Lielā Talka šogad norisināsies sestdien, 25. aprīlī, un tā būs jau 19. reize, kad iedzīvotāji visā Latvijā apvienosies, lai sakoptu savu apkārtējo vidi.
Šī gada sauklis – “Roku rokā Latvijai!” – aicina uz vienotību un kopīgu atbildību par valsts teritoriju. Nozīmīgi, ka nesen Lielā Talka ieguvusi nemateriālā kultūras mantojuma statusu, apliecinot tās nozīmi sabiedrībā. Piedalīties aicināti gan individuāli talkotāji, gan izglītības iestādes un darba kolektīvi.
Lielā Talka – tradīcija, kas vieno un māca atbildību
Daugavpils Tehnoloģiju un tūrisma tehnikuma darbinieki un izglītojamie arī šogad aktīvi iesaistās talkas aktivitātēs. Viņi ne vien sakopj teritorijas Daugavpilī, bet dodas arī uz Augšdaugavas novadu – Birķineļiem un Slutišķiem, sniedzot palīdzību muzeju darbiniekiem.
Tehnikuma direktore Ārija Ļaksa uzsver, ka dalība Lielajā Talkā ir būtiska izglītības procesa sastāvdaļa.
“Dalība talkā dod iespēju mūsu izglītojamajiem praktiski apliecināt pilsonisko līdzdalību un cieņu pret vidi, kurā dzīvojam un mācāmies. Izglītība nav tikai zināšanu un prasmju apguve – tā ietver arī attieksmes, vērtību un atbildības sajūtas veidošanu,” viņa saka.
Direktore norāda, ka īpaša nozīme ir kultūrvēsturisko objektu sakopšanai, jo tie veido pilsētas un novada identitāti.
“Šajās vietās glabājas stāsti par cilvēkiem, notikumiem un vērtībām, kas mūs vieno un stiprina piederības sajūtu,” viņa piebilst.
Arī Naujenes Novadpētniecības muzeja direktore Evita Kusiņa-Koļesņika augstu novērtē tehnikuma ieguldījumu un cer uz turpmāku sadarbību. Viņa uzsver, ka šāda pieredze ir vērtīga abām pusēm: jaunieši iegūst praktiskas iemaņas un tuvāk iepazīst reģiona kultūrvēsturisko mantojumu, savukārt muzejs saņem nozīmīgu atbalstu teritorijas uzturēšanā.
No sakoptas vides līdz personīgai pieredzei un kopības sajūtai
Tehnikuma kolektīvs talkas darbus uzsāka jau aprīļa sākumā.
9. aprīlī izglītojamo grupa devās uz Slutišķiem, kur palīdzēja sakopt muzeja ekspozīcijas “Slutišķu vecticībnieku lauku sēta” un “Upānu sēta”, kā arī to apkārtni, sagatavojot teritoriju jaunajai tūrisma sezonai.
Kā norāda muzeja direktore Evita Kusiņa-Koļesņika, šī bija pirmā šāda veida sadarbības pieredze, kas izvērtusies veiksmīga: “Audzēkņi aktīvi iesaistījās darbos, parādot atsaucību, ieinteresētību un atbildīgu attieksmi. Paveiktais darbs bija gan kvalitatīvs, gan produktīvs.”
Tomēr ieguvēji no šīs iniciatīvas ir ne tikai muzeji, bet arī paši jaunieši.
Piemēram, 1. kursa izglītojamā Marija Miļča atzīst, ka Slutišķos nonākusi pirmo reizi: “Man ļoti patika, ka cilvēki saglabājuši senās mājas un to eksponātus. Bija patīkami palīdzēt sakopt šādu vietu un vienlaikus rūpēties par to, lai Latvija kļūtu skaistāka un tīrāka.”
Arī Birķineļos, kur izglītojamie devās divas reizes, daudzi jaunieši bija pirmo reizi. Talkas laikā viņi iepazina vietas vēsturi, tostarp Raiņa bērnības vidi, un guva iespēju redzēt vēsturiskos objektus klētī, kā arī izbaudīt apkārtnes dabu.
Raiņa mājas Berķenelē direktore Inese Baravika uzsver talku nozīmi kolektīva saliedēšanā.
“Talkas ļauj cilvēkiem ieraudzīt vienam otru citā gaismā – kāds izrādās stiprāks, kāds asprātīgāks, kāds aktīvāks nekā ikdienas mācību procesā. Turklāt kopīgs darbs māca atbildību – ja kāds nepaveic savu daļu, kopējais rezultāts cieš,” viņa saka.
Viņa arī norāda, ka lielas teritorijas sakopšana būtu daudz laikietilpīgāka bez brīvprātīgo palīdzības: kolektīvs spēj paveikt to, kas vienam cilvēkam prasītu vairākas dienas.
Jaunieši šogad sakopa plašu teritoriju pie luterāņu baznīcas, tai piegulošos kapus un aleju, kas ved uz Raiņa mājām.
Noslēgumā Inese Baravika izsaka pateicību visiem iesaistītajiem: “Mēs ļoti novērtējam ikvienu, kurš palīdz – gan tos, kas organizē, gan tos, kas strādā. Kopīgs darbs veido ne tikai sakoptu vidi, bet arī stiprāku sabiedrību.”
Par to, kā pieteikties 2026. gada Lielajai Talkai, “Chayka” jau stāstīja šeit.
