Bērnu var neviens nesist un neapvainot, taču, ja viņš kļūst par liecinieku agresijai un vardarbībai starp pieaugušajiem, arī tas apdraud viņa drošību un attīstību. Kad šādās situācijās iesaistās bāriņtiesa? Kas notiek pēc ziņojuma par iespējamu apdraudējumu, kādos apstākļos bērnu šķir no ģimenes un vai no tā iespējams izvairīties?
Iepriekšējos projekta “Klusuma robeža: Latgales balsis pret vardarbību” materiālos rakstījām par to, kā uz vardarbību ģimenē reaģē Valsts policija un kādu palīdzību cietušajiem sniedz centrs MARTA Latgalē. Tagad par vēl vienas bērnu aizsardzībā iesaistītas iestādes darbu stāsta Daugavpils bāriņtiesas priekšsēdētāja Elita Praņevska.
Vardarbība starp pieaugušajiem apdraud arī bērnu
Ģimenē viens pieaugušais izturas vardarbīgi pret otru. Bērns dzird draudus un redz notiekošo, taču pats netiek fiziski iespaidots. Vai šādā situācijā var iesaistīties bāriņtiesa?
Jā, atbild Elita Praņevska. Bāriņtiesai jāreaģē arī tad, ja vardarbība nav vērsta tieši pret bērnu, bet gan pret citu ģimenes locekli.
“Arī tad, ja bērns pats nav tiešs vardarbības upuris, regulāra vardarbības vērošana starp pieaugušajiem ir nopietns apdraudējums viņa drošībai un emocionālajai attīstībai. Bērns šādā situācijā var justies nobijies, bezspēcīgs un nedrošs, turklāt ilgstoša atrašanās vardarbīgā vidē var ietekmēt viņa emocionālo labsajūtu, uzvedību un priekšstatus par attiecībām,” skaidro Praņevska.
Kas ziņo bāriņtiesai par iespējamu vardarbību
Bāriņtiesa iesaistās, ja bērns cieš no fiziskas, seksuālas vai psiholoģiskas vardarbības, ir pakļauts vardarbīgas kontroles riskam vai pastāv draudi viņa veselībai, dzīvībai vai attīstībai. Lai sāktu izvērtēt situāciju, vardarbībai nav obligāti jābūt jau pierādītai – pietiek ar informāciju par iespējamu apdraudējumu vai aizdomām par vardarbību.
Visbiežāk, pēc Praņevskas teiktā, ziņojumi tiek saņemti no policijas un radiniekiem. Par iespējamu vardarbību ziņo arī sociālie dienesti, izglītības un ārstniecības iestādes, kā arī nevalstiskās organizācijas. Dažkārt pēc palīdzības vēršas paši bērni.
“Arī paši bērni mēdz mums zvanīt, rakstīt, nāk arī paši uz bāriņtiesu runāt par problēmām ģimenē vai par viņu tiesību pārkāpumiem,” stāsta Praņevska.
Ja bērnam draud tūlītējas briesmas
Ziņojums par iespējamu vardarbību pats par sevi nenozīmē, ka bērns tiks šķirts no ģimenes vai ka vecākiem uzreiz tiks piemēroti ierobežojoši pasākumi. Bāriņtiesa izvērtē apstākļus un bērna apdraudējuma pakāpi.
Ja bērna veselībai vai dzīvībai draud tūlītējas briesmas, jārīkojas nekavējoties.
Ja bērna atrašanās ģimenē apdraud viņa veselību vai dzīvību, bāriņtiesas amatpersona var vienpersoniski pieņemt lēmumu par bērna aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākam. Lēmums tiek izpildīts nekavējoties, un bērnam nodrošina drošu uzturēšanās vietu – pie radiniekiem, audžuģimenē, krīzes centrā vai, ja nepieciešams, slimnīcā.
Vienpersoniskais lēmums ir spēkā 15 dienas. Šajā laikā speciālisti noskaidro notikušā apstākļus un situāciju ģimenē, bet sociālais dienests un citi speciālisti strādā ar vecākiem. Pēc tam bāriņtiesa koleģiāli lemj, vai pārtrauktās aizgādības tiesības var atjaunot un bērns var atgriezties ģimenē. Ja apstākļi, kas apdraud bērna drošību, nav novērsti, aizgādības tiesības netiek atjaunotas un bērnam nodrošina ārpusģimenes aprūpi.
