Pirmajai senioru skolai Latvijā — vairāk nekā 10 gadi. Stāstām, kā darbojas Krāslavas Senioru skola un kāpēc tā ir nepieciešama

Vienā no Krāslavas novada bibliotēkas telpām valda radoša noskaņa. Bibliotēkas darbinieces Ināras Pauliņas vadībā meistarklases dalībnieki veido neparastas apsveikumu kartītes — string art jeb izodiegu tehnikā. Šajā tehnikā uz kartona tiek veidots telpisks attēls, noteiktā secībā izvelkot diegus caur iepriekš izdurtiem caurumiņiem.

Tieši šāda radošā nodarbība 2025. gada 4. decembrī notika Krāslavas Senioru skolā. Šādas meistarklases, kā arī citas radošās aktivitātes — piemēram, origami vai karaoke — ir būtiska “skolas” programmas sastāvdaļa.

“Bibliotēkā strādā talantīgi cilvēki, un nereti viņu hobiji kļūst par mācību priekšmetu. Viņi nāk un rāda, kā to darīt. Tas ir svarīgi, jo šīs nodarbības ir jautras un interesantas, uzlabo noskaņojumu un pašsajūtu, bet no otras puses — ļoti noderīgas, jo attīsta sīko motoriku un telpisko domāšanu.

Tas stimulē smadzeņu darbību, uzlabo atmiņu, uzmanību un koordināciju. Būtībā tā ir neirodeģeneratīvo slimību profilakse, jo nervu gali rokās ir cieši saistīti ar smadzenēm,” stāsta Tatjana Azamatova.

Tatjana ir pirmās Latvijā Senioru skolas līdzdibinātāja. Viņa to atvēra pirms vairāk nekā 10 gadiem — 2015. gadā — kopā ar psihologu Raimondu Lazdu.

Krāslavas Senioru skolā portāls Chayka.lv viesojās iedzīvotāju novecošanās projekta ietvaros, ko mēs īstenojam ar Journalismfund Europe finansiālu atbalstu.

Kā Latvijā tapa pirmā Senioru skola

Tatjana stāsta, ka ideja par Senioru skolas izveidi radās studiju laikā Daugavpils Universitātes maģistrantūrā.

“43 gadu vecumā es iestājos programmā ‘Socioloģija’, un šī izglītība man deva trīs lietas. Pirmkārt, mana domāšana kļuva ļoti strukturēta — es ieguvu svarīgas pamatzināšanas par to, kā darbojas sabiedrība, kā dažādi tās attīstības posmi ietekmē cilvēkus, kuri tajos dzīvo. Es iemācījos pētīt, salīdzināt dažādas grupas, statistikas datus un tamlīdzīgi,” stāsta viņa.

Studējot socioloģiju, Tatjana saskatīja neatgriezenisku mūsdienu sabiedrības tendenci — sabiedrības novecošanu. Tā notiek vairāku objektīvu iemeslu dēļ, no kuriem galvenie ir dzimstības mazināšanās visās Eiropas valstīs un dzīves ilguma pieaugums.

Pēdējo 100 gadu laikā paredzamais dzīves ilgums Latvijā ir pieaudzis par vairāk nekā 20 gadiem. Pašlaik iedzīvotāju īpatsvars vecumā no 65 gadiem Latvijā vidēji sasniedz aptuveni 22%.

“Aizejot pensijā 65 gadu vecumā, daudzi, īpaši sievietes, var rēķināties ar to, ka nodzīvos vēl kādus 20 gadus. Taču savus dzīves gadus nedrīkst izšķērdēt. Tie ir jāpiepilda ar saturu, lai dzīve būtu interesanta un veselīga,” skaidro Tatjana Azamatova.

Vēl viena lieta, ko Tatjana saprata, — mācīties var jebkurā vecumā. “Ir pieņemts uzskatīt, ka jaunībā mācīties ir vieglāk. Jā, katram vecumam ir savas īpatnības, taču mēģināt vajag vienmēr,” uzsver viņa.

Kāpēc bija svarīgi atvērt šo “skolu”

Pētot situāciju Latvijā, Tatjana secināja, ka Latvijā praktiski neviens sistemātiski nenodarbojas ar sabiedrības novecošanās jautājumiem un tās seku mazināšanu. Taču tas var pārvērsties par nopietnu sociālu problēmu visai sabiedrībai.

“Rakstot maģistra darbu, es jau koncentrējos tieši uz šo tēmu un sapratu, ka ārvalstīs ļoti daudzas sociālās programmas, tostarp valsts līmenī, ir vērstas uz novecošanās negatīvo seku mazināšanu. Savukārt Latvijā tajā laikā pat tāds jēdziens kā ‘Dienas centrs’ bija diezgan reta parādība,” stāsta Tatjana.

Tatjana nonāca pie secinājuma, ka vēl pirms 10 gadiem rūpes par senioriem Latvijā galvenokārt aprobežojās ar pabalstu izmaksu un sociālo pakalpojumu sniegšanu. Taču ar viņu brīvo laiku, izglītību un iesaisti sabiedrības dzīvē pēc aiziešanas pensijā gandrīz neviens nenodarbojās.

