Tas, kas vienai paaudzei šķiet nevainīgs joks, citai jau var šķist pazemojošs vai vardarbīgs. Tas, ko gadu desmitiem sauca par audzināšanu vai greizsirdību vai attaisnoja ar vārdiem “tā ir pieņemts”, pamazām iegūst citus nosaukumus.
Bet kurš nosaka robežu starp normu un vardarbību? Kāpēc vieni kultūras sižeti palīdz vardarbību attaisnot, bet citi – ieraudzīt tās sekas? Par to projekta “Klusuma robeža: Latgales balsis pret vardarbību” ietvaros mēs sarunājāmies ar kulturologu un pasniedzēju Denisu Hanovu.
Sarunā ikdienišķi piemēri mijās ar antīko literatūru, Eiropas filozofiju un kultūras vēsturi. Tas viss ir savstarpēji saistīts: kultūra var piešķirt vardarbībai jēgu – pārvērst to varoņdarbā, sodā, audzināšanā vai mīlestības izpausmē –, bet ar laiku likt no jauna paraudzīties uz to, kas iepriekš šķita pieņemams.
Ne tikai vardarbība, bet arī nežēlība
Sarunu par to, kā kultūra veido priekšstatus par pieļaujamo, mēs grasāmies sākt bez ekskursijas pavisam tālā senatnē. Taču Hanovs uzreiz piebilst: “Man šķiet, alu cilvēki atkal ir iznākuši ielās, tikai tagad viņiem rokās ir telefoni un iPad, tāpēc, visticamāk, par viņiem mums tomēr nāksies runāt.”
No šīs ironiskās replikas saruna pāriet pie nopietnākām pārdomām par cilvēka vardarbības dabu. Hanovs pievēršas franču domātājam Žoržam Batajam, kurš pētīja vardarbību un nežēlību.
“Par cilvēka galveno iezīmi Batajs uzskatīja ne tik daudz vardarbību, cik nežēlību. Arī dzīvnieki izrāda vardarbību, taču tā ir saistīta ar bioloģisko dzīvi un dabas likumiem: plēsējs noķer un nogalina savu medījumu. Taču tas ilgi nemocīs medījumu mocīšanas dēļ, neatstās to bez ēdiena un ūdens, nespīdzinās ar elektrību, neveidos koncentrācijas nometnes vai tādus cietumus kā Gvantanamo. Tieši cilvēce ir spējīga uz nežēlību,” skaidro Hanovs.
Cilvēka vardarbība turklāt nepastāv tikai kā impulss vai fiziska rīcība. Tā apaug ar skaidrojumiem un attaisnojumiem: lielajā vēsturē to attaisno ar godu, ticību, patriotismu, Dzimtenes aizstāvēšanu, valsts interesēm vai piederību grupai. Ģimenē un ikdienā – ar audzināšanu, rūpēm, greizsirdību vai mēģinājumu “ieviest kārtību”.
Tieši tāpēc kultūras normām ir tik liela nozīme: tās ne obligāti liek cilvēkam izdarīt konkrētu rīcību, bet gan pasaka priekšā, kādu rīcību vispār uzskatīt par pieļaujamu.
Kultūra glabā vardarbību – un atmiņu par tās cenu
Hanovs vairākkārt atgriežas pie “Iliādas” un “Odisejas” – tekstiem par karu, atriebību, varu un cilvēka izvēli. “Tās ir mūsu pirmās rakstiski fiksētās atmiņas – un tās ir atmiņas par vardarbību un karu,” viņš saka. Tomēr šie darbi nav reducējami uz varoņa uzvarētāja slavināšanu.
“Iliādā” pēc neskaitāmām nāvēm un nežēlības pienāk epizode, kurā priekšplānā izvirzās cilvēcība: vecais valdnieks Priams ierodas pie Ahilleja un lūdz atdot viņa dēla Hektora ķermeni. Uz īsu brīdi naids atkāpjas kopīgu sēru priekšā.
Hanovs tajā saskata humānisma uzplaiksnījumu: kultūra spēj ne tikai radīt varonīgus kara tēlus, bet arī saglabāt atmiņu par tā cenu. Savukārt nākamās paaudzes pazīstamus sižetus var pārlasīt no jauna – tostarp ar zaudējumu piedzīvojuša cilvēka skatienu.
Kā mainās priekšstati par pieļaujamo
Šīs pārmaiņas labi redzamas veco filmu piemērā. Sarunā atceramies ierastus komēdiju paņēmienus: torti sejā, kritienus un sitienus, ainas, kurās varonis nonāk pazemojošā vai bezpalīdzīgā situācijā.
Kādreiz cita cilvēka neveiksme viegli kļuva par iemeslu smiekliem. Šodien šādas ainas nereti tiek uztvertas citādi. Mākslas darbs nav mainījies – mainījies ir skatītājs un viņa priekšstats par to, ko drīkst rādīt kā smieklīgu un nevainīgu. “Arī rimeikos un veco sižetu jaunajās versijās mēs redzam akcentu maiņu,” norāda Hanovs.
