“Esmu patriots. Man pat uz muguras uztetovēts Latvijas ģerbonis” — Gada policists, kalupietis Jānis Melders

Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja Resursu un krīzes vadības nodaļas operatīvais dežurants, pulkvežleitnants Jānis Melders policijā ir jau 21 gadu. Dienestu sācis Preiļu iecirknī, bet pēdējos desmit gadus strādā Daugavpilī, kur dežūrdaļā koordinē ekipāžu darbu un lēmumus pieņem tad, kad situācijas jāizvērtē sekundēs.

Šogad kolēģi viņu izvirzīja un novērtēja ar titulu “Gada policists” — atzinību, kas nav par vienu skaļu epizodi, bet par konsekventu darbu, pieredzi un attieksmi, ko vislabāk redz tie, kas strādā līdzās.

Šis ir stāsts par policistu, kura darbs bieži paliek aiz kadra, bet kur lēmumi bieži vien ir izšķiroši. Par pārrunu vedēja darbu krīzēs, par aizturēšanām ārpus darba laika un par pārliecību, kas notur dienestā. Un arī par patriotismu, ko viņš nes gan darbos, gan uz muguras — Latvijas ģerbonī.

Policija — sapnis jau no pirmās klases

“Mans ceļš līdz policijai bija ļoti vienkāršs,” saka Jānis. “Jau pirmajā klasē Kalupes pamatskolā zināju, ka būšu policists.”

Mērķis bija skaidrs jau bērnībā. Vidusskolas laikā viņš pētīja iestājpārbaudījumus Policijas akadēmijā, gatavojās fiziski un mentāli. 2001. gadā — absolvējis Kalupes pamatskolu, 2004. gadā — Vaboles vidusskolu, bet jau tā paša gada augustā — iestājies Policijas akadēmijā.

“Es braucu uz iestājpārbaudījumiem, zinot, ka iestāšos,” nešauboties par savu fizisko gatavību un sekmēm tolaik, viņs saka.

Pēc akadēmijas absolvēšanas 2006. gadā sākās dienests Iekšlietu ministrijas (IeM) sistēmā. Dzīve aizveda uz Preiļu iecirkni — tuvāko un tolaik brīvo dienesta vietu mājām.

Preiļu iecirknis — skola dzīvei un darbam

Preiļu iecirknī Jānis nostrādāja līdz 2016. gadam. Tie bija gadi, kuros tika likti pamati visam turpmākajam — gan profesionāli, gan cilvēcīgi. Paralēli dienestam viņš absolvējis Rīgas Stradiņa universitāti, iegūstot bakalaura grādu.

“Preiļi man iedeva pamatu — kā strādāt, kā domāt, kā sarunāties ar cilvēkiem. Arī savus knifiņus, kā dažkārt situāciju var atrisināt pat neizejot no kabineta. Tā arī ir māksla, ko arī jāprot,” viņš atzīst.

Pēc deviņiem gadiem inspektora amatā kļuva skaidrs — laiks nākamajam solim.

No iecirkņa uz dežūrdaļu — darbs, kas koordinē citus

Kad Jānis pieteicās darbam Daugavpilī, viņam piedāvāja operatīvā dežuranta amatu Latgales reģiona pārvaldē. Sākumā ar zināmu skepsi.

“Man šķita, ka dežūrdaļā strādā cilvēki pirmspensijas vecumā, kas vienkārši atsēž maiņu,” atceras Jānis.

Realitāte izrādījās pavisam cita. Kopš 2016. gada Jānis strādā dežūrdaļā — vispirms Operatīvās vadības nodaļā, bet pēc reorganizācijas — Resursu un krīzes vadības nodaļā. Uzdevumi nemainās: kontrolēt, koordinēt un pieņemt lēmumus.

“Mēs neesam tie, kas brauc uz notikuma vietu. Mēs esam tie, kas vada resursus.”

No dežūrdaļas tiek sūtītas ekipāžas, izvērtēti riski, modelētas situācijas. Laupīšana, ģimenes konflikts, pazudis cilvēks — katrs izsaukums ir jāizanalizē sekundēs.

“Ja ir ģimenes konflikts, uzreiz skatāmies — vai kāds nav ieroču turētājs. Tas momentā kļūst par riska faktoru,”

atzīst policists.

