Nauda, atkarība, kontrole: kā darbojas ekonomiskā vardarbība

2026. gada aprīlī Daugavpilī ar organizācijas New East līdzdalību viesojās “Lietisko pierādījumu muzejs”, kurā par vardarbību ģimenē stāsta ikdienišķi priekšmeti. Starp eksponātiem bija arī higiēnisko pakešu paciņa.

Aiz tās slēpjas kādas 13 gadus vecas meitenes stāsts. Kādu dienu patēvs viņai pārmeta, ka nepieciešamība pirkt higiēniskās paketes padara ģimeni nabadzīgāku: pēc viņa loģikas, meitene ar savu “sievietes eksistenci” radīja ģimenei papildu izdevumus.

Ekonomiskā vardarbība ne vienmēr izskatās kā atņemta alga vai aizliegums strādāt. Nauda var kļūt par līdzekli, ar kuru pazemot, kontrolēt un likt cilvēkam justies tā, it kā viņa pamatvajadzības būtu nepieļaujama greznība.

Strādājot pie materiāliem par vardarbību ģimenē, “Chayka” vairākkārt sastapās ar vienu un to pašu ekspertu novērojumu: Latgalē ekonomiskās vardarbības ietekme ir īpaši jūtama.

Speciālisti to saista ar mazākām nodarbinātības iespējām, zemākiem ienākumiem un ekonomisko atkarību ģimenē. Tāpēc projekta “Klusuma robeža: Latgales balsis pret vardarbību” ietvaros nolēmām šai vardarbības formai veltīt atsevišķu materiālu.

Kur tad ir robeža starp parastām ģimenes vienošanām par naudu un vardarbību?

Nauda kā varas instruments

Centrs MARTA — Latvijas nevalstiskā organizācija, kas palīdz cilvēkiem, kuri cietuši no vardarbības ģimenē, — to definē kā atkārtotu fizisku, seksuālu, verbālu, emocionālu un ekonomisku aizskārumu ciklu, kura mērķis ir kontrolēt cilvēku, iegūt un saglabāt varu pār viņu.

Informatīvajā brošūrā “Vardarbībai patīk klusums”, kas sagatavota Labklājības ministrijas tāda paša nosaukuma projekta ietvaros, ekonomiskā vardarbība raksturota kā partnera brīvības ierobežošana, izmantojot finansiālu varu.

Tā var izpausties kā ienākumu slēpšana, otra cilvēka naudas vai īpašuma piesavināšanās, aizliegums strādāt, ienākumu kontrole, prasība lūgt naudu vai atskaitīties par izdevumiem.

Līdzīga pieeja ir arī “Varas un kontroles apļa” pamatā — tā ir Dulūtas programmas izstrādāta pieeja, ko izmanto arī centrs MARTA. Ekonomiskā vardarbība tajā parādīta kā viens no pakļaušanas instrumentiem līdzās izolēšanai, draudiem, emocionālai vardarbībai un bērnu izmantošanai spiediena izdarīšanai.

Tātad būtiskākais nav tas, cik daudz naudas ģimenei ir, bet gan tas, kurš un kā iegūst tiesības ar to rīkoties.

Centra MARTA Latgales filiāles vadītāja Alīse Potaša uzsver, ka ekonomiskā vardarbība reti pastāv atrauti no citām vardarbības formām.

“Visbiežāk mēs saskaramies nevis ar vienu vardarbības formu, bet gan ar vairāku veidu kombināciju: emocionālo vardarbību var pavadīt fiziskā, ekonomiskā vai seksuālā vardarbība, kā arī vardarbīga kontrole. Parasti tas ir tāds ‘kokteilis’ vismaz no trim komponentēm,” viņa stāsta.

Tāpēc lūgums pēc pirkuma parādīt čeku pats par sevi vēl nenozīmē vardarbību. Cita lieta ir attiecības, kurās cilvēkam pastāvīgi jāattaisno savi tēriņi, viņš nezina partnera ienākumus, viņam nav piekļuves kopīgajam kontam vai viņš nevar pats izlemt, vai strādāt.

Kāpēc ekonomisko kontroli ir grūti pamanīt

Psihoterapijas speciālists Marks Jermaks sarunā ar Chayka norāda, ka ekonomiskā vardarbība ir viens no samērā tipiskiem gadījumiem, ar kuriem viņam nākas saskarties praksē.