XX gadsimtā, atgādina Hanovs, antropoloģija lielā mērā atteicās no agrākā priekšstata par kultūras hierarhiju, kurā par “kultūru” uzskatīja galvenokārt antīko traģēdiju, operu vai muzeju. Pētnieki sāka aplūkot kā kultūru arī nozīmju sistēmas, kas pastāv visdažādākajās kopienās. Kā saka Hanovs, “sava kultūra ir ikvienai grupai”: to vieno kopīgas zīmes un nozīmes, caur kurām cilvēki izprot sevi un cits citu.
Tāpēc viens un tas pats sižets dažādās kultūras vidēs var tikt nolasīts atšķirīgi. Tas, kas vieniem jau šķiet nežēlīgs vai pazemojošs, citiem joprojām paliek smieklīgs un nevainīgs.
Šāda pārvērtēšana attiecas ne tikai uz humoru. Mainās arī attieksme pret ierastiem uzvedības modeļiem ģimenē un attiecībās: spēcīga greizsirdība vairs ne vienmēr tiek uztverta kā mīlestības apliecinājums, bet bērna fiziska sodīšana – kā pieļaujams audzināšanas paņēmiens.
Tomēr jaunie priekšstati vecos neizspiež vienā mirklī – tie vēl ilgi pastāv līdzās.
“Vardarbība notiek galvās”
Pēc Hanova domām, svarīgs ir ne tikai pats vardarbības fakts, bet arī tas, kā cilvēks to uztver un vērtē: “Vardarbība notiek galvās. Galvās notiek arī vardarbības nosodījums.”
Lai pretotos notiekošajam, cilvēkam vispirms tas jāatpazīst. Taču, ja fiziska sodīšana kopš bērnības saukta par audzināšanu, bet kontrole – par rūpēm, pats vārds “vardarbība” var šķist neattiecināms uz paša pieredzi.
No tā iespējami divi pretēji secinājumi: “Mani sita – un nekas, izaugu normāls” vai “Ar mani tā rīkojās – tāpēc ar saviem bērniem es tā nedarīšu”.
Kāpēc cilvēki nonāk pie tik atšķirīgiem secinājumiem? Hanovs atgādina, ka cilvēks vispirms meklē drošību: “Drošība ir svarīgāka par lielāko daļu citu vērtību.”
Ierastā kārtība rada stabilitātes sajūtu, bet tās pārvērtēšana var prasīt no jauna izvērtēt paša pagātni. Ja bērnu nedrīkst sist – kas tad notika ar mani? Ja pazemošana ģimenē bija vardarbība – kā tagad raudzīties uz man tuvu cilvēku attiecībām?
Īpaši sāpīga šāda pārvērtēšana kļūst tad, ja tā nonāk pretrunā ar ģimenē pieņemto. Hanovs kā piemēru min domstarpības par karu Ukrainā: atšķirīgi uzskati par notiekošo spēj sašķelt pat tuvus cilvēkus. Atteikšanās pieņemt ģimenes nostāju vai vienkārši klusēt var nozīmēt vairs ne abstraktas domstarpības, bet reālus draudus attiecībām.
“Tu vari kļūt par autsaideru – tas ir ļoti sāpīgi. Tu vari zaudēt kontaktu ar sev dārgu cilvēku ģimenē, var nonākt pat līdz attiecību saraušanai,” saka Hanovs.
Tāpēc atzīt ierasto kārtību par nenormālu nenozīmē vienkārši mainīt viedokli. Dažkārt tas nozīmē apšaubīt savu biogrāfiju, ģimenes attiecības un savu vietu tuvinieku vidū.
“Pareizais viedoklis” un apcirptie spārni
Spēja atpazīt vardarbību ir saistīta arī ar ieradumu uzticēties savām sajūtām. Hanovs šo problēmu redz savos studentos: pēc viņa teiktā, daudzi pirmkursnieki augstskolā ierodas, joprojām stipri iesakņojušies skolas priekšstatā par “pareizo viedokli”.
“Tas ļoti apslāpē skolēnu un pēc tam jau studentu iniciatīvu runāt tā, kā viņi paši domā. Viņi var būt ļoti tālu no patiesības vai pareizās atbildes – ja tāda vispār pastāv. Taču viņiem ir tiesības paust savu viedokli,” uzskata Hanovs.
Kad Hanovs mēģina saprast, kāpēc studentiem nodarbībās mēdz būt grūti brīvi izteikties, “atklājas diezgan skumjas lietas”: skolā viņus joprojām mēdz izsmiet par paustajiem viedokļiem, emocijām un pārdomām — turklāt ne tikai klasesbiedri, bet reizēm arī skolotāji. Līdzīgi, viņš piebilst, mēdz notikt arī ģimenēs.
“Tāpēc daži no viņiem augstskolā nonāk jau ar apcirptiem spārniem,” atzīmē kulturologs.
