Evita Savicka, Chayka.lv žurnāliste. Foto no personīgā arhīva
Uz skatuves malas sēž māceklis. Vai arī mācekle? Maigi sejas vaibsti, gari mati, ar pārsējiem apsaitēts ķermenis, svārki – teātra puskrēslā uzreiz nevar saprast, vai tas ir puisis vai meitene. Īstenībā jau tam nav nekādas nozīmes.
Fonā skan mūzika – dziļa, pirmatnēja: pārdabiskas skaņas un šamanu rīkles dziedājumi. Māceklis veic rituālu mazgāšanos. Viņa priekšā ir spogulis, kas vērsts uz zāli. Spogulī – mēs visi.
Tā sākas Rīgas teātra Dirty Deal Teatro izrāde “Vecajo kults”. Uz Daugavpili to atveda Teātra festivāla Nr. 5 ietvaros, kas jau trešo gadu pēc kārtas norisinās Latgalē.
Mūsu redakcija nesen pabeidza darbu pie projekta par sabiedrības novecošanos, kas ilga veselu gadu, tāpēc šī izrāde mums kļuva par loģisku un ļoti personisku šīs tēmas turpinājumu.
Kas tas par “kultu”, vai nāve tiešām ir tik briesmīga un vai mums visiem vajadzētu steidzami sākt ēst saldējumu – lasiet šajā rakstā.
Teātris bez robežām
Šķiet, ka paņēmiens, kad aktieri uz skatuves neiznāk no aizkulisēm, bet gan “no apakšas”, vispirms šķērsojot visu zāli, nav nekas jauns. Bet katru reizi, kad tas notiek, uzreiz rodas piederības sajūta. Ne tu esi atnācis uz teātri, bet teātris ienāk tevī.
“Vecajo kultā” tas ir darbības galvenais elements. Jau izrādes paziņojumā teikts: “Tā būs sapulce bez robežām, reizē lūgšana, saruna, dziesma un apcere. Tajā nebūs obligāti jāpiedalās, bet, ienākot telpā, piedalīšanās jau būs notikusi.”
Tā tas arī ir. Aktieri nepārtraukti komunicē ar skatītājiem. Tiek uzdoti jautājumi, tiek rīkota jokaina izsole, kuras lotes ir ne vairāk, ne mazāk kā dažādi dzīves pēc nāves varianti. Tiem, kas pievienojušies kustībai, tiek sniegta pat simboliska Svētā Komūnija. Tajā pašā laikā ir ļoti interesanti vērot, kā, sižetam attīstoties, arvien vairāk skatītāju atbrīvojas un atveras jaunai ticībai.
Kas tas par kultu?
“Vecajo kults” ir eksperimentāla izrāde–ceremonija, ko veidojušas režisores un scenogrāfes Katrīna Neiburga un Iveta Pole. Skatītājiem tiek piedāvāts uz novecošanu un nāvi paraudzīties nevis kā uz “cūcību”, bet gan kā uz dabisku ceļu uz atmodu un mieru. Cienījams vecums šajā izrādē tiek uztverts kā portāls uz citu apziņas stāvokli.
“Kā lai tu nepaliec vientuļš un nevajadzīgs tajā pasaulē, kura nu grozējas kā grib, bet pielūdz tomēr šobrīd to jaunumu un dzenas pēc mūžīgās jaunības eliksīra. Mēs gribam dzīties pēc mūžīgā vecuma eliksīra,” stāsta par izrādi Iveta Pole.
Radošās komandas biedri sevi sauc par kulta dibinātājiem, turklāt tiek piebilsts, ka nevienam nav zināms, kad tas parādījās: vai nu pavisam nesen, vai nu sirmā senatnē. Skaidrs ir tikai viens: tas ir vecs kā pats vecums.
Izrādes centrālais simbols ir Svētā Miza. Cilvēka dzīve tiek salīdzināta ar koka mizu, kas gadu gaitā kļūst arvien raupjāka un izteiksmīgāka – tieši tāpat kā mūsu sejas.