“Man tā ir kompleksa problēma, un vienmēr rodas jautājums: uz kā vispār ir balstītas pāra attiecības? Šādas izpausmes liek domāt par attiecībām, kas balstītas varā un pakļaušanā. Viens partneris valda pār otru un sauc to par mīlestību, bet otrs šai varai pakļaujas, nododot partnerim atbildību par savu dzīvi, un arī sauc to par mīlestību,” viņš stāsta.

Pēc Jermaka teiktā, problēma nereti saasinās brīžos, kad viena partnera atkarība no otra pieaug:

“Manā kabinetā nereti nonāk tieši tie cilvēki, kuri atradušies šajā pakļautajā pozīcijā un kurus tā vairs neapmierina. Tas var būt saistīts ar bērnu piedzimšanu, bērna kopšanas atvaļinājumu, slimību — situācijām, kad atkarība no partnera pieaug, bet partneris sāk ļaunprātīgi izmantot savu stāvokli un ietekmi.”

Turklāt ekonomiskā kontrole nebūt ne vienmēr sākas ar acīmredzamiem aizliegumiem.

“Droši vien viss sākas ar kaut kādiem sīkumiem. Slēgtā ģimenes subkultūrā kādam var šķist normāli, ka jāuzrāda čeki, jāatskaitās, kam iztērēta nauda, ka tiek izsekoti visi izdevumi, kontrolēti pirkumi, nauda tiek atņemta,” norāda Jermaks.

Šādu ģimenes sistēmu viņš salīdzina ar telpu, kuru nevēdina: “Iekšpusē var šķist, ka viss ir normāli, bet no malas tas izskatās citādi.”

Pēc viņa teiktā, šādām situācijām raksturīgs uzkrājošs efekts. Cilvēks ilgi var samierināties ar sliktu izturēšanos un pat nepamanīt, ka ierastās attiecības jau kļuvušas vardarbīgas.

“Visās vardarbības formās mums ir zināma tolerance pret sliktu izturēšanos,” saka Jermaks. “Kādu laiku mēs to varam izturēt un pat nepamanīt, ka jau saskaramies ar sliktu izturēšanos vai vardarbību. Taču katram šī robeža kaut kad tiek sasniegta.”

Lūzuma punkts var būt vardarbības pastiprināšanās, psiholoģisku seku parādīšanās vai situācija, kad vardarbība sāk skart arī bērnu.

Taču finansiāla atkarība pati par sevi vēl nenozīmē vardarbību. Situācija, kurā viens partneris pelna, bet otrs rūpējas par mājām un bērniem, var būt abu kopīga un abiem pieņemama vienošanās. Jermaks aicina pievērst uzmanību tam, kas ar šo vienošanos notiek tālāk.

“Sievietes, kuras kādu iemeslu dēļ zaudē atbalstu — vīrietis aiziet, nomirst vai vairs nespēj strādāt —, var nonākt ārkārtīgi neaizsargātā situācijā. Tas ir mans subjektīvais viedoklis, kas balstīts pieredzē, taču es sliecos uzskatīt, ka sieviete atrodas daudz drošākā situācijā, ja spēj pati nopelnīt naudu,” viņš skaidro.

Tātad robeža nav starp “strādā” un “nestrādā”, bet gan starp brīvprātīgu atkarību un šīs atkarības izmantošanu kontrolei.

Frāze “es strādāju, bet tu rūpējies par bērnu” var raksturot parastu ģimenes vienošanos. “Es pelnu, tāpēc es arī izlemju” — jau pavisam cita veida attiecības.

Latgalē atkarība ir jūtamāka

Pēc Alīses Potašas teiktā, ekonomiskās vardarbības ietekme Latgalē ir izteiktāka nekā citos reģionos: darba iespēju ir mazāk, bet algas — zemākas.

“Šeit ir ārkārtīgi grūti, īpaši sievietēm, atrast darbu. Un ģimenes modelis parasti ir šāds: ‘tu, sieviete, sēdi mājās ar bērnu, audzini viņu, rūpējies par māju, bet es, vīrietis, pelnīšu naudu’. Un sievietei praktiski nav resursu, nav iespēju pārtraukt šīs attiecības,” viņa saka.

