Kāpēc noveco Latvijas un citu valstu sabiedrība? Skaidro demogrāfe Zane Vārpiņa

“Vienmēr ir sajūta, ka gados jaunāka sabiedrība ir labāka, bet vecums nav tik labi un tā ir problēma. Bet, ja mēs paskatītos, piemēram, uz situāciju simts gadus atpakaļ, kaut arī mums to ir grūti iedomāties, tad 45 un vairāk gadu vecums skaitījās par cienījamu vecumu. Šādā kontekstā mūsu sabiedrība jau pirms 10 gadiem bija ‘veca’. Bet mums ar to nebija milzīgu problēmu,” savā stāstā par sabiedrības novecošanās fenomēnu prāto Zane Vārpiņa.

Zane ir demogrāfe, Rīgas Stokholmas Ekonomikas augstskolas asociētā profesore un šī gada janvārī publicētā LaSER institūta pētījuma “Latvija 2040: demogrāfiskā realitāte un nākotnes scenāriji” autore.

Viņa skaidro, ka pirmo reizi pasaulē ar sabiedrības novecošanu saskārās pirms aptuveni 200 gadiem vai pat vairāk. Taču toreiz to uzskatīja par dabisku demogrāfisku procesu, nevis problēmu. “Mūsdienu kontekstā par iedzīvotāju sastāvu novecošanos mēs runājam no kādiem 1990. un 2000. gadiem apmēram,” saka eksperte, norādot, ka tas ir salīdzinoši jauns fenomens visā pasaulē.

Sarunā ar Zani “Chayka” pamēģināja noskaidrot, kuras valstis pirmās skāra sabiedrības novecošanās un kāpēc, kā arī kā un kad ar šo parādību saskārās Latvija.

Mūsu saruna notika projekta par sabiedrības novecošanos ietvaros, ko redakcija īsteno ar Journalismfund Europe finansiālu atbalstu.

Par sabiedrības novecošanos zināms jau sen, taču sākumā to neuzskatīja par problēmu

Zane Vārpiņa skaidro, ka pirmo reizi iedzīvotāju dzīves ilgums palielinājās, mirstība samazinājās un vidējais bērnu skaits palika mazāks jau apmēram pirms 200 gadiem.  

“Mēs ļoti labi zinām, ka pēdējo 200 gadu laikā un vairāk cilvēki dzīvo arvien ilgāk. Tāpēc, ka uzlabojas veselība, samazinās mirstība — tas ir tā saucamā ‘pirmā demogrāfiskā pāreja’,” viņa saka.

Pirmā demogrāfiskā pāreja ir vēsturisks process, kura laikā bija vērojama iedzīvotāju atražošanās tipu nomaiņa: pāreja no augstas dzimstības un mirstības uz zemu. Eiropā un citos reģionos tas notika 19. un 20. gadsimtā, saistībā ar medicīnas attīstību, dzīves apstākļu uzlabošanos, urbanizāciju un izglītības līmeņa paaugstināšanos. 

“Process notika diezgan pamazām. Iedzīvotāju vidējais vecums palielinājās, kas nevienmēr ir problēma,” saka demogrāfe.

Tolaik iedzīvotāju vidējā vecuma palielināšanos uzskatīja par sava veida sasniegumu. “Ja cilvēki dzīvo ilgāk, palielinās arī iedzīvotāju vecums. Un tā nav problēma, jo iedzīvotāji neaiziet prom priekšlaicīgi, bet gan aiziet vēlāk,” saka Zane Vārpiņa.

Britu demogrāfu pirmie raksti par to, ka sabiedrība kļūst vecāka, sāka parādīties vēlāk — pirms aptuveni 40 gadiem. “Bet arī tajos laikos novecošana nozīmēja kaut ko citu nekā mums tagad,” precizē profesore.

1990. un 2000. gados sabiedrības novecošanos sāka uztvert kā problēmu

Mūsdienu izpratnē — kā par sociālekonomisku problēmu, par sabiedrības novecošanu sāka runāt 1990. gados. Aptuveni 2000. gados tā kļuva par “meinstrīmu”, jo kļuva aktuāla finansējuma, pensiju un fiskālo jautājumu kontekstā, norāda Zane.

“Pēdējos gados, man šķiet, 2021. gadā, par to daudz sāka runāt arī Eiropas Savienība (ES), publicējot dažādas ‘baltas grāmatas’ (white papers) un citas atskaites, kurās būtībā apkopoja to, ko mēs jau tāpat zinām,” saka Zane.

Baltās grāmatas ES kontekstā — ir oficiāli informatīvi dokumenti, kuros sīki aprakstīta problēma konkrētā jomā un konkrēti priekšlikumi tās risināšanai.

Kāpēc tā notiek?

