Glābiņš no vientulības, sirsnīgas sarunas un sajūta, ka esi vajadzīgs. Stāstām, kā dzīvo Daugavpils dienas centrs “Saskarsme”

Pirmdienas rīts, plkst. 8.30. Gaiteņos valda miers, kabinetos klusi strādā daži darbinieki, darot ikdienas darbus. Portālu “Chayka” sagaida dienas centra “Saskarsme” sociālā darbiniece Lilita Gadzāne. Viņa ir gatava pastāstīt par centra ikdienu.

Taču jau pēc stundas centrs vairs nevar pazīt. Telpas piepilda senioru balsis un soļi. Kāds, pirmo reizi ienācis, kautrīgi meklē ‘cigun’ vingrošanas nodarbību telpu, uzmanīgi ielūkojoties pa durvīm. Cits, ar priecīgu saucienu, meklē savas grupas biedrenes. Kāds izvelk rokdarbu, kas palicis nepabeigts no iepriekšējās reizes, un ķeras pie tā skolotājas vadībā. Viss pulsē dzīvībā — sarunas, smaidi, ikdienas rūpes un darbošanās rada sajūtu, ka šeit neviens nav viens.

“Chayka” uz šo centru devās projekta ietvaros, kas veltīts iedzīvotāju novecošanas tēmai, lai ielūkotos Daugavpils senioru dzīvē un saprastu, cik nozīmīga vieta viņiem ir “Saskarsme”. Šo projektu mēs realizējām ar Journalismfund Europe finansiālu atbalstu.

Centrs piemērots dažādām cilvēku grupām

Dienas centrs “Saskarsme” atrodas Liepājas ielā 4 un darbojas kā Daugavpils Sociālā dienesta struktūrvienība. Sociālā darbiniece Lilita Gadzāne stāsta, ka nereti cilvēki šo vietu kļūdaini dēvē par “Pensionāru centru”. Taču mūsdienās tas ir daudz plašāks — te gaidīti ne vien seniori, bet arī ģimenes ar bērniem, cilvēki ar invaliditāti, apmeklētāji pēc ilgstošām saslimšanām, kā arī bezdarbnieki.

“Latvijā dienas centru nav daudz — tie ir pašvaldību pārziņā, un ne katra pašvaldība var atvēlēt līdzekļus to uzturēšanai. Daugavpilī šāds centrs ir, un tas ir ļoti pieprasīts. Pašlaik mums ir 356 pastāvīgie apmeklētāji. Turklāt visas nodarbības šeit ir bez maksas,” uzsver Lilita.

Gribi vadīt pulciņu? Pasaki par to!

Centrs “Saskarsme” piedāvā deviņas nodarbības, ko vada speciālisti un kultūras pasākumu organizētāji. Taču šīs vietas īpašā vērtība ir tā, ka vairākus pulciņus vienlaikus vada arī paši centra apmeklētāji.

“Sākumā cilvēki nāk kā dalībnieki — vēro, iepazīstas, pielāgojas. Tad viņi atrod to, kas patiešām aizrauj, un vēlāk grib ar to dalīties ar citiem. Mēs vienmēr uzsveram, ka šeit var ne tikai ņemt, bet arī dot citiem,” stāsta Lilita Gadzāne.

Tā, pēc viņas vārdiem, piepildās apmeklētāju cerības. “Mēs viņus saucam par brīvprātīgajiem. Dažreiz pat paši nezinām līdz galam, kā viņi organizē savas nodarbības — viņi izdomā, vada un dara. Mums galvenais ir, lai šīm nodarbībām būtu pieprasījums.

Vienlaikus mēs uzreiz paskaidrojam interesentiem, ka pulciņu vadītāji ir paši pieteikušies cilvēki, tāpēc nekādu garantiju par konkrētu rezultātu vai mērķu sasniegšanu mēs nedodam,” piebilst Lilita.