Pārrunu vedējs — brīžos, kad izšķiras dzīvība

Papildus operatīvā dienesta darbam Jānis ir arī pārrunu vedējs un Latgales reģiona pārrunu vedēju vecākais. Šie policisti tiek iesaistīti situācijās, kurās bieži izšķiras cilvēka dzīvība — pašnāvību draudi, iebarikadējušās personas un ķīlnieku krīzes.

Pārsvarā šie izsaukumi ir saistīti ar alkohola lietošanu — brīžos, kad cilvēki jūtas drosmīgāki, bet arī neprognozējamāki. Nereti draudi tiek izmantoti kā manipulācija pret tuviniekiem.

“Piemēram, manipulācija — ‘nedosi man naudu, iešu pakāršos’.” Šādos brīžos policijai bieži zvana vecāki, partneri, tuvinieki. Apjukuši, nobijušies, nezinot, ko darīt.

“Mums ar visiem spēkiem ir jāpalīdz,” saka Jānis.

Ir arī smagākas situācijas, kad personas iebarikadējas, visbiežāk ģimenes konfliktu laikā. Jānis atceras gadījumu pirms pāris mēnešiem, kad kolēģis no dežūrdaļas izbrauca uz dzīvokli, kur vīrietis bija iebarikadējies kopā ar sievu un bērnu, neļaujot viņiem iziet.

Kolēģis vairākas stundas uzturēja kontaktu videozvanā, mēģinot panākt vienošanos un pārliecināt vīrieti ielaist policiju, lai pārliecinātos, ka ar sievieti un bērnu viss ir kārtībā. Vīrietis piekrita ielaist tikai vienu policistu, nevis visu taktisko grupu. 

“Laime, ka viss beidzās mierīgi,” atzīst Jānis.

Šādi gadījumi apliecina, cik aktuāls šobrīd ir pārrunu vedēju darbs. Šīs prasmes tiek regulāri trenētas Baltijas drošības skolā sadarbībā ar Valsts policijas pretterorisma vienību OMEGA, izspēlējot visdažādākos krīzes scenārijus, kas trenē arī emocionālo noturību. 

“Tā ir pieredze, kas noder gan darbā, gan privātajā dzīvē. Ja cilvēks beigās pasaka ‘paldies’, tas nozīmē, ka tu esi izdarījis pareizi,”

dalās Jānis.

Taču drošība vienmēr ir pirmajā vietā. Ja ir aizdomas par ieroču klātbūtni, pārrunu vedēji situācijā netiek iesaistīti. “Primārais pārrunu vedējam ir būt drošam par sevi. Ja vide nav droša — tad mēs neiesaistāmies.”

Policists arī bez formas — aizturēšanas ārpus darba laika

Darbs policijā nebeidzas līdz ar maiņas beigām. To Jānis pieredzējis ne reizi vien. “Likums par policiju paredz — policists ir dienestā 24/7,” viņš saka.

Zagtais busiņš uz A6 šosejas

Viens no spilgtākajiem gadījumiem notika ārpus darba laika, braucot mājup kopā ar dēlu no Daugavpils. Pirms tam, gaidot dēlam magnētisko rezonansi, Jānis sociālajos tīklos bija pamanījis informāciju par nozagtu melnu busiņu — notikumu, kas Latgalē vienmēr izraisa rezonansi.

“Operatīvie dežuranti zina visus svarīgākos notikumus par katru diennakti,” — viņš saka.

Braucot pa A6 šoseju, viņš pamanīja melnu busiņu ar aizdomīgi pazīstamām numurzīmēm.

“Saku dēlam — salīdzini numurus, ar tiem, kuri bija iepriekš. Sakrita!”

Tika uzsākta sekošana un nekavējoties informēta Resursu un krīzes vadības nodaļa. Izbrauca ekipāža gan no Daugavpils, gan no Līvāniem. Sekošana ilga vairāk nekā 20 kilometrus līdz pat Nīcgalei. 

Auto zaglis vienā brīdī nogriezies no galvenā ceļa, ieslēdzis avārijas signālus. Jānis piekodinājis dēlu, lai filmē — ja nu uzsāk bēgšanu, būtu pierādījums Izmeklēšanas nodaļas darbiniekiem. 

