“Mani bērnībā sita, un nekas – izaugu par normālu cilvēku!” Šī frāze joprojām izskan strīdos par bērnu audzināšanu. Bet ko pieaugušie pēc daudziem gadiem atceras par fiziskiem sodiem un kur šodien paši novelk robežu starp audzināšanu un vardarbību?
“Chayka” nolēma uz šo tēmu paskatīties caur savu lasītāju pieredzi un veica anonīmu aptauju par fiziskiem sodiem bērnībā un par to, kā aptaujas dalībnieki šodien audzina savus bērnus.
Šī aptauja, kas veikta projekta “Klusuma robeža: Latgales balsis pret vardarbību” ietvaros, nav reprezentatīvs socioloģisks pētījums: dalība tajā bija brīvprātīga, un rezultātus nevar attiecināt uz visiem reģiona iedzīvotājiem.
Taču atbildes ļauj ieraudzīt, ar kādu pieredzi dalībnieki saskārušies bērnībā, kā viņi to vērtē pēc daudziem gadiem un kur šodien paši novelk šo robežu.
“Ja bērns sāk baidīties no otra cilvēka, tad tas jau nav pieļaujami,” rakstīja viens no aptaujas dalībniekiem. Ko vēl parādīja lasītāju atbildes?
Kas dalījās ar savu pieredzi
“Chayka” aptaujā piedalījās 54 cilvēki. Lielākā daļa – 45 respondenti – dzīvo Latgalē, tostarp 37 Daugavpilī. Vēl astoņi dalībnieki dzīvo citos Latvijas reģionos, viens – ārpus valsts.
Lielākā daļa respondentu ir vecumā no 25 līdz 44 gadiem – 38 no 54 dalībniekiem. Tieši pusei – 27 cilvēkiem – ir bērni. Aptauju krievu valodā aizpildīja 31 dalībnieks, latviešu valodā – 23.
Pērieni, siksna un “lai saprastu”
“Manā bērnībā fiziska sodīšana bija, bet tas notika divas vai trīs reizes visas bērnības laikā. Es zināju par ko tiku sodīta un apzinājos savu vainu. Vēl atceros, ka pēc visa strīda, vecāki paši lūdza man piedošanu un mēs kopā pēc tam mierīgi izanalizējām ko es dariju nepareizi,” stāstīja viena no aptaujas dalībniecēm.
45 no 54 dalībniekiem norādīja, ka bērnībā pieaugušie pret viņiem izmantojuši fiziskus sodus: desmitiem tas noticis regulāri, 17 – laiku pa laikam, vēl 18 atcerējās vienu vai vairākus atsevišķus gadījumus. Septiņi netika fiziski sodīti, bet divi neatceras, vai pret viņiem šādi sodi tika izmantoti.
Visizplatītākais fiziskā soda veids bija uzsišana ar roku – to minēja 31 no 45 dalībniekiem, kuri bija saskārušies ar fiziskiem sodiem. Gandrīz tikpat bieži tika minēta siksna vai cits priekšmets – 28 cilvēki. Vēl 15 respondenti norādīja, ka viņus raustīja, grāba vai stipri saspieda, 13 saņēma sitienus pa pakausi, desmit tika kratīti, septiņi atcerējās pļaukas. Šajā jautājumā varēja izvēlēties vairākus atbilžu variantus.
Visbiežāk pieaugušie sodu skaidroja ar bērna sliktu uzvedību – šo variantu izvēlējās 24 cilvēki – vai ar vēlmi panākt, “lai saprastu” – 23. Vēl 12 dalībnieki no pieaugušajiem dzirdējuši: “Arī mani tā audzināja”, bet desmit norādīja, ka fiziska spēka lietošana viņiem vispār nekādi netika izskaidrota.
Taču aiz atbildes “mani fiziski sodīja” varēja slēpties ļoti atšķirīgas situācijas – no dažām epizodēm visas bērnības laikā līdz regulāriem sitieniem ar siksnu vai citiem priekšmetiem.
