“’Mūsmājas’ – ārpusģimenes aprūpes vieta Krāslavā, kur bērniem radīta patiesi ģimeniska, droša un sirsnīga vide. Paldies Krāslavas novadam un ikvienam darbiniekam par rūpēm, atbalstu un ieguldījumu bērnu labbūtībā!” Tā 22. septembrī savā Facebook lapā Krāslavas bērnu sociālās rehabilitācijas centra “Mūsmājas” darbu novērtēja tiesībsardze Karina Palkova.
Laikā, kad sabiedrībā nerimst diskusijas par pārkāpumiem, kurus Augšdaugavas novada bērnunamā “Avots” konstatējusi tiesībsardze, “Chayka” nolēma tikties ar Danu Lahtionovu, “Mūsmājas” centra sociālo pedagoģi un vadītājas vietnieci, un Ingu Sosnari, centra audzinātāju, lai noskaidrotu, kā strādā ārpusģimenes aprūpē, un saprastu, kādi šķēršļi patiesībā stāv ceļā ģimenei pietuvinātas vides īstenošanai.
Meklējam atbildes uz jautājumiem, kurus sabiedrība bieži baidās uzdot, distancējoties no “bērnunamu tēmas” kā sensitīvas un tabuētas.
Kas ir ārpusģimenes aprūpe?
Ar Danu Lahtionovu tiekamies lietainā rudens dienā. Blakus centram atrodas ģimnāzija, un pa ceļam es vēroju, kā bērni pa jauno Krāslavas tiltiņu atgriežas no skolas zem krāsainiem lietussargiem.
Visi šie bērni ir ļoti dažādi, bet vienlaikus arī ļoti līdzīgi. Platas bikses, visdažādāko toņu mati, smagas mugursomiņas. Pierasta aina – sākumskolnieks apstājas, pētot kaut ko telefonā, vai arī neapstājas… un turpina ceļu, pilnā skaļumā ieslēdzot kādu YouTube blogeri. Daži iet pa pāriem, citi – kompānijās, sarunājoties savā starpā gan latviski, gan krieviski, gan dažreiz arī angliski.
Tomēr starp šiem bērniem ir arī tādi, kuri vizuāli nemaz neatšķiras, bet kuru dzīves pieredze ir citāda. Daļa no šiem bērniem dzīvo ārpusģimenes aprūpē.
Bet ko nozīmē ārpusģimenes aprūpe? Šis jēdziens apzīmē ne tikai bērnunamus, bet ietver sevī arī rūpes par bērniem, kuri aug audžuģimenēs vai pie aizbildņiem.
Mūsdienu sistēmas mērķis ir šo pakalpojumu pietuvināt ģimenes videi. Šāds formāts bērniem neaizvieto ģimeni, jo tas vienkārši nav iespējams, bet rada drošu un mājīgu vidi. Tā ir moderna pieeja, kas sevi jau ir pierādījusi Eiropā.
Sarunā Dana vairākkārt uzsver:
“Tas, ko mēs darām ārpusģimenes aprūpē, ir darbs pie tādas vides izveidošanas, kurā viņi jūtas droši un paši spēj pateikt par savām vēlmēm. Viņi nav nevarīgas būtnes, kuru vietā viss ir jāizdara. Šiem bērniem vienkārši dzīve nav devusi tādus apstākļus, kuros viņi būtu jutušies pienācīgi novērtēti. Katram bērnam, kurš piedzimst, ir tiesības būt mīlētam un augt drošos apstākļos.”
Vēlāk, vērojot, kā centra audzēkņi nāk no skolas un treniņiem, pusdieno, sarunājas un joko ar audzinātāju Ingu, to izjūtīšu arī es – viņi nav nekādi citplanētieši.
Mūsu saruna ar Danu sākas lielajā “Mūsmāju” ēkā, kur šobrīd atrodas dienas aprūpes centrs, tiek sniegti sociālās rehabilitācijas pakalpojumi un ir pieejams multisensorais centrs. Ēka ir savienota ar Krāslavas ģimnāziju, izskatās moderna un ir aprīkota ar bērnu attīstībai nepieciešamajām tehnoloģijām. Uz šejieni uz terapiju nāk arī bērni no pilnām ģimenēm – ar dažādiem attīstības traucējumiem, piemēram, runas vai autiskā spektra traucējumiem.
Pēc īsas ekskursijas dodamies ārā. Kamēr ar Danu ejam līdz mazai mājiņai, kuru sociālajos tīklos uzslavēja tiesībsardze, viņa vairākkārt apstājas, lai sasveicinātos ar garāmgājējiem – kādu māmiņu, kolēģi, paziņu.