Demogrāfe uzsver, ka sabiedrības novecošanās notiek visur. “Sabiedrība noveco visā pasaulē. Šis jautājums uztrauc ne tikai Eiropu vai attīstītās valstis,” saka Zane Vārpiņa.

Saskaņā ar 2024. gada novembra Our World in Data datiem pasaulē ir aptuveni 830 miljoni cilvēku vecumā no 65 gadiem. Tas ir ap 10-15% no planētas iedzīvotāju skaita. Saskaņā ar jaunākajiem ANO datiem, līdz 2054. gadam šis skaitlis var dubultoties.

Tas notiek, uzlabojoties veselības aprūpei, kas palielina cilvēku dzīves ilgumu un samazina mirstību. “Var teikt, ka visur cilvēki sākuši dzīvot ilgāk. Un mēs kopumā esam kļuvuši veselīgāki,” secina eksperte.

Saskaņā ar 2024. gada datiem vidējais paredzamais dzīves ilgums ES sasniedza 81,7 gadus — 78,7 gadus vīriešiem un 84 gadus sievietēm.

Savukārt Latvijā pēdējo 100 gadu laikā vidējais paredzamais dzīves ilgums ir palielinājies par vairāk nekā 22 gadiem. 2024. gadā tas sasniedza 76,4 gadus — 71,3 gadus vīriešiem un 81,1 gadu sievietēm. Tajā pašā laikā Latvija ir viena no trim ES valstīm ar viszemāko dzīves ilgumu, kopā ar Bulgāriju un Rumāniju.

Otrais svarīgākais sabiedrības novecošanās iemesls ir ievērojams dzimstības samazinājums. Demogrāfe norāda, ka šeit īpaša nozīme ir paaudžu maiņai.

“Mūsu vecāku paaudze, kas bija daudz lielāka — dzimuši 50., 60. gados. Tā ir pēckara jeb dzimstības uzplaukuma paaudze, tā saucamie baby boomers — bērni, kas dzimuši pēc Otrā pasaules kara. Tagad viņi ir sasnieguši pensijas vecumu. Tajā laikā dzimstība bija ļoti augsta, un tagad šie cilvēki noveco,” skaidro Zane Vārpiņa.

Problēmu saasina tas, ka katra nākamā paaudze ir mazāka par iepriekšējo. „Mūsu paaudze ir mazāka, jaunākā paaudze — vēl mazāka. Tie, kas šobrīd piedzimst Latvijā, ir mazāk nekā 12 tūkstoši — šī paaudze būs ļoti maza. Tādējādi novecošanās turpināsies,” saka Zane.

Sabiedrības novecošanās temps un cēloņi dažādās valstīs var būt atšķirīgi

Zane Vārpiņa skaidro, ka katras valsts sabiedrības novecošanās konteksts ir nedaudz atšķirīgs.

Visvairāk šī problēma ir jūtama Japānā. Pēc amerikāņu televīzijas kanāla CNN datiem, sabiedrības novecošanās tur sākās vairāk nekā pirms 70 gadiem, un 2006. gadā Japāna kļuva par pirmo valsti pasaulē ar “novecojošu sabiedrību”.  

2025. gadā Japānā 29,4% cilvēku bija vecāki par 65 gadiem. Saskaņā ar 2024.-2025. gada datiem, sievietes tur dzīvo vidēji apmēram 87,13 gadus, bet vīrieši — 81,09 gadus.

Eiropas Parlamenta 2020. gadā publicētā analīze liecina, ka Japānas iedzīvotāji dzīvo ilgi, pateicoties tradīcijai ēst veselīgi (viņu uzturā ir daudz zivju un dārzeņu), augstajai higiēnas kultūrai, vispārējai medicīniskajai apdrošināšanai, zemajam ienākumu nevienlīdzības līmenim un augstajam sociālās vienotības līmenim. 

Tajā pašā laikā Japānā joprojām valda spēcīga darba kultūra, kā arī izglītība ir dārga, tāpēc jaunieši bieži atliek ģimenes veidošanu. Japāna ir arī diezgan konservatīva attiecībā uz migrantu piesaistīšanu.

Sabiedrības novecošanās problēma ir īpaši izteikta arī Rietumeiropā. “Ja mēs paskatāmies uz vidējo vecumu dienvidos — Spānijā, Itālijā, Grieķijā, tas ne īpaši atpaliek [no Japānas], tikai daži gadi,” saka Zane Vārpiņa.

Saskaņā ar Statista datiem Itālija tiek uzskatīta par visvairāk novecojošo valsti Eiropā un otro novecojošāko valsti pasaulē, pēc Japānas. 2025. gadā iedzīvotāju daļa vecumā virs 65 gadiem valstī sasniedza 24,7%, bet vidējais dzīves ilgums bija 86,1 gads sievietēm un 82,1 gads vīriešiem.