Šobrīd dienas centrā darbojas vairāk nekā 20 šādu pulciņu. Piemēram, valodu pulciņš, fiziskās aktivitātes, datorprasmes un citi. Nereti viens cilvēks vada divus pulciņus, bet citos piedalās kā dalībnieks, tādējādi pavadot centrā vairāk laika.

Tieši šeit īpašu nozīmi iegūst centra nosaukums. Vārds “saskarsme” latviešu valodā nozīmē gan saziņu, gan kontaktu, gan arī pieskārienu.

“Šeit klienti socializējas, sarunājas, darbojas un meklē to, kas viņus interesē,” saka Lilita Gadzāne.

Vienu no nodarbībām mēs ieraudzījām jau no rīta, ienākot centrā. Tas bija vingrošanas pulciņš “Grācija”, ko brīvprātīgi vada Valentīna Repko. Tā atmosfērā iespējams ielūkoties virsraksta fotogrāfijā.

Savukārt vēl vienu vingrošanas nodarbību ar nosaukumu “Kustība” vada mūsu pilsētā labi pazīstamā žurnāliste Ludmila Kuzmina.

Kā nokļūst Dienas centrā

“Visbiežāk cilvēki par centru uzzina no citu stāstītā — draugu un paziņu ieteikumiem. Nereti arī ģimenes ārsti iesaka pensionāriem pievienoties nodarbībām. Darbinieki brīdina, ka nav mediķi, un nodarbības ir vērstas uz fiziskās aktivitātes uzturēšanu. Lai gan centrā ir arī fizioterapeits,” — skaidro Lilita.

Viņa uzsver, ka tieši vientulība bieži mudina cilvēkus meklēt saziņu.

Aizejot pensijā, daudziem vēl pietiek spēka un enerģijas, lai darītu to, kam agrāk neatlika laika. Nereti rodas vēlme dalīties ar savām zināšanām un prasmēm. Tā viņi kļūst par brīvprātīgajiem un paši sāk vadīt pulciņus.

Kā atsevišķu grupu Lilita izceļ tos seniorus, kurus uz centru atveduši bērni. 

“Mums zvana cilvēki, kuri meklē saviem vecākiem iespēju kaut kur iesaistīties. Dzīvojot ārzemēs vai atbraucot atvaļinājumā, nāk un vienojas. Pēdējā laikā šis ceļš, kā vientuļi pensionāri nonāk centrā, kļūst arvien izplatītāks pilsētā,” stāsta Lilita.

Apmeklētāju ir daudz

Lilita atzīst, ka dažkārt dienas centrs piedzīvo īstu apmeklētāju pieplūdumu — brīvas vietas telpās vienkārši nav. “Katrs stūrītis ir aizņemts, visur kaut kas notiek,” viņa stāsta. Tas liecina par lielo pieprasījumu un centra nozīmīgumu pilsētā.

Par šādu situāciju darbinieki regulāri informē arī pašvaldības pārstāvjus. Nereti senioriem būtu ērtāk piedalīties interešu nodarbībās savās apkaimēs, taču to nodrošināt nav vienkārši. Nepieciešams finansējums, piemērotas telpas, kā arī darbinieki, kas tās pārraudzītu.

Šobrīd ciešāka sadarbība izveidojusies vienīgi Križos. Tur, senioru biedrības Draudzība-K telpās, kultūras pasākumu organizatore Tatjana Lapkovska reizi nedēļā vada cigun vingrošanas nodarbības. Par citām pilsētas apkaimēm pašlaik notiek pārrunas.

Vairāk nekā tikai pulciņi

Runājot par centra nodarbībām, sociālā darbiniece piemin arī nopietnākas apmācības, ko būtu vēlams nodrošināt senioriem.

“Mēs aicinājām Tatjanu Azamatovu, pirmās Latvijā “Senioru skolas” līdzdibinātāju, kura aktīvi strādā pie šādu skolu tīkla izveides visā Latvijā Eiropas projekta “Trešās paaudzes universitāšu tīkla izveide Latvijā” ietvaros. 