Pāris minūtes, un esam galamērķī. Šāda tipa mājās ilgstoši dzīvo līdz astoņiem bērniem un tās atgādina daudzbērnu ģimenes dzīvesveidu, protams, ar savām īpatnībām un noteikumiem.
Saruna par centra “Avots” gadījumu
Sarunā Dana atklāj – mūsdienās materiālā ziņā bērniem nekā netrūkst, centri ir aprīkoti ar visu nepieciešamo. Arī rakstot par pārkāpumiem centra “Avots” darbā, tiesībsardze Karina Palkova tomēr atzīst, ka infrastruktūra ir laba. Viņas pretenzijas saistītas tieši ar iestādes neatbilstību ģimenei pietuvinātas vides standartiem.
Bet kāpēc pie vienādas materiālās labklājības vienām iestādēm izdodas nodrošināt šādu vidi, bet citām – ne?
Dana komentē, ka tas, kas tika konstatēts centrā “Avots”, nav pilnībā izprotams bez konteksta.
Konteksts ir šāds: pirms kāda laika Latvijā tika likvidēta un slēgta sociālās korekcijas izglītības iestāde “Naukšēni”, kuru sabiedrība dēvēja par centru “grūtajiem bērniem”. Tieslietu ministrija uzreiz nāca klajā ar solījumiem un plāniem līdz 2024. gadam izveidot pilnīgi jaunu pakalpojumu – “Bērnu un jauniešu drošo māju”, kurā tiktu nodrošināta sociālā rehabilitācija augsta riska jauniešiem.
Tomēr līdz šim šī iestāde nav izveidota, savukārt bērni ar kompleksām uzvedības, atkarību un citām sociālās rehabilitācijas vajadzībām nonāca citās iiestādēs, tostarp arī centrā “Avots”.
Kā norāda Dana: “Centri šiem bērniem nebija pielāgoti nevis speciālistu profesionalitātes, bet kapacitātes dēļ. Nedrīkst aizvērt vienu sistēmu, neparedzot tajā vietā citu, jaunu.”
Cilvēkresursi šobrīd ir viena no galvenajām problēmām daudzās valsts ekonomikas jomās. Tas ir centrālais izaicinājums arī ārpusģimenes aprūpē. Bērniem ir nepieciešami profesionāļi, kuri vienkārši nav pieejami, it īpaši mazpilsētās. Bet, kad viņi ir pieejami, tiem nākas saskarties ar pastāvīgu pārslodzi. Komplektā nāk izdegšana, depresija un kritika no sabiedrības par to, ka darīts nepietiekami daudz.
“Nedrīkst aizmirst arī, ka ārpusģimenes aprūpes centri nav burvju nūjiņa, tā ir tikai vide – droša, vērsta uz bērna potenciāla atklāšanu, bet ir gadījumi, kad ar viena pakalpojuma vai vienas institūcijas resursiem vien nepietiek, lai panāktu nepieciešamās pārmaiņas,” secina Dana.
BSRC “Mūsmājas” transformācijas laika gaitā – gan institūcija, gan ģimene
Pašu pieeju, kura ir pieņemta valstī attiecībā uz darbu ar jauniešiem ārpusģimenes aprūpē, Dana vērtē kā produktīvu, bet atzīmē: “Lai cik ģimenes videi pietuvināts pakalpojums būtu, visur ir savas robežas, un te ir sabiedriskā telpa.
No vienas puses, viņiem šeit ir mājās, jo viņiem citu māju nav, mēs kā darbinieki atnākam pie viņiem, bet, no otras puses, tās mājas arī nepieder viņiem. Rodas savdabīga situācija, kad tu esi gan institūcija, gan ģimene.”
Kopš 2015. gada valsts realizē deinstitucionalizācijas reformu, kura iekļauj pāreju uz ģimenisku vidi, atbalstu disfunkcionālajām ģimenēm, kurām šis atbalsts – gan sociālais, gan psiholoģiskais – ir kritiski svarīgs, un bērnu adaptēšanu dzīvei sabiedrībā.
Krāslavas Bērnu sociālās rehabilitācijas centrs “Mūsmājas” strādā kopš 1997. gada, un, mainoties laikiem, finansējumam un pieejām pedagoģijā, mainījusies arī pati iestāde. Mūsdienīgas telpas, profesionāla komanda un nemitīga attīstība – no tā sastāv iestādes ikdiena. Vēl ir plašs lauks attīstībai, jo pieprasījums tikai palielinās, it īpaši pēc pakalpojumiem bērniem ar autiskā spektra traucējumiem. Viņiem joprojām nākas braukt uz Daugavpili pēc īpašiem pakalpojumiem.
