Evita Savicka, Chayka.lv žurnāliste. Foto no personīgā arhīva
Izvēlēties izrādi, ko apmeklēt 4. jūnijā, Teātra festivāla Nr. 5 pēdējā dienā, nebija viegli. Nebija ne mazāko šaubu, ka, lai cik ļoti es to arī gribētu, abas šīs dienas izrādes – “Sibīrijas haiku” un “Es atstāju Ukrainu 2022. gadā” – man neizdosies noskatīties. Pārāk smagas tēmas, ko izdzīvot vienu pēc otras.
Varbūt tieši tāda bija festivāla rīkotāju ideja – emocionāli virzīties uz augšu un pēdējā dienā aizvest skatītājus līdz katarsei?
Diemžēl Ukrainas tēma man nav nekas jauns, tāpēc diez vai otrā izrāde varēja dāvāt man labus un gaišus iespaidus. Baidījos doties uz šo izrādi.
Savukārt par “Sibīrijas haiku” bija daudz pozitīvu atsauksmju. Un, ja tā padomā – nu jā, Sibīrija, bet tā taču ir leļļu teātra izrāde. Tā ir par bērniem un domāta bērniem. “Kas var noiet greizi?” nodomāju es.
Lēmums ir pieņemts – skatāmies “Sibīrijas haiku”
Latvijas Leļļu teātra izrādes pamatā ir tāda paša nosaukuma grafiskais romāns, ko sarakstījusi lietuviešu rakstniece Jurga Vile un ilustrējusi māksliniece Lina Itagaki. Šis ir stāsts par Jurgas tēvu – toreiz vēl mazu zēnu Aļģi – kura ģimene 1941. gada vasarā tika piespiedu kārtā deportēta no Lietuvas uz Sibīriju pēc padomju varas iestāžu rīkojuma.
Garš ceļš kravas vagonos, aukstums, bads, smags darbs un nemitīga ilgošanās pēc mājām – tas viss tiek parādīts caur bērna skatījumu. Tomēr stāstījums neaprobežojas tikai ar ciešanu aprakstu – cilvēki saglabāja cieņu, atbalstīja viens otru un pat vissmagākajos apstākļos atrada vietu radošumam un cerībai.
2024. gada sākumā, pateicoties režisoram Valteram Sīlim un viņa radošajai komandai, šis stāsts izkāpa no grāmatu lappusēm – un tagad par deportāciju traģiskajiem notikumiem tiek stāstīts teātra valodā, kas saprotama gan bērniem, gan pieaugušajiem.
2024. gada 23. novembrī izrāde “Sibīrijas haiku” saņēma 2023./2024. gada Spēlmaņu nakts balvu kā labākā izrāde bērniem un/vai jauniešiem.
Ne tikai leļļu spēle
Pirms došanās uz teātri es mēģināju atcerēties – vai es vispār kādreiz esmu bijusi leļļu izrādēs? Tā arī neatcerējos. Varbūt kādreiz ļoti sen, bērnībā. Tolaik lelles vadīja ar auklām vai uzmauca uz rokas, bet leļļu meistari slēpās aiz aizsega.
Tāpēc “Sibīrijas haiku” man bija īsts atklājums. Pusi skatuves aizņēma ekrāns, un pusi… Ar ko lai to salīdzinu? Ar virtuvi? Ar skaņu ierakstu studiju? Ar alķīmiķa kabinetu?
Visi leļļu meistari – ja viņus vispār var nosaukt par leļļu meistariem – visu laiku bija uz skatuves. Un tas, ko viņi darīja, bija tik interesanti vērot, ka pāris reizes es zaudēju stāsta pavedienu. Kāds mainīja fonus, kāds radīja skaņu efektus, kāds izkārtoja ābolu sēklas un uzklāja ievārījumu uz mājas siera, bet kāds ik pa brīdim pacēla vienu vai otru papīra figūriņu, stāstot skatītājiem par Aļģa dzīvi.
Jā, izrāde “Sibīrijas haiku” veidota neparastā papīra animācijas tehnikā. Attēli it kā atdzīvojas skatītāju acu priekšā, vienlaikus precīzi ievērojot oriģinālā romāna grafisko stilu. Šis stils ir nedaudz bērnišķīgs un naivs. Un tas, iespējams, rada zināmu vieglumu, kas atvieglo sarunas par smagām tēmām.