“Tie bija reti izņēmumi, kad, piemēram, Pensionāru biedrība rīkoja kādus svētkus vai ekskursijas. Taču tas notika pārāk reti, lai to varētu uztvert kā regulāru darbu,” saka Tatjana Azamatova.

“Sabiedrības novecošanai ir būtiskas sekas”

Tatjana Azamatova skaidro, ka kopā ar vientulību, novecojušām zināšanām un grūtībām pašiem veidot pilnvērtīgu sociālo dzīvi sabiedrības novecošanās rada arī citas būtiskas sekas.

“Tā ir darbspējīgā vecuma iedzīvotāju īpatsvara samazināšanās, kas ved pie mazākiem nodokļu ieņēmumiem un sarežģījumiem sociālā budžeta veidošanā. Tie ir pieaugoši izdevumi veselības aprūpei un sociālajiem pakalpojumiem, pieprasījums pēc pilsētvides infrastruktūras modernizācijas un mājokļu pielāgošanas cilvēkiem ar ierobežotām pārvietošanās spējām un augstu kritienu risku, un tamlīdzīgi,” skaidro viņa.

Taču pats būtiskākais, kam sabiedrība pievērš pārāk maz uzmanības, ir senioru ietekme uz valsts politisko sistēmu un līdz ar to — uz visiem sabiedrības dzīves aspektiem, uzsver Tatjana.

“Senioriem šodien ir izšķiroša loma visu līmeņu vēlēšanās — gan pašvaldību, gan Saeimas vēlēšanās. Viņu skaita un dzīvesveida vienveidības dēļ, kas padara viņus par aktīviem vēlētājiem. Savu izvēli viņi bieži izdara, balstoties uz saviem, nereti ļoti novecojušiem priekšstatiem un konservatīvām vērtībām,” skaidro speciāliste.

Skolas atveršana kā piemērs sev un citiem

Ņemot vērā visus Latvijā izveidojušās situācijas aspektus, Tatjana nolēma: kāpēc gan pašai, ar saviem spēkiem, neradīt šādu piemēru. Turklāt viņu vadīja arī personīga interese.

“Man toreiz bija apmēram 50 gadi, un es sāku domāt — ko es pati darīšu 65+ vecumā? Un tā bija ļoti spēcīga motivācija — radīt sistēmu gan sev, gan sabiedrībai, kurā gados vecāki cilvēki var dzīvot aktīvi un interesanti. Jo tas ir izdevīgi visiem — gan viņiem pašiem, gan viņu tuviniekiem, gan valstij kopumā.”

Tatjana atceras, ka, pētot citu valstu pieredzi, viņa atklāja veselu īpašu pasauli, ko sauc par “Trešā vecuma universitāti” (U3A — no angļu valodas University of the Third Age).

Pirmā mācību programma senioru vecuma cilvēkiem radās 1973. gadā Tulūzas Universitātē. “Viens no profesoriem, redzot demogrāfiskās tendences, izdarīja tālejošus secinājumus — aprēķināja, cik ļoti ar laiku samazināsies studentu skaits, un saprata, ka jāstrādā ar augošu auditoriju, nevis ar sarūkošu, un uzaicināja seniorus mācīties,” stāsta Tatjana.

Kā vēl vienu piemēru viņa min Poliju, kur šī kustība ir ļoti attīstīta. Pirmās mācību programmas cilvēkiem vecumā virs 55 gadiem Polijā tika izveidota Varšavā un Poznaņā jau 20. gadsimta 70. gadu vidū. Tās radītas uz valsts universitāšu bāzes.

Kopš tā laika šī kustība ir ievērojami paplašinājusies un ieguvusi dažādas formas — daļa trešā vecuma universitāšu darbojas pie augstskolām, bet daļa, tāpat kā Krāslavas Senioru skola, — uz nevalstisko organizāciju (NVO) bāzes.

Starp citu, šogad Trešās paaudzes universitāte tika atklāta arī Daugavpils Universitātē. Sākot ar 2025. gada oktobri, tur reizi mēnesī notiek nodarbības cilvēkiem vecumā virs 55 gadiem. Plašāk par to lasiet šeit.

Savukārt Jēkabpilī Senioru universitāte ir Vidusdaugavas NVO centra struktūrvienība, taču darbojas pēc augstskolas principa — ar fakultātēm un filiālēm. Vairāk par to — šeit.

U3A nav vienota standarta, taču kopīgs mērķis gan ir

Tatjana skaidro, ka U3A pastāv lielākajā daļā pasaules valstu un tām nav vienotu standartu.

“Katra organizācija, kas piedāvā šādus pakalpojumus, to dara pēc savas izpratnes un, var teikt, intuitīvi, arī balstoties uz saviem resursiem.”

Dažādās valstīs šādām iestādēm ir arī atšķirīgi nosaukumi. Piemēram, Trešā vecuma universitāte Igaunijā, kas darbojas Tartu Universitātes paspārnē, tiek dēvēta par “Cienījamu cilvēku universitāti” — tās nosaukumā vispār nav lietots vārds “vecums”.