“Citi saka: ‘Vienalga, kāda māte – bērnam vislabāk ar māti.’ Es šim apgalvojumam pilnībā nepiekrītu. Strādājot, esmu redzējusi ļoti dažādas mātes, un ir tādas, ar kurām nedrīkst augt. Bet esmu arī redzējusi, kā ar nepieciešamo atbalstu cilvēki spēj mainīties, un redzējusi, kā bērni atgriežas ģimenē.
Līdz ar to tas ir jautājums par to, cik daudz mēs kā sabiedrība spējam dot to atbalstu – vai ir pieejamas narkotiskās vielas, vai cilvēkam ir darbs, lai viņš varētu sev iztiku nodrošināt, vai ir pieejama izglītība, lai cilvēkiem būtu tas darbs… Tikai tad iespējams risināt problēmu ar bērnu izņemšanu no mājām. Bērni nonāk pie mums noteikti ne aiz labas situācijas,” atklāj Dana.
Kā izskatās iestādes ikdiena?
Pie ieejas ārpusģimenes aprūpes centrā ir informācijas stends ar bukletiem, tostarp par bērnu tiesībām, kurus šeit savas nesenās vizītes laikā atstājusi tiesībsardze. Uz stenda ir arī dežurēšanas grafiks un… smaidiņi.
Šeit ar uzlīmēm-smaidiņiem un punktiem atzīmē bērnu uzvedību – mīnusi par lamuvārdiem, plusi par disciplīnu. Disciplīna un rutīna ir ļoti svarīgas, jo tās bērniem nozīmē drošību.
Šobrīd centrā galvenokārt dzīvo pusaudži, kuri vairākās jomās spēj parūpēties par sevi paši. Kamēr mēs sarunājamies, bērni nāk un pēc tam ātri aizskrien uz treniņiem un pulciņiem.
“Mēs mudinām bērnus apmeklēt pulciņus pēc skolas,” stāsta Dana. “Ne vienmēr labprāt, ne vienmēr uzreiz viņi atrod, ko viņi grib darīt, bet mēs mudinām viņus, lai laiku pavada lietderīgi. Protams, viņi mācās arī paši gatavot, šī ir dzīves skola viņiem komfortablos apstākļos.”
Inga, viena no audzinātājām jeb, kā viņas šeit dažkārt sauc, “četrām mammām”, centrā strādā nesen. Viņa atklāj savas darba ikdienas detaļas, kuras izklausās pēc parasta vakara ģimenē – viņa gatavo pusdienas, vaicā, kā ir pagājusi diena, par mācībām.
Par dzīves apstākļiem centrā viņa saka: “Ne visiem ģimenēs ir pieejams tāds dzīves līmenis.”
Centram ir savi sponsori un atbalsta programmas. Dažreiz arī vienkārši cilvēki grib palīdzēt un atnest dāvanas. “Piemēram, bija skaisti, kad viens pāris, kas precējās, atnāca un savas kāzu dāvanas uzdāvināja bērniem,” atklāj Dana.
Arī paši darbinieki mēdz atnest ziedus vai ābolus no dārza. Tādi mazi žesti ir ikdiena. Dažreiz šī robeža starp personīgo dzīvi un darbu kļūst neskaidra, jo dzīve veidojas kā starp divām mājām.
Kad robeža starp darbu un personīgo dzīvi kļūst neskaidra
“Pēc ilgāka pārtraukuma veselības dēļ es iemācījos atdalīt sevi no darba. Pirms tam bija tā, ka vakarā bija ļoti grūti atlaist. Bet ar pieredzi es saprotu, ka attiecības ar šādu darbu ir nestabils process – ir krīzes posmi, ir uzlabojumi, un tā atkārtojas no jauna. Ar laiku arī nāk sapratne, ka visiem nevar palīdzēt,” dalās Dana.
Atbildot uz jautājumu par psiholoģisko atbalstu pašiem pedagogiem, viņa skaidro:
“Pirmkārt, mēs viens otram esam atbalsts, otrkārt, mums ir psihologs darbā, pie kura mēs varam vērsties, un ir arī speciāli pasākumi darbiniekiem. Kad ir sarežģīti gadījumi, mēs sanākam kopā ar Sociālo dienestu, Bāriņtiesu ar Valsts un Pašvaldības policiju un risinām kopā.”
