Virsleitnants Alēns Ločmelis dienē Zemessardzes 34. kājnieku bataljonā Daugavpilī. Viņš pats nāk no Krāslavas — Latgale viņam nav tikai dzimtā puse, bet arī vieta, kur drošība un atbildība ir ikdienas darbs. 

No studijām Nacionālajā aizsardzības akadēmijā (NAA) līdz lēmumam dienēt Latgalē — Alēna stāsts ir par izvēli palikt tur, kur viņa zināšanas un klātbūtne ir visvairāk nepieciešama.

Virsleitnants Alēns Ločmelis, Zemessardzes 3. Latgales brigādes 34. kājnieku bataljona karavīrs. Foto: Irina Maskaļenko
Virsleitnants Alēns Ločmelis, Zemessardzes 3. Latgales brigādes 34. kājnieku bataljona karavīrs. Foto: Irina Maskaļenko

Šis ir stāsts par gados jaunu virsnieku — par darbu ar cilvēkiem, par to, kā ir dienēt reģionā, kur hibrīdkarš un robežpārkāpēji ir ikdienas realitāte, kad padotie ir vecāki par tevi, kas ir mūsdienu zemessargs un par to, ko viņam pašam nozīmē Zemessardzes vadmotīvs “Mana Latvija — Mana atbildība”.

Kāpēc profesionālais dienests

Kad Alēns pieņēma lēmumu stāties NAA, militārā karjera vēl nebija tik plaši zināma vai reklamēta kā šodien. Informācijas aprite bija citādāka — no cilvēka cilvēkam.

“Kāpēc es izvēlējos profesionālo dienestu? Tas ir interesants jautājums. Kad es gribēju iestāties akadēmijā, nebija nekādas plašas reklāmas kā tagad — tajā brīdī kā reklāma strādāja tuvinieki un draugi.” 

Alēnu dienestam iedrošināja tieši gados vecākā drauga pieredze — ne tikai labā, bet arī sliktā. “Stāstīja visu — gan labo, gan slikto, kas arī visur ir.”

Viņu tas ieinteresējis. Vienmēr gribējis sev aktīvu dzīvi — lai var pasēdēt ofisā pie dokumentiem, pastrādāt ar personālu (zemessargiem) un arī paskraidīt. 

“Dienesta virsnieks ietver visu šo, tāpēc uzskatu, ka esmu izvēlējies pareizo ceļu,” atzīst Alēns.

Kāpēc palikt Latgalē: nevis prestižs, bet darbs un atbildība

Lēmums dienēt Latgales brigādē nebija nejaušība. Alēns atklāti saka — viņš nav tas, kurš dzītos pēc prestiža.

“Kad studēju Aizsardzības akadēmijā, visi gribēja tikt Pierīgā, jo tur esot iespējas iegūt lielāku karjeru. Es pa dzīvi nekad neesmu bijis karjerists — mani vairāk interesē darbs ar personālu un profesionālie izaicinājumi.”

Viens no izaicinājumiem, par kuriem runā Alēns, ir dienests Latgalē, pierobežā ar austrumu kaimiņiem.

Šeit drošība nav teorija vai abstrakts jēdziens — to nosaka reģiona ģeogrāfija, pierobeža un migrācijas plūsmas.

“Cilvēkiem, kas dzīvo Rīgā, tas var būt kaut kas “wow”, kā mēs te, pierobežā, dzīvojam. Bet patiesībā tā mums ir ikdiena,” 

— saka Ločmelis.

Kā vienīgo fizisku apdraudējumu viņš min nelegālās migrācijas gadījumus. “Bēgļi joprojām ir. Izskatās, ka viņi arī kādu laiku paliks, un tas, manuprāt, ir tāds lielākais apdraudējums civilajiem iedzīvotājiem un visiem pārējiem,” viņš atzīst.

Mūsdienu zemessargs: dažādas dzīves, viena misija

Virsnieka darbs Alēnam nozīmē ne tikai vadīt un komandēt, bet arī saprast, motivēt un pieņemt.

Jautāts, kā viņš raksturotu mūsdienu zemessargu, min, ka tēvs ir skolotājs. “Viņš mūsdienu skolēnus raksturo tā — ‘viņi zina savas tiesības, bet nezina savus pienākumus.’’

To pašu Alēns attiecina arī uz mūsdienu zemessargiem, piebilstot gan, ka ne visi tādi ir. 

“Mūsdienu zemessargs, tas, kurš atnācis dienēt tieši pēc vidusskolas, tā teiksim, “zaļie gurķi”,” atzīst profesionālā dienesta karavīrs.

Zemessardzē nonāk dažādu profesiju un pieredzes cilvēki. Tas padara vienību stiprāku — bet prasa arī individuālu pieeju.

“Protams, ir tādi cilvēki, kuri negrib tevi klausīt, bet ar viņiem arī ir jāmāk strādāt,” saka Alēns, atspēkojot, ka nav tā, ka, ja augstāk stāvošs pasaka un visi izpilda. 

