Klusuma robeža: kā runāt par lietām, par kurām pārāk bieži klusē

5. maijā Daugavpilī notika īpašas mācības, kurās tikās biedrību “New East”, “Cita Daugavpils” un “DAmedia” (Chayka.lv) pārstāvji. Šī bija pirmā partneru sanāksme projektā “Klusuma robeža: Latgales balsis pret vardarbību”.

Projekta mērķi ir skaidri, taču tos īstenot nav vienkārši: iemācīties runāt par vardarbību saudzīgi un profesionāli, lauzt stereotipus un veidot drošu vidi mūsu pašu kopienā.

Ko mums nozīmē vārdi “Klusuma robeža”?

Tikšanās sākumā dalībnieki mēģināja definēt, ko viņiem nozīmē jēdziens “Klusuma robeža”. Izrādījās, ka tas ir kā liels lietussargs, zem kura katram ir savs stāsts.

Vieni to aprakstīja kā iekšējo kliedzienu – spriedzi un dialogu pašam ar sevi, kā arī šaubas par to, vai iejaukties, kā labāk palīdzēt un vai rīcība neradīs vēl lielāku ļaunumu.

Citi minēja pagātnes mantojumu: viņiem klusuma robeža ir ilggadējas audzināšanas rezultāts, kad vardarbība ģimenē tika uzskatīta par “privātu lietu”. Vēl joprojām daudziem ir svarīgi turēt vardarbības gadījumus aiz aizvērtām durvīm, uz āru rādot ideālu bildi.

Dalībnieki runāja arī par daudzajām klusuma sejām: jo cilvēks, kurš piedzīvojis vardarbību vai bijis tās liecinieks, var klusēt dažādu iemeslu dēļ. Mēs klusējam, jo neatpazīstam vardarbību, jo mums ir vienalga, vai arī – kas ir vissmagāk – mēs visu saprotam, bet baidāmies rīkoties.

Un vēl klusuma robeža ir tā līnija starp nespēju vai nevēlēšanos runāt un rīkoties brīžos, kad visu vēl var mainīt – un briesmīgo, neatgriezenisko klusumu, kas iestājas pēc tam, kad vardarbība nonāk līdz traģiskām beigām.

Tik daudz viedokļu pat nelielā cilvēku grupā, kur visi ir uz viena viļņa. Grūti iedomāties, cik daudz ir dažādu viedokļu par vardarbību sabiedrībā kopumā. Kā lai runā ar auditoriju par tik neaptveramu tēmu?

MARTA: Latgales realitāte un palīdzība šeit un tagad

Kamēr vieni runā vai klusē, citi rīkojas. Centra MARTA Rēzeknes filiāles vadītāja Alīse Potaša pieslēdzās tikšanās reizei un pastāstīja par centra darbu.

Centrs MARTA jau 26 gadus palīdz cilvēkiem, kas cietuši no vardarbības. Centra nodaļas darbojas Rīgā, Liepājā un Rēzeknē, un pērn darbu sāka arī nodaļa Ukrainā.

Alīse pastāstīja par “klusēšanas kultūras” dominēšanu reģionā, stereotipisku domāšanu dažādos sabiedrības līmeņos, kā arī par vardarbības upuru stigmatizāciju.

Pēc viņas teiktā, Latgalē centrs saskaras ar tipiski reģionāliem izaicinājumiem, starp kuriem nozīmīgu vietu ieņem ekonomiskās vardarbības gadījumi. Sievietēm šeit ir grūti atrast darbu, tāpēc krīzes situācijā viņas, kurām nav savu resursu, nespēj pārtraukt destruktīvās attiecības un sākt savu dzīvi.

Kā spilgtus piemērus centra MARTA pārstāve min jaunās māmiņas (18–19 gadi), kurām bieži ir tikai pamatskolas izglītība un nav nekādas darba pieredzes vai resursu, kas padara viņu ceļu uz neatkarību īpaši smagu.

