“Dzīvot ne tikai ilgi, bet jēgpilni, aktīvi un ar interesi”. Natālija Kovaļevska par to, kā dzīvot spilgti jebkurā vecumā

Natālijai Kovaļevskai ir 58 gadi. Viņa ir aktīva, zinātkāra, atvērta pasaulei un cilvēkiem. “Es savu vecumu nejūtu. Kādreiz, apmēram 35 gadu vecumā, man bija ļoti daudz pienākumu, galva gāja riņķī: ģimene, bērni — skolēni, skolotājas darbs, bioloģiskā saimniecība…

Tagad es dzīvoju savu skaistāko periodu. Meitas ir izveidojušas savas ģimenes, mazbērni jau ir patstāvīgi, ir pienācis laiks pievērsties sev. Dzīvē ir tik daudz interesanta, jauna, vēl tik daudz gribas paspēt…”, dalās Natālija.

Ar Natāliju portāls Chayka.lv ilgi mēģināja sarunāt tikšanos, taču tas neizdevās. Ne tāpēc, ka viņu bija grūti pierunāt, bet tāpēc, ka viņa ir nenotverama un ļoti aizņemta. Tas nav pārsteidzoši, jo viņa vienlaikus dzīvo gan Daugavpilī, gan Rīgā, diezgan bieži viesojas Lielbritānijā un laiku pa laikam — arī citās valstīs.

Nepazīstot Natāliju, viņa var šķist ļoti eleganta. Tieši tāda viņa arī ieradās uz tikšanām — skaistā kleitā, ar sakoptu frizūru un vieglu grimu.

Ar Natāliju portāls Chayka.lv iepazinās Trešās paaudzes universitātes atklāšanā Daugavpils Universitātē, un mums radās vēlme pastāstīt par viņu arī citiem. Mūsu saruna notika Chayka.lv projekta par sabiedrības novecošanos ietvaros, pie kura strādājam ar Journalismfund Europe finansiālu atbalstu.

Parasta bērnība

Par savu dzīvi Natālija Kovaļevska stāstīja viegli, un šķita, ka viss tā arī bijis. Taču, saliekot kopā visus likteņa pavērsienus, kļūst skaidrs, ka ne katrs spēj tos cienīgi izturēt, saglabāt maigumu un pievilcību, kā arī nezaudēt interesi par dzīvi. To spēj tikai stiprs un mērķtiecīgs cilvēks.

Natālija piedzima Baltkrievijā, kaimiņos Daugavpilij esošajā Braslavas rajonā, Plusu ciemā, tā laika parastā ģimenē: tēvs — šoferis, krievs, māte — skolotāja, lietuviete.

Pēc dažiem gadiem ģimene pārcēlās uz Latviju. Pirmajā klasē Natālija sāka mācīties Birķeneļu skolā. Vēlāk vecāki uzcēla māju Salienas ciemā, un visi bērni — ģimenē viņu bija trīs — turpināja mācības Salienas vidusskolā.

Pēc tam Natālija studēja Daugavpils un Pleskavas pedagoģiskajos institūtos. Tāpēc pēc izglītības viņa ir krievu valodas, literatūras un vācu valodas skolotāja.

Skolotājas pieredze

Kļuvusi par valodas skolotāju, Natālija turpināja savas mammas — Birutas Filatovas, profesiju. “No viņas es daudz ko iemācījos. No viņas man ir interese par grāmatām un glezniecību. Bet no tēva, droši vien, esmu mantojusi interesi par visu jauno un nezināmo,” stāsta Natālija.

“Skolotājs nav profesija, tas ir aicinājums uz visu mūžu. Skolotāja darbā slēpjas gan mūžīgā jaunība, gan mūžīgā paaudžu problēma, kļūdas un apbalvojumi, prieks un skumjas,” saka Natālija.

Salienas vidusskolā viņa nostrādāja 21 gadu. Šo laiku Natālija atceras ar lielu siltumu. Viņa strādāja gan par skolotāju, gan par direktora vietnieci audzināšanas darbā, kā arī sešus gadus paralēli bija Salienas kultūras nama direktore.

“Salienas periods manā dzīvē bija ļoti piesātināts, aktīvs un radošs… Es biju ambicioza un jauna,” saka viņa. Natālija atcerējās projektus, pasākumus, interesantas stundas, un to, cik svarīgi ir mācīt bērniem uzdot būtiskos jautājumus, just līdzi un, apgūstot literatūru, audzināt pašiem sevi.