Mums ir arī savs projekts ar nosaukumu “Senioru skolas” — tā ietvaros jau notika trīs nodarbības, kur mēs stāstījām par Trešās paaudzes universitātes iespējām. Vienā no tikšanās reizēm stāstījām klausītājiem par paaudžu domāšanas atšķirībām,” — skaidro sociālā darbiniece.

Viņa cer, ka šī projekta ietvaros centram izdosies aizbraukt uz Jēkabpili, kur ir jau ir Trešās paaudzes universitāte un uzzināt, kā tur tiek organizēts darbs. “Plāni un idejas ir, grūtības — to nodrošināšanā,” — saka Lilita.

Trešās paaudzes universitāšu un “Senioru skolu” izveide kļuvusi īpaši aktuāla iedzīvotāju novecošanas dēļ — procesā, kas skar ne vien Latviju, bet arī daudzas citas valstis. Samazinoties dzimstībai un pieaugot paredzamajam mūža ilgumam, sabiedrībā aizvien lielāku daļu veido vecākā paaudze. Pašlaik dažos Latvijas reģionos, tostarp Latgalē, šis īpatsvars jau pārsniedz 20%.

Turklāt pēdējo simts gadu laikā paredzamais dzīves ilgums Latvijā pieaudzis par vairāk nekā 20 gadiem. Tas nozīmē, ka pēc pensionēšanās cilvēkiem ir vajadzīgas iespējas būt sabiedriski aktīviem, iegūt jaunas zināšanas un prasmes, kas atbilst mūsdienu prasībām. Tieši šim mērķim kalpo tādas iniciatīvas kā “Senioru skolas” un Trešās paaudzes universitātes.

Atgriezeniskā saite un attieksme pret apmeklētājiem

Arī apmeklētāju atsauksmes ir būtiskas — klienti atklāti stāsta, kā jūtas centrā, un pateicas par iespējām, ko tas sniedz.

Lilita novērojusi, ka dažkārt sievietes atnāk kautrīgas, klusas un pieticīgas, taču ar laiku atveras: sāk runāt par saviem hobijiem, rīkot izstādes un radošos vakarus. Nereti viņas pašas atzīst, ka šī pieredze kļūst par patīkamu atklāsmi.

Lielākā daļa centra apmeklētāju ir sievietes — no vairāk nekā trim simtiem pastāvīgo dalībnieku tikai 40 ir vīrieši. Tas atspoguļo arī mūsu dzīves realitāti. 

Statistika rāda, ka vidējais paredzamais dzīves ilgums Latvijā 2024. gadā bija 81,1 gads sievietēm un 71,3 gadi vīriešiem. Pēdējā desmitgadē sievietes dzīvo vidēji par 9-10 gadiem ilgāk nekā vīrieši.

Sarunā ar “Chayka” bija jūtama Lilitas patiesā cieņa un rūpes par centra apmeklētājiem. Viņa vairākkārt pārtrauca interviju, lai atbildētu uz telefona zvaniem vai klientu jautājumiem — piemēram, par nodarbību norises laiku.

Lilita arī parādīja klientu gleznas, kuru autori jau devušies mūžībā, taču viņu darbi joprojām rotā centra sienas.

“Viņi šeit atdzīvojas. Tie ir cilvēki ar dažādiem likteņiem. Nāk un stāsta par savu dzīvi, un tu nevari pateikt “Atvainojiet, man jāiet”. Viņi jāuzklausa. Lai viņi nāk pie mums, sazinās, socializējas,” — saka centra “Saskarsme” sociālā darbiniece.

Tā rit ikdiena Daugavpils dienas centrā “Saskarsme” — vietā, kur no rīta līdz vakaram galvenokārt darbojas seniori. Viņi sarunājas, piepilda dvēseles tukšumu, priecājas un reizēm skumst, lepojas ar sevi un kautrējas, bet pats galvenais — jūtas vajadzīgi viens otram.

Savukārt “Chayka” noteikti pastāstīs arī dažus šo cilvēku stāstus, jo ar tiem ļoti gribas dalīties.