Tas notiek tāpēc, ka jaunieši vēlu sāk patstāvīgu dzīvi un atliek bērnu plānošanu, jo grūtības atrast darbu valstī ir bieža parādība. Savukārt valsts nepietiekami atbalsta jaunas ģimenes.

Citām valstīm var būt savas īpatnības — piemēram, darbspējīgu cilvēku migrācija valsts ietvaros vai izbraukšana uz ārzemēm, ekonomiskie un citi faktori. Sīkāku informāciju par sabiedrības novecošanās cēloņiem dažādās ES valstīs var atrast Eiropas Komisijas ziņojumā — šeit (angļu valodā).

Latvijas īpatnības

Vārpiņa uzsver, ka sabiedrības novecošanās temps dažādām valstīm var atšķirties. 

“Latvijā novecošanās pašlaik noteikti notiek strauji. Jā, šobrīd vidējais Latvijas iedzīvotājs ir nedaudz jaunāks nekā vidēji Eiropas Savienībā, bet tas temps mums ir daudz ātrāks,” skaidro viņa.  

Latvijas īpatnība ir iedzīvotāju emigrācija. Bija vairāki viļņi:  

• pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā (galvenokārt uz Krieviju);
• pēc Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai 2004. gadā (uz ES valstīm, lai uzlabotu dzīves līmeni);
• 2008. gadā — finanšu krīzes dēļ.

“Pēc dažādiem aprēķiniem, no Latvijas ir aizbraukuši 300, 350 vai 400 tūkstoši iedzīvotāju. Aktīvie migranti ir tie, kuri ir jaunāki. Tas nozīmē, ka aizbrauc cilvēki darbspējīgā vecumā, kad veido ģimenes. Savas ģimenes viņi veido citur: Lielbritānijā, Vācijā, kur viņi ir nokļuvuši. Tāpēc dzimstības kritums, kas jau tāpat bija, ir vēl vairāk palielinājies,” saka Zane.

Kā vēl vienu iemeslu Latvijas sabiedrības novecošanai Zane min dzīves ilguma pieaugumu. Tomēr viņa norāda uz svarīgu niansi: lai gan cilvēki dzīvo ilgāk, “veselīgās dzīves ilgums” Latvijā ir īss.

“Veselīgās dzīves ilgums ir gadi, kurus cilvēks pavada bez nopietniem veselības ierobežojumiem. Tā to definē. Latvijā sievietēm tas ir divas trešdaļas dzīves, tas ir 54 gadi. Trešdaļa dzīves paiet sliktā veselībā,” saka Zane.

Tajā pašā laikā viņa uzsver, ka Latvijai ir aktuāla priekšlaicīga mirstība vīriešu vidū.

Valstī novecošanās process notiek nevienmērīgi: reģioni noveco ātrāk nekā Rīga. Visātrāk novecojošais reģions — Latgale. Arī šeit galvenais iemesls ir migrācija.

“Migrācija no Latgales ir bijusi vislielākā, kas ir pamatā saistīts ar vājāku ekonomisko attīstību. Tad aktīvi jaunieši brauc meklēt ekonomiskās iespējas gan valsts centrālā daļā — Rīgā, gan ārpus Latvijas. Ilgākā laika periodā šie cilvēki neatgriežas un viņu bērni dzimst tur, kur viņi ir apmetušies. Tas ir sekundārs efekts,” skaidro profesore.

Novecošanās maina sabiedrības dzīvi

Sabiedrības novecošanās pakāpeniski maina tās ikdienas dzīvi, ietekmējot ekonomiku, sociālo sfēru un pat pilsētu un reģionu izskatu.  

“Tā ietekme ir visur, visās sfērās. Ikdienas dzīvē, budžetā, ekonomikā — visur, kur mēs varam par to padomāt. Budžeta kontekstā ļoti būtisks ir tas, ka ievērojami pieaug izdevumi veselības aizsardzībai un sociālajai aprūpei, īpaši, ja runājam par vecāko iedzīvotāju grupu — 80+, 85+ vai 90+,” skaidro Zane Vārpiņa.

Kopējais dzīves temps kļūst mierīgāks, un reģionos mainās infrastruktūra — bērnu skaita samazināšanās dēļ tiek slēgti bērnudārzi un skolas. Vienlaikus palielinās sociālie riski — pirmkārt, vientulības un nabadzības problēma vecāka gadagājuma cilvēku vidū. 

Tās ir tikai daļa no redzamajām un slēptajām sekām, ko rada sabiedrības novecošanās, un šie jautājumi prasa risinājumus. Plašāk par šī fenomena sekām “Chayka” stāstīja šeit.

Vairāk rakstu, kas tapuši portāla Chayka.lv projekta par sabiedrības novecošanos ietvaros, var atrast šeit.