Kas paliek pāri no operas, ja tai atņem vārdus?
“Balletto di Milano” mākslinieciskajam vadītājam Karlo Pestam ir sava atbilde uz šo jautājumu. Jau daudzus gadus viņa trupas repertuārā ir izrāde “Viva Verdi” – savdabīgs veltījums izcilajam itāļu komponistam, kurā stāstus izstāsta nevis dziedātāju balsis, bet dejotāju kustības.
5.novembrī Balletto di Milano ar šo izrādi viesosies Daugavpilī. Gaidot turneju, “Chayka” aprunājās ar Karlo Pestu par to, kā Verdi mūzika iegūst jaunu skanējumu dejā, kāpēc klasika nebaidās no mūsdienīgas interpretācijas un kur patiesībā rodas izrāde.
“Mēs pārstāvam ne tikai ‘Balletto di Milano’, bet arī Milānu”
1980.gadā dibinātā trupa “Balletto di Milano” šodien tiek uzskatīta par vienu no vadošajām neatkarīgajām baleta trupām Itālijā. To atbalsta Itālijas Kultūras ministrija, Lombardijas reģions un Milānas pašvaldība, bet daudzu gadu garumā notikušās viesizrādes Eiropā, Āzijā un Amerikā kolektīvam ir nodrošinājušas viena no “itāļu dejas vēstnešiem pasaulē” reputāciju.
“Mēs braucam pa visu pasauli, lai piedāvātu cilvēkiem mūsu mākslu, mūsu gaumi un mūsu izpildījuma manieri. Pārstāvot ‘Balletto di Milano’, mēs pārstāvam arī Milānu – dizaina, stila un nepārtrauktu jaunu meklējumu pilsētu,” stāsta Karlo Pesta.
Viņam viesizrādes ir iespēja iepazīstināt skatītājus ne tikai ar konkrēto izrādi, bet arī ar to, kā mūsdienu Itālijā tiek izprasta dejas māksla. Tāpēc trupas repertuārā klasiskie sižeti nereti iegūst jaunu interpretāciju, bet pievēršanās Džuzepes Verdi muzikālajam mantojumam kļūst nevis par mēģinājumu atdarināt pagātni, bet gan par sarunu ar to mūsdienīgā mākslas valodā.
“Es uzaugu starp baletu un operu”
Karlo Pestas pirmā tikšanās ar skatuvi notika vēl bērnībā. Vienpadsmit gadu vecumā viņš iestājās “La Scala” Teātra akadēmijā, bet jau pēc gada uz skatuves debitēja operā “Aīda”.
“Mēs visu mūžu dzīvojām starp baletu un operu,” viņš atceras. ” Mums tās bija gandrīz viens un tas pats.”
Iespējams, tieši tāpēc pēc daudziem gadiem tapa izrāde “Viva Verdi” – ceļojums pa Džuzepes Verdi mūziku, kurā slavenie komponista darbi atklājas caur dejas valodu.
Divos izrādes cēlienos skan fragmenti no “Aīdas”, “Makbeta”, “Otello”, “Traviatas”, “Nabuko”, “Sicīliešu vakarēdienas” un citiem Verdi darbiem. Taču, ja operā skatītāja uzmanība parasti ir pievērsta balsij, tekstam un libreta dramaturģijai, tad šeit galvenais stāstnieks ir kustība. Mūzika it kā atbrīvojas no nepieciešamības sekot vārdam, ļaujot emocijām un raksturiem atklāties caur cilvēka ķermeņa plastiku.
“Verdi mūzika ir neticami teatrāla,” saka Pesta. “Tajā jau ir ielikta kustība, dramaturģija un emocijas. Mēs vēlējāmies dot tai iespēju runāt arī dejas valodā.”
Vienlaikus “Viva Verdi” nevar nosaukt par mēģinājumu atjaunot 19. gadsimta vēsturisko baletu. Gluži pretēji – “Balletto di Milano” apvieno klasisko baleta skolu ar mūsdienu horeogrāfiju. Kā uzsver Pesta, ideja nav aizstāt operu, bet gan no jauna atklāt tās mūziku skatītājam.
Mākslu nevar nolikt plauktā
Saruna par “Viva Verdi” ātri aizved pie plašāka jautājuma – kā klasiskajai mākslai pastāvēt mūsdienās.
Karlo Pestam atbilde ir acīmredzama.
“Nevar mākslu nolikt plauktā un pateikt: tai vienmēr jāizskatās tieši šādi. Tā dzīvo, attīstās un mainās kopā ar sabiedrību,” viņš ir pārliecināts.
“Balletto di Milano” strādā neoklasikas estētikā. Pestam tas ir veids, kā saglabāt tradīciju dzīvu.
