Dzīve bez pauzēm: 90 gadi darba, ticības un dziesmas ritmā. Hionijas Lavreckas liktenis

“Ļoti radošs cilvēks, kas dzīvo piesātinātu dzīvi: apmeklē vietējo klubu, kur dzied ansamblī un piedalās pasākumos, kā arī nodarbojas ar skandināvu nūjošanu un apgalvo, ka viņai nemaz nav brīva laika,” tā par Hioniju Lavrecku saka viņas mācekle un bijusī kolēģe Natālija Kovaļevska, mūsu projekta par sabiedrības novecošanos nesenā varone.

Un, kā izrādījās, Hionija, kurai drīz paliks 90 gadi, ir tieši tāda: enerģiska, radoša, ar lielisku humora izjūtu.

Kas mūs visvairāk iespaidoja? Viņas uzticība izvēlētajam dzīves ceļam un apzinīgā attieksme pret visu, ko viņa dara.

Bērnība kara troksnī: ticība, bailes un pirmās izturības mācības

Meitene dzimusi 1936. gadā Lietuvā, ticīgā daudzbērnu ģimenē. Kopumā vecākiem dzimuši desmit bērni. Vecākā māsa nomira — palika deviņi. Hionija bija devītais bērns. Vēlāk, pēc trim gadiem, 1939. gadā piedzima jaunākais brālis.

Hionija stāsta, ka viņai nepatika viņas vārds, lai gan vecāki bija pārliecināti, ka izvēlējušies meitai viskrāšņāko vārdu. Un tikai universitātē, kur pasniedza arī latīņu valodu, eksāmena laikā pasniedzējs studentei pastāstīja, ka tulkojumā no grieķu valodas tas nozīmē “sniegs”.

Ģimene nedzīvoja bagāti; vecāki apstrādāja zemi un nodarbojās ar mājsaimniecību. “Kad man palika pieci gadi, sākās karš. Ap to brīdi biju jau laiciņu padzīvojusi. Redzēju, ka pieaugušie ir ļoti nobijušies, tāpēc man arī bija bail,” Hionija atceras.

Vecāki sasauca visus bērnus, apģērba viņus, un tā visi kopā vienā gultā pavadīja pirmo nakti.

“Tad sākās mūsu dzīve okupācijā — un salda tā nebija. Mūs nicināja arī mūsu ticības dēļ: tēvam bija bārda, kā jau vecticībniekiem pieņemts. Kad viņi ar mammu stāvēja rindā, lai uzrādītu kartītes un saņemtu palīdzību, viņus dzina projām. Kara beigās situācija kļuva vēl sarežģītāka — vācieši atņēma lopus, nācās tos slēpt, piesiet tuvāk mežam, kur vācieši negāja,” Hionija dalās atmiņās.

Netālu no mājām bija upīte, un aiz tās — dzelzceļš. Katru nakti varēja dzirdēt sprādzienus, jo dzelzceļu spridzināja. Taču bērni turpināja dzīvot savu dzīvi.

1943. gadā, kad Hionijai palika septiņi gadi, viņa sāka apmeklēt skolu. “Tā bija lietuviešu skola, taču tas nevienam netraucēja. Arī mani brāļi un māsas mācījās tajā skolā: savā starpā viņi bieži runāja lietuviski. Mājās ģimene runāja krievu valodā,” mūsu sarunas biedre stāsta.

1945. gadā, kad karš beidzās, bērni jau mācījās padomju varas laikā, bet, tāpat kā iepriekš, lietuviešu valodā. 1947. gadā meitene pabeidza 4. klasi un nokārtoja eksāmenus. Turpināt mācības vairs nevarēja: citas skolas nebija.

Nākamos divus gadus Hionija ganīja govis vecāku saimniecībā. “Es ganīju govis, un man bija labi. Lasīju grāmatas, pārlasīju visu, kas vien bija pieejams, un dziedāju dziesmas. Un pēkšņi 1950. gadā mūsu skola tika pārveidota par septiņgadīgo. Biju jau diezgan liela meitene un tomēr sāku mācīties piektajā klasē. Mēs mācījāmies ar interesi un centību, klases audzinātāja mums iemācīja dejas, ar kurām braucām uzstāties festivālos,” Hionija stāsta.