Šī skolas pieredze var ietekmēt arī to, cik lielā mērā cilvēks vēlāk uzticas savām sajūtām. Lai kādu dienu pateiktu “ar mani tā nedrīkst”, viņam vispirms jāatzīst šīs sajūtas par nozīmīgām. Ja cilvēks ir pieradis, ka autoritāte zina labāk, iebilst ir bīstami, bet viņa jūtas un viedokli var viegli noniecināt, savu robežu pārkāpšanu atpazīt kļūst grūtāk.
Teksts kā telpa, kurā drīkst nepiekrist
Denisam Hanovam teksti ir arī balsts. Studentiem viņš saka: “Pat ja cilvēki jūs nodos, pievils vai sāpinās, tekstu varoņi vienmēr būs kaut kur jums līdzās.”
Pēc Hanova domām, teksti ir svarīgi nevis kā gatavu atbilžu avots, bet gan kā iespēja ieraudzīt dažādas interpretācijas.
“Patiesība nav tajā, ka šajā tekstā būtu uzrakstīta galīgā versija par visu. Patiesība ir tajā, ka teksts pastāv, un paralēli tam var būt vēl pieci citi teksti, kas stāsta piecas savas patiesības,” viņš skaidro.
To pašu viņš cenšas mācīt studentiem – nemeklēt vienīgo pareizo lasījumu, bet veidot pašiem savas attiecības ar izlasīto: “Kaut vai lai kāpj uz griestiem – tikai lai interpretē.” Tā rodas performances, kostīmi, antīko darbu lasīšana pie jūras un negaidīti sarunas veidi ar Homēru.
Hanovam spēja patstāvīgi lasīt un interpretēt ir tieši saistīta ar brīvību. Kamēr cilvēkam saglabājas iespēja lasīt, strīdēties un piedāvāt savu lasījumu, saglabājas arī telpa brīvai domai.
“No teksta nevar aiziet – tad tu zaudē savu brīvību. Lūk, tajā arī ir cerība,” viņš saka.
Sarunā par vardarbību šī doma iegūst vēl vienu nokrāsu. Ja cilvēks visu mūžu dzird “visiem tā ir” vai “tā ir iekārtota ģimene”, iespēja sastapties ar citu stāstu – grāmatā, filmā, sarunā vai cita cilvēka biogrāfijā – jau ļauj paskatīties uz ierasto kārtību no malas.
Negaidīt masveida varoņdarbu
Hanovs negaida, ka lielākā daļa cilvēku vienlaikus izlems atteikties no ierastās kārtības. Viņš min vienkāršu piemēru: trīsdesmit bērni mācās vienā klasē, lasa vienas un tās pašas mācību grāmatas, taču izaug par cilvēkiem ar ļoti atšķirīgiem uzskatiem un vērtībām.
“Pasionaritāte nevar būt masveidīga, un droši vien tas ir normāli,” viņš saka.
Iziešana ārpus ierastā robežām gandrīz vienmēr ir saistīta ar risku. Taču, ja neviens nekad šīs robežas nepārkāptu, nenotiktu arī pārmaiņas.
Tāpēc cerību uz pārmaiņām Hanovs saista galvenokārt nevis ar masu impulsu, bet ar atsevišķu cilvēku.
“No masu sabiedrības mēs nevaram gaidīt masveida varoņdarbu. Taču mēs varam – vai mums pat vajadzētu – gaidīt no sevis mēģinājumu saglabāt sevī cilvēka cieņu.”
Turklāt runa ne vienmēr ir par varonīgu rīcību. Hanovam tās var būt arī pavisam nelielas darbības: nepiekrist tam, kas šķiet nepareizs, iebilst kolektīvajam viedoklim, laikus pateikt “apstājieties” vai vienkārši neatbalstīt notiekošo ar savu klusēšanu.
Tieši spēju saskatīt brīvībā vērtību Hanovs īpaši vēlas nodot saviem studentiem: “Brīvība ir vissvarīgākā vērtība, un brīvprātīgi no tās atteikties ir īsts noziegums.”
“Lasiet grāmatas!”
Kulturologs stāsta, ka reizēm pēc kursa studenti viņam raksta: “Paldies, nu es vairs nebaidos no Homēra.” Aiz šīs šķietami parastās frāzes viņš saskata svarīgu pārmaiņu: tas, kas iepriekš šķitis tāls un nepieejams, vairs nav svešs.
Nav nejaušība, ka saruna par vardarbību atkal un atkal atgriežas pie grāmatām. Ne tāpēc, ka literatūra automātiski padarītu cilvēku labāku, bet tāpēc, ka tā saglabā citu cilvēku pieredzi un ļauj ieraudzīt pasauli – un arī savu dzīvi – ne tikai tajā koordinātu sistēmā, pie kuras cilvēks ir pieradis.
Deniss Hanovs šo domu formulē vienkārši: “Lasiet grāmatas!”
