši vēršas pēc palīdzības, rāda arī palīdzības dienestu dati. Pēc centra MARTA statistikas, vidēji tikai viens no simt klientiem ir vīrietis.
Centra Latgales filiāles vadītāja Alīse Potaša to cita starpā saista ar sabiedrības priekšstatiem par to, kādam jābūt “īstam vīrietim”.
Pēc viņas teiktā, no vīrieša joprojām tiek gaidīts, ka viņš izturēs sāpes, tiks galā pats un neizrādīs ievainojamību. Šāda attieksme apgrūtina palīdzības meklēšanu ne tikai vardarbībā cietušajiem. Potaša norāda, ka tā var atturēt vīrieti pat no savlaicīgas vēršanās pie ārsta.
Ko rāda statistika – un ko tā nerāda
Palīdzības saņēmēju statistikā vīrieši parādās ievērojami retāk nekā sievietes. 2025. gadā valsts apmaksātu sociālo rehabilitāciju pieaugušajiem, kuri cietuši no vardarbības, saņēma 810 cilvēki, no tiem 47 vīrieši. 28 vīriešiem kā galvenais piedzīvotās vardarbības veids bija norādīta emocionālā vardarbība.
Saskaņā ar Valsts policijas “Chayka” sniegtajiem datiem 2025. gadā Latgalē sievietes veidoja 95% personu, attiecībā uz kurām policija pieņēma lēmumu par vardarbības veicēja nošķiršanu. Vienlaikus Valsts policijas pārstāvji uzsver: vardarbībai ģimenē ir raksturīgs augsts latentums, tāpēc bez atsevišķa pētījuma nav iespējams noteikt, kāda daļa gadījumu vispār nonāk tiesībsargājošo iestāžu redzeslokā.
Starp iemesliem, kādēļ cietušie nevēršas pēc palīdzības, policija min bailes, kaunu, neuzticēšanos institūcijām un pārliecību, ka situāciju iespējams atrisināt pašu spēkiem.
Tādēļ vēršanās pēc palīdzības statistika galvenokārt atspoguļo tos gadījumus, kas nonākuši līdz palīdzības dienestiem vai policijai, taču neļauj spriest par vardarbības patieso apmēru. Pēc šiem datiem nav iespējams droši novērtēt arī vīriešu īpatsvaru cietušo vidū: var vienīgi pieņemt, ka retākas vēršanās pēc palīdzības dēļ viņu patiesais skaits ir lielāks, nekā redzams administratīvajā statistikā.
Citādu ainu sniedz iedzīvotāju aptaujas, kurās cilvēkiem tieši jautā par piedzīvoto. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes 2021. gadā pēc vienotas Eurostat metodoloģijas veikto pētījumu vismaz vienu psiholoģiskas, fiziskas vai seksuālas vardarbības veidu no partnera puses bija piedzīvojuši 17,3% vīriešu, kuriem jebkad bijušas partnerattiecības. Visbiežāk tā bija psiholoģiska vardarbība – par šādu pieredzi ziņoja 17,1% vīriešu. Fizisku vardarbību, tostarp draudus, bija piedzīvojuši 3,4%, bet seksuālu vardarbību – 0,2%.
Vienlaikus par pašreizējā vai bijušā partnera vardarbību kādam bija pastāstījuši tikai 38,4% cietušo vīriešu – salīdzinājumā ar 76,5% sieviešu. Policijā bija vērsušies 6% vīriešu un 26,4% sieviešu.
Tādējādi redzama būtiska plaisa starp piedzīvoto un to, kas kļūst redzams apkārtējiem un institūcijām: vīrietis var parādīties vardarbības pētījuma statistikā, bet tā arī nekad nenonākt policijas, sociālo dienestu vai palīdzības organizāciju statistikā.
Neraudi. Nerunā par problēmām. Neprasi palīdzību
Ģimenes atbalsta biedrība TĒVI projekta “Vīrišķības izaicinājumi Latvijā: No stereotipiem līdz jaunām iespējām” ietvaros sagatavojusi metodisko materiālu speciālistiem, kuri strādā ar zēniem un jauniem vīriešiem.
Viens no tajā izmantotajiem instrumentiem ir tā sauktā Man Box jeb “vīrieša kaste” – metafora nerakstītiem noteikumiem par to, kādam jābūt “īstam vīrietim”. To vidū ir prasība neraudāt, nerunāt par grūtībām, neprasīt palīdzību, pierādīt savu spēku, dominēt un atbildēt uz provokācijām.
