Lielākā daļa daugavpiliešu zina, kas ir sabiedrības novecošanās. Taču cilvēku attieksme pret šo tēmu ir atšķirīga – daži izjūt bažas par ekonomikas nākotni, bet citi to uztver kā dabisku procesu.
Par to liecina aptauju rezultāti, ko “Chayka” veica projekta par sabiedrības novecošanos ietvaros. Šo projektu mēs gada laikā īstenojām ar Journalismfund Europe finansiālo atbalstu.
Šajā laikā mēs esam stāstījuši par senioriem, kuriem vecumdienas nav aktīvās dzīves beigas, pētījuši sabiedrības novecošanās sekas Latvijā un meklējuši atbildes uz jautājumu, kā sabiedrība un valsts var pielāgoties šīm pārmaiņām.
Šī ir noslēdzošā aptauja. Tajā mēs vēlējāmies noskaidrot, cik labi iedzīvotāji šī gada laikā ir iepazinušies ar sabiedrības novecošanās tēmu un vai viņi to uzskata par svarīgu sabiedrībai. Tāpēc mēs veicām aptaujas savās lapās Telegram un Facebook, kā arī uzdevām dažus jautājumus Daugavpils iedzīvotājiem pilsētas ielās.
Tāpat dalīsimies ar saviem novērojumiem, secinājumiem un iespaidiem, ko šis projekts ir ienesis mūsu dzīvē.
Teksta aptauju rezultāti
Lielākā daļa “Chayka” veikto teksta aptauju dalībnieku zina, kas ir sabiedrības novecošanās, un uzskata to par problēmu Latvijā. Telegram tīklā tā atbildējuši 57% aptaujas dalībnieku, savukārt Facebook tīklā – 84%.
Otrajā vietā ir atbilde “Zinu, kas ir sabiedrības novecošanās, taču uzskatu to par dabīgu procesu.” Telegram tīklā šo variantu izvēlējās 25% aptaujas dalībnieku, savukārt Facebook tīklā – 15%.
Savukārt atbildei “Esmu par to kaut ko dzirdējis, bet, šķiet, par to tagad runā biežāk” ir 9% balsu Telegram tīklā un 1% balsu Facebook tīklā. Vēl 4% dalībnieku Telegram tīklā izvēlējās atbildi “Esmu par to kaut ko dzirdējis, taču nesaprotu, kā tas ietekmē valsti”. Facebook aptaujā šo variantu neizvēlējās neviens respondents.
Vismazāk balsu bija atbildei “Pirmo reizi dzirdu par šādu jēdzienu.” Telegram to izvēlējās 3% respondentu. Arī šo atbildi Facebook aptaujā neizvēlējās neviens.
Iedzīvotāju novecošanās ir process, kurā, samazinoties dzimstībai, palielinās valsts iedzīvotāju vidējais vecums un pieaug gados vecāku cilvēku īpatsvars. Latvijā iedzīvotāju daļa vecumā no 65 gadiem un vairāk veido 21,9% no kopējā iedzīvotāju skaita. Tajā pašā laikā valsts iedzīvotāju vidējais vecums ir tikai 43,5 gadi.
Ar visiem materiāliem, kas tapuši “Chayka” projekta par sabiedrības novecošanos ietvaros, var iepazīties šeit, vai izmantojot birku “iedzīvotāju novecošana”.
Ko saka cilvēki Daugavpils ielās
Veicot aptauju Daugavpils ielās, mēs noskaidrojām, ka cilvēki galvenokārt zina, kas ir sabiedrības novecošanās. “Jaunieši aizbrauc, un valstī palielinās vecāku cilvēku īpatsvars,” mums teica kāds jauns vīrietis.
“Chayka” arī pajautāja iedzīvotājiem, vai viņus satrauc tas, ka gados vecu cilvēku kļūst arvien vairāk, bet jauniešu – arvien mazāk. Daļa aptaujāto atzina, ka tas viņus satrauc un ka, viņuprāt, tas var ietekmēt pilsētas dzīvi un ekonomiku.
“Kā es saprotu, tā ir vispasaules tendence. Jā, patiesībā mani tā uztrauc. Iedzīvotāju skaits samazinās, un tas ietekmēs ekonomiku un vispār visas dzīves jomas,” teica jauneklis.