Pēc 7. klases beigšanas radās jautājums, ko darīt tālāk. Tēvs nolēma, ka meitai jādodas uz rajona vidusskolu. Tā bija maksas skola un atradās rajona centrā Obeļos (Obeliai), tāpēc tika atrasta istaba pie saimnieces, kurai maksāja arī par ēdināšanu.

Par skolu nācās maksāt neilgu laiku — tikai vienu pusgadu, pēc tam vidusskolas kļuva bezmaksas. Tika atvērtas arī krievu skolas, bet Hionija neaizgāja no lietuviešu skolas. To vēlējās arī tēvs. Viņš uzskatīja, ka, dzīvojot Lietuvā, ir jāzina šīs valsts valoda. Kā izrādījās, tas bija labākais lēmums.

Skolotāja pēc aicinājuma: no lauku ratiem līdz universitātes solam

1956. gadā Hionija veiksmīgi nokārtoja eksāmenus un pabeidza 11. klasi. “Man jau kopš bērnības patika skolotājas darbs. Mums bija vizuālās mākslas skolotāja — viņa tik skaisti zīmēja uz tāfeles! Es arī tā gribēju,” sieviete stāsta.

Kopā ar draudzeni nolēma iestāties Viļņas universitātē. “Skolotāji mūs mudināja iestāties tajās specialitātēs, kuras viņi paši pasniedza: ķīmiķe — ķīmijā, bioloģe — bioloģijā, bet gados vecāks krievu valodas skolotājs mudināja iestāties krievu filoloģijā.” Papildu grūtības sagādāja arī ģimenes nabadzība. Taču vecāki nolēma, ka jāmēģina.

Tad negaidīti Hioniju izsauca uz rajona Tautas izglītības nodaļu un piedāvāja kļūt par skolotāju krievu sākumskolā. Ģimenes padomē nolēma, ka universitātē var iestāties arī vēlāk, un pagaidām meitene varētu pāris gadu nostrādāt skolā, kaut ko nopelnīt un palīdzēt vecākiem. Tā 20 gadu vecumā Hionija kļuva par skolotāju.

“Pirmajā septembrī iejūdza zirgu, es sēdos ratos, un mani aizveda uz Butkūniem — vecticībnieku ciematu desmit kilometru attālumā no mājām,” Hionija atceras. Tā viņa nostrādāja veselu gadu. Viegli nebija: iesācēja skolotāja vēl neprata kārtot skolas dokumentāciju. Turklāt skolā mācījās bērni no konservatīvām vecticībnieku ģimenēm. Arī slodze bija liela: jauniete bija spiesta vienlaikus vadīt stundas visās četrās klasēs. Taču viņa tika galā — viņai nebija bail no darba un grūtībām.

Pēc gada viņa atgriezās pie sava sapņa par izglītību. Izvēlējās krievu filoloģijas fakultāti. Un šeit noderēja viņas zināšanas un tēva intuīcija — iestājeksāmenos viņa nokārtoja septiņus priekšmetus, tostarp lietuviešu valodu rakstiski un mutiski. Tā rezultātā viņa iestājās klātienes programmā. Vecāki viņu pierunāja izvēlēties studijas neklātienē, ko varēja apvienot ar darbu. Meita piekrita.

Tautas izglītības nodaļā par to bija gandarīti. Hioniju pārcēla uz citu ciematu: pēc teritoriālās reformas to iekļāva Zarasu rajonā. Tur jaunā skolotāja nostrādāja trīs gadus. Paralēli mācījās universitātē.

Pēc trim gadiem, saņēmusi apliecību par nepabeigtu augstāko izglītību, Hionija pārcēlās uz septiņgadīgo skolu kā lietuviešu valodas skolotāja. Tā skola atradās tuvāk vecāku mājām.

Slodze bija kolosāla: viņa pasniedza lietuviešu valodu visās klasēs — no pirmās līdz septītajai. Dažās klasēs pasniedza arī vācu un krievu valodu. Tad skolā saprata, ka Hionija var rīkot arī deju un teātra izrādes, un viņu iecēla par pionieru vadītāju.

Mīlestība, valoda un jauna dzimtene

1963. gadā Hionija bija jau gandrīz pabeigusi studijas universitātē un domāja par diplomdarba tēmu. Vecāki sāka biežāk runāt par laulībām, jo māsas apprecējās 19 gadu vecumā, bet Hionijai jau bija 27 gadi.