Šos noteikumus uztur ne tikai tiešas prasības, bet arī apkārtējo reakcija: atzinība par izturību un dominanci, izsmiekls par bailēm vai asarām un nosodījums pret tiem, kuri lūdz palīdzību vai uzvedas “nevīrišķīgi”. Vīrietis pats var šiem priekšstatiem nepiekrist, taču vienalga tiem sekot, lai nezaudētu statusu un piederības sajūtu.
TĒVI atsevišķi uzskaita šķēršļus, kas vīriešiem var traucēt meklēt palīdzību: kauns, bailes izskatīties vājam, pārliecība “man pašam jātiek galā”, neuzticēšanās institūcijām, neziņa, kur vērsties, un bažas, ka viņu neuztvers nopietni.
Pēdējais šķērslis ir saistīts arī ar to, kādu apkārtējo reakciju vīrietis sagaida. TĒVI materiālā par vardarbību pret vīriešiem speciālisti tieši iesaka izvairīties no tādām frāzēm kā “Kā tu varēji to pieļaut?”, “Tu taču esi vīrietis” vai “Kāpēc tu vienkārši neaizgāji?”. Šādas reakcijas nepalīdz izprast notiekošo, bet tikai pastiprina kaunu un nevēlēšanos runāt par piedzīvoto.
Tādēļ attieksme “es pats tikšu galā” var darboties vairākos līmeņos. Tā traucē vērsties pēc palīdzības, bet vēl pirms tam var apgrūtināt pašas problēmas atzīšanu.
Kad vardarbība pret vīrieti kļūst par iemeslu jokiem
Kulturologs Deniss Hanovs pievērš uzmanību vēl kādam problēmas aspektam: vardarbība pret vīrieti kultūrā ne vienmēr ir neredzama – dažkārt tā parādās tieši kā komisks sižets.
“Eiropas literatūrā, īpaši komiskajā, jau sen pastāv ‘zem sievas tupeles’ esoša vīrieša tēls – vīrieša, kuru sieva sit ar mīklas rulli vai citādi pazemo. Taču tas ir komisks tēls: viņš ir vājš, viņa – stipra, un šī apgrieztā lietu kārtība izraisa smieklus,” saka Hanovs.
Tas sasaucas ar šķēršļiem palīdzības meklēšanai, par kuriem runā speciālisti. Ja savas ievainojamības atzīšana tiek uztverta kā vājums, vīrietim var būt vēl grūtāk pastāstīt, ka partnere viņu pazemo, kontrolē vai izturas pret viņu vardarbīgi, – īpaši tad, ja viņš baidās, ka teikto neuztvers nopietni.
Vienlaikus Hanovs uzsver, ka pastiprinātai sabiedrības uzmanībai pret vardarbību pret sievietēm ir pamats. Saruna par vīriešiem to neatceļ – tā ļauj ieraudzīt arī to cietušo pieredzi, kas daudz retāk kļūst redzama.
Vardarbība ne vienmēr nozīmē sitienu
Arī pats priekšstats par vardarbību bieži tiek reducēts līdz fiziskam spēkam, un vīriešu pieredzes gadījumā tas var radīt papildu šķērsli.
Ja vīrietis ir fiziski spēcīgāks par partneri, viņam var būt īpaši grūti uztvert sevi kā cietušo. Taču vardarbība ģimenē un partnerattiecībās neaprobežojas ar sišanu.
Tā var būt sistemātiska pazemošana, iebiedēšana, naudas, tēriņu vai sarakstes kontrolēšana, izolēšana, draudi, seksuāls spiediens vai manipulēšana ar bērniem. Daudzās šādās situācijās izšķirošais nav fiziskais pārākums, bet gan viena cilvēka iespēja kontrolēt otru, ierobežot viņa brīvību vai piespiest rīkoties pret paša gribu.
Svarīgi arī tas, ka saruna par vardarbību pret vīriešiem nav reducējama uz sieviešu vardarbību pret vīriešiem. Ja skatāmies plašāk – ne tikai uz partnerattiecībām, bet uz fizisku un seksuālu vardarbību kopumā –, vīrieši visbiežāk sastopas ar citu vīriešu vardarbību.
Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2021. gadā 19,5% vīriešu Latvijā ziņoja, ka pēc pilngadības sasniegšanas ir piedzīvojuši fizisku vai seksuālu vardarbību. No vīriešiem ar šādu pieredzi 94,6% norādīja, ka vardarbības veicējs bijis vīrietis, bet 11,3% – sieviete. Šie rādītāji var pārklāties: viens cilvēks varēja būt piedzīvojis vairākus vardarbības gadījumus no dažādu cilvēku puses.