“Vēroju arī, kā sita manu vecāko brāli. Tas bija ļoti biedējoši, instinktīvi biedējoši. Siksna, čības, sporta apavi – tas bija mežonīgi. Kā tam vajadzēja motivēt mācīties, nav saprotams,” rakstīja cits dalībnieks.
Tas, kā dalībnieki fiziskos sodus uztvēra bērnībā, ne vienmēr sakrīt ar to, kā viņi šo pieredzi vērtē šodien.
Bailes, dusmas un pazemojums
“Fiziskās sodīšanas epizodes, kas bija vērstas tieši pret mani, bija atsevišķas, un nevaru teikt, ka tieši tās būtu mani būtiski ietekmējušas. Taču tajā brīdī tās atņēma drošības sajūtu,” atzina viens no aptaujas dalībniekiem.
No 45 dalībniekiem, kuri ziņoja par fiziskiem sodiem bērnībā, 44 pastāstīja par savām toreizējām izjūtām. Visbiežāk viņi minēja bailes – tās atzīmēja 22 cilvēki. 18 izjuta pazemojumu, tikpat daudz – dusmas. Deviņi uzskatīja, ka sodu ir pelnījuši, seši nesaprata, par ko viņus soda. Pa četriem cilvēkiem notikušajam nepiešķīra lielu nozīmi vai uztvēra fiziskus sodus kā ierastu audzināšanas sastāvdaļu.
Šodien 22 no 44 respondentiem šo pieredzi uzskata par nepieļaujamu, vēl astoņi – drīzāk par neattaisnojamu. Deviņi to vērtē kā attaisnojamu vai drīzāk attaisnojamu, pieciem ir grūti sniegt viennozīmīgu vērtējumu. Savukārt 17 no 45 dalībniekiem uzskata, ka fiziskie sodi būtiski pasliktinājuši viņu attiecības ar pieaugušajiem, kuri viņus audzināja, vēl septiņi – ka drīzāk ietekmējuši tās negatīvi. Divdesmit uzskata, ka šādas ietekmes drīzāk nav bijis vai nav bijis vispār, vienam ir grūti to novērtēt.
Atvērtajās atbildēs dalībnieki ļoti dažādi apraksta piedzīvotā sekas. Daži aprobežojas ar īsām frāzēm – “Pārtraucu sazināties ar tēvu”, “Nesazinos ar vecākiem”, “Es ienīstu savus vecākus”. Citi runā par to, kas palicis arī pieaugušā vecumā: nepārliecinātību par sevi, bailēm kļūdīties, grūtībām komunikācijā, neuzticēšanos tuviniekiem.
Viena no dalībniecēm savu pieredzi aprakstīja šādi:
“Kad pēc fiziska soda sāku raudāt, mani par to rāja un draudēja sodīt vēlreiz. Un, kā man šķiet, tagad, pieaugušā vecumā, es bieži cenšos aizturēt asaras un man nepatīk raudāt citu klātbūtnē – es jūtos ļoti neērti.”
Kur ir robeža?
“Vardarbība – tās ir asinis un lieli zilumi, bērna asaras. Audzināšana – uzsist pa dibenu, iesist pa pakausi, ja runa ir par paša bērna vai citu cilvēku dzīvību un drošību, bet bērns vārdus nesaprot. Viss atkarīgs no situācijas un bērna vecuma,” uzskata viens no respondentiem.
Par dažām metodēm dalībnieku viedokļi bija gandrīz vienprātīgi. Sitienu ar siksnu par nepieļaujamu uzskata 51 no 54 respondentiem, pazemošanu un apsaukāšanu – 50, pļauku – 48, sitienu pa pakausi – 44. Draudus ar fizisku sodu par nepieļaujamiem uzskata 42 cilvēki.
Taču attiecībā uz citiem ietekmēšanas veidiem vienprātības bija ievērojami mazāk. Piemēram, uzsišanu pa dibenu 29 dalībnieki uzskata par nepieļaujamu, vēl 15 to pieļauj tikai izņēmuma situācijā, bet deviņi uzskata par pieļaujamu. Vienam cilvēkam bija grūti to novērtēt.
