“Mēs gribam mācīties un dalīties ar savu pieredzi”. Stāstām, kā Daugavpilī atklāja “Trešās paaudzes universitāti”

“Es noteikti būšu dalībniece, noteikti atvedīšu šurp draudzenes. Tā ir mana “Alma Mater”, es esmu šīs universitātes studente. Un es ar lielu prieku šeit atgriežos,” — sarunā ar portālu “Chayka” sacīja daugavpiliete Svetlana Goreva.

Viņa, tāpat kā vairāk nekā 70 Daugavpils un Augšdaugavas novada iedzīvotāji, 17. oktobrī atnāca uz Daugavpils Universitāti (DU) vecā korpusa zāli uz svinīgo atklāšanu un pirmo nodarbību pirmajai Latgalē “Trešās paaudzes universitātei” (U3A — no angļu “University of the Third Age”).

Sarunas par to, ka dzimtā universitāte atkal vēra durvis cilvēkiem, kuri šeit mācījušies pirms daudziem gadiem, bija dzirdamas te vienā, te citā vietā. “Cik patīkami, ka mēs atkal esam šeit, it kā ielēktu savā jaunībā,” — teica kāda garāmejoša sieviete. Tas sapucējušās, smaidīgas viņas steidzās ieņemt savas vietas zālē.

Saeimas deputāte Anita Brakovska, uzstājoties atklāšanā, atzīmēja, ka viņai īpaši svarīgi, ka šis notikums norisinās tieši šeit, jo arī viņa pati ir šīs augstskolas studente. Viņa uzsvēra, ka “Trešās paaudzes universitātes” atklāšana DU dod lielas perspektīvas augstskolas attīstībai, neskatoties uz studentu skaita samazināšanos un dzimstības kritumu valstī kopumā.

“Chayka” apmeklēja pasākumu iedzīvotāju novecošanas projekta ietvaros — to mēs īstenojam ar Journalismfund Europe finansiālu atbalstu.

Kas ir “Trešās paaudzes universitāte”

“Trešās paaudzes universitāšu” ideja Eiropā sāka izplatīties 1970. gados kā atbilde uz globālo iedzīvotāju novecošanas procesu. Tā 1973. gadā Francijā, Tulūzas universitātes bāzē, izveidoja pirmo mācību programmu senioriem.

Kustība U3A guva turpinājumu daudzās Rietumvalstīs. Šodien tai ir divi modeļi:

• Pirmais modelis — kad šāda skola, kā Francijā, tiek dibināta uz universitātes bāzē.
• Otrais — kad skolu izveido un attīsta nevalstiska sabiedriskā organizācija. Piemēram, kā pirmā “Senioru skola” Latvijā, ko Krāslavā pirms vairāk nekā 10 gadiem izveidoja Tatjana Azamatova un Raimonds Lazda.

Tagad šādas “Senioru skolas” un “Universitātes” pastāv daudzās Latvijas pilsētās — Kuldīgā, Siguldā, Rīgā, Ikšķilē, Ķeipenē, un pavisam nesen “Senioru skola” sāka darbu arī Jēkabpilī.

Kā portālam “Chayka” pastāstīja Tatjana Azamatova, praktiski vienlaikus ar “Trešās paaudzes universitātes” atklāšanu DU oktobrī līdzīga programma ir atklāta arī Latvijas Kultūras akadēmijā, pie kuras izveides aktīvi strādāja nevalstiskā organizācija Vecmāmiņas.lv.

Neatkarīgi no formas — tā ir “skola” vai “universitāte” — šīs iniciatīvas būtība ir tāda, lai senioriem būtu vieta, kur viņi var regulāri nākt, lai:

• saņemtu jaunas zināšanas,
• saņemtu jaunas prasmes,
• komunicētu draudzīgā vidē,
• paplašinātu savu draugu loku.

“Seniori Latgalē — sabiedrības visaktīvākā daļa”

Sarunā ar portālu “Chayka” Anita Brakovska atzīmēja, ka seniori Latgalē ir ļoti aktīva iedīvotāju daļa. 

“Par visu Latviju nevaru teikt, bet pie mums, Latgalē, tā ir sabiedrības visaktīvākā daļa. Viņi mudina, iesaka, nepaliek vienaldzīgi un nesēž uz vietas — viņiem vajag kaut kur aizbraukt, piedalīties, noorganizēt pasākumu. Un tas ļoti, ļoti priecē. Un ļoti svarīgi, lai viņiem būtu tāda iespēja, lai būtu kāda sabiedriskā dzīve, satikties, dalīties pieredzē.”

Saeimas deputāte arī atzīmē, ka universitātei demogrāfisko procesu fonā studenti-seniori — tā ir jauna iespēja. Turklāt gados vecāku cilvēku jaunu zināšanu apguve, viņu socializācija un aktivitāte ir svarīga visai valstij kopumā.

“Kā jau atzīmēju, mūs gaida nopietns nodarbinātības kritums, jo trūkst darba roku. Tāpēc seniori ir tā sabiedrības daļa, kurai jārada nosacījumi, lai viņus darba tirgū turētu pēc iespējas ilgāk. Bet tiem cilvēkiem vajag pilnveidoties, vajag attīstīties,” — saka Anita.

To, ka mūsdienu seniori nevēlas sēdēt mājās, apstiprina arī Inesa Norkarkle.

