Tatjana jau ilgāku laiku dzīvo Daugavpils patversmē. Precīzi neatceras, kad tur ieradusies. Viņa cenšas atrast darbu, mācās latviešu valodu un, neskatoties uz grūtībām, nezaudē optimismu. Tatjana joko, smaida un saka, ka pelēkās dienās garastāvokli viņai palīdz uzlabot spilgts grims.
Uz jautājumu, kāpēc viņai, tāpat kā vienai citai stāsta varonei, ļoti gribas uzvilkt gaiši zilu kleitu, viņa koķeti atbild: “Nu, lai saskan ar acīm!” Un tiešām — Tatjanas acis ir dzidri zilas.
Tatjana ir pēdējā no sešiem cilvēkiem, kuru stāstus mēs — pieci jaunieši no Latgales — esam apkopojuši projektā “Cerība: bezpajumtnieki arī ir cilvēki”. Šo ideju mēs īstenojām kopā ar biedrību “Miromida”, lai mazinātu stereotipus par cilvēkiem bez mājām Daugavpilī un palīdzētu viņiem atgriezties dzīvē.
Mēs intervējām patversmes iemītniekus un viņu stāstus publicējam portālā “Chayka”. Mēs ticam, ka personīgi stāsti spēj mainīt sabiedrības attieksmi.
Starpcitu, pagājušajā svētdienā — 8. jūnijā — projekta varoņi apmeklēja skaistumkopšanas salonu un piedalījās fotosesijā. Par to Chayka pastāstīs pavisam drīz.
Bērnība, kas smaržoja pēc grāmatām un bērnudārza
Tatjanai ir 52 gadi. Viņa dzimusi un augusi Daugavpilī, mācījusies 10. vidusskolā, pabeigusi Daugavpils Pedagoģisko institūtu (tagad — Daugavpils Universitāte) un ieguvusi audzinātājas profesiju. Bērnudārzs, kur viņa sāka strādāt, palicis atmiņā kā pirmā īstā mīlestība — pret bērniem un profesiju.
Dzīve svešumā un smags darbs
20 gadu vecumā viņas ģimene pārcēlās uz Krieviju darba meklējumos. Arī Tatjana devās līdzi. Tur viņa strādāja lauksaimniecībā — slauca govis, tīrīja fermas, pierada pie fiziski smaga darba. “Toreiz tur bija daudz tādu kā mēs — turējāmies kopā,” viņa atceras.
Ģimene, bērni un dzīve Baltkrievijā
Krievijā Tatjana apprecējās. Ģimenē dzima trīs bērni — meita un divi dēli. Tagad visi trīs dzīvo un strādā Vācijā. Viņi uztur kontaktus ar māti, palīdz ar drēbēm un naudu.
Vēlāk ģimene pārcēlās uz Baltkrieviju, kur Tatjana turpināja strādāt laukos. Taču tad sekoja negaidīts pavērsiens — ģimeni deportēja dokumentu problēmu dēļ. Viņa saka vienkārši: “Bija lielas problēmas ar papīriem.”
Atgriešanās Daugavpilī
Pirms 15 gadiem Tatjana atgriezās dzimtajā pilsētā. Sākumā kopā ar bērniem apmetās krīzes centrā — tas bija vienīgais veids, kā nepalikt uz ielas. Meita agri apprecējās, dēli mācījās — viens kļuva par pavāru, otrs par kasieri, bet vēlāk devās uz Vāciju.
Pēc krīzes centra Tatjanai piešķīra nelielu dzīvokli sociālajā mājā Šaurā ielā. Pēc tam viņa pārcēlās pie vecākiem uz Naujenes pagastu, kur rūpējās par brāli — 1. grupas invalīdu — un vecākiem, kuriem bija invaliditāte.
Vecā dzīvesvieta tika atzīta par nepiemērotu, un pašvaldība piešķīra jaunu mājokli. Taču pēc vecāku nāves arī tas tika atzīts par neapdzīvojamu, un Tatjana atgriezās patversmē.
Dokumentu labirints
Lielākā Tatjanas problēma — neskaidrības ar laulības dokumentiem. Reģistros laulība parādās, taču dokumentu nav, un oficiāla šķiršanās nav notikusi. Tādēļ viņa riskē zaudēt maznodrošinātās statusu — papīros viņa nav uzskaitīta kā vientuļā persona.
Patversmē viņai sola palīdzēt — jurists var sagatavot pieprasījumu Krievijai, bet garantēt rezultātu neviens nevar.
Valoda kā šķērslis
Tatjana ir reģistrējusies Nodarbinātības valsts aģentūrā. “Es esmu uzskaitē, bet daudz kas atduras pret valodu,” viņa saka. Vienreiz viņu nosūtīja uz apkopējas vakanci, bet bez latviešu valodas kategorijas darbu nepiešķīra.
Viņa cer atrast darbu kā trauku mazgātāja vai teritorijas uzkopēja, turpina mācīties valodu un uzskata — darbs nav tikai ienākumu avots, bet arī veids, kā justies vajadzīgai.
Pašlaik viņa saņem garantēto minimālo ienākumu (166 eiro) un trīs stundas dienā strādā sociālajā mājā — uzkopj apkārtni, palīdz virtuvē.
Kosmētika un grāmatas kā atpūta
Brīvajā laikā Tatjana mīl lasīt. Viņai patīk fantastikas žanrs — pārlasa Lukjaņenko un Darju Doncovu, sapņo par audiogrāmatām latviešu valodā, lai varētu apvienot valodas apguvi ar prieku. Viņai patīk arī grims — spilgta lūpu krāsa un perfekti uzvilktas acu līnijas palīdz justies skaisti arī drūmā dienā.
Sapnis par zilu kleitu
Tatjanai ir vienkārša vēlēšanās — gaiši zila vasaras kleita. “Drēbju pietiek, vedekla sūta, bet gribas tieši gaiši zilu, vieglu.” Viņa tic, ka kādu dienu šī vēlēšanās piepildīsies.
Nākotnes plāni
Viņas mērķi ir skaidri: atrisināt dokumentu jautājumu, atrast pastāvīgu darbu, un kādreiz iekrāt mazam dzīvoklītim, lai nevienam nebūtu par slogu.
Ieteikums jauniešiem
No savas pieredzes viņa saka: “Nesteidzieties doties prom uz svešām vietām un neprecaties ar pirmo pretimnācēju. Dokumenti un partnera izvēle šķiet sīkumi, kamēr viss ir labi. Bet vēlāk tieši tas var mainīt visu dzīvi.”
Tatjanas stāsts atgādina — zaudēt dokumentus ir viegli, bet atgūt — sarežģīti. Taču svarīgākais ir sirds, kurā dzīvo sapnis par gaiši zilu kleitu, jo tā nekad nezaudē ticību labajam.
Citus stāstus no projekta “Cerība: arī bezpajumtnieki ir cilvēki” lasiet portālā “Chayka“:
- Māja nodega, bet cerība nezuda. Igora stāsts — no pionieru nometnes līdz patversmei Daugavpilī
- Svetlanas stāsts — dzīve patversmē un sapnis par gaiši zilu kleitu
- “Svarīgi, lai blakus ir cilvēks, kurš atbalsta” – Daugavpils patversmes iemītnieks Jānis
- “Es nevarēju apstāties.” Jura stāsts — dzīve ar azartspēļu atkarību
- Trīs dzīvokļi, divas mašīnas un… patversme. Sergeja stāsts par zaudējumiem un cieņas saglabāšanu
