“Apmācot tikai vienu jaunieti, mēs apmācām visu ģimeni” — Jaunsardzes un VAM instruktors Alvis Stikāns projektā “Ne tikai ar ieroci: Latgales sargi”

No jaunsarga līdz Jaunsargu instruktoram — šis ir stāsts par daugavpilieti Alvi Stikānu, kurš ikdienā strādā ar jaunsargiem, kā arī Daugavpils Iespēju vidusskolas skolēniem pasniedz valsts aizsardzības mācību (VAM). Viņš ir jaunākās epizodes “Ne tikai ar ieroci: Latgales sargi” varonis.

Alvja ikdiena Daugavpilī ir cieši saistīta ar militāro izglītību un jauniešu sagatavošanu dzīvei, kurā zināšanas un patriotisms ir tikpat nozīmīgi kā praktiskās iemaņas. 

Interese par pedagoģiju viņam veidojusies jau bērnībā — ģimenē, kurā daudzi strādāja izglītības jomā. “Tāpēc laikam tas nāca no ģimenes,” viņš saka, norādot uz dabisku ceļu, kas novedis līdz šodienas profesijai un vienlaikus arī misijai.

Militārā vide Alvim nav sveša jau kopš bērnības, jo viņš pats bijis jaunsargs. 

Jaunsardze kļuva par vidi, kur viņš varēja apgūt pirmās militārās prasmes un saprast, ko nozīmē šis ceļš. Kopš 2021. gada Alvis dien Zemessardzē, un, uzkrājot pieredzi, ieguvis arī kaprāļa pakāpi jeb instruktora izglītību. Tieši instruktora izglītība ir bijis tas, ko viņš gribēja attīstīt sevī. 

Valsts aizsardzības mācība – sabiedrības zināšanu pamats

Kopš 2024. gada valsts aizsardzības mācība (VAM) ir obligāts mācību priekšmets vidusskolēniem visās Latvijas skolās. 

Tas aptver gan topogrāfiju un maskēšanos, gan šaušanas pamatus un vēsturi, gan daudz ko citu, nodrošinot jauniešiem zināšanas, kas nepieciešamas gan personiskajai drošībai, gan sabiedrības noturībai.

“Valsts aizsardzības mācība ir priekšmets skolās, kur mēs pasniedzam ne tikai tos pamatus, kas jāzina katram pilsonim, bet arī apmācām bērnus to militāro, to patriotismu, izstāstot arī vēstures aspektus. Un kāpēc tas ir dzīvē svarīgi,” — stāsta Alvis.

Lai gan VAM un Jaunsardze aptver līdzīgas tēmas un kopumā tie ir militārie pamati, viņš uzsver būtisku atšķirību. “To īsti nedrīkst salīdzināt, jo valsts aizsardzības mācība ir vairāk kā priekšmets, savukārt Jaunsardze — dzīvesveids .”

Jaunsardze ir brīvprātīga izvēle, kurā jaunieši iesaistās regulāri un ar skaidru motivāciju, savukārt VAM nodrošina pamatu visiem skolēniem.

Jaunsardze – izvēle, kas kļūst par ikdienu

Jaunsardze Alvja skatījumā ir daudz vairāk nekā nodarbību kopums. “Jaunsardze ir dzīvesveids, kad bērni paši nāk, viņi grib,” viņš saka.

Regulārās tikšanās, nometnes un līmeņu apmācības ļauj jauniešiem padziļināti apgūt prasmes, ko skolā iespējams iemācīties tikai ievadveidā. Turklāt Jaunsardze sniedz iespēju pārbaudīt zināšanas praksē: “Jaunsardze dod pat tiem pašiem VAM apmācāmajiem iespēju pārbaudīt savas zināšanas.”

Instruktora ikdiena — “bez garlaicīgas rutīnas”

Instruktora ikdiena sākas ar rūpīgu sagatavošanos un turpinās ar nodarbību vadīšanu, vērtējumu veikšanu un rezultātu apkopošanu. 

“Tāpēc rutīnas no vienas puses ir ļoti daudz, bet bērni visi ir dažādi, situācijas ir dažādas, tāpēc nogurumu no tādas vienādas dzīves pilnīgi nedod,” saka Alvis.

Viņš gan atzīst, ka lielākais izaicinājums darbā ar jauniešiem ir uzticības iegūšana — “dabūt kontaktu ar bērniem, dabūt to komfortu runāšanai, jo sākumā bērni ir noslēgti.”