Viss notika negaidīti. Zarasu un Daugavpils rajonu sadarbības ietvaros tika organizētas pedagogu tikšanās. Hionija nokavēja pasākuma sākumu un apsēdās tur, kur atrada brīvu vietu — blakus Daugavpils novada skolotājam Izidoram Lavreckim. Viņi sāka sarunāties un ieinteresējās viens par otru.

“Es nevēlējos pamest savu dzimteni! Tik daudz darba, tik daudz draugu — nē, to es nevēlējos. Taču liktenis saveda mūs kopā. Skolā man piedāvāja direktores vietu. Un man nebija tieksmes uz vadītājas darbu, tāpēc nolēmu stāties laulībā un aizbraukt pie vīra,” Hionija stāsta.

Viņi apprecējās, un tad Hionija apjauta, ka nokļuvusi citā valstī, kur runā citā valodā. Viņu pārsteidza tas, ka pedagogu konferencē, kurā nokļuva Hionija, runāja krieviski. Tas viņas situāciju padarīja vieglāku, taču mūsu varone tomēr nolēma iemācīties latviešu valodu.

Viņa izmantoja jebkādas iespējas: brīvajās stundās apmeklēja latviešu valodas nodarbības, mācījās kopā ar skolēniem, lasīja grāmatas, runāja ar apkopēju no Latgales.

Hionija diezgan ātri sāka saprast latviešu valodu un pamazām sāka arī runāt. Neatlaidība valodas apguvē palīdzēja viņai izturēt visas valodas pārbaudes, naturalizēties un kļūt par Latvijas pilsoni. Vēlāk viņa palīdzēja arī saviem bērniem. Hionijai un viņas vīram ir meita un dēls; abi absolvēja skolu ar zelta medaļām.

Kad darbs kļūst par likteni

Salienas vidusskolā Hionija Lavrecka pasniedza vācu valodu un vizuālo mākslu, kā arī vadīja tautas deju pulciņu. 1972. gadā viņai piedāvāja kļūt par direktora vietnieci izglītības jomā. Darba bija daudz — semināri, sapulces, kursi, metodiskais darbs ar skolotājiem, gatavošanās stundām, atskaites… Taču mājās viņu atbalstīja. Vīrs arī bija pedagogs un ļoti labi saprata, ko nozīmē šis darbs. Nekādu pārmetumu — tikai palīdzība. Viņš gan uzturēja dzīvokli kārtībā, gan audzināja bērnus, gan strādāja dārzā.

Šajā amatā viņa sagaidīja pensijas vecumu. “55 gados varēju aiziet pensijā. Nolēmu atteikties no direktora vietnieces darba, bet turpināt darbu skolā vēlējos gan. Mani nozīmēja par klases audzinātāju; dažās klasēs pasniedzu vācu valodu un mākslas vēsturi — viss latviešu valodā. Tā es varēju pilnā mērā pielietot savas valodas prasmes un lielo interesi par zīmēšanu,” Hionija saka.

Tā viņa nostrādāja vēl 13 gadus, un 2004. gadā aizgāja no skolas. Sievietes kopējais pedagoģiskais stāžs ir 48 gadi.

Salīdzinot pedagoga darbu desmitgažu garumā, Lavrecka saka, ka daudz kas ir mainījies:

“Mēs sekojām katra skolēna gaitām, lai ne viņi, ne mēs neiekristu dubļos. Un absolventi nāca un pateicās, jo mēs sniedzām dziļas un paliekošas zināšanas.”

Garlaicībai nebija laika: kopā ar vīru, pensionāru, kurš savulaik mantoja 10 hektārus zemes, viņi turēja lopus, audzēja dārzeņus. Hionija nodevās daiļradei — gleznošanai.

Dažas viņas gleznas tagad rotā Salienas kultūras nama sienas. Tās izstaro tādu siltumu un mājīgumu, ka gribas nokļūt tajā mazajā būdiņā, tajā pavasara pļavā, ko attēlojusi Hionija.

