Nesen LTV raidījumā “Rīta panorāma” premjerministre Evika Siliņa paziņoja, ka sabiedrībā veidojas ļoti negatīva attieksme pret valsts pārvaldes darbiniekiem. Pēc viņas teiktā, “valsts pārvaldē strādājošie tiek bulingoti no visām pusēm”, un sabiedrībā veidojas “naids pret valsts pārvaldē strādājošajiem”.
Evikai Siliņai šāda sabiedrības negatīvā attieksme šķiet netaisnīga, ņemot vērā valdības centienus samazināt birokrātiskās procedūras.
Spriežot pēc komentāriem sociālajos tīklos, sabiedrība pagaidām neuzskata šos centienus par pietiekamiem. Un, konkrēti, komentāros par valdības iniciatīvām joprojām izskan viedoklis, ka Latvijā ir pārāk liels ierēdniecības aparāts un ka valsts pārvaldē strādājošo īpatsvars ir pārāk liels salīdzinājumā ar citām valstīm.
Mēģināsim izprast, cik daudz ierēdņu mums patiesībā ir un vai ir reāli pamati apgalvot, ka to ir pārāk daudz. Jānorāda, ka mūsu analīzes ietvaros netiks iekļauti pašvaldību darbinieki — šis jautājums prasa pilnīgi atsevišķu aprēķinu un izvērtējumu, turklāt reģionālie štatu saraksti tiek veidoti pēc citiem principiem nekā valsts mēroga štatu saraksti.
Bet kā tieši mums ir “pārāk daudz”?
Jēdziens “valsts ierēdņi” nav universāls. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) un Pasaules Banka norāda, ka dažādās valstīs valsts ierēdņu (civil servants) kategorija tiek definēta atšķirīgi. Dažās valstīs tajā ietilpst gandrīz visi darbinieki, kuru darbu apmaksā valsts, bet citās — tikai aparāta kodols, proti, vadītāji un darbinieki, kas saistīti ar valsts varas īstenošanu un valsts pakalpojumu sniegšanu iedzīvotājiem.
Ir loģiski pieņemt, ka tie, kuri uzskata, ka valsts dienestu darbinieku skaits ir pārāk liels, domā cilvēkus, kurus tradicionāli dēvē par ierēdņiem, un neierosina samazināt to skolotāju, ārstu, policistu, tiesnešu un citu līdzīgu profesiju pārstāvju skaitu, kuri arī saņem atalgojumu no valsts.
Citiem vārdiem sakot, par birokrātisko aparātu iedzīvotāji uzskata tos, kuri strādā valsts vai pašvaldības iestādēs, ieņem amatus pārvaldes struktūrā, pilda administratīvās, rīсības vai kontroles funkcijas un rīkojas valsts varas vārdā.
Runājot par pārmērīgi lielu valsts aparātu, kritiķi dažkārt atsaucas uz OECD datiem. Šie dati liecina, ka nodarbināto īpatsvars Latvijas sabiedriskajā sektorā no 2019. līdz 2023. gadam pieauga. Šis rādītājs ir par dažiem procentu punktiem augstāks nekā vidēji OECD valstīs.
Šajā diagrammā redzams, ka nodarbināto īpatsvars sabiedriskajā sektorā Latvijā un Igaunijā ir līdzīgs, turklāt tas ir augstāks tikai četrās Skandināvijas valstīs. Taču interpretēt šos datus var dažādi. Piemēram, var uzrakstīt, ka pie mums nodarbinātība sabiedriskajā sektorā ir par ceturtdaļu zemāka nekā Norvēģijā. Var arī pateikt, ka tā gandrīz divreiz pārsniedz Vācijas rādītājus. Var izvēlēties sabalansētu variantu: “tikai par pāris procentu punktu augstāka nekā Francijā”.
Turklāt OECD tieši uzsver: salīdzinājumi ir metodoloģiski sarežģīti, jo valstis savus ierēdņus klasificē atšķirīgi.
Atšķirības sabiedriskā sektora nodarbināto struktūrā un skaitā atspoguļo dažādus politiskos lēmumus un valsts pārvaldes modeļus. Piemēram, dažās valstīs lielākā daļa medicīnas darbinieku, skolotāju un ārkārtas dienestu darbinieku ir valsts ierēdņi, savukārt citās šīs funkcijas galvenokārt pilda privātu vai bezpeļņas organizāciju darbinieki sistēmās, kuras finansē valsts.
Jāpiebilst, ka, saskaņā ar Latvijas oficiālās statistikas datiem, 2025. gadā Latvijā bija 883,6 tūkstoši aizņemtas darbvietas. No tām 288 tūkstoši — sabiedriskajā sektorā. Tā ir gandrīz trešdaļa, un šis rādītājs ir augstāks nekā tas, ko redzam OECD statistikā.