Vēl viena vardarbības upuru kategorija ir seniori. Viņu gadījumā agresoru lomā bieži vien ir pašu bērni: alkohola atkarības ietekmē viņi atņem vecākiem pensijas un pielieto fizisku spēku.

Pēc 2025. gada statistikas datiem, centra Rēzeknes filiāles klientu vidējais vecums ir 40 gadi. Visjaunākais upuris ir 18 gadu vecs, un visvecākais – 74 gadu vecs.

99% centra klientu ir sievietes, taču centrā vēršas arī vīrieši. Visbiežāk sastopamie vardarbības veidi, kuru dēļ cilvēki vērsušies filiālē, ir emocionālā, fiziskā, seksuālā un ekonomiskā vardarbība, kā arī vajāšana.

Burbuļa efekts, stereotipi un “kails karalis”

Turpmākajā diskusijā dalībnieki nonāca pie secinājuma, ka sabiedrībā joprojām nav skaidras izpratnes par to, kas īsti ir vardarbība.

Dažkārt cilvēki savu pieredzi pat neuztver kā vardarbību, uzskatot notiekošo par normu. Vienkāršākais piemērs – gandrīz visiem šodienas pieaugušajiem bērnībā tā vai citādi tika piemēroti fiziski sodi. Bet vai tas, ka šāda pieredze bijusi daudziem, padara šo procesu mazāk sāpīgu un pazemojošu?

Mūs ietekmē mūsu apkārtējā vide: paliekot savā komforta zonā, savā burbulī, mēs nespējam saprast, ka cilvēkiem ārpus tās var būt citāda uztvere un citāda pieredze. Taču tikai nedaudzi mēģina izkļūt no sava burbuļa. Lielākajai daļai cilvēku jau tā ir ērti.

Mūsos joprojām ir spēcīgi stereotipi – pat tajos, kuri uzskata sevi par brīviem, neierobežotiem un mūsdienīgiem cilvēkiem. Dažkārt joprojām iezogas doma, ka “vīrieši neraud” vai “sievietei ir jādara tas un tas”. Un arī šīs gadsimtiem ilgi uzspiestās lomas neļauj pārraut klusumu.

Viens no spilgtākajiem tēliem, kas izskanēja diskusijas laikā, bija salīdzinājums starp klusēšanu par vardarbību un pasakas sižetu par kailo karali. Visi redzēja karaļa kailumu – un klusēja. Kāds no bailēm, kāds no pieklājības, kāds – tāpēc, ka kaimiņš klusē.

Pasakā visi pamodās tikai tad, kad atradās zēns, kurš iesaucās: “Bet karalis taču ir kails!”

Varbūt tagad mēs arī cenšamies kļūt par to pašu zēnu. Kāpēc? Lai par to pastāsta paši projekta dalībnieki.

Kāpēc neklusē “New East”

Alina Hačetlova no organizācijas “New East” skaidro projekta tapšanas motīvus: “Mēs to sākotnēji rakstījām ar loģiku, ka jūtam klusumu. Mēs jūtam tabu tēmu pārbagātību, par kurām runāt ir grūti, nepatīkami, kaunpilni vai neērti”.

“New East” komanda uzņemas sarežģītāko uzdevumu “iepakot” smagas tēmas saprotamās un pieejamās mākslas formās, lai pārrautu klusuma sienu. Projekta ietvaros viņiem ir ieplānots īsts radošs maratons: izrāde, kas apceļos Latgali, un dokumentālās izstādes “Lietisko pierādījumu muzejs” atklāšana Daugavpilī.

Minētā izstāde jau ir tikusi izrādīta, un tā nebija tikai ekspozīcija, bet gan dzīva telpa ar lekcijām, diskusijām un lasījumu maratonu.