Neviena izrāde nav tāda pati kā cita
Svēto Mizu pielūdz – reizēm ar biedējošu, gandrīz sektantisku pašaizliedzību, reizēm ar aizkustinošu, gandrīz mātišķu mīlestību –, izrādes varoņi. Vai arī aktieri, kas tajā piedalās: Vilhelmīne Žagata, Mārcis Broks un Regnārs Vaivars (spēlē pārmaiņus ar Ģirtu Krūmiņu).
Tas, ka aktieri it kā spēlē paši sevi, tikai pastiprina notiekošā reālisma sajūtu. Scenārijs viņus neierobežo ar stingriem rāmjiem: tajā ir vieta gan improvizācijai, gan personīgajiem stāstiem.
Tas ļoti palīdzēja, piemēram, Vilhelmīnei Žagatei, kura pievienojās kultam vēlāk nekā pārējie, nomainot Daci Everss. Laika kopīgiem mēģinājumiem gandrīz nebija. Ieraksti no Daces uzstāšanās reizēm un iespēja nerunāt no galvas, bet gan tā, kā jūtas, palīdzēja aktierim ātrāk iejusties lomā.
Jā, Vilhelmīne ir tēls, ko veido aktieris, taču savā travesti tēlā viņš ir tik pārliecinošs, ka mēs pat nemēģinājām noskaidrot, kas tomēr slēpjas zem grima.
Vilhelmīne ir satriecoša, un šī viņas dualitāte it kā vēlreiz atgādina: laikam, vecumam un nāvei ir vienalga, kāds ir mūsu dzimums.
“Man tā Vilhelmīne ir kaut kāda drošības sajūta. Pasaulē, kur visi mūk no vecuma, es ikdienā mērķtiecīgi viņā ieeju,” stāsta par sava ampluā izvēli aktieris.
Tajā pašā laikā, skatoties uz fotogrāfijām no izrādēm ar citu aktieru sastāvu, saproti: katru reizi tie ir pilnīgi atšķirīgi mākslas darbi.
Starp citu, tikšanās reizē ar aktieriem viņiem, cita starpā, jautāja: vai nav bijuši gadījumi, kad skatītāji pametuši izrādi, nenogaidot līdz tās beigām. Bija gan.
Reiz cilvēki sajauca sastāvu un atnāca dienā, kad spēlēja Regnārs, nevis Ģirts. Viņi diezgan ātri aizgāja, bet vēlāk atgriezās, lai noskatītos izrādi ar viņiem vēlamo aktieru sastāvu.
Jāatzīmē, ka Daugavpilī Regnāram sanāca ļoti harizmātisks vecajo šamanis. Būtu interesanti redzēt arī Ģirta versiju.
Sižeta elastīgumu ievērojami veicina arī skatītāji
Aktieri pastāstīja, ka interaktīvo iestarpinājumu laikā cilvēki bieži cenšas izlikties drosmīgāki, nekā viņi patiesībā ir, un apgalvo, ka nebaidās no vecuma un nāves.
Tomēr gadās arī tā, ka skatītāji dalās savā pieredzē par klīnisko nāvi vai tuvu nāvei esošām sajūtām – un tas vienmēr nedaudz maina izrādes noskaņu.
Pieņem savas grumbas un slavē Mizu
Mārcis Broks ir tas pats jaunais māceklis, ar kuru iepazināmies pašā sākumā. Viņš ir kā kociņš, kurā vēl plūst sulas, un viņš nevēlas akli pieņemt spēles noteikumus.
Tieši viņa nevēlēšanās pieņemt Komūniju izvērsās par vienu no izrādes skaļākajām epizodēm – slavenā amerikāņu uzņēmēja Braiena Džonsona filozofijas “Don’t Die!” (“Nemirsti!”) atainojumu smagās mūzikas stilā.
Saskaņā ar šo koncepciju nāve ir inženierijas problēma, ko var atrisināt, izmantojot zinātni, mākslīgo intelektu un ekstrēmu biohakingu.
Šajā sakarā mūsu redakcijā izcēlās īpaši karstas diskusijas.
Viena puse uzskatīja, ka nevajadzētu izsmiet cilvēka vēlmi dzīvot ilgāk, jo vidējā dzīves ilguma palielināšanās ir cilvēces lielākais sasniegums, nevis iemesls ironijai. Savukārt Džonsons nav vienkārši bagāts cilvēks, kuru nomāc bailes no nāves: viņš dzīvo pilnvērtīgu un krāšņu dzīvi, lai gan atrodas ārstu uzraudzībā.