Savukārt vidēja vecuma sieviete norādīja, ka šī problēma viņai rada bažas, jo viņa redz, ka jaunieši vēlas rūpēties par saviem vecvecākiem, bet tie, savukārt, uzskata, ka vēl ir jāstrādā.
Tomēr tika sniegtas arī mierīgākas atbildes. Kāda meitene norādīja, ka šis process viņai nerada bažas. “Kāds aiziet, kāds atnāk,” viņa teica.
Uz jautājumu, vai pēdējā laikā iedzīvotāju attieksme pret vecumu un novecošanu kopumā ir mainījusies, daudzi atbildēja, ka tagad pret šo tēmu izturas nopietnāk.
“Es saprotu, ka tas mani sagaida jebkurā gadījumā – gan mani, gan tos, kurus mīlu, tāpēc es to uztveru daudz nopietnāk,” atzina viens no aptaujas dalībniekiem.
“Izmaiņas ir. To es jūtu pēc sevis. Drīz man paliks 25, viss jau sāp,” pajokoja meitene.
Vēl viens respondents norādīja, ka viņa viedoklis nav mainījies. Viņaprāt, novecošana ir dabiska dzīves sastāvdaļa.
“Mēs visi agrāk vai vēlāk novecosim, mēs visi agrāk vai vēlāk kļūsim par vecmāmiņām un vectētiņiem,” teica jauneklis.
Runājot par savām vecumdienām, Daugavpils iedzīvotāji visbiežāk minēja mieru, ceļojumus un laiku kopā ar tuviniekiem. “Vecumdienām jābūt kā atpūtai – ceļojumiem, noteikti kādai izklaidei, hobijam,” teica kāda Daugavpils iedzīvotāja.
Savukārt jaunietis atzina, ka vēlētos dzīvot lauku sētā un pavadīt laiku kopā ar mazbērniem, kā arī doties ar viņiem makšķerēt.
Kāds bija šī projekta ieguvums “Chayka” komandai
Inna Plavoka, galvenā redaktore un žurnāliste
Projekta ietvaros Inna sazinājās ar senioriem un dažādu jomu ekspertiem, rakstīja materiālus, kā arī rediģēja visas projekta publikācijas.
Darbs pie projekta viņai lika saprast, ka Latvijā beidzot ir pievērsta uzmanība šim procesam, kā arī to, ka pensijas vecumu viņa var sagaidīt ne tikai dziedājot Dienas centra korī, bet arī studējot Daugavpils Universitātē.
“Man ir 55 gadi, un “Chayka” komandā es esmu vistuvāk šim slieksnim – pensijas vecumam. Tāpēc man bija īpaši svarīgi saprast, kādas iespējas pašrealizācijai un aktīvai dzīvei man būs tajā brīdī,” viņa saka.
Inna norāda, ka šis projekts deva redakcijai iespēju iepazīstināt lasītājus ar daudziem brīnišķīgiem cilvēkiem. “Viņu stāsti ir iedvesmas un cerības avoti; tie pārliecina, ka jebkurā vecumā var dzīvot savu labāko dzīvi, neraugoties uz gadiem,” viņa uzsver.
Valentina Zinovjeva, žurnāliste
Projekta ietvaros Valentina sazinājās ar senioriem un izklāstīja viņu stāstus, kā arī sazinājās ar ārstiem un citiem speciālistiem un rakstīja analītiskus rakstus.
Viņai šis projekts izrādījās noderīgs gan zināšanu ziņā par iespējamām veselības problēmām gados vecākiem cilvēkiem – pateicoties saziņai ar speciālistiem (piemēram, ar Annu Kašinu un Jevgeņiju Iznovu), gan arī no risinājumu meklējumu viedokļa dažādām problēmām, ar kurām saskaras seniori.
“Es neviļus aizdomājos par to, kāds ir cilvēku dzīvesveids vecumā. Bet stāsti par varonēm un varoņiem, ar kuriem man izdevās satikties, lika man secināt, ka nav svarīgi, cik tev gadu,” teica Valentina.
Viņa ir pārliecināta: cilvēks pats veido savu dzīvi, un tas, kāda tā būs vecumdienās, lielā mērā ir atkarīgs no mums pašiem.