“Katrs cilvēks ir indivīds un ar viņu ir jāprot runāt — tas ir gan smagākais, gan interesantākais. Zemessargi nāk no civilās dzīves, katram ir savas intereses un savi niķi,”

viņš piebilst.

Viņš arī apbrīno zemessargus, kuri ikdienā veic ne to vieglāko darbu, bet atrod laiku Zemessardzei un vēl to dara ar smaidu.

“Daudzi saka, ka Zemessardze ir atpūta no civilās vides, bet es vienalga apbrīnoju to. Kad man ir smagi, es padomāju par tādiem zemessargiem un saprotu — man jāiet tālāk,” atzīst karavīrs.

Tieši šī dažādība Ločmeli iedvesmo visvairāk.

Dienests pierobežā un ģimene: izpratne un atbalsts

Mācības Zemessardzē bieži notiek brīvdienās — laikā, kad zemessargi ir brīvi no saviem civilajiem darbiem. Tas nozīmē, ka virsniekiem bieži vien jāizlaiž ģimenes svētki.

“Dažkārt sanāk, ka tu neaizej uz tēva dzimšanas dienu, pasēdi vien stundiņu un aizbrauc tālāk strādāt. Ja tu pareizi paskaidro saviem tuviniekiem, ko nozīmē šis darbs, viņi saprot,”

— stāsta Alēns. 

Drošība Alēnam ir ļoti cilvēcīgs jēdziens:

“Kad mani tuvinieki, sēžot pie galda, smejas, smaida un turpina dzīvot savu dzīvi, bet kā profesionālā dienesta karavīram — drošība ir kaut kas fizisks. Apmācot zemessargus mācībās, mēs redzam, ka viņiem sanāk. Tā ir mana drošības sajūta,” par savu drošību saka virsnieks.

Gatavība krīzēm — ikdiena, nevis baiļu signāls

Latgalē bieži notiek civilās aizsardzības mācības, lekcijas un sarunas par gatavību krīzēm. Alēns uzsver — tas nav iemesls satraukumam. Viņaprāt, tieši šādas konferences ir svarīgas kopīgas drošības sajūtas radīšanai.

“Dažiem tas šķiet biedējoši, bet patiesībā tas ir vienkārši praktisks sagatavošanās jautājums — tāpat kā paņemot medikamentus ceļojumā.”

Arī 72 stundu soma ir daļa no šīs gatavības.

“Tā ir lieta, par kuru ir jāpadomā uz priekšdienām,” viņš saka.

Palikt Latgalē — apzināta izvēle

Alēnam ir bijusi opcija aizbraukt prom no Latgales, bet vienmēr ir izvēlējies dzīvi pierobežā. Izaicinājumiem vienmēr jānāk pretī, viņš atzīst.

“Man bija daudz iespēju strādāt arī ārpus Latgales, gan Latvijā, gan ārzemēs. Es izvēlos Latgali — šeit ir gan izaicinājumi, gan iespējas, un tas var piesaistīt citus cilvēkus nākt un dienēt šeit.”

Virsleitnants Alēns Ločmelis, Zemessardzes 3. Latgales brigādes 34. kājnieku bataljona karavīrs. Foto: Irina Maskaļenko
Virsleitnants Alēns Ločmelis, Zemessardzes 3. Latgales brigādes 34. kājnieku bataljona karavīrs. Foto: Irina Maskaļenko

Valsts aizsardzība nav tikai ieroči

Alēns uzsver, ka drošība ir sistēma, nevis viens elements. Viņaprāt, valsti var sargāt ne tikai ar ieroci rokās.

“Ne tikai ar ieroci mēs varam sargāt savu valsti. To var sākt jau tagad — bez ieroča, tostarp ar mediju palīdzību, stāstot, kā cilvēki var rīkoties jau tagad, lai būtu gatavi vēlāk,” viņš atzīst. Tāpat kā piemēru min loģistiku un pretmobilitātes šķēršļu izvietošanu pierobežā.

Viņš uzsver arī ciešo sadarbību ar Robežsardzi robežas stiprināšanā.

“Mēs palīdzam robežsargiem, robežsargi palīdz mums — tas nav par cīņu, bet par to, lai cilvēki justos droši savās mājās.”

Un viņš to noslēdz vienā skaidrā teikumā:

“Nevis cīnīties, bet neļaut viņiem (migrantiem) tikt civiliedzīvotāju mājās.” Viņš piemin arī iedzīvotāju iespējām iesaistīties, ziņojot par aizdomīgām personām pierobežā.

“Mana Latvija — Mana atbildība”

Četri vārdi — “Mana Latvija – mana atbildība” — ir 2024. gadā izveidots Zemessardzes vadmotīvs. Vaicāts, ko šie vārdi viņam personīgi nozīmē, viņš īpaši izceļ atbildības sajūtu.

“‘Mana Latvija — mana atbildība’ man nozīmē pienākumu apmācīt un sniegt zināšanas gan zemessargiem, gan civiliedzīvotājiem. ‘Mana Latvija’ — ka man jābūt gatavam aizsargāt savu dzimteni un valsti,” rezumē krāslavietis Alēns.

Subscribe
Notify of
guest
0 Comments
Oldest
Newest Most Voted