Tādēļ runāt par vīriešiem, kuri piedzīvojuši vardarbību, nenozīmē reducēt problēmu līdz vīriešu un sieviešu pretstatījumam. Gan apstākļi, gan attiecības starp cietušo un vardarbības veicēju var būt ļoti dažādas.
Kad vīrietim draud ar seksualizētu vardarbību
Seksualizēta vardarbība pret vīriešiem īpaši slikti iederas ierastajos priekšstatos par to, kurš var būt cietušais.
Kulturologs Deniss Hanovs atceras uzbrukumu, ko piedzīvoja pirms dažiem gadiem. Viens no uzbrucējiem viņam draudēja ar seksualizētu vardarbību. Pēc Hanova teiktā, pēc tam viņš saskārās ar to, ka toreizējie tiesiskie formulējumi slikti aptvēra situāciju, kurā šādu draudu objekts ir vīrietis.
“Pirmām kārtām gan vīrietis, gan sieviete ir cilvēks. Vardarbība abiem dzimumiem ir pazīstama ne tikai cietušo, bet arī vardarbības veicēju lomā,” saka Hanovs.
Viņš uzsver, ka arī sieviete pret vīrieti var izmantot fizisku, emocionālu vai seksuālu vardarbību vai izmantot viņa atkarīgo stāvokli. Tiesībām uz aizsardzību, viņaprāt, nevajadzētu būt atkarīgām no cietušā dzimuma.
Vienlaikus vardarbības izplatības dati rāda izteiktas atšķirības starp dzimumiem: sievietes daudz biežāk nekā vīrieši ziņo par seksuālu un fizisku vardarbību partnerattiecībās. Vīriešu pieredzes atzīšana šīs atšķirības neatceļ.
Kāpēc nepietiek vienkārši piedāvāt palīdzību
Ar to vien, ka ir pieejams psihologs, sociālais dienests vai palīdzības tālrunis, nepietiek, ja cilvēks to neuztver kā sev piemērotu iespēju saņemt palīdzību.
TĒVI cenšas mazināt slieksni sarunas sākšanai. Piemēram, organizācija rīko pārgājienus, kuros kopīga laika pavadīšana apvienota ar iespēju runāt par pašsajūtu, attiecībām un sabiedrības gaidām.
Šāds formāts neprasa tūlītēju atklātību: klusums var būt saistīts ar kaunu, piesardzību vai vārdu trūkumu, tāpēc cilvēkam ir svarīgi dot laiku pašam izlemt, kad un cik daudz viņš ir gatavs stāstīt.
Deniss Hanovs tam pievieno vēl vienu iespējamu šķērsli – ģimenes klusēšanas kultūru. Ja ģimenē pieņemts problēmas neiznest ārpus mājas “ģimenes goda” vai ierastās kārtības vārdā, mēģinājums sākt runāt par piedzīvoto var tikt uztverts gandrīz kā tuvinieku nodevība.
Viņš atgādina arī par joprojām pastāvošo psihoterapijas stigmu – priekšstatu, ka pēc šādas palīdzības vēršas tikai cilvēki, ar kuriem “kaut kas nav kārtībā”.
Tāpēc palīdzības pieejamība ir atkarīga ne tikai no tā, vai attiecīgais pakalpojums vispār pastāv, bet arī no tā, cik drošs un saprotams cilvēkam šķiet pirmais solis ceļā uz palīdzības saņemšanu.
Statistika neatceļ konkrēta cilvēka pieredzi
Saruna par vardarbību pret vīriešiem viegli pārvēršas strīdā par to, kurš cieš vairāk. Taču mērogu salīdzinājums neatbild uz jautājumu, cik nopietni jāuztver konkrēta cilvēka pieredze.
Vīrietis, kuru pazemo, kontrolē, iebiedē vai sit, nepārstāj būt cietušais tikai tāpēc, ka sievietes ar dažiem vardarbības veidiem sastopas biežāk. Savukārt vīriešu pieredzes atzīšana neprasa noliegt atšķirības, ko rāda pētījumi.
Problēma ir citur: vīriešu vardarbības pieredze bieži paliek mazāk pamanāma – gan apkārtējiem, gan palīdzības dienestiem un reizēm arī pašam cietušajam.
Tāpēc tas, ka vīrieši pēc palīdzības vēršas reti, nebūt nenozīmē, ka pati problēma ir reta.