Inga atzīst, ka atdalīt personīgo dzīvi no darba ir grūti:
“Es vienalga mājās domāju par darbu, es zvanu kolēģēm un pašiem bērniem. Ar dažiem rodas īpaša saikne, kura nepazūd, kad esmu mājās. Varbūt ne katrs tik iedziļinās šajā darbā un bērnos, bet es – jā.”
Birokrātiskā slodze arī ir liela: aiz katra bērna stāv papīru kaudze, stāv vesela sistēma un uzraudzības institūcijas – Bērnu aizsardzības centrs, tiesībsargs…
Ir arī konflikti ar pašiem bērniem. Dana skaidro, ka galvenais ir konstruktīva attieksme pret tiem. Konfliktā var rasties atbildes un uzlabojumi, ja abu pušu attieksme ir cieņpilna – to arī māca bērniem.
Sabiedrības attieksme
Nonākot pie sensitīvas tēmas par sabiedrības attieksmi, bērni paši iesaistās sarunā. Sākumā attieksme var būt piesardzīga, stāsta viņi, ar jautājumiem no vienaudžiem: “Tu tiešām esi no bērnunama? Kā jūs tur dzīvojat?” Bet pēc tam šis konteksts nekādi neietekmē attiecības, kuras veidojas starp jauniešiem.
Parasti diskriminācija veidojas uz cita iemesla pamata, piemēram, pēc tautības. Krāslavai ir ļoti raksturīga romu stigmatizācija, atzīst Dana.
Piedzīvojumu terapija
Krāslavas pašvaldības lapā var atrast vairākas publikācijas par piedzīvojumu terapijas pasākumiem, kas tika īstenoti centra bērniem. Ar ko šī metode atšķiras no citām?
Piedzīvojumu terapija ir došanās dabā ar speciālistu, lai caur šo pieredzi gūtu dzīvei svarīgas prasmes. Labklājības ministrija kopā ar organizāciju “Adventure Therapy Latvia” ir īstenojusi lielu projektu bērniem no 16 gadiem, jo no šī vecuma ārpusģimenes aprūpē sākas pārejas periods – bērnu gatavošana patstāvīgai dzīvei.
“Piemēram, mums ar Ingu bija laivošanas kvests bērniem. Bet tas ir vairāk nekā laivošana, jo māca bērnus parūpēties par sevi – paņemt visu nepieciešamo līdzi, sadarboties ar citiem jauniešiem, palīdzēt un prasīt palīdzību,” dalās Dana. “Vēl svarīga ir refleksija. Bieži viņi konstatē – no sākuma es negribēju, procesā man sāka patikt, beigās – es gribu atkārtot. Vēlāk mēs šo algoritmu atgādinām: ‘Atceries, kādreiz tu arī negribēji mēģināt, bet beigās tev patika.’ Tas palīdz mums kā pedagogiem strādāt ar viņiem, piedāvāt aktivitātes, jo viņi pēc tādas pieredzes daudz vairāk mums uzticas. Mēs pierādām, ka esam uzticamas personas.”
Inga rāda man centra fotoalbumus. Šeit piefiksēti visi svētki un pasākumi – skaistas bildes no dzimšanas dienas blakus jauniešu izbraucienam uz kino. Tālāk – bildes no Jaungada svinēšanas, skaista, liela egle istabā, kurā es tagad stāvu un šķirstu šos albumus. Bildēs – dzīvas emocijas. Sākumlapā – audzēkņu portreti, daži jaunieši no bildēm jau ir uzsākuši patstāvīgo dzīvi.
Kas notiek pēc tam, kad bērns kļūst pilngadīgs?
“Ja viņi turpina mācīties un vēlas palikt pie mums, tad principā viņi var dzīvot pie mums ārpusģimenes aprūpē, mācoties, arī sasniedzot pilngadību. Bet, protams, viņi gaida to atbrīvošanas dienu. Kad viņiem ir 18 gadi, viņiem pienākas arī daudzas sociālās garantijas. Ir tendence, ka viņi aiziet uz patstāvīgo dzīvi.”
Bet kā tas notiek?
Dana skaidro, ka jau no 16 gadiem sociālais darbinieks iepazīstas ar bērnu. Viņi veido attiecības, bet, kad jaunietim paliek 18, viņš tiek nodots sociālā dienesta aprūpē. Nepieciešamības gadījumā ar jaunieti strādā arī atbalsta personas – sociālais mentors, asistents, kuri palīdz viņam kļūt par patstāvīgu pieaugušo un konsultē dažādos dzīves jautājumos.