Arī šeit visu izskaidro dažādas uzskaites metodes, tai skaitā tas fakts, ka Latvijas Centrālā statistikas pārvalde ņem vērā slodžu skaitu, nevis tos cilvēkus, kuri tās aizņem.
Lai kā arī būtu, visiem iepriekš minētajiem skaitļiem nav tiešas saistības ar tēmu par “pārmērīgi lielu birokrātisko aparātu”, vismaz tādēļ, ka šajos iespaidīgajos procentos ir iekļautas tādas nodarbināto grupas kā pasniedzēji un medicīnas darbinieki.
Tātad, cik tad īsti mums ir ierēdņu?
Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir nepieciešams atsevišķi izvērtēt nodarbinātības statistiku. Valsts ierēdņu skaitu var novērtēt, izmantojot Valsts kancelejas ikgadējās prezentācijas “Darba samaksa un nodarbināto skaits valsts budžeta iestādēs”.
Vispirms apskatīsim, kādas valsts iestāžu darbinieku kategorijas ir noteiktas pārskatos un kādi ir jaunākie dati par darbinieku skaitu. Mēs strādāsim ar pēdējo pieejamo prezentāciju, kurā apkopoti dati par 2025. gada pirmo pusgadu.
Nodarbināto kopskaits Latvijas valsts budžeta iestādēs 2025. gada 1. pusgadā sastādīja 58 409 cilvēkus. Un šādi izskatās sadalījums pa nodarbināto grupām:
- Amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm (policisti, robežsargi, ugunsdzēsēji utt.) — 10 444 (17,9% no nodarbināto kopskaita);
- Ierēdņi — 11 358 (19,5%);
- Karavīri — 8 069 (13,7%);
- Pedagogi (valsts profesionālās izglītības iestādēs un citās valsts budžeta iestādēs) — 3 545 (6,1%);
- Sociālās aprūpes centros nodarbinātie — 2 815 (4,8%);
- Ārstniecības personas — 3 388 (5,8%);
- Pārējie uz darba tiesiskajām attiecībām nodarbinātie — 17 764 (30,4%);
- Tiesneši, prokurori — 926 (1,6%);
- Saeimas deputāti — 100 (0,2%).
Deputātu skaits saskaņā ar Satversmi nemainās, bet drošības dienestu darbiniekus, tiesnešus un prokurorus parasti neiekļauj to ierēdņu skaitā, kurus nepieciešams samazināt, lai mazinātu birokrātiju valstī.
Tādu pašu apsvērumu dēļ no analīzes izslēgsim pedagogus un ārstniecības personas, vienlaikus precizējot, ka iepriekš minētajā statistikā medicīnas darbinieku un pedagogu skaits ietver tikai tās iestādes, kuras tieši finansē valsts.
Kopumā Latvijā ir nodarbināti aptuveni 28 000 pedagogu un apmēram 16 000 medicīnas darbinieku.
Kā birokrātiskais aparāts, kura apjomu varētu rūpīgi uzraudzīt, paliek valsts ierēdņi. Un, šķiet, tie jāapvieno ar kategoriju “Pārējie nodarbinātie” — tajā ietilpst valsts budžeta iestāžu darbinieki, kuri strādā saskaņā ar darba līgumu un nav iekļauti citās atsevišķās grupās.
Prezentācijā nav sniegts šīs grupas sadalījums pa profesijām vai iestādēm. No izklāstītās metodoloģijas izriet, ka runa nav par ārējiem līgumdarbiniekiem, bet gan par štata darbiniekiem vai ar tiem pielīdzināmiem darbiniekiem. Visticamāk, runa ir par administratīvo, saimniecisko, tehnisko un palīgpersonālu.
Diemžēl Valsts kancelejas oficiālā atbilde uz redakcijas precizējošo pieprasījumu neļāva saprast, par kādiem konkrētiem amatiem ir runa. Tātad strādājam ar šo skaitli: tieši ierēdņiem un valsts aparāta administratīvajam personālam varam pieskaitīt aptuveni 29 122 cilvēkus.
Kā pēdējos gados ir mainījies ierēdņu skaits
Lai atbildētu uz šo jautājumu, aplūkosim valsts aparāta darbinieku skaita izmaiņas pēdējo dažu gadu laikā. Atsevišķi var apskatīt datus par darbinieku skaitu ministrijās un pašā Valsts kancelejā.
2022. gads — 3 304 darbinieki;
2023. gads — 3 399 darbinieki;
2024. gads — 3 494 darbinieki;
2025. gads 1. pusgadā — 3 550 darbinieki.
