Teksta autore – Veronika Kazakeviča, projekta “CERĪBA: bezpajumtnieki arī ir cilvēki”dalībniece
Kad Igors vēl bija skolēns, viņš tika nosūtīts uz padomju laikā slavenāko pionieru nometni – “Arteku”. Pēc vidusskolas viņš kļuva par būvnieku un vēlāk devās strādāt uz Vāciju, kur pelnīja naudu un sapņoja par mierīgu nākotni. Taču vienā brīdī viss sabruka.
Sprādziens, ko izraisīja gāzes balona eksplozija, pilnībā iznīcināja viņa māju un visu, kas tajā bija.
Šobrīd Igors dzīvo bezpajumtnieku patversmē Daugavpilī. Viņš ir viens no projekta HOPE: Homeless Are People (“CERĪBA: bezpajumtnieki arī ir cilvēki”) varoņiem. Šī iniciatīva cenšas mainīt sabiedrības priekšstatus par bezpajumtniekiem, lauzt stereotipus un palīdzēt konkrētiem cilvēkiem, kuri dzīvo patversmēs Daugavpilī.
Projektu finansē Eiropas Solidaritātes korpuss, un to īsteno nevalstiskā organizācija Miromida. Projektā piedalās seši jaunieši no Latgales, tostarp es – Veronika Kazakeviča, šī raksta autore.
“Artek”, Afganistāna un dzīves sapņi
Igoram ir 58 gadi, dzimis Daugavpilī. Jau bērnībā viņš bija aktīvs un mērķtiecīgs, un par sekmēm skolā 1981. gadā tika apbalvots ar iespēju apmeklēt “Arteku”. Viņš par to stāsta ar lepnumu.
Dienesta laikā Igors piedalījās arī karadarbībā Afganistānā – par šo dzīves posmu viņš stāsta maz, vien piebilst, ka “no 1985. līdz 1987. gadam bija karā”.
Viņš ieguva vidējo tehnisko izglītību Daugavpils tehnikumā un izvēlējās būvnieka profesiju. “Es būvēju visu – no pamatiem līdz jumtam. Man ir 30 gadu stāžs,” viņš stāsta.
Uz Vāciju Igors devās, lai nopelnītu mierīgai dzīvei. Viņa mājā Latvijā tolaik dzīvoja viņa dzīvesbiedre. Tomēr, atgriežoties no komandējuma, viņš ieraudzīja tikai drupas.
“Viņa sāka dzert. Nepamanīja, ka ar gāzi kaut kas nav kārtībā. Balons eksplodēja. No mājas palika tikai skurstenis…”
Lai gan viņš par notikušo stāsta ar smaidu un ironiju, šis ugunsgrēks viņam atņēma visu. “Vecāku vairs nebija. Radinieku – arī ne. Kur man iet? Devos uz patversmi…”
Ceļš uz patversmi
Par Daugavpils patversmi viņam pastāstīja kāda paziņa. Tā bija Igora pirmā pieredze ar šādu vietu – šoka, kauna un neērtības sajaukums. “Sākumā bija grūti, bet pēc mēneša pieradu, iepazinos ar citiem. Cilvēks pie visa spēj pierast,” viņš saka.
Mēģinājums sākt no jauna
Ar patversmes darbinieku palīdzību Igoram izdevās atrast darbu Rīgā – uzņēmumā “Ķekava”. Viņš strādāja, īrēja māju, maksāja par dzīvi. “Dzīvoju kā cilvēks. Četrus gadus. Domāju – viss, esmu atguvies…”
Bet darbs pazuda, un Igors bija spiests atgriezties patversmē.
Ikdiena šodien
Tagad Igors patversmē dzīvo jau pusotru gadu. Viņš atzīst – ir grūti, bet nav neizturami. “Te ir jāatskaitās – jāstrādā trīs stundas dienā. Virtuve darbojas, var pagatavot ēdienu, ja vien ir produkti.”
Viņš stāsta, ka vēlētos biežāk dušā iet – ziemā tas ir atļauts reizi nedēļā, vasarā – divas. Taču nesūdzas. “Mūsu korpuss – kā ģimene. Ja kādam kaut kā trūkst, dalāmies.”
Cilvēks ar principiem
Igoram ir daudz draugu. Viņš ir komunikabls un pozitīvs. Neskatoties uz dzīves izaicinājumiem, viņš palicis uzticīgs saviem principiem. “Ubagošana? Tas nav mans. Es tā nedaru,” viņš stingri nosaka.
Viņa situāciju sarežģī arī parādi uzturlīdzekļu maksājumos.
Lai gan viņam piedāvāts pieteikties vietai sociālajā mājā Šaurā ielā 28, Igors atsakās: “Esmu pieradis dzīvot savā mājā. Tur būtu maza istabiņa – gulta, galds, skapis. Tur ir garlaicīgi.”
Viņa sapnis ir vienkāršs: “Gribu savu māju. Mazmazītiņu, bet savu. Tas ir galvenais.”
Darbs – ceļš uz izaugsmi
Igors aktīvi meklē darbu, bet atzīst, ka bieži saskaras ar diskrimināciju vecuma dēļ. “Viņiem vajag četrdesmitgadīgus. Bet ko es varu – gadus jau nevaru atdot atpakaļ,” viņš nosaka ar smaidu.
Tomēr viņš nepadodas – strādā gadījuma darbus, palīdz uz būvēm. “Bez darba un zināšanām tu esi nekas. Jaunie nāk strādāt, bet slinkums. Mēs viņu vecumā strādājām pa nopietno.”
Par nākotni
Kad jautāju, par ko viņš sapņo, viņš joko: “Varbūt kādu sievu vari man atrast,” un sirsnīgi smejas. Bet nopietni runājot, viņš ilgojas pēc stabilitātes – sava stūrīša, miera un pensijas.
Vēstījums jauniešiem
Sarunas beigās palūdzu viņam padomu savai paaudzei. Viņš pasmaida un saka:
“Lai cik jums teiktu – tāpat neklausīsiet. Bet tomēr mans padoms – strādājiet! Neskopojieties ar darbu. Bez darba jūs neko nesasniegsiet.”
Igora stāsts ir stāsts par cilvēku, kurš, neskatoties uz zaudējumiem, nav zaudējis sevi. Viņš joprojām tic nākotnei un sapņo par savu māju.
Viens no mūsu projekta mērķiem – palīdzēt šiem cilvēkiem atrast darbu. Ja vari piedāvāt darbu vai idejas – raksti mums uz [email protected]. Tavs atbalsts var mainīt kādam dzīvi.