Atšķirību ekonomiskajās iespējās apliecina arī statistika: 2026. gada otrajā ceturksnī vidējā bruto darba samaksa par pilnas slodzes darbu Rīgas reģionā bija 2068 eiro, bet Latgalē — 1365 eiro.

Arī Valsts policijas pārstāves sarunā ar “Chayka” norādīja, ka ekonomiskā atkarība no partnera un bezdarbs var palielināt vardarbības risku ģimenē, īpaši lauku teritorijās, kur palīdzību saņemt ir grūtāk un cilvēkam ir vieglāk palikt izolētam.

Taču nabadzība pati par sevi nav vardarbības cēlonis. Reģionālā specifika drīzāk ir tajā, ka jau pastāvošas kontroles apstākļos ierobežots darba tirgus, mājokļu trūkums un savu uzkrājumu neesamība padara atkarību spēcīgāku, bet aiziešanu no attiecībām — sarežģītāku.

“Kāpēc viņa vienkārši neaiziet?”

Cilvēkam, kuram ir savi ienākumi un iespēja īrēt mājokli, vardarbīgu attiecību pārtraukšana var šķist smags, bet saprotams lēmums: sakravāt mantas un aiziet. Ekonomiskā atkarība šo izvēli krasi sašaurina.

Pēc vairākiem gadiem bez darba cilvēkam var nebūt ne uzkrājumu, ne aktuālas darba pieredzes, ne sava mājokļa. Ja ir bērni, vienlaikus jārisina, kur un par ko dzīvot un kas pieskatīs bērnus, kamēr vecāks strādā.

Starp iemesliem, kas cietušajiem traucē vērsties pēc palīdzības, policija min arī bailes zaudēt bērnus vai ierasto labklājību, kā arī neuzticēšanos institūcijām.

Materiālajiem šķēršļiem pievienojas psiholoģiskie.

“Cilvēkam, kurš pieradis dzīvot atkarībā, šāda rīcība var izjusties kā: ‘es iznīcinu savu dzīvi, es iznīcinu visu labo’,” saka Marks Jermaks.

Pēc viņa teiktā, pēc aiziešanas cilvēks var izjust bailes un šoku, vainas sajūtu un vēlmi atgriezties. Dažas viņa klientes kādu laiku dzīvojušas krīzes centrā vienkārši tāpēc, ka fiziski nebija, kur citur doties.

Tā veidojas apburtais loks: jo ilgāk cilvēks ir atkarīgs no partnera, jo mazāk viņam ir savu resursu, bet jo mazāk resursu — jo grūtāk attiecības pārtraukt.

Aiziešana vēl nenozīmē neatkarību 

Pēc attiecību pārtraukšanas ekonomiskās problēmas nepazūd. Centrs MARTA piedāvā cietušajiem sociālā darbinieka, psihologa un jurista konsultācijas, bet nepieciešamības gadījumā — arī pagaidu dzīvesvietu.

Krīzes dzīvoklī sieviete kopā ar bērniem dzīvo patstāvīgi — pati gatavo ēst, mazgā veļu un rūpējas par sadzīvi, taču par dzīvesvietu nav jāmaksā. Vajadzības gadījumā tiek nodrošināta arī pārtika, medikamenti un apģērbs. 

Taču nākamais posms — atgriešanās patstāvīgā dzīvē — bieži nav vieglāks. Jāatrod oficiāls darbs un pastāvīga dzīvesvieta, bērni jāiekārto skolā vai bērnudārzā, no jauna jāizveido viss ikdienas ritms.

Pēc Alīses Potašas teiktā, sievietes, kuras iziet no vardarbīgām attiecībām, ir īpaši neaizsargātas pret nelegālu nodarbinātību: nauda nepieciešama uzreiz, tāpēc neoficiāls darbs var šķist vispieejamākais risinājums.

Savukārt centrs MARTA cenšas palīdzēt klientēm atrast legālu darbu ar sociālajām garantijām.