Toties lielākais gandarījums nāk no redzamās attīstības, atzīst Stikāns. “Bērni jau redz rezultātu… viņi var gan komandēt, gan saprot to tēmu, viņi var uzņemties atbildību, kritiski domāt un nepadoties.”

Jauniešus vairāk uzrunā praktiskais 

Alvis redz, ka jauniešus īpaši aizrauj temati, kuros teorija pārtop praktiskās nodarbībās, piemēram, šaušanā vai orientēšanās. 

Piemēram, topogrāfijā sākumā jaunieši apgūst, kā rīkoties ar karti, kas vispār ir karte, ko mēs varam tajā atrast, bet pēdējā nodarībā jau praktiski dodas orientēties un tajā brīdī saprot, ka visas iepriekš iegūtās zināšanas noder praksē.

Līdzīgi ir arī ar šaušanu. Šaušanas nodarbībās jauniešiem “deg acis” jau no paša sākuma.

“Parādīt jauniešu lomu valsts attīstībā”

Alvis uzskata, ka instruktora uzdevums ir palīdzēt jaunietim saskatīt savu vietu valstī: “Mans uzdevums — parādīt, cik jaunieši ir svarīgi valsts attīstībā.”

Patriotisms un izpratne par valsts drošības struktūru viņa skatījumā ir tikpat svarīgi kā praktiskās iemaņas. “Svarīgākas VAM mācībās ir valsts mīlēšana, patriotisms un pilnīga sapratne to, ka no katra no mums, no sabiedrības ir atkarīga tās valsts drošība.”

Karavīrs formā – simbols, nevis attālums

Šajā darbā bieži sastopami sabiedrības priekšstati par militārpersonām, un Alvis tiem pievērš īpašu uzmanību.

Viņš uzsver, ka karavīra forma nav barjera, bet simbols:

Viņš piebilst, ka aiz formas ir cilvēks ar tādām pašām emocijām un dzīvi kā ikvienam citam — vienkārši ar apņemšanos aizsargāt valsti:

“Bet bez formas mēs esam tādi paši cilvēki, kuri ir patriotiski noskaņoti, mīl savu valsti un izdarīs visu tās labā.”

Jaunsardze savukārt jauniešiem palīdz saprast šo atšķirību un redzēt karavīru ne tikai kā formu, bet kā sabiedrības aizsardzības daļu.

“Jaunsardze apmāca bērnus būt par būtisku sabiedrības daļu, kas varēs Latviju padarīt vēl drošāku un sabiedrību vēl noturīgāku.”

Drošība kā sabiedrības kopējā atbildība

Drošības jēdziens Alvim nav abstrakts – tas ir praktisks un sabiedrībā redzams: “Drošība man ir tas, ka, staigājot pa ielu, tu redzi cilvēkus un saproti, ka katrs no viņiem zinās, kā rīkoties krīzes situācijās, gan arī miera laikā mīlēs savu valsti.”

Viņš arī norāda, ka kopābūšanas nepieciešamību šobrīd cilvēki pierobežā saprot daudz vairāk nekā tie, kas dzīvo attālāk. 

Viņš norāda, ka zināšanu nodošana vienam jaunietim ietekmē arī visu ģimeni. “Apmācot tikai vienu cilvēku, mēs jau apmācām visu ģimeni,” saka daugavpilietis, piebilstot, ka līdz ar Jaunsardzi un VAM tiek veidota ciešāka saikne ar cilvēkiem, kas zina daudz vairāk nekā iepriekš. 

Būt daļai no valsts aizsardzības — lepnums un atbildība

Darbs valsts aizsardzības sistēmā Alvim ir gan gods, gan pienākums: “Būt daļai no Latvijas aizsardzības ir gan lepnums, gan liela atbildība.”

Jaunietis norāda, ka tas ir svarīgākais, ko viņš izjūt, jo, ikdienā, strādājot ar bērniem un jauniešiem, atbildība ir milzīga. “Es saprotu, ka jebkura mana kļūda var ietekmēt viņu turpmākās izvēles,” viņš saka. 

Viņaprāt, Latvijas drošības stūrakmens ir sabiedrība, kurai vienmēr jābūt vienotai, savukārt ierocis — tikai kā pēdējais aizsardzības instruments. 

Savukārt jauniešu vecums, ar kuriem viņš strādā — no 10 līdz 21 gadam — ir nozīmīgs attīstības posms, un instruktora loma šajā laikā ir īpaši svarīga.