Savukārt “haiku” ir japāņu dzejas trīsrindes, kas līdzinās momentuzņēmumiem. Tajos nav atskaņu, taču ir stingri noteikumi (kopumā 17 zilbes). Haiku uzdevums ir notvert vienu īsu brīdi un likt aizdomāties. Haiku šajā izrādē kļūst par īsām, bet asām galvenā varoņa bērnības atmiņu dzirkstelēm skarbās un garās Sibīrijas ziemas fonā, kur katrs dzīves mirklis bija zelta vērts.
Pagātne dzīvo tagadnē
Šķiet, es nekad neesmu nopietni domājusi par deportācijām. Mans vectēvs tika deportēts – vēlāk viņš atgriezās. Es viņam neko nevaicāju, biju vēl maza. Bet tagad vectēva jau sen vairs nav. Par deportācijām stāstīja arī Latvijas vēstures stundās, bet tas bija tikai īss ieskats, un tas man galvā nepalika.
Patiesībā jau nevarētu teikt, ka es biju kāda bezrūpīga būtne, kas domāja, ka tikt izsūtītam uz Sibīriju ir tas pats, kas aiziet pēc maizes. Bet es neatceros nekādas savas jūtas, kas nāktu no sirds dziļumiem.
Taču bēdām nav adreses, tautības vai saistības ar konkrētu laiku. Tās atkārtojas atkal un atkal. Tāpēc šī izrāde mani uzrunāja pavisam negaidītā veidā.
Par ko es raudāju izrādes laikā
Es domāju par Aļģa ģimeni un kaimiņiem, viņu mantām un viņu spaini ar āboliem – un atcerējos bēgļu ģimeni no kāda maza Ukrainas ciemata, kas 2023. gada ziemā brauca caur Daugavpili.
Glābdamies no kara, šie cilvēki līdzi paņēma ne tikai desmit somas ar mantām, bet arī veselu kaudzi trauku, mazgājamu bļodu un podiņā augošu ziedu.
Es bēdājos par Aļģa skolotāju, kura bija zaudējusi roku, un atcerējos vēl vienu lielu ģimeni no citas Ukrainas pilsētas. Tajā bija omīte bez rokas – un suns bez ķepiņas.
Kopā ar Aļģa ģimeni es apglabāju tuviniekus Sibīrijas zemē – un domāju par savu ukraiņu draudzeni Svitlanu. Lai kur arī dzīve viņu aizvedīs, viņa vienmēr atgriezīsies Daugavpilī, pie mātes kapa, kura palika šeit uz visiem laikiem, nespējot 2022. gadā nokļūt Vācijā, kur viņu gaidīja mazdēls.
Lietuvieši, latvieši, ukraiņi – tik daudz cilvēku, kas bija piesaistīti savai dzimtajai zemei un tuvinieku kapiem, tika izrauti ar saknēm un aiznesti straumes plūsmā. Aļģa ģimeni aizveda uz Sibīriju 1941. gada 14. jūnijā. Tūkstošiem ukraiņu bija spiesti pamest savas mājvietas pēc tam, kad 2023. gada 6. jūnijā tika uzspridzināta Kahovkas HES. Ne vieni, ne otri nekad neaizbrauktu no mājām, taču viņiem netika dota izvēle.
Tomēr Sibīrijā šie cilvēki dziedāja. Sacerēja haiku. Svinēja Ziemassvētkus. Iemīlējās, apprecējās, dzemdēja bērnus. Tāpat kā tagad, kad mani ukraiņu paziņas meklē un atrod savu vietu jaunās valstīs. Jo tieksme dzīvot ir spēcīgāka par izmisumu.
Katrai lielai bēdai ir seja
Izrāde “Sibīrijas haiku” ir ļoti spēcīga. Šķiet, tā mani izgrieza uz āru un salika atpakaļ nedaudz citādāk. Un droši vien ne tikai mani. Es redzēju, kā cilvēki izgāja no zāles, noslaukot asaras. Bērni, pieaugušie… Kurš zina, kādas asociācijas radās viņiem?
Varbūt par to runāja tikšanās reizē ar aktieriem pēc izrādes. Taču es nespēju to apmeklēt, jo raudāju.
Raudāju arī par šo domu. Iespējams, katrai cilvēciskai traģēdijai agrāk vai vēlāk parādās sava seja. Holokaustam tā ir Anna Franka, Ļeņingradas blokādei – Taņa Savičeva.
Iespējams, pateicoties šai izrādei, tieši mazais Aļģis daudziem kļūs par to seju, kas asociējas ar deportācijām uz Sibīriju. Varbūt viņš kļūs par tādu seju arī man.
Bet kā lai nedomāju par to, ka, ja bēdai ir seja, tad tā vienmēr ir bērna seja?