“Lielākoties tiek nodibināta aizbildnība – bērns dzīvo pie vecvecākiem, radiem u. c. Ja nav iespējams atrast aizbildni, bērns tiek ievietots audžuģimenē, bet, ja neizdodas atrast audžuģimeni – galvenokārt pusaudžiem ar uzvedības īpatnībām –, bērni tiek ievietoti iestādē,” stāsta Praņevska.
Turklāt 15 dienas nav maksimālais laiks, ko bērns var pavadīt ārpus ģimenes, – tas ir ārkārtas lēmuma darbības termiņš. Turpmāk jautājums par pārtraukto aizgādības tiesību atjaunošanu tiek pārskatīts gada laikā: vecākiem nepieciešams laiks darbam ar speciālistiem. Viņi arī jebkurā brīdī var paši vērsties bāriņtiesā ar iesniegumu par aizgādības tiesību atjaunošanu.
Ja ārkārtas iejaukšanās nav nepieciešama
Ne katrs ziņojums par vardarbību noved pie tūlītējas bērna šķiršanas no ģimenes. Ja, piemēram, bērns ilgstoši cieš no emocionālas vardarbības, bāriņtiesa nosaka turpmāko rīcību, ņemot vērā konkrētās ģimenes apstākļus.
“Jānoskaidro, kas tieši notiek, sākotnēji obligāti jāparunā ar bērnu, jāsaprot situācija. Praktizējam psihologa izpēti. Izvairāmies no bērna un vecāka konfrontēšanas,” skaidro Praņevska.
Vienos gadījumos ģimenei var palīdzēt sociālā dienesta speciālisti un nepieciešamo pakalpojumu, piemēram, ģimenes terapijas, nodrošināšana. Citos bāriņtiesa sāk administratīvo procesu. Gadās arī, ka bērns tomēr jāšķir no ģimenes un viņam jānodrošina rehabilitācija kā no prettiesiskām darbībām cietušajam.
“Diemžēl, gadās, ka vecāki savas dūres un lamuvārdus izmanto kā audzināšanas metodi un nav gatavi mainīties,” norāda Praņevska.
Ko rāda skaitļi: Daugavpils bāriņtiesas lēmumi
Atbildēm uz “Chayka” jautājumiem Elita Praņevska pievienoja pārskatu par Daugavpils bāriņtiesas darbu 2025. gadā, kurā iekļauti arī salīdzinošie dati par iepriekšējiem gadiem. Tajā apkopotas ziņas par izskatītajām lietām un pieņemtajiem lēmumiem, aizgādības tiesību pārtraukšanu un atjaunošanu, kā arī ārpusģimenes aprūpi.
Šos rādītājus nedrīkst uzskatīt par vardarbības ģimenē statistiku. Bāriņtiesa izskata lietas dažādu iemeslu dēļ, tostarp nepietiekamas bērna aprūpes un citu ar vardarbību nesaistītu apstākļu dēļ.
2025. gadā Daugavpils bāriņtiesas lietvedībā bija 1255 aktīvas lietas. Gada laikā tika ierosinātas 384 jaunas lietas un pieņemti 684 lēmumi. Grafikā redzams, kā šie rādītāji mainījušies kopš 2021. gada.
2025. gadā aizgādības tiesības tika pārtrauktas 45 vecākiem attiecībā uz 46 bērniem. Gadu iepriekš – 64 vecākiem attiecībā uz 72 bērniem. Savukārt to vecāku skaits, kuriem aizgādības tiesības tika atjaunotas, pieauga no 15 vecākiem 2024. gadā līdz 19 vecākiem 2025. gadā. Pirmajā gadījumā tiesību atjaunošana attiecās uz 20 bērniem, otrajā – uz 21 bērnu.
Šos rādītājus nedrīkst salīdzināt tā, it kā runa būtu par vieniem un tiem pašiem vecākiem, kuriem aizgādības tiesības vispirms pārtrauktas un pēc tam atjaunotas: viena gada laikā pieņemtie lēmumi par tiesību pārtraukšanu un atjaunošanu var attiekties uz dažādām ģimenēm.