“Saka, ka skolēns ir skolotāja meistarības asinātājs. Tā arī ir. Paldies visiem maniem palīgiem par skolotājas darba prieku — visi ir izauguši par zinošiem un labiem cilvēkiem. Bet tas nav tikai mans nopelns, vispirms paldies vecākiem par palīdzību un atbalstu. Arī man bija ko mācīties no bērniem. Mūsu skola bija brīnišķīga, kā ģimene, kur visi cits citu labi zina, ar īstiem pedagogiem un labām tradīcijām. Atceros un novērtēju ikvienu!” ar lepnumu un mīlestību saka Natālija.

Guvernante

Pēc tam dzīve strauji mainījās — šķiršanās, jauna valsts — Monako, jauns darbs, jauna valoda, jauna dzīve. Bez pazīšanās un protekcijas, no nulles. Natālija sāka strādāt par guvernanti ļoti turīgā ģimenē. Pieredze bija interesanta un piesātināta.

Vēlāk viņa strādāja Francijā, ģimenē ar diviem zēniem. Oficiāls darba līgums, pienācīga alga, sociālās garantijas, pat iespēja saņemt savu mājokli un apgūt franču valodu.

“Man paveicās: es nonācu ļoti labā ģimenē, kur pret mani izturējās kā pret savējo, un es pret viņiem tāpat. Bet tieši tajā laikā piedzima mazbērni. Un gribējās būt kopā ar viņiem. Tā arī lidoju, plosoties starp Lielbritāniju [tur dzīvo vecākā meita Aleksandra], Franciju un Latviju [šeit dzīvo jaunākā — Adelīna]. Pēc septiņiem gadiem tomēr nolēmu atgriezties mājās, un kovids šo lēmumu paātrināja,” stāsta Natālija.

“Ieraudzīt Parīzi un uzplaukt!”

Dzīve Francijā ļoti ietekmēja Natāliju. “Franči ir ļoti brīvdomīga nācija, kas prot aizstāvēt savas tiesības. Viņi neklusē, streiko gandrīz katru mēnesi. Un sociālās garantijas viņiem ir vienas no augstākajām…

Bet cik skaista, pat izsmalcināta, ir viņu vecākā paaudze — var apbrīnot! Viņi visi rūpīgi seko modei un prot baudīt dzīvi. Parasti šajā vecumā viņi velta laiku atpūtai un hobijiem — lasa, glezno, pastaigājas, nedaudz dejo vai nodarbojas ar jogu, kopj ziedus un pārzina desertus, ceļo un raksta grāmatas… Un jā, viņiem ir cienīgas pensijas un labs dzīves līmenis,” stāsta Natālija.

Brīvdienās Natālija apmeklēja Luvru un Orsē muzeju, brauca uz Versaļu, bija daudzās Francijas pilsētās un Azūra krastā.

“Francija manī pašā daudz ko atklāja, noslīpēja, uzlaboja un izlaboja. Tur es atradu domubiedrus. Tur sajutu īpašu dzīves garšu. Un šī garša bija visā: arhitektūrā, glezniecībā, mūzikā, teātrī, kino, modē, virtuvē. Aplūkojot slavenās gleznas, apbrīnojot skaistumu, es vēroju vietējo iedzīvotāju dzīvesveidu, pārņēmu dažus viņu ieradumus un pārstāju baidīties no austerēm.

Tās noteikti neskrien pa šķīvi un nedzied “Marseljēzu”. Franči prot gatavot un prot baudīt, prot nesteidzīgi sarunāties, dzer daudz dažādu vīnu, bet vienmēr zina mēru.”

“Saka: “Ieraudzīt Parīzi un nomirt”, bet es teiktu: “Ieraudzīt Parīzi un uzplaukt!” Par Parīzes atmosfēru nevar izstāstīt — tā ir jāsajūt, baudot nesteidzīgi… Un man ar to paveicās!” dalās Natālija Kovaļevska.

Viņa min arī vienu pasakainu tradīciju:

“Frančiem ir skaists ieradums — kad bērni pārstāj ticēt Ziemassvētku vecītim (Père Noël), vecāki viņiem pasniedz vēstuli, kurā aizkustinoši atklāj noslēpumu. Un bērns no tā, kurš tic brīnumam, pats kļūst par burvi. Šogad mana mazmeita Emīlija kļuva par šādu burvi.”

