Kopš mana brauciena uz sarunu festivālu LAMPA pagājis jau kāds laiks. Acīmredzot iespaidiem vajadzēja kārtīgi “nostāvēties”. Tagad, kad iekšējie sajūsmas saucieni: “Oho, cik tas viss ir interesanti!” – ir norimuši un nogurums pēc šī piesātinātā piedzīvojuma pārgājis, ir īstais brīdis pastāstīt, kā ir pirmoreiz nokļūt LAMPA uzreiz divās lomās – gan kā apmeklētājai, gan kā vienas diskusijas dalībniecei.
Kas ir LAMPA?
LAMPA nav ne mūzikas, ne gastronomijas, bet gan sarunu festivāls. Pirmo reizi tas notika 2015. gadā, un kopš tā laika ik vasaru Cēsīs pulcējas tūkstošiem cilvēku, lai runātu par sabiedrību, politiku, kultūru, izglītību, zinātni, vidi, mentālo veselību un desmitiem citu tēmu.
Festivāla apmeklējums ir bez maksas, bet pasākumus rīko valsts iestādes, nevalstiskās organizācijas, universitātes, mediji, uzņēmumi un dažādas iniciatīvu grupas.
Šī gada LAMPA vienojošā tēma bija jautājums “Par ko nedrīkst nerunāt”. Pie šī formulējuma neviļus nākas aizķerties, un tieši tāpēc tas paliek atmiņā. Organizatori aicināja nemeklēt vienu pareizo atbildi, bet runāt par tēmām, kuras ikdienā bieži šķiet pārāk sarežģītas, neērtas vai sāpīgas.
Ko ieraudzīju es
Man šķiet, ka pirmā iepazīšanās ar LAMPA atmosfēru sākās jau autobusā no Rīgas uz Cēsīm, kur man blakus apsēdās ļoti runātīga sieviete – ja pareizi atceros, no Talsiem. Es neesmu pats sabiedriskākais cilvēks, un ceļā sarunas parasti neuzsāku. Taču šoreiz viss notika tik dabiski un viegli! Iespējams, atvērtība un gatavība sarunai ir īpašības, bez kurām LAMPA nemaz nav iedomājama.
Šī saruna ceļā patiešām palīdzēja man noskaņoties. “Vienkārši ļaujies notikumu plūsmai,” nodomāju es. Ar šo domu izkāpu no autobusa, nogāju dažus kvartālus līdz Pils parkam un nonācu atvērtības, draudzīguma un savstarpējas cieņas pilnā atmosfērā.
Visvieglāk LAMPA varētu salīdzināt ar pilsētas svētkiem – salīdzinoši nelielā teritorijā pulcējušies tūkstošiem cilvēku, kuri dara katrs kaut ko savu, smejas, sarunājas, apskaujas un vienkārši bauda dzīvi.
Visapkārt slejas lielas teltis – šogad diskusijām bija atvēlētas 66 norises vietas –, un katrā no tām notiek kaut kas interesants. Turklāt vieta atradās ikvienam – bija gan lieliski iekārtotā bērnu zona miniLAMPA, gan “Četrkājaino draugu telts”, kur šķita, ka suņi diskusijās piedalās tikpat aktīvi kā viņu saimnieki.
Brīžiem man šķita, ka esmu nokļuvusi krāšņā gadatirgū, kur katrs cenšas pārsteigt ar to, ko zina un prot. Un vienlaikus visapkārt valdīja pārsteidzošs miers. Neskatoties uz tūkstošiem cilvēku, ne mirkli neradās sajūta par haosu vai agresiju. Mani ieskāva spilgts un dzīvespriecīgs cilvēku pūlis, kurā bija patīkami pazust un – kā jau biju sev apsolījusi – vienkārši ļauties notikumu plūsmai. Un pamazām pamanīt sīkumus, no kuriem veidojas festivāla atmosfēra. Piemēram, attieksmi pret vidi.
Kā videi draudzīgā veidā nopelnīt divus eiro
Lūk, risinājums, ar ko, šķiet, līdz šim nebiju sastapusies nevienā lielā pilsētas pasākumā Daugavpilī. Jau trīs gadus festivālā darbojas atkārtoti lietojamu depozīta trauku sistēma. Pērkot dzērienu vai ēdienu, apmeklētājs papildus samaksā divus eiro par glāzi vai šķīvi.
Izlietotos traukus var nodot īpašā teltī un saņemt depozītu atpakaļ. Bet var arī atstāt tos blakus novietotajā kastē, tādējādi ziedojot šos divus eiro festivālam.
Tāpēc bija īpaši jautri vērot bērnus, kuri piegāja pie ēdināšanas zonā atpūtošajiem festivāla apmeklētājiem un piedāvāja paņemt viņu izlietotos traukus. Domāju, ka divās festivāla dienās viņiem izdevās nopelnīt itin labi – vismaz pāris saldējuma porcijām noteikti pietika.
Kur, kad un par ko runāja
Taču, protams, uz LAMPA nebrauc atkārtoti lietojamo glāžu dēļ. Galvenais šeit ir sarunas. Šogad festivālā notika 409 diskusijas un citi pasākumi, kuros piedalījās 1 445 runātāji – šajā daudzveidībā apjukt bija pavisam viegli.
Organizatori bija izveidojuši patiešām ērtu programmas pārskatīšanas rīku – gan festivāla mājaslapā, gan lietotnē interesējošās diskusijas varēja pievienot izlasei un izveidot sev piemērotu apmeklējuma plānu. Tomēr ik pa laikam bija mazliet žēl, ka vienlaikus nevar atrasties vairākās vietās.
