Juris ir 61 gadu vecs un dzīvo patversmē Daugavpilī. Viņš piedalās projektā “CERĪBA: bezpajumtnieki arī ir cilvēki”. Juris ir dzimis un audzis Latvijā. Kādreiz viņam bija ģimene, militāra karjera, vairākas automašīnas, dzīvoklis un pat kravas traktors T-150.
Šodien viņš cenšas sākt no jauna – piecus gadus nav spēlējis azartspēles un mēģina noturēties virs ūdens.
Fotografēties Juris atteicās, tāpēc viņa stāsts ir ilustrēts ar mākslīgā intelekta radītu attēlu.
Bērnība un skolas gadi
Juris piedzima Daugavpilī, bet uzauga laukos. Viņa mamma bija skolotāja – tas padarīja skolas gadus par lielu izaicinājumu.
“Jau no otrās klases katru dienu nācās kauties. Tāpēc, ka mamma bija skolotāja,” atceras viņš.
Abi vecākie brāļi nomira, kad Juris vēl bija jauns. Mamma viņu audzināja viena pati un aizgāja mūžībā, kad Jurim bija tikai 23 gadi. Tajā laikā viņš jau bija precējies.
Militāra karjera, darbs, ģimene
Pēc tehnikuma Juris negribēja palikt kolhozā, tāpēc vispirms sāka strādāt milicijā, vēlāk – armijā.
“Bijis padomju praporščiks. Aerodroma apgaismojuma nodaļas komandieris,” viņš stāsta ar nelielu nostalģiju.
Pēc armijas gandrīz 30 gadus nodarbojās ar metāllūžņu vākšanu – labi saprata metālu sakausējumos, pelnīja labi.
Viņš bija precējies, viņam ir pieaugusi meita, kas arī skolotāja. Ģimene izjuka pēc trīs kopā pavadītiem gadiem. Cēlonis – azartspēļu atkarība.
“Man ir brīnišķīga meita, brīnišķīgi mazbērni…” saka Juris.
Azarts, kas izpostīja visu
“Es sāku spēlēt 12 gadu vecumā. Vēlāk – kazino, spēļu automāti. Spēlēju Rīgā, Pēterburgā, Maskavā. Tā ir slimība,” viņš atzīst.
Ludomānija jeb azartspēļu atkarība izmainīja viņa dzīvi līdz nepazīšanai. Lieli laimesti bijuši, taču nekad nav spējis aiziet no spēļu galda ar naudu.
“Spēlēju divas, trīs diennaktis pēc kārtas. Līdz visu zaudēju.”
Viņš pazaudēja gandrīz visu: mājokli, īpašumu, tuvinieku cieņu.
“Man bija piecas mašīnas, traktors, māja. Viss aizgāja spēlē,” viņš saka ar skumjām, taču bez pašžēluma.
Kad Latvijā pieņēma likumu, kas ļauj cilvēkam brīvprātīgi liegt sev piekļuvi spēļu zālēm, Juris šo iespēju izmantoja.
“Ja samaksāšu parādu – mani atkal laidīs iekšā. Bet es zinu – atkal iešu. Negribu. Labāk šādi.”
Jauna realitāte
Patversmē Daugavpilī Juris dzīvo jau trešo gadu. Pirms tam viņu lūdza pamest krīzes centru – slikta uzvedība.
Viņš godīgi stāsta: viņš nav šeit nabadzības dēļ, bet savu izvēļu dēļ.
“Es varēju dzīvot ar ģimeni. Bet spēlēju. Viss tika zaudēts. Te nu ir rezultāts.”
Neskatoties uz grūto pieredzi, Juris ir saglabājis humora izjūtu un sirsnību. Viņš uztur kontaktu ar meitu un bijušo sievu, ar pateicību runā par mazbērniem un cilvēkiem, kas palīdz patversmē.
Sapņi un skats uz dzīvi
Juris nesapņo par bagātību – viņš vienkārši ilgojas pēc stabilitātes.
“Dzīvoklis – lai mazbērni varētu atnākt. Droša vieta,” viņš paskaidro.
Viņš vairs nespēlē, bet zina – atkarība nepazūd, tā tikai guļ.
Padoms jauniešiem
Juris nedod tiešus padomus, bet runā kā cilvēks, kurš ir daudz piedzīvojis.
“Jākustas. Spēles nav dzīve. Darbs, ģimene – tā ir dzīve.”
Jura stāsts atgādina, cik trausla var būt robeža starp “parasto” dzīvi un visu zaudējumu. Taču arī esot pašā dzīves bezdibenī, viņš saglabājis cieņu un godīgumu. Un tas jau ir sasniegums.
Citiem projekta “CERĪBA: bezpajumtnieki arī ir cilvēki” stāstiem vari sekot šeit:
- Māja nodega, bet cerība nezuda. Igora stāsts — no pionieru nometnes līdz patversmei Daugavpilī
- Svetlanas stāsts — dzīve patversmē un sapnis par gaiši zilu kleitu
- “Svarīgi, lai blakus ir cilvēks, kurš atbalsta” – Daugavpils patversmes iemītnieks Jānis