2025. gadā bāriņtiesa izskatīja 62 lietas par aizgādības tiesību pārtraukšanu. No tām 33 bija saistītas ar vecāku tiesību ļaunprātīgu izmantošanu vai nepietiekamu bērna aprūpi un uzraudzību, deviņas – ar konstatētu vecāka vardarbību pret bērnu vai pamatotām aizdomām par to. Vēl divas lietas bija saistītas ar faktiskiem šķēršļiem, kas liedza vecākam aprūpēt bērnu, viena – ar piekrišanu adopcijai vai atteikšanos uzņemties bērna aprūpi. Tiesvedība 17 lietās tika izbeigta.
Tomēr deviņas lietas, kas saistītas ar vecāka vardarbību pret bērnu, nav kopējais bāriņtiesai zināmo vardarbības ģimenē gadījumu skaits. Pārskats neļauj noteikt, cik bērnu dzīvoja ģimenēs, kurās vardarbība notika starp pieaugušajiem, un cik gadījumos situāciju izdevās atrisināt bez aizgādības tiesību pārtraukšanas.
Ārkārtas apstākļos pilnvarota bāriņtiesas amatpersona var pieņemt lēmumu vienpersoniski. 2024. gadā tika pieņemti 24 šādi lēmumi, bet 2025. gadā – 21. Tie attiecās uz dažādām situācijām, kurās bija nepieciešama steidzama iejaukšanās, ne tikai uz vardarbības ģimenē gadījumiem.
“Bāriņtiesa jebkurā brīdī var atņemt bērnu”: mīti un patiesība par bāriņtiesas darbu
Viens no izplatītākajiem maldīgajiem priekšstatiem par bāriņtiesu ir uzskats, ka tās galvenais uzdevums ir šķirt bērnus no vecākiem.
“Patiesībā bāriņtiesas rīcībai jābūt tiesiski pamatotai un vērstai uz bērna tiesību un interešu aizsardzību. Aizgādības tiesību pārtraukšana ir viens no galējiem iespējamiem, bet ne vienīgais risinājums,” skaidro Praņevska.
Viņa uzsver: ziņojums par iespējamu bērna tiesību pārkāpumu nenozīmē, ka bāriņtiesa automātiski nostājas ziņotāja pusē. Pirms lēmuma pieņemšanas iestāde izvērtē apstākļus: var pieprasīt informāciju no citiem dienestiem, uzklausīt iesaistītās personas, pārbaudīt bērna dzīves apstākļus un nepieciešamības gadījumā piesaistīt psihologu.
Neraugoties uz nosaukumu, bāriņtiesa nav tiesa ierastajā izpratnē. Tā ir pašvaldības izveidota aizbildnības un aizgādnības iestāde. Tās pilnvaras neaprobežojas ar jautājumiem par bērnu šķiršanu no ģimenes: tā nodarbojas arī ar aizbildnības, aizgādnības un adopcijas jautājumiem, kā arī bērnu mantisko interešu aizsardzību. Dažos gadījumos iestāde lēmumus pieņem patstāvīgi, citos – sniedz atzinumus tiesai vai vēršas tiesā.
Vēl viens maldīgs priekšstats ir tāds, ka, pieņemot lēmumus, bērna viedoklis netiek ņemts vērā. Pēc Praņevskas teiktā, atkarībā no bērna vecuma un brieduma viņa viedoklim var būt ļoti liela nozīme. Bāriņtiesai ir tiesības sarunāties ar bērnu bez citu personu klātbūtnes.
Bāriņtiesas lēmumus var pārsūdzēt likumā noteiktajā kārtībā.
Kas traucē laikus aizsargāt bērnu
Pēc Elitas Praņevskas teiktā, viena no galvenajām grūtībām ir savlaicīga vardarbības atklāšana. Ģimenes nereti slēpj vai noliedz problēmu, bet bērns ne vienmēr spēj pastāstīt par piedzīvoto.
“Sarežģījumus rada arī situācijas, kad vecāki savstarpēji konfliktē un bērns tiek izmantots kā konflikta instruments,” viņa norāda.
Darbu apgrūtina speciālistu lielā noslodze, nepietiekami ātra informācijas apmaiņa starp iestādēm un ierobežota psihologu un sociālo darbinieku palīdzības pieejamība, īpaši reģionos. Papildu grūtības rada attālumi starp pašvaldībām un pakalpojumu sniedzējiem.