Šeit mēs redzam tikai darbinieku skaita pieaugumu (par 7,4% no 2022. līdz 2025. gadam). Tas nozīmē, ka dažu gadu laikā valsts ierēdniecības kodola skaits, lai gan ne pārāk ievērojami, tomēr ir pieaudzis.
Taču šī apakšgrupa ietilpst vispārējā valsts ierēdņu grupā. Paskatīsimies, kā ir mainījies nodarbināto skaits šajā grupā un grupā “Pārējie”.
2022. gads — 29 082 darbinieki (11 249 ierēdņi + 17 833 pārējo grupā);
2023. gads — 28 518 (11 301 + 17 217);
2024. gads — 28 634 (11 412 + 17 222);
2025. gada 1. pusgadā — 29 122 (11 358 + 17 764).
Sanāk, ka 2025. gadā valsts aparāta darbinieku skaits bija aptuveni tāds pats kā trīs gadus iepriekš.
Ierēdņu skaits ir nedaudz pieaudzis (par mazāk nekā vienu procentu), bet “pārējo nodarbināto” skaits valsts dienestā gan samazinājās, gan pieauga, taču trīs gadu laikā ir samazinājies aptuveni par vienu procentu.
Vienkāršāk sakot: kopējais ierēdņu skaits Latvijā pēdējos gados ir gandrīz nemainīgs.
Vai tiešām mums ir visvairāk ierēdņu uz vienu iedzīvotāju?
Pēdējā salīdzinošā Eiropas statistika, kas attiecas uz nodarbināto skaita procentuālo daļu valsts pārvaldē attiecībā pret kopējo iedzīvotāju skaitu publicēta 2023. gadā.
Latvijas rādītājs ir 3,5%. Tajā brīdī Latvijas Republikas iedzīvotāju skaits bija 1 891 000 cilvēku. Šie 3,5 % veido aptuveni 60 000 cilvēku. Citiem vārdiem sakot, tas drīzāk nav konkrēts ierēdņu skaits, bet gan aplēse par kopējo nodarbināto skaitu valsts budžeta iestādēs.
Aplūkosim diagrammu. Latvija atkal ir pietiekami tuvu līderiem procentu izteiksmē, taču īpašus negatīvos rekordus tā neuzstāda.
Sešas Eiropas valstis apsteidz Latviju pēc nodarbināto skaita valsts dienestā. Itālija atrodas tajā pašā līmenī kā mēs, bet pirmajā vietā esošā Horvātija pārspēj Latvijas rādītāju gandrīz divas reizes.
Ko valdība solīja saistībā ar valsts aparāta samazināšanu
2024. gada augustā Latvijas valdība pieņēma lēmumu par taupības pasākumiem sabiedriskajā sektorā un apsolīja, ka 2025. gadā samazinās izdevumus par precēm un pakalpojumiem. Turklāt izskanēja viedoklis, ka algu fonds nedrīkstēs pieaugt par vairāk nekā 2,6% pret tābrīža izdevumiem.
Tomēr, runājot par kopējo amatu skaitu valsts sektorā, 2025. gada plānos bija paredzēts izvairīties no darbinieku skaita palielināšanas.
2024. gada rudenī valdība nolēma izņemt no štatu sarakstiem ilgstoši neaizpildītās amata vietas un iekļaut tās kopējā rezervē, lai iestādēs radušos jaunos uzdevumus risinātu, pārdalot jau esošos štatus, nevis pastāvīgi paplašinot valsts aparātu. 2025. gada janvārī šī “Vakanču bankas” sistēma reāli tika palaista.
2025. gada aprīlī pieņemtajā dokumentā “Par prioritārajiem pasākumiem birokrātijas mazināšanai 2025. gadā” bija runa par nepieciešamību uzlabot informācijas apmaiņu starp valsts iestādēm, par to, lai valsts iestādes pieprasītu jebkādu informāciju tikai vienreiz, par komunikācijas ar valsts iestādēm maksimālu digitalizāciju, neatkārtojot elektroniskos pakalpojumus papīra formātā, kā arī par ziņojumu un pārbaužu skaita samazināšanu.
Īpaša uzmanība tika pievērsta nepieciešamībai vienkāršot procedūras būvniecības, transporta, sociālās palīdzības un citās jomās, kurās pastāv pārlieku liela birokrātija, kā arī nepieciešamībai veikt atbilstošus grozījumus likumos un Ministru kabineta noteikumos. Dokumentā nebija ne vārda par nepieciešamību radikāli samazināt ierēdņu skaitu.
