“Mūsu uzdevums nav tikai just līdzi – mēs meklējam risinājumus.” Atklāta saruna ar centra MARTA Latgales filiāles vadītāju

Centrs MARTA jau 26 gadus palīdz ģimenes vardarbības upuriem Latvijā, bet filiāle Latgalē ir viena no jaunākajām – tā tika atvērta 2020. gadā.

Neraugoties uz to, darba apjoms šeit ir milzīgs: klientu skaita pieaugums pagājušajā gadā sasniedza rekordaugstus 80 %, stāsta centra Latgales filiāles vadītāja Alīse Potaša.

Viņa piekrita tikties ar “Chayka” un pastāstīt par centra darbu projekta “Klusuma robeža: Latgales balsis pret vardarbību” ietvaros.

Maza komanda lieliem darbiem

Centra Latgales filiālē strādā tikai 13 cilvēki. Taču neliela komanda – tas pat ir labi. Šeit nav vietas haosam, jo katrs zina savus pienākumus.

“Mēs strādājam kā tāda maza slimnīca,” skaidro Alīse. “Tiklīdz saņemam signālu, komanda, kurā ietilpst sociālais darbinieks, psihologs un jurists, nekavējoties iesaistās procesā.” Tieši ar šo “trio” sākas milzīgais darbs.

Alīse saka, ka gadījumus, ar kuriem strādā centrs, var salīdzināt ar aisbergu. Lai sasniegtu šī aisberga neredzamās, dziļākās daļas – slēptās traumas un situācijas patiesos cēloņus – ir nepieciešams galvenais resurss: laiks.

“Rezultātu noteikti nevar gaidīt ne pirmajā, ne 10. tikšanās reizē. Rehabilitācijas process klientiem – tie ir vismaz trīs, četri gadi. Viss notiek pakāpeniski brīdī, kad klients ierauga, ka tiešām viņa intereses tiek aizstāvētas,” viņa uzsver.

Centra klienta profils

Centra klientu vecuma diapazons ir visai iespaidīgs: jaunākajai sievietei, kas šeit vērsusies pēc palīdzības, ir 18 gadi. Vecākajai – 74 gadi.

Visjaunākie upuri parasti ir jaunas meitenes, kuras kļuvušas par mātēm, tikko pabeigušas vai pat nepaspējušas pabeigt skolu. Iegūt izglītību un pēc tam darbu ar bērnu uz rokām nav tik vienkārši. Šādās situācijās meitenes gandrīz vienmēr ir atkarīgas no apkārtējiem un pakļautas lielākam riskam kļūt par vardarbības upuriem.

Tomēr Alīse norāda, ka jaunas sievietes šodien daudz ātrāk spēj atpazīt “sarkanos karogus” un nav gatavas ciest gadiem ilgi. Savukārt cilvēki pēc 40 vai 50 gadu vecuma bieži uzskata “pacietību” par savu pienākumu: mamma un vecmāmiņa cieta, bet nekur neaizgāja – tātad, tā dzīvē arī jānotiek.

Īpaša kategorija ir seniori. Diemžēl viņi bieži cieš no vardarbības no pašu bērnu puses, un tajā pašā laikā nav gatavi veikt nekādas darbības pret agresoriem.

“Seniori nerīkojas, jo viņos ir sapinušies liela vainas sajūta un milzīgs kauns. Un, protams, arī mīlestība pret savu bērnu. Mātes nav gatavas vērsties pēc palīdzības, pat ja dēli atņem viņām pensiju vai sit,” ar skumjām atzīst Alīse.

Pašlaik mēs runājam galvenokārt par sievietēm, jo tieši tās veido 99 % centra klientu. Bet dažreiz – ļoti reti – pēc palīdzības vēršas arī vīrieši. Un iemesls nav tajā, ka viņi necieš, bet gan stingrajos stereotipos, kas joprojām ir tik spēcīgi mūsu sabiedrībā.

“Viņiem no bērnības tiek iestāstīts: tu taču esi vecis, tu nedrīksti sūdzēties,” skaidro Alīse. “Kļūstot par upuri un to atzīstot, sabiedrības acīs viņš vairs nebūs īsts vīrietis. Tā ir milzīga sociāla problēma, ar kuru vēl ir jāstrādā.”

“Kāpēc viņa neaiziet?” Klusēšanas kultūra un upuru vainošana

Viens no vissāpīgākajiem jautājumiem, ko sabiedrība uzdod upuriem: “Kāpēc tu vienkārši neaizgāji?”.

Atbilde slēpjas dziļi iesakņojušajā upuru vainošanā jeb viktimbleimingā.

“Sievietēm vienmēr tiek uzlikts tāds kā zīmogs, ka viņām jābūt ideālām mātēm. Ja ģimenē ir vardarbīgas attiecības, par tām vaino nevis vardarbības veicēju, bet šo sievieti, jo kā viņa to pieļāva – viņai taču ir bērni!” stāsta Alīse.