Hionijas Lavreckas īpaša kaisle ir dziedāšana. Viņa vienmēr dziedāja, un, kad Salienā tika izveidots ansamblis „Melodija”, viņa bija viena no pirmajām dalībniecēm. Daudzi jau ir aizgājuši, bet viņa joprojām dzied.

Dzīvot un dziedāt: vecumdienas kā ceļa turpinājums

Vīra nāve 2018. gadā Hionijai kļuva par smagu pārdzīvojumu. Kopā viņi nodzīvoja 56 gadus. Pēdējos dzīves gados viņam bija nepieciešama aprūpe, un sieva to nodrošināja. “Kāda bija mana dzīve pēc viņa aiziešanas? Sākumā bērni palika pie manis, bet viņiem ir sava dzīve. Trīs gadus nevarēju atgūties: bezmiega naktis, svēto grāmatu lasīšana, iemācījos visas lūgšanas,” Hionija stāsta.

Bet dzīve pakāpeniski atgriezās savās sliedēs. Mūsu sarunas biedre stāsta, ka tagad viņa ievēro režīmu, kas ir pakārtots viņas ikdienas dzīves apstākļiem. 1981. gadā ģimene tika pie labiekārtota dzīvokļa ciematā. Tur nodzīvoja desmit gadus. Un 1990. gadu sākumā ēkā atslēdza gāzi un apkuri. Kaimiņi vienojās un par saviem līdzekļiem uzstādīja tvaika apkuri. Paši ir spiesti kurināt.

Hionija mostas piecos no rīta, uzdzer ūdeni ar citronu un medu, iekur plīti un sāk gatavot brokastis. Viņa seko savam uzturam, cenšas ēst vairāk dārzeņu un augļu. Kad plīts iekurta, sieviete dodas pie mājputniem: viņas mājsaimniecībā ir gan siltumnīca, gan vistas. Ziemā jāiet uz šķūni pēc malkas. Lai gan malkas krājumi vienmēr ir, Hionija gādā, lai tā nebeidzas — tā viņa ir pieradusi.

Šķūnis atrodas diezgan tālu, taču Hionija katru dienu paņem ratiņus un dodas turp. Ap pusdivpadsmitiem šie darbi ir jau padarīti. Pēc plāna ir otrās brokastis un atpūta. Pēcpusdienā viņa dodas pastaigā ar skandināvu nūjām — vairāk, lai izbaudītu svaigu gaisu, nevis sportotu. Pēc pusotras stundas garas pastaigas — pusdienas un gatavošanās rītdienai, bet vakarā Hionija atkal kurina māju un paralēli raksta memuārus par ģimeni un personīgo dzīvi.

“Tā arī dzīvojam: dzīvojam un dziedam.” Un tad Hionija negaidīti sāka dziedāt. Tā, ka mēs sastingām, un viņas seja mainījās — viņa kļuva jaunāka!

Dziesma par aizejošiem gadiem Hionijas izpildījumā skanēja tik dziļi un apzināti! Gribējās iegaumēt katru intonāciju, aptvert katru domu, kas ieguldīta tik ilgu mūžu nodzīvojuša cilvēka izpildījumā.

“Man tik ļoti patīk dziedāt! Gribētu līdz dzīves beigām dzīvot ar dziesmu. Nāve kādreiz pienāks, bet es negribu par to domāt,” Hionija domīgi saka.

Viņai ir tik daudz fotogrāfiju — no jaunības un skolas gadiem, kopā ar klasesbiedriem. Ir fotogrāfijas no pedagoģiskās dzīves — ar kolēģiem, skolēniem… Fotogrāfijas no dažādiem pasākumiem…

Jāatzīmē, ka viņai ir lieliska atmiņa, un viņa atceras lielāko daļu savu skolēnu vārdus. Savukārt skolēni izjūt pateicību un cieņu pret savu skolotāju.

Pieauguši, veiksmīgi cilvēki burtiski apbēra savu skolotāju ar ziediem pagājušā gada 7. februāra skolas absolventu tikšanās reizē — Hionijai bija nepieciešama mašīna, lai aizvestu visus dāvinātos ziedu pušķus.

Viņa ir priecīga redzēt katru no viņiem un uzskata viņus visus par saviem bērniem.

Vairāk rakstu, kas tapuši portāla Chayka.lv projekta par sabiedrības novecošanos ietvaros, var atrast šeit.