Taču 2025. gada novembrī Finanšu ministrija valdībā iesniedza informāciju par to, cik liels vietu skaits un kādās ministrijās tiks samazināts.
Cita starpā tika norādīts, ka 2026. gadā ministrijās valsts pamatfunkciju īstenošanai amata vietu skaits tiks samazināts par 1 147.
Finanšu ministrija norādīja, ka Valsts kancelejā tiks likvidētas 13 amata vietas, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB) — septiņas, Aizsardzības ministrijā — 12, Ekonomikas ministrijā — 42, bet pašā Finanšu ministrijā — pat 455 amata vietas. Jau rudenī VID vadītāja Baiba Šmite-Roķe teica, ka 2026. gadā viņas iestādes budžets tiks samazināts par 10%, bet darbinieku skaits — par 13,2%.
Iekšlietu ministrijā tika nolemts likvidēt 325 amata vietas, Izglītības un zinātnes ministrijā — 35, Zemkopības ministrijā — 100, Satiksmes ministrijā — 4, Tieslietu ministrijā — 22, Kultūras ministrijā — 129, bet Satversmes tiesā — četras amata vietas.
Kāpēc amata vietu skaitu nesamazināja jau agrāk?
Par augstāk minēto optimizācijas solījumu izpildi varēsim spriest tikai pēc gada. Tomēr modriem pilsoņiem, kas izsaka viedokli par birokrātijas reformu, rodas jautājums: kāpēc, ja deklarētā cīņa par birokrātijas samazināšanu norisinās jau vismaz divus gadus, ierēdņu skaita samazināšana tiek plānota tikai tagad?
Atbildām: tāpēc, ka tieši šādā secībā visam arī jānotiek. Lieta ir tāda, ka vispirms ir jāsamazina ierēdņu liekās funkcijas un tikai pēc tam jāsamazina pats birokrātiskais aparāts.
Ja rīkosimies pretēji, rezultāts būs pretējs: jebkuru pieprasījumu apstrādes laiks pagarināsies, un izmaksas uzņēmumiem, kuriem, kā zināms, “laiks ir nauda”, pieaugs.
Piemēram, lai saņemtu kādus atļaujas dokumentus, tiek ieviesta papildu anketa. Pat bez darbinieku skaita samazināšanas katra pieprasījuma apstrāde aizņems ilgāku laiku, jo būs nepieciešams izvērtēt šīs anketas datus. Ja šādā situācijā atlaistu daļu darbinieku, attiecīgajā iestādē notiktu sabrukums. Ir skaidrs, ka šajā gadījumā ir jāizvērtē, vai šie liekie dokumenti patiešām ir nepieciešami, nevis jāatlaiž tie, kas šos dokumentus izskata.
Jāatzīmē, ka nopietnās kritiskajās publikācijās par antibirokrātiskās reformas gaitu jautājumi par valsts ierēdņu skaita “pārmērīgo pieaugumu” un aicinājumi to nekavējoties samazināt gandrīz nemaz netiek pieminēti. Analītiķi un uzņēmēji bieži vien uzsver nepieciešamību pēc pilnīgākas un pēc iespējas neatkarīgākas ierēdņu darbības pārbaudes.
Profesionālie valdības kritiķi lieliski saprot, ka darbinieku skaita samazināšana būtu vienkāršākais un populistiski visuzskatāmākais pasākums. Sabiedrībai paziņot, ka valsts dienestu darbinieku skaits ir samazināts par 25 %, ir daudz vienkāršāk nekā optimizēt birokrātisko sistēmu kopumā.
Starp citu, šie apspriestie 25%, par kuriem valdība sola samazināt birokrātiju Latvijā, rada papildu neskaidrības sabiedrībā. Ja atlaistu ceturto daļu ierēdņu, soctīklu komentētāji varētu apmierināties ar šo procentuālo rādītāju, taču nav īsti skaidrs, kā tiks novērtēta “birokrātijas kopumā” samazināšanas efektivitāte par ceturto daļu.
Pārmērīga birokrātiskā regulēšana ir sarežģīta sistēmiska problēma, kuras risinājums ne vienmēr ir saistīts ar atlaisto ierēdņu skaitu.
Dati par valsts aparāta lielumu un tā finansējumu var būt pamatots iemesls diskusijai par valsts līdzekļu efektīvu izlietojumu, taču birokrātiskās slodzes izmaiņu novērtēšanu saistīt vienīgi ar ierēdņu skaita svārstībām ir pārāk vienkāršots skatījums, kas galu galā novirza uzmanību no reālajām problēmām.
Vēl jo vairāk, ja statistika nemaz neliecina par kādu milzīgu Latvijas valsts aparāta uzpūstību.