“Es vienmēr esmu interesējusies par izglītību, man tas interesē, mācos visu mūžu. Manā dzīvē bija periods, kad pati šeit, Pedinstitūtā [Daugavpils pedagoģiskajā institūtā], pasniedzu. Un vēlos turpināt mācīties. Un tas ir brīnišķīgi, ka Daugavpilī tagad ir tāda iespēja. Un latviešu valodu arī pieslīpēšu — te ir dzīva gudru, izglītotu cilvēku valoda, man tas ļoti interesē!”.

Jāpiebilst, ka Daugavpils Universitāte no 1952. līdz 1993. gadam saucās par Daugavpils Pedagoģisko institūtu.

“Tas ir ļoti nepieciešami. Jo šeit ir sanākuši cilvēki, kuriem vēl ir ļoti daudz enerģijas! Viņi nesēdēs un negaidīs, kad viņus pārņems kaites. Tie ir cilvēki, kuriem vēl ir ar ko nodarboties. Un tas ir brīnišķīgi, ka mums būs vieta, kur var klausīties, komunicēt, ar kādu satikties, uzzināt ko jaunu,” — saka Svetlana Goreva.

Svetlana arī pastāstīja, ka līdz ar gadiem viņai radusies vajadzība dalīties ar savām zināšanām un pieredzi ar citiem.

“Pieķeru sevi pie domas, ka mēs jau kļūstam par ekspertiem kādās jomās, un ar to ir jādalās,” — stāsta seniore.

Tam piekrīt arī vēl viena pasākuma apmklētāja — Natālija. “Mēs jau esam izaudzinājuši bērnus, palīdzējuši ar mazbērniem, un tagad tas, ko esam uzkrājuši, ir jāatdod citiem. Uzskatu, ka šī projekta svarīga loma ir it kā noformēt šo kastīti ar pieredzi. Mums visiem ir dārgas lietas, un, lai tās nepazustu, mums ar tām ir jādalas.”

Pēc atklāšanā izskanējušajām uzrunām DU rektors Arvīds Barševskis jaunajiem “studentiem” nolasīja lekciju ar nosaukumu “Demokrātija dabā”. Pēc tas Svetlana Goreva pastāstīja, ka no lekcijas bijusi pilnīgā sajūsmā un ka dzirdētais viņu tik ļoti iespaidoja, ka viņa plāno šo tēmu papētīt dziļāk.

Par “Trešās paaudzes universitātes” mācību programmu Daugavpilī

“Trešās paaudzes universitātes” nodarbības Daugavpilī notiks reizi mēnesī. Nodarbību ilgums plānots 160 minūtes — četras daļas pa 40 minūtēm ar pārtraukumiem. Nodarbībās būs diskusijas un darbs gan grupās, gan patstāvīgi.

Projekta iniciatore DU Biruta Mūrniece pastāstīja portālām “Chayka”, ka programmas veidošanā centīsies ņemt vērā auditorijas specifiku un padarīt nodarbības senioriem maksimāli interesantas un ērtas.

“Rīkosim nodarbības tēmās, kas viņiem interesantas — veselība, psiholoģija, dārzs un dārzeņi. Bet dosim arī jaunas zināšanas, kas šodien nepieciešamas — tehnoloģijas, drošība,” — stāsta Biruta.

Piemēram:

• novembra nodarbību veltīs videi un veselībai,
• decembra nodarbību — pamata digitālajām prasmēm, kas mūsdienu cilvēkiem nepieciešamas ikdienā,
• janvāra nodarbība būs veltīta kultūrai un valodām,
• februārī — emocionālajai veselībai un sabiedriskajai aktivitātei.

Tātad katra nodarbība — jauna, interesanta tēma un zināšanas, kas noderēs dzīvē.

Biruta atzīmē, ka organizatori ar prieku uzklausīs senioru piedavājumus — gan tēmām, gan norises formai. Kontaktus tam var atrast DU mājaslapā — šeit.

“Sešdesmit gados, ceru, būšu vienkārši laimīgs”

Pasākuma dalībnieku priekšā uzstājās akordeonists, Staņislava Broka Daugavpils mūzikas vidusskolas students Antons Pizans. Pēc muzikālās pauzes, ko klātesošie uzņēma ar lielu siltumu, Antons padalījās ar savām pārdomām par pasākumu.

Savos 19 gadus puisis uzskata, ka mācīties vajag visu mūžu, un viņa paša pieredze un iespēja būt dažādās valstīs rāda, ka Rietumeiropā “no pensijas vecuma dzīve tikai sākas”.

“Pie mums, diemžēl, gados vecāki cilvēki, šķiet, paliek vienatnē, bet mācības ir process, kas vieno cilvēkus, dod viņiem kopīgu mērķi un palīdz integrēties sabiedrībā,” — stāstā Antons.

Atbildot uz jautājumu, kā viņš redz savu dzīvi sešdesmit gados, Antons saka tā: “Dzīve ir ļoti neparedzama lieta, un es ne vienmēr zinu, ko darīšu rīt. Protams, man ir kaut kādi plāni, bet viss var mainīties. Sešdesmit gados, ceru, es būšu vienkārši laimīgs”.

Iespējams, laimīgam būt Antonam, tāpat kā daudziem citiem mūsu valsts iedzīvotājiem, palīdzēs “Trešās paaudzes universitāte”, kas šoruden atklāta Daugavpilī vai Latvijas Kultūras akadēmijā. Gribas ticēt, ka līdz brīdim, kad šādas mācības Antonam būs aktuālas, šādas iestādes darbosies visās Latvijas pilsētās.

Vairāk rakstu, kas tapuši portāla Chayka.lv projekta par iedzīvotāju novecošanu ietvaros, var atrast šeit.