Anna Kusiņa, daugavpiliete, Chayka.lv sociālo mediju redaktore un bērnudārznieka mamma
Pēdējā laikā es patiešām dzīvoju savā “pasaulē”, kur latviešu valodas jautājums Daugavpilī jauniešu un skolēnu vidū vairs nešķiet problēma. Bija radies iespaids, ka tā saglabājusies vien senioru vidū, taču izrādās – tā nav.
Daugavpils skolās ir mainījušies nosaukumi, esam pārgājuši uz vienoto skolu sistēmu jeb mācībām tikai valsts valodā. Šķita, ka šis jautājums jau ir aiz muguras.
“А можно по-русски?” – realitātes trieciens
Taču nesen, piedaloties Izglītības pārvaldes rīkotajā “Profesiju gadatirgū”, realitāte mani pārsteidza tik spēcīgi, ka nācās apstāties un padomāt no jauna.
Es gaidīju sarunas ar skolēniem par profesijām, izvēlēm un nākotni. Tā vietā vispirms dzirdēju: “А можно по-русски?” (“Vai var krieviski?”) Un tas nebija viens gadījums. To teica vairāki bērni.
Septītās klases skolēni. Pusaudži, kuri mācās skolās, kur mācību valoda ir latviešu, kuri dzīvo Latvijā un kuriem teorētiski ir visi rīki, lai latviešu valoda būtu dabiska ikdienas sarunvaloda.
Protams, bija arī pozitīvi piemēri – skolēni, kuri ļoti labi komunicēja latviski. Un, uzdodot jautājumu, no kuras skolas viņi ir, pārsteigumu nebija.
Valodas problēma nav zudusi
Un te man pirmo reizi pēc ilga laika iekšā kaut kas salēcās – šī problēma joprojām ir dzīva. Tas mani ne tikai pārsteidza, bet arī satrieca. Jo biju pilnīgi pārliecināta, ka mēs tai jau esam tikuši pāri.
Iespējams, pati biju iekārtojusies savā “informatīvajā burbulī”. Lai arī dzīvoju un strādāju Daugavpilī, ikdienā es nejūtu, ka valoda būtu šķērslis. Arī intervējot cilvēkus uz ielas, sastaptajiem jauniešiem nav bijušas problēmas runāt latviski.
Tomēr “Profesiju gadatirgus” skaidri parādīja – problēma nav zudusi. Tā vienkārši ir apslāpēta un turpina klusi augt tur, kur mēs tai vairs nepievēršam uzmanību.
“Mājasdarbs nav izpildīts”
Skolu nosaukumi var mainīties, taču pati vide, acīmredzot, daudzviet ir palikusi tajā pašā paradigmā. Un tā nav tikai skolēnu problēma. Tā ir sistēmas, skolotāju, vecāku un – jā – arī mūsu, sabiedrības kopumā, atbildība.
Ja bērns septītajā klasē nejūtas droši runāt latviski, tas nozīmē, ka ne viena, ne otra puse nav līdz galam izdarījusi savu “mājasdarbu”.
Man arī nebija klasiskās latviešu vides
Šī situācija man sasaucas ar pašas pieredzi. Esmu absolvējusi J. Pilsudska Daugavpils valsts poļu ģimnāziju. Tas bija 2014. gads. Arī manā skolā nebija “klasiskās latviešu vides”.
Taču tajā bija skolotājas, kuras patiesi ticēja tam, ko dara. Viņas mācīja ne tikai valodu, bet arī cieņu pret valsti, tās kultūru, literatūru un identitāti. Pateicoties skolai, man bija pavērtas durvis uz universitāti, karjeru un iespēju būt konkurētspējīgai.
Vecāku loma, kuru nedrīkst ignorēt
Tāpēc man ir grūti saprast vecākus, kuri nepamana vai ignorē faktu, ka viņu bērns latviešu valodu neapgūst pietiekami labi.
Mēs, protams, varam sūdzēties un apvainoties uz valdību un valsti par nepareizu integrācijas politiku vai aplamiem lēmumiem, taču tas ir arī mūsu – sabiedrības – uzdevums.
Kāpēc es ar savu bērnu runāju latviski
Es pati kā mamma jau no pirmās dienas runāju ar meitu latviski, lai gan latviešu nav mana dzimtā valoda. Pati ar vecākiem runāju poļu vai krievu valodā. Nevis tāpēc, ka tā būtu prasība, bet tāpēc, ka vēlos viņai dot priekšrocību.
Vēlos, lai viņai nebūtu jācīnās par elementārām lietām laikā, kad viņa varētu domāt plašāk, studēt un strādāt tur, kur pati vēlēsies, un nebūt ierobežota tāpēc, ka slikti pārvalda latviešu valodu.
Valoda nav slogs, bet atspēriena punkts
Šis nav tikai jautājums par skolēnu zināšanām. Tas ir jautājums par attieksmi. Kamēr skolās valsts valoda tiek uztverta kā formāls nosacījums, nevis pašsaprotama realitāte, mēs turpināsim šo apli.
Kamēr vecāki uzskatīs, ka “tas atnāks pats no sevis”, tas nenotiks. Kamēr valodas skolotāji tiks uztverti kā otrā plāna profesionāļi, nevis kā vieni no būtiskākajiem cilvēkiem bērna izglītībā, progress būs lēns.
Lai pēc desmit gadiem nav: “Vai var krieviski?”
Un tieši tas mani satrauc visvairāk – ka pēc desmit gadiem mēs atkal stāvēsim kādā pasākumā un dzirdēsim tos pašus vārdus: “А можно по-русски?”
Es ļoti ceru, ka tā nenotiks. Es ceru, ka vēl ir iespējams panākt, lai latviešu valoda Daugavpilī nebūtu šķērslis, bet pamats tam, ko jaunieši vēlas sasniegt. Lai valoda nav trauksmes signāls, bet dabiska vide. Lai mācīties un runāt latviski ir pašsaprotami un dabiski – kā tas jau ir lielai daļai bērnu citviet Latvijā.
Jo valoda nav tikai skaņa un alfabēts. Tā ir iespēja atrast savu vietu šeit, Latvijā. Un mūsu bērniem šī iespēja ir jāiedod jau tagad, nevis jāmeklē brīdī, kad būs par vēlu.
