Apciemojot patversmi, es iepazinos ar Svetlanu – sievieti, kura šobrīd dzīvo šajā pašvaldības iestādē. Viņa ir dzimusi un augusi Daugavpilī, un lielākoties arī visa viņas dzīve noritējusi tieši šeit. Svetlanas dzīvesstāsts ir kā atgādinājums tam, cik ātri viss var mainīties. Ja vien toreiz nebūtu noticis nelaimes gadījums un lauzta kāja, viss varbūt būtu bijis citādi.
Šis raksts ir daļa no projekta HOPE: Homeless Are People (“CERĪBA: bezpajumtnieki arī ir cilvēki”) Tā mērķis ir atgādināt mums visiem – arī tie, kuri nonākuši uz ielas vai sociālajās mājās, ir tādi paši kā mēs. Viņiem vienkārši dzīvē varbūt nav paveicies tik ļoti.
Par mūsu projektu vairāk varat izlasīt šeit.
No teicamnieces līdz dzīvei uz “robežas”
Svetlanai šobrīd ir 51 gads. Skolā viņa bija teicamniece, pēc tam iestājās medicīnas skolā un turpināja mācības ar tikpat labiem rezultātiem. Taču eksāmenu laikā viņa kļuva par māmiņu — piedzima pirmā meita, vēlāk arī otrā.
Ilgus gadus viņa strādāja tekstilrūpnīcā “Dinaburga Teks” par presētāju. Darbs nebija viegls, bet Svetlana centās, lai bērniem nekā netrūktu. Taču 1996. gadā viņas dzīvē notika liktenīgs pagrieziens — smaga kājas trauma, kas neļāva turpināt ierasto dzīvi. Līdz 2004. gadam viņai bija piešķirta invaliditāte, bet vēlāk šis statuss zaudēts — viņa pati saka, ka nespēja atļauties izmeklējumus, lai to pagarinātu.
Kāja nav sadzijusi līdz galam arī šodien, viņa pārvietojas ar kruķiem. Grūtībām turpinoties, izjuka arī laulība — vīrs vairs neesot vēlējies būt kopā, kad parādījās veselības problēmas.
Vēl viens trieciens — nodega māja, kurā viņa dzīvoja kopā ar meitām un māti. Paliekot bez pajumtes, nācās vērsties krīzes centrā un pārcelties uz pašvaldības dzīvojamo māju Šaurā ielā 26.
Dzīve patversmē
Par pārcelšanos uz patversmi Svetlana stāsta godīgi: “Bija ļoti bail. Šī vieta nav ar labu reputāciju…”. Un tiešām — Daugavpilī Šaurā iela un tās apkārtne bieži tiek pieminēta negatīvā gaismā.
Taču, kā saka Svetlana, tur dzīvo visdažādākie cilvēki – daudzi ar labu izglītību un labu sirdi. Katram ir sava sāpīgā pagātne un stāsts, kas novedis līdz dzīvei sociālajā mājā. “Kā jau katrā ģimenē — ir visādi cilvēki,” piebilst Svetlana.
Viņa slavē sociālos darbiniekus – atbildīgus un atsaucīgus. Palīdzība vienmēr tiek sniegta.
Attiecības ar bērniem
Svetlanai ir divas meitas, abas šobrīd dzīvo ārzemēs. Ar jaunāko kontakts ir zudis jau trīs gadus, bet vecākā joprojām uztur attiecības, apciemo un reizēm palīdz arī finansiāli.
Ikdiena un vēlme strādāt
Svetlanas dienas paiet mierīgi un, kā viņa pati saka – bezjēdzīgi: “Pamosties, pabrokasto, uzkopies, palasi grāmatu, nedaudz pastaigā, un atpakaļ”.
Viņa ļoti gribētu atrast darbu. Smagu fizisku darbu paveikt nevar, taču labprāt iesaistītos kādā vienkāršā darbā, ko var darīt sēdus — šūšanā, pakošanā vai līdzīgā nodarbē.
Ikdienu viņa piepilda ar grāmatām. Patīk dažādi žanri, šķiet, ka jau viss izlasīts. Tāpat viņa vēlētos iemācīties vai atsākt adīt.
Sapnis par gaiši zilu kleitu
Taču ir arī ļoti ikdienišķs sapnis — vasarai viņa ļoti vēlētos gaiši zilu kleitu un sandales. “Bez papēžiem gan — uz papēžiem vairs nevaru,” ar skumju smaidu saka Svetlana.
Vēstījums jaunajai paaudze
Svetlana brīdina jauniešus — no sirds: “Nemēģiniet alkoholu!”. Viņa zina, cik viegli dzīvē var nogriezties nepareizā virzienā, kad pietrūkst atbalsta, un cik grūti ir pašam sev palīdzēt, kad esi nonācis dziļā bedrē.
Svetlana, tāpat kā daudzi citi, nav kļuvusi par bezpajumtnieci vienas izvēles dēļ. Dzīve ir sarežģīta — viena nelaime, pēc tam vēl viena, un pēkšņi atbalsta vietā tu sastopies ar vientulību
Taču šis ir arī cerību stāsts. Svetlana nav atteikusies no sapņiem. Viņa tic, ka varētu vēl strādāt, būt noderīga, būt sievišķīga — vienkārši dzīvot pilnvērtīgi.
Ja jūs varētu piedāvāt Svetlanai darbu vai jums ir kāda ideja, kā viņu atbalstīt, lūdzu, rakstiet uz: [email protected].
Palīdzēsim viens otram. Jo cilvēks ir vērtība. Katrs.