“Paldies visiem maniem sarunu biedriem, kuri ļāva man un daudziem mūsu lasītājiem uzzināt par viņu likteņiem: grūtībām, priekiem, viņu aizraušanos un pieredzi! Katrs no viņiem bija unikāls, interesants un vērtīgs,” saka Valentina.
Irina Maskaļenko, fotogrāfe
Projekta ietvaros Irina veica daudzas fotosesijas, no kurām lielākā daļa notika ciemos pie senioriem. No šo cilvēku stāstiem viņa daudz ko guva un saprata, ka daudzi seniori un viņu dzīvesveids ir paraugs ikvienam no mums.
“Strādāt ar senioriem man bija ļoti interesanti: klausīties viņu mierīgos stāstus par visu, ko viņiem nācies piedzīvot dzīvē – sākot no kara līdz dažādām ikdienas situācijām. Šajos brīžos es domāju par to, kādai izturībai un stingrībai ir jābūt šiem cilvēkiem, ka viņi spēj pārvērtēt savas dzīves notikumus un mirkļus,” stāsta Irina.
Viņa norāda, ka reizēm domāja, cik viņi ir lieliski, un ka pati gribētu būt tāda pati, kad kļūs veca – “ar tādu atmiņu un vēlmi lasīt, sazināties ar cilvēkiem, nodarboties ar sportu un turpināt vecos vai atrast jaunus vaļaspriekus.”
Viņa ir pārliecināta, ka arī pašiem senioriem bija ļoti patīkami saņemt šādu uzmanību, un atceras, ka visi viņi bija ļoti viesmīlīgi un laipni.
Evelina Maibogina, sociālo tīklu redaktore
Evelīna šo projektu atspoguļoja sociālajos tīklos, kā arī veidoja video.
“Šis projekts ļāva man izprast kontekstu un parādīja iedvesmojošus aktīvas novecošanas piemērus. Esmu īpaši priecīga par izglītības un socializācijas iespējām, ko šobrīd piedāvā senioru skolas un Trešās paaudzes universitātes. Ceru, ka vecumdienās būšu vesela un aktīva,” saka Evelina. Viņa ir visjaunākā projekta komandas darbiniece: viņai ir 23 gadi.
Tajā pašā laikā Evelina norādīja, ka, lai gan demogrāfijas un sabiedrības novecošanās tēma tiek aktīvi apspriesta sabiedrībā, pēc projekta noslēguma viņa saprata, ka patiesībā lielākajai daļai cilvēku problēmas risinājums neinteresē. “Cilvēki nav gatavi uzņemties atbildību par sevi,” viņa uzskata.
Ko no šī projekta ieguvu es, žurnāliste Anastasija Šubina
Man ir 24 gadi. Pateicoties šim projektam, es negaidīti sāku uz vecumu raudzīties no pavisam cita skatpunkta. Agrāk novecošana man šķita kaut kas neizbēgams, jo tas ir neizbēgams dzīves posms, un tieši tāpēc tā man šķita biedējoša.
Tagad es vairs nedomāju, ka vecums ir kaut kas biedējošs, un drīzāk esmu tam labāk sagatavojusies, jo izrādās, ka arī vecumā var apgūt ko jaunu, nodarboties ar iecienītu nodarbi, atrast jaunas aizraušanās un palikt sociāli aktīvai. Galvenais ir pašai to vēlēties.
Sarunās ar senioriem man no sejas neizzuda smaids: šie cilvēki ir tik pozitīvi un aktīvi, neskatoties uz visām savām problēmām! Un es viņus atbalstu tajā, ka viņi nepiekrīt viedoklim: “Nu, kur gan es varētu iet? Es taču jau esmu veca!” Ceru, ka arī manas vecumdienas būs tikpat pozitīvas, un to pašu novēlu arī visiem pārējiem.
Tāpat saruna ar demogrāfi Zani Vārpiņu un darbs pie sabiedrības novecošanās tēmas man parādīja, ka kādreiz Latvijai, iespējams, nāksies risināt šo problēmu, tostarp uzņemot migrantus. Taču man šķiet, ka mūsu valsts pagaidām nav tam gatava.