Pēc otras puses domām, tādi cilvēki kā Džonsons tērē savu laiku un resursus nākotnes vārdā, proti, mēģinot nepalikt vecāki, taču tādējādi zaudē spēju dzīvot tagadnē. Un izrādes autori apzināti izsmej šo vēlmi palikt mūžīgi jaunam un nemirt, lai skatītājiem nodotu vienkāršu domu – nav vērts cīnīties pret neizbēgamo. Vecums jāpieņem.
Formu daudzveidība
Dažiem varētu šķist, ka izrāde, kuras sižets ir saistīts ar novecošanu un nāvi, nevar nebūt pamācoša un garlaicīga. Nē.
Kā pastāstīja “Dirty Deal Teatro” vadītāja Anna Sīle, teātris noslēdz jau 18. sezonu, un visu šo laiku kolektīvs meklē dažādas formas un pieejas mūsdienu dramaturģijai.
“Katrs no mūsu iestudētajiem darbiem balstās pilnīgi jaunā stāstā, tādā stāstā, kurš vēl nav izstāstīts uz skatuves. Un uz šo stāstu mākslinieki lūkojas caur mūsdienu prizmu. Mēs daudz strādājam ar jaunajiem māksliniekiem un arī ar māksliniekiem, kuri grib mazliet vairāk izceļot no ierastās takas un mēģināt sevī un droši vien arī pasaulē meklēt ko jaunu,” atzina Anna.
Arī šī izrāde ir pilna ar meklējumiem un atradumiem.
Svētās Mizas pielūgšanas rituālos jūtamas atsauces uz visdažādākajām reliģijām. Un tas nav nejauši: izrādes veidotājas Katrīna Neiburga un Iveta Pole speciāli apmeklēja kristiešu, hinduistu, budistu, krišnaītu, Jehovas liecinieku, mormoņu un citu konfesiju pārstāvju dievkalpojumus – un smēlās tajos iedvesmu.
Tajā pašā laikā reliģiskie motīvi ir iekļauti stāstā ar cieņu, un pat viena no amizantajām epizodēm – selfijs ar reliģisko objektu – nemaz neizskatās pēc zaimošanas.
Uz šī fona notiek konference Zoom platformā, kurā Latvijā pazīstamas personības dalās savā pieredzē par to, kā pieņemt vecumu un nāvi. Šie video fragmenti mijas ar tiešu saziņu ar publiku.
Uz skatuves un zālē tiek uzdoti nopietni jautājumi: kā pārstāt uztraukties par neizbēgamo vecumu un sākt dzīvot? Vai būtu jāpasaka tuviniekam, ka viņš mirst? Kā samierināties ar domu, ka rītdiena var arī nenākt?
Un tajā pašā laikā ļoti ģimeniski sirsnīga iznāca epizode, kurā par nāvi stāsta kā pasaku pirms gulētiešanas! Šķiet, ka pat kopā ar Mārci sāc ticēt, ka tajā nav nekas briesmīgs.
Vārdu sakot, bija pilnīgi skaidrs, ka aktieri izbauda notiekošo – un skatītāji arī. Un visiem, kas apmeklēja izrādi, nav jāpaskaidro, kāpēc. Jo dzīve ir īsa.
“Dzīve ir īsa un beidzas ar nāvi”
“Aizved bērnus uz zooloģisko dārzu, jo dzīve ir īsa un beidzas ar nāvi,” šis un līdzīgi teicieni tika atrasti grāmatā, ko kādreiz kādā lietoto preču tirdziņā bija iegādājusies jau mūžībā aizgājusī rakstniece Andra Neiburga – vienas no izrādes veidotājām māte. Ar šo filozofiju prātā un sirdī mēs visi tajā vakarā izgājām no zāles.
Mēs dzīvojam tagad. Dzīvosim vecumdienās. Un, kas zina, varbūt kādā citā veidā mēs turpināsim dzīvot arī pēc nāves. Lai cik mums būtu gadu – katrs mūsu dzīves mirklis ir tā vērts, lai to izbaudītu pilnībā.
Es, piemēram, tieši tagad grasos apēst saldējumu. Jo dzīve ir īsa.