Vēl viena problēma ir īres tirgus. Potaša stāsta, ka Latgalē ir grūti atrast mājokli, ko iespējams oficiāli īrēt ar līgumu un par kuru var norēķināties ar bankas pārskaitījumu. Pēc viņas novērojumiem, uz vienu dzīvokli var pretendēt ap 15 cilvēkiem, bet vientuļa sieviete ar bērniem ne vienmēr ir izīrētāja vēlamākais īrnieks.

Tomēr šādi stāsti ne vienmēr beidzas ar jaunu atkarību. Potaša min trīs sievietes un astoņus bērnus, kuri pēc palīdzības saņemšanas faktiski sāka dzīvi Latgalē no jauna: sievietes atrada darbu un īrē mājokļus, bērni apmeklē skolas un bērnudārzus.

Tātad aiziešana no varmākas šādā situācijā ir tikai pirmais solis. Pēc tam cilvēkam vēl no jauna jāizveido sava ekonomiskā bāze — ienākumi, mājoklis un iespēja patstāvīgi nodrošināt sevi un bērnus.

Bet kā tu uzturēsi bērnu? 

Bērni iziešanu no ekonomiski atkarīgām attiecībām padara vēl sarežģītāku. Pēc aiziešanas no varmākas tieši cietusī puse nereti paliek bez sava mājokļa, stabiliem ienākumiem un uzkrājumiem — un vienlaikus tai jāpaskaidro, kā tā nodrošinās bērnu.

Alīse Potaša stāsta, ka centra MARTA speciālisti vairākkārt saskārušies ar situācijām, kad otra vecāka materiālajam pārsvaram bijusi būtiska nozīme jautājumos par bērniem. Savu vērtējumu viņa formulē asi: pēc centra pieredzes, reizēm “bērnus atstāj naudai”.

Daugavpils bāriņtiesa procedūru apraksta citādi: saņemot informāciju par iespējamu apdraudējumu bērnam, situācija tiek vērtēta kopumā — tiek apkopota informācija, izvērtēti dzīves apstākļi, notiek saruna ar bērnu, bet nepieciešamības gadījumā tiek piesaistīts psihologs un citi dienesti. Pats ziņojums par problēmu automātiski nenozīmē lēmumu pret kādu no vecākiem.

Tomēr paliek jautājums: kā, vērtējot vecāka materiālo situāciju, ņemt vērā to, ka mājokļa, darba un ienākumu trūkums var liecināt nevis par nespēju rūpēties par bērnu, bet gan būt gadiem ilgas ekonomiskās atkarības un pašas aiziešanas no vardarbīgām attiecībām sekas? “Chayka” saņemtajās bāriņtiesas atbildēs šis aspekts atsevišķi netika aplūkots.

Vienlaikus bāriņtiesa uzsver: pat ja vardarbība nav vērsta tieši pret bērnu, dzīve šādā vidē pati par sevi var apdraudēt viņa drošību un emocionālo attīstību.

Veidojas pretruna: palikt vardarbīgā vidē bērnam ir bīstami, bet aiziešana var strauji pasliktināt tā vecāka materiālo stāvokli, kurš šo soli ir spēris.

Cik izplatīta ir ekonomiskā vardarbība?

Novērtēt problēmas patieso apmēru ir grūti. Jaunākie pieejamie Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta (EIGE) dati par Latviju ir par 2022. gadu: toreiz policija reģistrēja 55 sievietes, kuras bija cietušas no ekonomiskās vardarbības no pašreizējā vai bijušā laulātā vai kopdzīves partnera. Sievietes veidoja 86% no visiem šajā kategorijā reģistrētajiem cietušajiem.

Tomēr administratīvā statistika rāda tikai tos gadījumus, kas nonākuši policijas redzeslokā un iekļauti attiecīgajā kategorijā. Latvijas EIGE datos ekonomiskā vardarbība galvenokārt tiek fiksēta ar mantiskiem noziedzīgiem nodarījumiem, tāpēc tādas kontroles formas kā aizliegums strādāt, piekļuves naudai ierobežošana vai prasība atskaitīties par katru pirkumu šajā statistikā var neparādīties.

Aptaujās ekonomiskā vardarbība tiek saprasta plašāk. Pie tās pieskaita, piemēram, algas vai pabalsta piesavināšanos, finanšu resursu slēpšanu, šķēršļu radīšanu darbam vai izglītībai, piekļuves bankas kontam liegšanu un parādu radīšanu bez partnera ziņas.

Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) un EIGE pētījuma papildu modulī, kura dati tika vākti no 2020. līdz 2024. gadam, par ekonomisko vardarbību no partnera ziņoja aptuveni katra piektā sieviete — 20,3%. Tomēr šo rādītāju nevar attiecināt uz Latviju vai visu ES kopumā: paplašinātais jautājumu bloks tika izmantots tikai astoņās ES valstīs.

Pētījums arī parāda saistību starp ekonomisko atkarību un ievainojamību pret vardarbību. No sievietēm, kuras bija atkarīgas no pašreizējā partnera pamatvajadzību — mājokļa, pārtikas, naudas un citu nepieciešamo resursu — nodrošināšanā, par fizisku vai seksuālu vardarbību no viņa puses ziņoja 10,4%, savukārt finansiāli neatkarīgo sieviešu vidū — 3,4%.

Tas nenozīmē, ka pati atkarība izraisa vardarbību, taču parāda, cik nozīmīgs varas resurss nauda var kļūt kontrolējošās attiecībās.

Avots: FRA, EIGE, Eurostat, “EU Gender-Based Violence Survey: Evidence for Policy and Practice”, publicēts 2026. gadā

Kopīgs budžets ne vienmēr nozīmē vardarbību

Pēc ģimenes budžeta organizēšanas vien nevar noteikt robežu starp parastu vienošanos un ekonomisko vardarbību. Var dzīvot no vienas algas un būt līdzvērtīgās attiecībās — vai arī abiem var būt ienākumi, taču nauda tiek izmantota kontrolei.

Svarīgāks ir cits jautājums: kas notiks, ja viens no partneriem pateiks “nē”? Vai viņš var piekļūt kopīgajam kontam, rīkoties ar saviem ienākumiem, atteikties ņemt kredītu, sākt strādāt vai mainīt agrāku vienošanos par pienākumu sadali ģimenē?

Ja visus šos lēmumus faktiski pieņem tikai viens cilvēks, runa vairs nav tikai par ģimenes lomu sadalījumu.

Brošūrā “Vardarbībai patīk klusums” ekonomiskās ietekmēšanas pretstats ir ekonomiskā partnerība: lēmumi par izdevumiem tiek pieņemti kopīgi, un finanšu resursi ir pieejami abiem partneriem.

Tas nenozīmē obligātu “piecdesmit pret piecdesmit”. Viens var pelnīt vairāk, otrs — rūpēties par bērniem vai pārvaldīt ģimenes budžetu. Būtiski, lai šī sistēma paliktu par vienošanos, kuru iespējams pārskatīt, un piekļuve naudai nebūtu atkarīga tikai no viena cilvēka labvēlības.

Tāpēc ekonomisko kontroli var būt grūti atpazīt: tā var izskatīties pēc rūpēm — “tev nav jāstrādā, es par visu parūpēšos”, pēc taupības — “parādi, kam tu iztērēji naudu”, vai pēc ierastas pienākumu sadales — “vīrietis pelna, sieviete rūpējas par māju”.

Robeža ir tur, kur vienošanās pārstāj būt vienošanās.

Resursi, lai aizietu

Stāstā par muzeja higiēnisko pakešu paciņu daži eiro kļuva par ieganstu likt bērnam justies tā, it kā viņa pamatvajadzības ģimenei izmaksātu pārāk dārgi.

Pieaugušo dzīvē summas mainās, bet mehānisms var palikt tas pats: tev nav tiesību tērēt, tev jāpaskaidro, kāpēc tev vajadzīga nauda, tu neko nenopelni — tātad neko arī neizlem. Un visbeidzot: bez manis tu neizdzīvosi.

Ekonomiskā brīvība nav tikai iespēja iepirkties bez atļaujas. Vardarbīgās attiecībās no tās var būt atkarīgs tas, vai cilvēkam vispār ir reāla iespēja pateikt “nē” un aiziet.

Tāpēc jautājumu “kāpēc viņa neaiziet?” precīzāk būtu formulēt citādi: vai cilvēkam ir savi ienākumi, dzīvesvieta, atbalsts un pietiekami droša vide, lai aiziešana vispār būtu iespējama?