Viņa norāda, ka varas institūcijas bieži traktē sistēmisku vardarbību ģimenē kā vienkārši “divu pieaugušo cilvēku konfliktu”.

Bet ir svarīgi saprast, ka vardarbība nav konflikts. Tā ir mērķtiecīga stratēģija ar mērķi pilnībā pakļaut otru personu.

Ģimenes vardarbība kā sarežģīts kokteilis

Visbiežāk vardarbība sākas ar emocionālu spiedienu. Vardarbības veicējs lēnām cenšas nojaukt upura personīgās robežas un salauzt viņa personību, lai iegūtu pār viņu varu.

“Protams, tas nenotiek vienā dienā,” norāda Alīse. “Bet, kad upura griba jau ir salauzta, pakāpeniski, kā pa pilītei nāk klāt arī dažādi citi vardarbības veidi.”

Jāsaprot, ka vardarbība ģimenē reti kad ir “tīra”. Visbiežāk tā ir sarežģīts „kokteilis”, kurā emocionālais spiediens sajaucas ar fizisko, seksuālo un ekonomisko vardarbību.

Turklāt tieši ekonomiskā vardarbība ir Latgales reģionam raksturīga iezīme.

“Šeit ir daudz grūtāk atrast darbu, īpaši sievietei,” saka Alīse. “Tipisks scenārijs: vīrs uzstāj, lai sieva sēž mājās ar bērniem, kamēr viņš pelna naudu. Rezultātā sievietei nav ne personīgo līdzekļu, ne darba pieredzes, ne iespējas aiziet.”

Ceļš uz drošību: no zvana līdz reālai rīcībai

Stāstot par to, kā saņemt palīdzību centrā MARTA, Alīse Potaša saka, ka pirmais solis ir telefona zvans.

Latgales filiālē uz zvaniem visbiežāk uzreiz atbild sociālais darbinieks, kurš veic sākotnējo riska novērtējumu.

Augsta vardarbības riska situācijās centra jurists palīdz pieprasīt pagaidu aizsardzību pret vardarbību. Šādos gadījumos tiesa parasti pieņem lēmumu vienas dienas laikā.

Svarīgs pavērsiens bija palīdzības apjoma palielināšana: no 2023. gada cietušais var saņemt līdz 120 bezmaksas konsultācijām gadā, nevis iepriekšējās 20, kas ļauj pamatīgāk strādāt ar traumu.

Atšķirībā no Rīgas un Kurzemes, kur intensīvās klientu plūsmas dēļ bieži veidojas rindas, Latgalē cenšas sniegt palīdzību pēc iespējas nekavējoties.

Krīzes dzīvokļi un “vīrs uz stundu”

Ja upurim nav kur bēgt, MARTA nodrošina krīzes mājokli. Tas nav patversme, bet gan vieta patstāvīgai dzīvošanai, kur cietusī persona pati vada saimniecību, atjaunojot neatkarības prasmes.

Šeit palīdz ar pārtiku, zālēm, kā arī drēbēm no īpaša “atbalsta skapja”.

Uzturēšanās šādā dzīvoklī var ilgt no 30 dienām līdz pusgadam, bet izņēmuma gadījumos – pat līdz gadam, kamēr notiek tiesas prāvas.

Tomēr pagaidu mājokļa meklēšana bija un joprojām ir milzīga problēma. Latgalē ir katastrofisks īres fonda trūkums, un dzīvokļu īpašnieki bieži vien atsakās izīrēt dzīvokli sievietēm, uzzinot, ka tās ir vientuļās mātes vai bēgles.

“Mums dažkārt nākas teju vai ‘nomāt’ vīrieti, lai viņš kopā ar klienti dotos apskatīt dzīvokli, citādi viņai vienkārši neatzvanīs,” skumji smaida Alīse.

Sistēmas kļūmes: kad likums klusē

Neraugoties uz juridisko mehānismu esamību, sistēma bieži vien nedarbojas perfekti. Alīse norāda, ka sadarbība ar atbildīgajām iestādēm ne vienmēr veidojas tā, kā gribētos.

Piemēram, tiesas aizliegumi, saskaņā ar kuriem vardarbības veicējs nedrīkst tuvināties upurim. Dažreiz tie darbojas tikai uz papīra, un upura vajāšana turpinās.

“Lai policija patiešām sāktu rīkoties pret agresoru, kurš pārkāpj tiesas aizliegumu, sievietei bieži vien par to jāziņo vismaz trīs reizes, un trīs reizes atkal un atkal jāstāsta par notikušo,” stāsta Alīse.

Arī elektroniskās uzraudzības sistēmā ir nepilnības. Elektroniskās uzraudzības instruments – aproces, kuras agresoram ir jāvalkā uz kājas – Latvijā ir ieviests, bet tiek izmantots ārkārtīgi reti. Alīse stāsta, ka pēdējā gada laikā tās tika piemērotas tikai 5 reizes no 400 plānotajām.