“Bet, protams, ja tāds bērns mums uzrakstīs, uzdos kādu jautājumu, mēs viņam palīdzēsim. Mūsu vadītājai Ērikai Gekai ir tā, ka viņai zvana audzēkņi, kuri pat 20 gadus atpakaļ “izlaidās”. Tas ir atkarīgs no paša jaunieša, vai viņš grib saglabāt attiecības,” norāda Dana.
Pieaugšanas stāsti ir ļoti dažādi. Tas atkarīgs no tā, vai cilvēkam ir atkarības, vai ir sapratne par to, kā tērēt naudu, plānot savu budžetu, atrast darbu un veidot sociālās attiecības.
“Uzturēšanās ārpusģimenes aprūpes iestādē nav noteicošais faktors viņu turpmākajā dzīvē. Pat ja pirmie patstāvības gadi nav veiksmīgi, tas vēl nenozīmē, ka cilvēks ap 25 gadiem nesāks normāli dzīvot. Nav jāaizmirst, ka smadzeņu daļa, kas atbild par paškontroli, nobriest vēlāk.
Ko sistēmā varētu uzlabot (un kā tas saskan ar “Avota” gadījumu)?
“Manas pārdomas bija tādas: nu labi, ja ģimene, tad kāpēc uzreiz tikai viena māte? Būtu forši, ja būtu arī tētis, bet mums sanāk tā – viena sieviete un viss. Nav vīrieša piemēra sistēmā,” saka Dana.
Tiešām, citās Eiropas valstīs, tostarp Skandināvijā, ir vairāk vīriešu, kuri izvēlas šādas profesijas. Latvijā šis jautājums praktiski netiek aktualizēts.
Dana min arī sistēmas galveno vājo pusi:
“Sistēmas līmenī būtu jānodrošina, lai bērniem ar nopietniem uzvedības traucējumiem un atkarībām būtu pieejamas atbilstošas iestādes ar īpaši apmācītu personālu un lielāku darbinieku skaitu. Nevar tādos apstākļos kā pie mums, lai cik tie labvēlīgi būtu, palīdzēt bērniem ar lieliem uzvedības un atkarību traucējumiem. Un valstī nav tādu pakalpojumu. Tādi bērni nonāk nelabvēlīgās kompānijās, ar spēku noturēt tādus bērnus nav iespējams, un mēs vienkārši kā sistēma viņus zaudējam, diemžēl. Tas notiek, kad viņiem ir 14–16 gadi.”
Sociālās korekcijas izglītības iestāde “Naukšēni” bija vienīgā šāda veida iestāde Latvijā. Šobrīd valstī ir eksperimentāli pakalpojumi, bet tajos ir iesaistīts ļoti maz bērnu. Tādu iestāžu, kuras palīdzētu bērniem ar smagiem uzvedības traucējumiem un vielu lietošanu lēni socializēties un mācīties, valstī šobrīd nav.
“Ar tādiem bērniem vajag strādāt savādāk, arī vajadzīgi vīrieši darbinieki, jo es pati esmu saskārusies ar to, ka ir bailes, ka bērns var fiziski tevi apdraudēt. Un viņš ir daudz spēcīgāks par tevi,” saka Dana. “Skotijā, piemēram, tādās situācijās darbinieki ir speciāli apmācīti, kā fiziski, neapdraudot bērnu veselību, viņus nomierināt. Bet mēs neesam apmācīti. Tas nozīmē, ka valsts līmenī mēs neesam pasargāti no vardarbības no bērnu puses. Mums nav tādu zināšanu un prasmju, lai sev palīdzētu, esot viens pret vienu ar agresīvo bērnu.”
Iedzīvotāji veido savu vidi
17. septembrī pirmo reizi pasniegtas konkursa “Laba pārvaldība pašvaldībā” balvas. Atzinību saņēma trīs pašvaldības, tostarp arī Krāslavas novada pašvaldība par savu ikgadējo projektu konkursu “Iedzīvotāji veido savu vidi”.
“Mūsmāju” piemērs liek domāt par to, kādu vidi mēs veidojam. Vide nav tikai infrastruktūra, bet arī attiecības starp cilvēkiem.
Varbūt jautājums nav tikai par to, kā darbojas sistēma. Varbūt tas ir par to, kādu attieksmi mēs kā sabiedrība esam gatavi dot bērniem, kuri jau savas dzīves sākumā ir saņēmuši daudz mazāk, nekā viņiem pienākas.
