Antons Kūkojs – Latgales kultūras balss, kas paliek dzīva darbos un cilvēkos

Antons Kūkojs bija viens no tiem cilvēkiem, kuru dzīve un darbs kļuva par neatņemamu Latgales kultūras daļu.

Daudzpusīgs mākslinieks, rakstnieks, dramaturgs, pedagogs un sabiedrisks darbinieks, kurš visu savu mūžu veltīja dzimtajai pusei, tās valodai, tradīcijām un cilvēkiem.

Viņš dzimis 1940. gada 23. decembrī Nautrēnu pagastā, kalēja ģimenē. Bērnība pagāja laukos, kur agri iepazīta gan darba vērtība, gan vientulība, gan radošas domas spēks. Tieši šie gadi rosināja viņu domāt, vērot, zīmēt un rakstīt. Jau skolas laikā Antons Kūkojs sāka sacerēt dzeju un interesēties par mākslu.

Dzīve, kas veltīta Latgalei un tās cilvēkiem

Pēc mācībām Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolā viņš turpināja izglītību Latvijas Mākslas akadēmijā neklātienē. Lai arī studijas netika pabeigtas, iegūtās zināšanas un satiktie cilvēki kļuva par nozīmīgu pamatu turpmākajam radošajam ceļam.

No 1965. gada Antons Kūkojs sāka darbu Rēzeknes Tautas teātrī – kā scenogrāfs, vēlāk arī kā aktieris un režisors. Tieši tur tapa viņa luga “Kāzas Latgalē”, kas guva plašu skatītāju atsaucību un tika izrādīta dažādās Latvijas pilsētās, kļūstot par nozīmīgu notikumu Latgales kultūras dzīvē.

Literatūrā viņš ienāca pakāpeniski – pirmās publikācijas parādījās presē 20. gadsimta 60. gadu beigās, bet pirmais dzejas krājums iznāca vēlāk. Savos darbos Kūkojs īpašu uzmanību veltīja Latgales vēsturei, cilvēkiem, tradīcijām un latgaliešu valodai, ko uzskatīja par vienu no būtiskākajām identitātes vērtībām.

Nozīmīga vieta viņa dzīvē bija muzeju un kultūras iestāžu darbam. Viņš piedalījās Raiņa muzeja Jasmuižā pirmās ekspozīcijas izveidē, strādāja Rēzeknes novadpētniecības muzejā, vadīja tautas lietišķās mākslas studiju un aktīvi iesaistījās Latgales keramikas popularizēšanā. Kūkojs bija viens no tiem, kas palīdzēja saglabāt un celt gaismā Latgales podnieku tradīcijas laikā, kad interese par tautas mākslu nebija pašsaprotama.

Radošais mantojums, kas turpina dzīvot

Svarīga viņa dzīves daļa bija pedagoģija. 1991. gadā Antons Kūkojs nodibināja Ludzas Mākslas skolu un līdz 2001. gadam bija tās direktors. Vēlāk skolai tika piešķirts mākslinieka Jura Soikana vārds. Kūkojs uzskatīja, ka zināšanu un pieredzes nodošana jaunajai paaudzei ir viens no svarīgākajiem kultūras pastāvēšanas nosacījumiem.

Viņš aktīvi darbojās arī sabiedriskajā un kultūras vidē — veidoja izstādes, rakstīja par Latgales vēsturi, iesaistījās kultūrvēsturisku vietu sakārtošanā un piemiņas zīmju izveidē. Kā mākslinieks viņš radījis simtiem pasteļu darbu, kuros iemūžināta Latgales daba, ainavas un noskaņas. Šie darbi izstādīti dažādās Latgales pilsētās jau kopš 20. gadsimta 60. gadiem.

Antons Kūkojs piedalījās arī kino – bija konsultants un epizodiskā lomā piedalījās filmā “Trīs minūtes lidojuma”, kā arī filmējās Jāņa Streiča filmā “Cilvēka bērns”, kas kļuvusi par vienu no nozīmīgākajām latviešu kinolentēm par Latgali.

Par nopelniem kultūras labā 2000. gadā Antons Kūkojs tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Pats viņš šo atzinību uztvēra ar pieticību, uzsverot, ka tas pieder arī viņa skolotājiem, domubiedriem un visai Latgalei.

Antons Kūkojs aizgāja mūžībā 2007. gada 18. aprīlī, 66 gadu vecumā. Viņš apbedīts Desetnieku kapos Nautrēnu pagastā.

2012. gada 8. augustā pie Latgales Kultūrvēstures muzeja Rēzeknē tika atklāts piemineklis Antonam Kūkojam. Tēlnieces Svetlanas Skačkovas veidotais darbs laika gaitā kļuvis par vienu no pilsētas atpazīstamākajiem un iemīļotākajiem objektiem. Lai arī sākumā piemineklis raisīja diskusijas, tie, kuri Antonu Kūkoju pazina personīgi, atzina — tas precīzi ataino viņa raksturu: vienkāršu, dzīvu, sirsnīgu un patiesu.

Antons Kūkojs paliek Latgales kultūras vēsturē kā cilvēks, kurš prata saskatīt vērtību savā zemē un iedvesmot citus to sargāt, kopt un nodot tālāk.