Līdzīga viedokļu atšķirība redzama arī atbildēs uz tiešo jautājumu, vai uzsišana bērnam pa dibenu ir fiziska vardarbība. 32 cilvēki atbildēja nepārprotami “jā”, vēl seši – “drīzāk jā”. Savukārt astoņi uzskata, ka viss atkarīgs no apstākļiem, pieci atbildēja “drīzāk nē”, trīs – “nē”.
Vēl viena izteikta “pelēkā zona” izrādījās kliegšana uz bērnu. Par nepieļaujamu to uzskata 22 cilvēki, bet 24 to pieļauj izņēmuma situācijās. Vēl pieci respondenti kliegšanu uzskata par pieļaujamu, trīs nespēja sniegt vērtējumu.
Atšķirīgas bija arī atbildes uz atvērto jautājumu par to, kur beidzas audzināšana un sākas vardarbība. Vieni šo robežu novelk jau brīdī, kad tiek lietots fizisks spēks, citi to saista ar pazemošanu, noniecināšanu, pieaugušā kontroles zaudēšanu pār sevi vai bērna bailēm. Dažiem svarīgs ir ne tik daudz konkrēts ietekmēšanas veids, cik attieksme pret bērnu: viens no dalībniekiem par robežu nosauca brīdi, kad beidzas “uzklausīšana un vēlme sadzirdēt iemeslu rīcībai”.
Bija arī tādi, kuri nepiekrita pašai idejai, ka starp šiem jēdzieniem pastāv robeža: “Tās ir divas pretējas lietas, kas savā starpā nerobežojas”, “Audzināšanai un vardarbībai jau sākotnēji nevajadzētu būt saistītām”.
Atsevišķu skatījumu piedāvāja dalībnieks, kurš nošķir fizisku iejaukšanos bērna drošības dēļ no fiziska soda:
“Robeža ir tur, kur fiziska iedarbība vairs nav nepieciešama bērna aizsardzībai un tiek izmantota, lai nodarītu sāpes vai sodītu. Piemēram, vecāks var strauji satvert aiz rokas bērnu, kurš skrien uz ceļa. […] Audzināšana var ietvert ierobežojumus un sekas par rīcību, taču tai nevajadzētu balstīties bailēs, sāpēs vai pazemojumā.”
Zīmīga ir arī attieksme pret frāzi “Mani bērnībā sita, un nekas – izaugu par normālu cilvēku”. Tai pilnībā nepiekrīt 29 dalībnieki, vēl desmit – drīzāk nepiekrīt. Deviņi uzskata, ka šajos vārdos ir daļa patiesības, divi pilnībā piekrīt, pārējiem bija grūti sniegt vērtējumu.
Kad runa ir par pašu bērniem
Mēs visiem dalībniekiem jautājām, kāpēc, viņuprāt, vecāki vispār izmanto fiziskus sodus. Visbiežāk tika minēta pašu bērnības pieredze un kontroles zaudēšana – katru no šiem variantiem izvēlējās 38 no 54 cilvēkiem. Citu ietekmēšanas veidu nezināšanu atzīmēja 37 respondenti, stresu un emocionālu izsīkumu – 33. Vēl 31 dalībnieks par vienu no iemesliem uzskata pārliecību par fiziska soda efektivitāti, 25 – priekšstatu, ka tas ir normāla audzināšanas sastāvdaļa.
Bet ko par savu pieredzi saka paši vecāki?
No 27 aptaujas dalībniekiem, kuriem ir bērni, 21 norādīja, ka vismaz vienu reizi ir izmantojis fizisku iedarbību kā sodu.
Lielākoties runa bija par vienreizēju vai retu pieredzi: 14 vecāki atbildēja, ka šāds gadījums bijis vienu reizi, seši – ka tas noticis ļoti reti. Viens dalībnieks norādīja, ka tas “gadās”. Seši vecāki atbildēja, ka nekad nav izmantojuši fizisku iedarbību pret saviem bērniem.
Tiem, kuriem šāda pieredze bija, lūdzām pastāstīt par iemesliem. Visbiežāk vecāki notikušo saistīja ne tik daudz ar bērna uzvedību, cik ar savu stāvokli. No 21 cilvēka desmit minēja spēcīgu stresu vai nogurumu, astoņi – pacietības zaudēšanu. Četri norādīja uz bērna bīstamu uzvedību, trim tajā brīdī šķita, ka citādi bērns nesapratīs, divi minēja nepaklausību. Šajā jautājumā varēja izvēlēties vairākus variantus.