Līdzīga pieeja vērojama arī attiecībā uz pašiem nodarbību apmeklētājiem: vienviet viņus sauc par studentiem, citviet — par dalībniekiem vai klausītājiem.

“Plašākā nozīmē, manuprāt, mūsu process ir sava veida dzīves skola, un tas ir divvirzienu process, jo tie, kuri nāk mācīt seniorus, paši arī mācās. Viņi mācās, ko nozīmē būt senioram, kā cilvēki jūtas, kā tiek galā ar grūtībām un izaicinājumiem, kā izprot savu vietu sabiedrībā un tamlīdzīgi,” skaidro speciāliste.

Svarīgākais ir tas, ka neatkarīgi no formas U3A ir jābūt vietai, kur seniori regulāri nāk mācīties, sazināties, iedvesmoties un dalīties ar savām zināšanām un prasmēm. “Tā ir vieta, kur katrs var izpausties tā, kā vēlas, vai tā, kā viņš šo procesu redz vislabāk. Un šeit, Krāslavā, mēs darījām tieši to pašu,” saka Tatjana Azamatova.

“Cilvēks nedrīkst apstāties savā attīstībā”

Krāslavas Senioru skolā nodarbības neaprobežojas tikai ar rokdarbiem. Tur apgūst medijpratību un datorprasmes, diskutē par ekonomiku un socioloģiju, drošību un dzīves īpatnībām pierobežas reģionā, kā arī klausās lekcijas par fizisko un mentālo veselību un daudzām citām tēmām.

Tatjana uzsver, ka programmu veido apzināti — tā, lai senioriem būtu iespēja iegūt zināšanas un prasmes, kas mūsdienās ir svarīgas ikvienam ikdienas dzīvē.

“Cilvēks nedrīkst apstāties savā attīstībā pat pēc aiziešanas pensijā. Pasaule mainās ļoti strauji, un cilvēkiem tai ir jāpielāgojas.

Šāda veselīga slodze ķermenim un smadzenēm ir nepieciešama, lai saglabātu veselību. Jo gan sabiedrībai kopumā, gan valstij ir izdevīgi, lai seniori mazāk slimotu, mazāk koncentrētos uz problēmām un trūkumiem un būtu aktīvi,” saka Tatjana.

Tam piekrīt arī Senioru skolas dalībnieki. “Cilvēkam ir jāmācās visu mūžu. Man ļoti patīk klausīties gudrus cilvēkus, un es ar lielu prieku nāku šurp.

Man ir 82 gadi, man ir trīs augstākās izglītības. Es visu mūžu mācos un gribu mācīties. Ne vienmēr visur paspēju, bet cenšos,” saka Valentina Vanaga, kura apmeklē skolu no paša sākuma — vairāk nekā 10 gadus.

“Galvenais šeit ir komunikācija un tas, ka cilvēki var dalīties ar pieredzi un zināšanām. Tagad ļoti daudz runā par demenci. Bet, ja mūsu smadzenes kaut nedaudz kustas, es ceru, ka mums vēl būs labs laiks priekšā, kad varēsim vēl kaut ko darīt,” saka 72 gadus vecā Ņina Gulbinska.

Nodarbības Krāslavas Senioru skolā notiek katru ceturtdienu. Apskatīt to grafiku var šeit.

“Ir liela nozīme brīvprātīgajam darbam”

Tatjana uzsver, ka šajā iniciatīvā īpaši liela nozīme ir brīvprātīgajam darbam, un pateicas visiem, kuri iesaistās un sniedz savu atbalstu. 

Viņa ir ļoti pateicīga arī Krāslavas novada bibliotēkas direktorei Valentinai Magidasai un Krāslavas pašvaldībai par to, ka jau kopš skolas darbības pirmsākumiem Senioru skolai bez maksas ir nodrošinātas mājīgas telpas.

“Senioriem ir svarīgi, lai vide būtu ērta un komfortabla,” norāda viņa.

Tatjana piebilst, ka arī bibliotēkas darbinieki nodarbības senioriem vada bez atlīdzības.

Senioru skola nav vienīgais, ko dara Tatjana

Tatjanas Azamatovas darbība neapstājās pie Krāslavas Senioru skolas izveides. Gadu gaitā viņai izdevās atrast domubiedrus un sadarbības partnerus visā Latvijā, kopīgi veidojot plašu senioru skolu un universitāšu tīklu dažādās valsts pilsētās.

Šī darba rezultāts ir pirmais Latvijā Senioru festivāls, kurš notika 2025. gada vasarā, kā arī Latvijas U3A asociācijas izveide. 

Papildus tam 2025. gada 12. decembrī Daugavpilī, Rotko muzejā, notika “Latgales senioru forums”, ko jau otro gadu pēc kārtas rīko biedrība New East. Tatjana Azamatova arī tajā piedalījās. Plašāk par to, kā aizritēja “Latgales senioru forums”, var izlasīt šeit un šeit.

Citus rakstus, kas tapuši portāla Chayka.lv projekta par iedzīvotāju novecošanu ietvaros, var atrast šeit.