Īpaši sarežģīta situācija ir sadarbībā ar bāriņtiesām. Šajā sadarbības jomā ir visvairāk grūtību. Pēc centra pieredzes, bāriņtiesas dažkārt nostājas agresora pusē vienkārši tāpēc, ka viņam ir dzīvoklis un ienākumi, neņemot vērā vardarbības faktu.

“Reizēm šķiet, ka bērnus atstāj nevis mātei, bet naudai,” skarbi norāda Alīse.

Turklāt centra klienti ne vienmēr tic rezultātam. Viņi jau ir apmeklējuši iestādes, klauvējuši pie durvīm, saskārušies ar to, ka viņiem netic, un dažreiz pat mēģina ievainot, “iegremdēt” vēl dziļāk.

Bet laiks iet, un viņi saprot: centra darbinieki ir viņu pusē un cīnās ar iestādēm kopā ar viņiem.

Siltie graudi un kopienas spēks

Bērni, kas kļuvuši par ģimenes vardarbības lieciniekiem, cieš ne mazāk kā pieaugušie. Rēzeknes filiālē darbā ar šādiem bērniem tiek izmantota diezgan efektīva metode – terapija ar siltiem graudiem. Bērns spēlējas īpašā kastē ar sildītiem graudiem, kas 70 % gadījumu jau pēc četrām nodarbībām būtiski samazina trauksmes un baiļu līmeni un uzlabo miegu.

Pašām sievietēm centrs MARTA bieži vien kļūst ne tikai par rehabilitācijas iestādi, bet par īstu domubiedru kopienu. Reizi mēnesī šeit notiek “Iedvesmas darbnīcas” – bijušo un esošo klientu tikšanās.

“Klientes, kas pie mums ieradās 2023. gadā pilnīgā izmisumā, šodien, 2026. gadā, jau pašas ir gatavas atbalstīt jaunienācējas un dalīties izdzīvošanas pieredzē,” stāsta Alīse.

Atsākt dzīvi no jauna

Aiz katra centra klientu veiksmes stāsta Latgalē slēpjas smags darbs. Alīse min kādu gadījumu, kas iedveš cerību. Pagājušajā gadā trīs sievietes ar astoņiem bērniem pārcēlās uz reģionu no citām Latvijas daļām, lai paslēptos no vajātājiem un sāktu visu no jauna. Šodien visi bērni mācās, un viņu mātēm ir darbs un īrēta dzīvesvieta.

“Tātad viss ir iespējams – bet rezultāts nenāk viegli un ātri,” saka Alīse.

Māksla kā tilts

Kā runāt par vardarbību, lai cilvēki neaizvērtu acis uz šo daudziem tik biedējošo tēmu? Alīse uzskata, ka šeit vislabāk der mākslas valoda.

Pagājušā gada beigās Rēzeknē pie Latgales vēstniecības GORS 16 dienas bija apskatāma instalācija “Oranžā istaba“. Stikla paviljonā varēja klausīties reālu vardarbības upuru stāstus.

“Gan plašsaziņas līdzekļiem, gan sabiedrībai ir daudz vieglāk uzsākt sarunu par ‘izstādi’, nekā tieši par vardarbību ģimenē. Māksla ir maigs instruments, lai apspriestu ļoti smagas tēmas,” ir pārliecināta Alīse.

Savukārt Daugavpilī, piemēram, šā gada aprīlī notika dokumentālā izstāde “Lietisko pierādījumu muzejs“, kuras katrs eksponāts liecināja par vardarbību pret reālu cilvēku – bērnu, meiteni, sievieti vai vīrieti.

Kas būs tālāk?

Centra MARTA Latgales filiāles komanda turpina strādāt, izmantojot visas savas iespējas. Alīse uzskata, ka viņu galvenais mērķis šodien ir nevis vienkārši glābt cilvēkus, bet gan savlaicīgi novērst briesmas. Tas nozīmē, ka ir jāveic izglītojošs darbs ar jauniešiem par robežām un veselīgām attiecībām, kā arī policistu un sociālo darbinieku apmācība.

“Mūsu uzdevums nav tikai just līdzi – mēs meklējam risinājumus,” secina Alīse Potaša. “Mēs ticam katrai, kas saka: ‘Man ir bail.’ Un, ja jūs šobrīd atrodaties situācijā, kad jūsu mājas vairs nav jūsu cietoksnis – negaidiet. Vienkārši piezvaniet. Jūs sadzirdēs.”

Ja jums ir nepieciešama palīdzība:

• Centra MARTA Latgales filiāles tālrunis: +371 25 648 595
• E-pasts: [email protected]
• Tīmekļa vietne: marta.lv

Palīdzība tiek sniegta anonīmi, konfidenciāli un bez maksas.