Papildus tam “New East” ierakstīs īpašu podkastu un izstrādās “iekšējo stratēģiju” ētiskai komunikācijai – ceļa karti, kas palīdzēs organizācijām ieviest līdztiesības principus ikdienas darbā.

Kāpēc neklusē “Cita Daugavpils”

Inga Belousa no biedrības “Cita Daugavpils” uzsver, ka šis projekts ir vērtīga iespēja stiprināt vietējo organizāciju un mediju sadarbību, kas ļauj plašāk saredzēt sabiedrībā notiekošos procesus.

Projekta ietvaros “Cita Daugavpils” kļūs par platformu pilsonisko vērtību veicināšanai un cilvēktiesību aizsardzībai. Dalībnieki organizēs hakatonu, lai radītu jaunas iniciatīvas sabiedrības informēšanai par dzimumu līdztiesību, kā arī piedalīsies mācību semināros par nevardarbīgu komunikāciju un vides veidošanu bez stereotipiem.

Biedrībai būtisks posms būs pašu organizācijas kultūras “revīzija”, lai izstrādātu ieteikumus, kas padarītu NVO darbu iekļaujošāku un drošāku visiem.

“Mums jāsaprot, kā palīdzēt cilvēkiem apzināties un izvērtēt savu pieredzi, bet tajā pašā laikā viņiem procesā nekaitēt,” norāda Inga.

Kāpēc neklusē “Chayka”

Inna Plavoka, biedrības “DAmedia” līdzdibinātāja un portāla Chayka.lv galvenā redaktore, atzīst, ka, kad “New East” piedāvāja viņas komandai piedalīties projektā, viņa piekrita, nevilcinoties, jo organizācijas ir uz viena viļņa, bet tēma – ārkārtīgi svarīga.

“Varētu šķist, ka mūsdienu sabiedrība vairs nav tāda, kāda tā bija pirms dažiem gadu desmitiem. Ka, piemēram, vardarbība pret bērniem ir nepieņemama, tāpat kā jebkāda cita veida vardarbība ģimenē. Taču es redzu, ka tā tas nav. Nesen kāds diezgan jauns vīrietis man stāstīja, ka nav nekas slikts tajā, ja bērnu ‘pārmāca’, ja viņš ‘iziet no rāmjiem’. Pilnīgi nopietni pieaugušais vīrietis stāstīja par to, kā viņš ‘audzinājis’ savu meitu. Tomēr labi, ka viņš par to vismaz runāja. Daudzi taču izvēlas klusēt par savām ‘audzināšanas’ metodēm,” viņa stāsta.

Inna ar skumjām piebild, ka, kamēr mūsu sabiedrībā tas tiek uzskatīts par normālu, žurnālistiem par šo tēmu nāksies runāt vēl ilgi.

Portālam “Chayka” šis projekts ir gan profesionāls, gan personīgs izaicinājums: redakcija jau ir sākusi pārmaiņas, mācoties pamanīt un izskaust stereotipus savos materiālos.

Žurnālisti veidos 12 padziļinātu stāstu ciklu – rakstus un video sižetus, kas palīdzēs atpazīt vardarbību tur, kur tā gadiem tikusi uzskatīta par “normu”.

Galvenais uzdevums ir atrast varoņus un pastāstīt viņu stāstus iespējami saudzīgi un droši – tie būs godīgi garstāsti par to, kas notiek aiz slēgtām durvīm un mūsu pašu domās.

Pārvarēt klusuma robežu

Šī tikšanās reize parādīja, ka Latgalē vēl joprojām ir spēcīga klusēšanas kultūra. Tātad Latgales biedrību balsīm jākļūst skaļākām, lai izskaustu iecietību pret vardarbību, un jādara viss iespējamais, lai vienaldzību aizstātu pilsoniskā atbildība un līdzjūtība.

Kā teica viena no diskusijas dalībniecēm: “Klusuma robeža ir brīdis, kad mēs saprotam – pietiek, mēs sāksim runāt.”