Lielākā daļa vecāku, kuri bija izmantojuši fizisku iedarbību, šodien šos gadījumus vērtē kritiski. 17 no 21 norādīja, ka notikušo nožēlo, bet septiņi pēc tam mainījuši savu pieeju audzināšanai.
Tajā pašā laikā četri cilvēki norādīja, ka konkrētajā situācijā fiziskais sods viņiem šķita attaisnojams, divi arī šodien uzskata, ka rīkojās pareizi. Tā kā varēja izvēlēties vairākus variantus, šie vērtējumi dažkārt pārklājās.
“Visgrūtākais bija redzēt bailes savu bērnu acīs, kad viņi skatījās uz mani. Tas lika man vairāk strādāt pie savas pašregulācijas,” atcerējās viena no aptaujas dalībniecēm.
Audzināt citādi, nekā audzināja tevi
Lielākā daļa aptaujāto vecāku saka, ka savus bērnus audzina citādi, nekā savulaik audzināja viņus pašus. No 27 respondentiem 15 uzskata, ka viņu pieeja ļoti būtiski atšķiras, vēl septiņi – ka atšķiras atsevišķos jautājumos, pieci gandrīz neredz atšķirības. Atvērtajās atbildēs vecāki raksta par sarunām un skaidrošanu soda vietā, uzmanību bērna jūtām un interesēm, pieņemšanu un iespēju brīvi paust emocijas un savu viedokli.
Viena no dalībniecēm raksta:
“Pretstatā tam, ka mani audzināja par ‘ērtu’ bērnu, savai meitai es dodu drošu telpu, kurā viņa var izdzīvot un paust emocijas, izteikt savu viedokli un īstenot savas vēlmes – ciktāl tas neapdraud viņas drošību un citu cilvēku personīgās robežas.”
Citi vecāki pārmaiņas formulē īsāk: “runāt, skaidrot”, “vairāk iedziļināties bērnu dzīvē, vairāk ar viņiem sarunāties”, “neizmantot fizisku un psiholoģisku vardarbību”. Vēl viena dalībniece raksta, ka cenšas vairāk pieņemt bērnus tādus, kādi viņi ir, ieklausīties viņu vēlmēs un uzskata par svarīgāku to, kā jūtas bērns, nevis to, ko padomās apkārtējie.
Kur beidzas audzināšana
54 atbildes ir pārāk maza izlase, lai spriestu par fizisko sodu patieso izplatību pat Latgalē. Taču atbildes parāda, cik atšķirīgas var būt to atstātās sekas: līdzīgu bērnības pieredzi vieni dalībnieki atceras kā maznozīmīgu epizodi, bet citi – kā kaut ko tādu, kas viņus turpina ietekmēt arī pēc daudziem gadiem.
Daži dalībnieki uz savu bērnību citādi paskatījušies jau pēc tam, kad pašiem piedzimuši bērni. Viena no respondentēm rakstīja:
“Būšana par māti man uzlika atbildību aizstāvēt bērna robežas un intereses. Tagad es aizstāvu mūs abas. Un arī mīlu. Mūs abas.”
Mēs dalībniekiem jautājām, kur, viņuprāt, beidzas audzināšana un sākas vardarbība, un vienotu atbildi nesaņēmām. Iespējams, par šo robežu ir vērts spriest ne tikai pēc paša pieaugušā rīcības, bet arī pēc tā, kas paliks ar bērnu pēc tam, kad šis “audzināšanas” brīdis jau sen būs beidzies.
Finansēts no Eiropas Savienības līdzekļiem. Paustie viedokļi un uzskati ir tikai autora (-u) viedoklis un ne vienmēr atspoguļo Eiropas Savienības vai Eiropas Komisijas viedokli. Ne Eiropas Savienība, ne dotācijas piešķīrēja iestāde nevar būt par tiem atbildīgas.