Ko man izdevās redzēt un noklausīties
Man šķita svarīgi nepalaist garām runātājus no Daugavpils, tāpēc apmeklēju diskusiju “Kultūras centri šodien – vēsturiska liecība vai kopienas dzinējspēks?”, kurā piedalījās Diāna Soldāne, kā arī diskusiju “Integrācija vai atsvešināšanās – kurp virzās Latvija?”, kuras dalībnieks bija Jorens Dobkevičs.
Savukārt sev izvēlējos diskusiju “UDHS – modes lieta, diagnoze vai personības esence?”. Psihiatri, psiholoģe, klīniskā farmaceite un dalībniece ar personīgu pieredzi runāja par to, kāpēc cilvēki joprojām baidās vērsties pēc palīdzības pie speciālistiem, kā atšķirt īstus UDHS simptomus no temperamenta īpatnībām, kāpēc nepieciešama oficiāla diagnoze un kāda loma ārstēšanā ir medikamentiem. Šī diskusija man bija ne tikai interesanta, bet arī noderīga, jo arī es sevī pamanu vairākus līdzīgus simptomus.
Ziemeļsalā
Par manu savdabīgo “mājas ostu” festivālā kļuva Ziemeļsalas skatuve, ko kopā ar partneriem organizēja Ziemeļvalstu Ministru padomes birojs Latvijā.
Ziemeļvalstu Ministru padome apvieno Dāniju, Islandi, Norvēģiju, Somiju un Zviedriju, bet tās birojs Latvijā veicina sadarbību starp Ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm, kā arī atbalsta projektus visdažādākajās jomās – no demokrātijas un pilsoniskās līdzdalības līdz kultūrai, izglītībai un ilgtspējīgai attīstībai.
Lai iejustos šīs skatuves atmosfērā, vispirms noklausījos diskusiju “Transports pēc pieprasījuma reģionos”. Tās dalībnieki – tostarp Latgales plānošanas reģiona Attīstības, plānošanas un sabiedriskā transporta nodaļas vadītājas vietniece Iveta Dubrovska – sprieda par to, kā padarīt pārvietošanos ārpus lielajām pilsētām ērtāku, kāpēc tradicionālie autobusu maršruti arvien mazāk atbilst iedzīvotāju vajadzībām un vai transports pēc pieprasījuma varētu kļūt par vienu no šīs problēmas risinājumiem.
Pēc tam pienāca laiks gatavoties manai pašas dalībai diskusijā.
No klausītājas par runātāju
Mūsu diskusijas tēma bija “Gatavība krīzēm pierobežā: brīvprātīgā līdzdalība”. To vadīja Niklass Guldukers (Nicklas Guldåker) – pētnieks Nordregio institūtā un Lundas Universitātes docents, kurš specializējas reģionu noturības un sabiedrības gatavības krīzēm jautājumos.
Jau pirms festivāla Niklass sazvanījās ar katru no dalībniekiem un piedāvāja veidot sarunu “no apakšas uz augšu” – sākot ar atsevišķu brīvprātīgo personīgo pieredzi un pakāpeniski nonākot līdz pilsoniskās sabiedrības organizācijām, valsts sistēmām un nacionālajai politikai.
Četri skatījumi
Pirmā uzstājos es – kā brīvprātīgā, kas palīdzēja Ukrainas bēgļiem uz Latvijas robežas. Stāstīju par pirmajiem darba mēnešiem, emocionālo izdegšanu, sabiedrības polarizāciju un to, cik svarīga ir brīvprātīgo koordinācija.
Pēc tam vēl viena daugavpiliete – biedrības “Cita Daugavpils” pārstāve Inga Belousa – runāja par pilsoniskās sabiedrības lomu un uzsvēra, ka sabiedrības noturību nav iespējams veidot bez savstarpējas uzticēšanās starp iedzīvotājiem, nevalstiskajām organizācijām un valsti.
Norvēģijas Civilās aizsardzības direktorāta speciālo projektu direktore Torila Tandberga (Torill Tandberg) iepazīstināja ar Norvēģijas “visaptverošās aizsardzības” pieeju, kurā valsts institūciju un brīvprātīgo pienākumi ir skaidri sadalīti un regulāri tiek praktiski izspēlēti vēl miera laikā.
Diskusiju noslēdza Somijas parlamenta deputāts un Ziemeļvalstu Padomes prezidents Ville Vējrinens (Ville Väyrynen), iepazīstinot ar Somijas pieeju visaptverošai drošībai – sabiedrībai jābūt gatavai krīzēm, taču gatavība nedrīkst pārvērsties bailēs.
Pēc diskusijas
Ja runā par iespaidiem – bija grūti. Reizēm piemirsās angļu valodas vārdi, neatlika pietiekami daudz laika, lai izstāstītu visu, ko gribējās pateikt. Taču arī uz skatuves saglabājās tā pati draudzības un savstarpējās cieņas pilnā atmosfēra, kas valdīja visā festivālā.
Kā vēlāk teica Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Latvijā direktore Nīna Hvida Ēnevoldsena (Nina Hvid Enevoldsen):
“Šis ir iedvesmojošs festivāls, kas ļauj cilvēkiem diskutēt demokrātiskā veidā, ievērojot cieņu vienam pret otru. Cieņpilns, saturīgs un demokrātisks – šie noteikti ir trīs galvenie festivāla atslēgvārdi.”
Un šajā ziņā es viņai piekrītu.