“Ja vēlamies, lai jaunieši nāktu uz teātri, izrādēm ar viņiem jārunā mūsdienīgā valodā. Vecie iestudējumi ir atmiņa. Taču mākslai ir jāvirzās uz priekšu.”
Šī doma īpaši spilgti atklājas “Viva Verdi”. Izcilā komponista mūzika paliek nemainīga, taču deja ļauj uz to paskatīties no cita skatpunkta. “Balletto di Milano” saglabā cieņu pret oriģinālu, vienlaikus piedāvājot skatītājiem jaunu skatījumu uz labi zināmiem darbiem.
Kad vienā trupā satiekas Japāna, Brazīlija un Itālija
Šodien “Balletto di Milano” dejo mākslinieki no Itālijas, Japānas, Brazīlijas, Francijas, Spānijas, ASV un citām valstīm. Katrs no viņiem nāk ar savu skolu, pieredzi un kultūras bagāžu.
Taču Karlo Pesta tikai pasmaida: “Klasiskais balets ir starptautiska valoda.”
Kopīgo pamatu visiem dejotājiem dod akadēmiskā skola. Visu pārējo – temperamentu, muzikalitāti un attieksmi pret lomu – katrs atnes sev līdzi.
“Es nevēlos, lai visi dejotu vienādi,” saka Pesta. “Katram ir sava individualitāte, un tas ir brīnišķīgi. Mans uzdevums ir panākt, lai līdz pirmizrādei visas šīs atšķirīgās personības sāktu runāt vienā mākslinieciskā valodā.”
“Izrāde nerodas tikai uz skatuves”
Karlo Pestam pat ideāli sastrādājusies trupa vēl nav panākumu garantija. Izrādes laikā viņš parasti neatrodas aizkulisēs, pie gaismu pults vai pie ieejas uz skatuves. Viņa vieta ir skatītāju zālē.
“Izrāde top par piecdesmit procentiem uz skatuves un par piecdesmit procentiem teātrī,” viņš saka. “Tā ir emociju apmaiņa. Mākslinieki atdod savu enerģiju skatītājiem, bet skatītāji to atdod atpakaļ.”
Kad zāle sastingst, sāk smieties vai uzsprāgst aplausos, Pesta saprot: starp māksliniekiem un skatītājiem ir radies tas īpašais dialogs, bez kura teātris, viņaprāt, nav iespējams.
Katra valsts atbild citādi
Daudzo viesizrāžu gados “Balletto di Milano” uzstājies daudzās valstīs, un Karlo Pesta jau sen sapratis: universāla skatītāja nepastāv. Viena un tā pati izrāde ikreiz iegūst jaunu dzīvi, jo katrā valstī publika uz mākslinieku darbu atsaucas citādi.
“Katra publika ir īpaša,” viņš saka. “Tieši tas viesizrādes padara tik interesantas. Nekad iepriekš nezini, kāda izvērtīsies šī saruna.”
Itālijā skatītāji parasti reaģē atklāti un emocionāli, neslēpjot savas jūtas. Baltijas valstīs publika biežāk šķiet atturīgāka. Taču, kā saka Pesta, ļoti drīz kļūst skaidrs, ka runa nebūt nav par vēsumu.
“Tas ir vienkārši cits veids, kā izjust izrādi,” viņš skaidro.
Viņam nepastāv “pareiza” skatītāju reakcija. Vieni uzreiz atbild ar smiekliem un aplausiem, citi redzēto pārdzīvo gandrīz klusējot. Taču, ja starp skatuvi un zāli rodas uzticēšanās, valodai vairs nav nozīmes.
“Manī dzīvo četri vai pieci Karlo”
Karlo Pesta viegli pārslēdzas no vienas tēmas uz citu. Tiklīdz saruna nonāk līdz Verdi, viņš jau stāsta par jaunajiem dejotājiem, pēc tam runā par viesizrādēm, baleta nākotni, min piemēru no nesena iestudējuma un jau nākamajā brīdī atgriežas pie mūzikas. Šajā sarunā vienlaikus ir klātesošs mākslinieciskais vadītājs, pedagogs, organizators, horeogrāfs un cilvēks, kurš joprojām ir iemīlējies Verdi mūzikā.
“Manī dzīvo vismaz četri vai pieci Karlo,” viņš smejas.
Un jau 5. novembrī Daugavpils skatītāji varēs redzēt šī daudzu gadu darba rezultātu – izrādi Viva Verdi uz Daugavpils Kultūras pils skatuves. Biļetes iespējams iegādāties “Biļešu Paradīzes” kasēs un tīmekļvietnē.