Tomēr bāriņtiesa ar ģimeni nestrādā viena. Policija galvenokārt novērš tūlītēju apdraudējumu un izmeklē iespējamos noziedzīgos nodarījumus, savukārt bāriņtiesa un sociālais dienests izvērtē bērna un ģimenes situāciju un nosaka nepieciešamos aizsardzības un atbalsta pasākumus.
Bāriņtiesa reizi mēnesī kopā ar Valsts policiju organizē pārbaudes ārpus darba laika. To laikā speciālisti apmeklē augsta sociālā riska ģimenes un pārbauda saņemto informāciju par iespējamiem bērnu tiesību pārkāpumiem.
Praņevska uzskata, ka iestādēm nepieciešams ātrāk apmainīties ar informāciju un saskaņoti izvērtēt riskus, savukārt palīdzībai ģimenei jābūt pieejamai jau pie pirmajām apdraudējuma pazīmēm, negaidot kritisku situāciju.
“Galu galā sistēmas centrā vienmēr jābūt bērna drošībai un labākajām interesēm, nevis institūciju formālai kompetenču sadalei,” viņa uzsver.
Ko darīt, ja bērns, iespējams, cieš no vardarbības?
Jūs dzirdat kliedzienus aiz sienas, pamanāt pārmaiņas pazīstama bērna uzvedībā vai uzzināt no viņa par mājās notiekošo, taču neesat pārliecināti, vai ir pietiekams pamats vērsties pēc palīdzības.
Elita Praņevska atgādina: Bērnu tiesību aizsardzības likuma 73. pants paredz pienākumu nekavējoties ziņot kompetentajām iestādēm par likumpārkāpumiem pret bērnu un apstākļiem, kas var apdraudēt viņa dzīvību vai veselību.
Ja bērnam draud tūlītējas briesmas, jāzvana uz numuru 112. Pārējos gadījumos var vērsties bāriņtiesā, sociālajā dienestā, Bērnu aizsardzības centrā vai policijā.
Ja šaubāties, kā rīkoties, varat konsultēties, zvanot uz diennakts bērnu un pusaudžu uzticības tālruni 116111. Jautājumos par bērnu aizsardzību tur var vērsties arī pieaugušie.
Bērnu aizsardzības centram ir arī anonīma veidlapa ziņojumiem par iespējamiem bērna tiesību pārkāpumiem.
Pašiem izmeklēt notiekošo nevajadzētu.
“Nevajag pašam konfrontēt iespējamo varmāku vai izdarīt spiedienu uz bērnu, lai viņš stāstītu. Labāk mierīgi uzklausīt bērnu, pierakstīt faktus, ko pats esat redzējis vai dzirdējis, un nodot informāciju profesionāļiem,” iesaka Praņevska.
Viņa uzsver, ka ziņojums par iespējamu vardarbību nav tas pats, kas apsūdzība: tas ļauj speciālistiem pārbaudīt informāciju un noskaidrot, vai bērnam nepieciešama aizsardzība.
“Svešu bērnu nav”
“Svešu bērnu nav. Bērns ir īpaši aizsargājams un viņu vislabāk pasargā pieaugušo savlaicīga iesaiste, bērna uzklausīšana un savstarpēja sadarbība. Būtiski ir bērnam radīt drošības sajūtu un ticēt viņa teiktajam, nevis gaidīt, līdz situācija kļūst nopietna,” saka Elita Praņevska.
Viņasprāt, bērnu aizsardzību apgrūtina bailes, problēmas noliegšana, pieaugušo nevēlēšanās atzīt notiekošo un vienaldzība. Tāpēc svarīgs ir arī izglītojošais darbs: mediju publikācijas un izglītojošas kampaņas palīdz atpazīt vardarbību un atteikties no priekšstata, ka ģimenē notiekošais ir tikai tās privāta lieta.
Tomēr, uzsver Praņevska, nepietiek tikai ar stāstīšanu par problēmu. Cilvēkiem ir jāskaidro, kur vērsties pēc palīdzības, bet bērniem un vecākiem – jāstāsta par veselīgām attiecībām, personiskajām robežām un vardarbības pazīmēm.