Šobrīd starp divām pilsētām

Kad Natālija atgriezās Latvijā, bija jārisina darba jautājums. Sludinājumos viņa atrada aicinājumu strādāt privātā bērnudārzā. Tagad Natālija ir pirmsskolas izglītības skolotāja lielākajā bērnudārzā Latvijā — Laimes lācis. Tas atrodas Rīgā, tāpēc Natālija atkal dzīvo starp Rīgu un Daugavpili.

Kas ir svarīgs dzīvē?

“Vissvarīgākais dzīvē ir iemācīties veidot attiecības ar citiem cilvēkiem. No tā ir atkarīgs miers ģimenē, kolektīvā, valstī. Tāpēc man ir tik tuva filmas ‘Straume’ ideja. Tāpēc es to mācos visu mūžu un cenšos labot kļūdas,” saka Natālija.

Viņa ir pārliecināta, ka ikvienam ir vajadzīga saskarsme, bet bērniem — īpaši:

“Mazie vienmēr grib apsēsties pieaugušajam klēpī, kaut ko pastāstīt, lai viņus uzklausa, samīļo, paglauda pa galvu un ļauj sajust savu vērtību. Nav svarīgi, cik viņiem ir gadu, viņus ir jāpaspēj uzklausīt.”

Natālija ir pārliecināta, ka, ja mēs visi prastu klausīties, traģēdiju ar bērniem nebūtu.

“Īpaši pusaudži mēdz noslēgties sevī, kad rodas problēma. Būtu labi laikus izrunāties ar viņiem. Gribētos, lai būtu pieejama informācija, kur diennakts laikā var vērsties, ja notikusi nelaime, piemēram, uzticības tālruņi, kur var saņemt atbalstu tajā valodā, kurā cilvēks ir vērsies,” uzskata Natālija.

Natālija ir ļoti aktīvs un daudzpusīgs cilvēks. “Kustība un darbs ir ceļš uz veselību un ilgmūžību. Mani vectēvi un vecmāmiņas bija lauku cilvēki, visu mūžu strādāja, es neatceros viņus bezdarbībā: saimniecība, dārzs, ezers, mežs.

Viņi makšķerēja, nodarbojās ar dārzkopību un biškopību. Cik daudz viņi prata izdarīt ar savām rokām! Ak, cik garšīgi viņi gatavoja krievu skančus un lietuviešu dešras! Kādas galdautus auda un gleznas izšuva! Vecmāmiņa Adelija izaudzināja deviņus bērnus un nekad, nekad nesūdzējās par dzīvi! Un visi bija ilgmūžīgi,” viņa atceras.

Viņa ir pārņēmusi mīlestību pret dabu un laukiem, cenšas regulāri būt svaigā gaisā — lasīt sēnes un ārstniecības augus. Ziemā apmeklē izstādes, muzejus, teātri, daudz lasa, mīl masāžu, baseinu, nodarbojas ar jogu, apgūst mākslīgo intelektu.

“Mums vienmēr ir izvēle, kā dzīvot: dzist vai plaukt. Un ir jāizvirza mērķi — tas ļoti uzmundrina!” ir pārliecināta Natālija.

Tagad Natālija ir apņēmusies apgūt angļu valodu, lai sazinātos ar angļu znotu un viņa radiniekiem. Taču viņa tajā saskata arī jaunas iespējas — varēs īstenot citus plānus, piemēram, apmeklēt jaunas vietas, radīt jaunus projektus. Turklāt jaunu lietu apgūšana uzlabo atmiņu.

Kopumā Natālija ar dzīvi ir apmierināta: pagātni viņa necilā, nākotni nesteidz un dzīvo šodien.

“Laimīgas dzīves noteikumi ir vienkārši: dzīvo par prieku sev un citiem, centies ievērot līdzsvaru visā, apgūsti kaut ko jaunu, bet sargā tradīcijas. Un noteikti atrodi nodarbi dvēselei un aizraušanos sirdij. Esi pateicīgs. Un tad kā bonusu saņemsi veselīgu ilgmūžību. Mans galvenais jaunības eliksīrs ir ģimene, draugi un iekšējais prieka avots!” saka Natālija.

Viņa nav gatava padevīgi novecot. “Es gribu dzīvot nevis vienkārši ilgi, bet efektīvi un interesanti. Uz tā es vienmēr balstu savu dzīvi,” saka viņa.

Vairāk rakstu, kas tapuši portāla Chayka.lv projekta par iedzīvotāju novecošanu ietvaros, var atrast šeit.