Kad auto nonāca strupceļā, notika aizturēšana — civilajā apģērbā, ar civilo auto. Daudzi kolēģi jautājuši, vai nebija bail. Jānis saka, ka šādos gadījumos jābūt pārliecinātam par sevi.

“Ja neesi pārliecināts par sevi, tad varbūt nevajag,”

viņš atzīst, pieminot arī kolēģa aizturēšanas gadījumu, kad aizturētais bijis masīvāks un radījis miesas bojājumus likumsargam. 

Šajā gadījumā primārais bija zagtā mašīna un aizturēšana. “Un tikai pēc tam skaidrot, kas es esmu, parādot arī apliecību,” saka Jānis. 

Lai gan ierasti praksē policijas darbinieki sāk ar stādīšanos priekšā un lūgumu, piemēram, izkāpt no mašīnas, tad šajā gadījumā kārtība ir cita — noticis noziegums un noziedznieks ir jāaiztur. 

“Protams, ja būtu, piemēram, bruņota laupīšana un zināms, ka mašīna iesaistīta bruņotā laupīšanā, vienīgais, ko es un arī jebkura privātpersona var darīt, sekot līdzi mašīnai un noziņot policijai, nevajag neko citu mēģināt darīt. Piemēram, tāpat arī ar dzērājšoferiem,” saka pulkvežleitnants.

Viņš arī piebilst, ka šādos gadījumos ļoti būtiska ir arī sabiedrības iesaiste, lai dzērājšofera rīcība nerezultējas ar letālām sekām.

Viltotās banknotes Kalupē

Otrs aizturēšanas gadījums notika Jāņa dzimtajā Kalupē — mazā ciematā, kur cilvēki cits citu pazīst. Pirmo reizi par aizdomīgām 50 eiro banknotēm ziņoja vietējā veikala īpašniece.

“Tolaik pats biju maiņā. Teicu — zvaniet uz 110, sūtīsim ekipāžu.”

Persona pa karstām pēdām tika aizturēta un ievietota īslaicīgās aizturēšanas vietā (ĪAV), kur ar viņu strādāja Izmeklēšanas nodaļas amatpersonas.

Taču ar to vien stāsts nebeidzās. Pēc nedēļas sekoja zvans no cita Kalupes veikala — identiska situācija. Persona norēķinājusies ar viltotu banknoti un aizbēgusi.

“Braucu mājās un domāju — ko es sēdēšu mājās? Ja varu palīdzēt, tad daru.”

Jānis aptuveni zināja, kur meklēt — vietējo “inteliģenci”, kā viņš pats ironiski saka. Un ne velti.

“Ir tendence, ka noziedznieks atgriežas nozieguma vietā — paskatīties, kāda reakcija.”

Tā arī notika. Persona bija atnākusi noskaidrot, vai policija ir izsaukta. Jānis piebrauca, uzdeva vienkāršu jautājumu.

“Prasu, vai viņš bija nozieguma pastrādātājs, nolaida galvu un iesēdināju mašīnā,” viņš piemin.

Persona tika aizturēta un nodota kolēģiem. Pēc šī gadījuma Kalupē un Latgalē kopumā par viltotām banknotēm vairs nebija dzirdēts.

“Gada policists” — novērtējums, kas nāk no savējiem

Par to, ka viņš ir izvirzīts titulam “Gada policists”, Melders uzzināja nejauši. Tajā brīdī viņš bija dienestā, sniedzot atbalstu Valsts robežsardzei uz Latvijas–Baltkrievijas robežas.

“Man piezvanīja no Sabiedrisko attiecību nodaļas un jautāja — vai tu zini, ka esi izvirzīts nominācijai? Kad pateica, ka esmu ieguvis šo titulu, es biju apstulbis. Kas, kā, par ko?”

Jānis arī piemin Valsts policijas priekšnieka Armanda Ruka teikto, pasniedzot balvu, ka “ir apbalvojumi, kas nav tik vērtīgi kā šis, jo šis nāk no iekšienes, no kolēģiem”.

Tieši tas Jānim šķiet svarīgākais — ka viņu novērtējuši kolēģi.

“Laikam pa šiem gadiem esmu kaut ko labu darījis. Ne tikai ‘dzīvojis uz nodokļiem’, kā dažreiz mēdz teikt,”

viņš uzsver, pateicības vārdus sakot arī savai pirmajai dienesta vietai — Preiļu iecirknim, kas devis pamatu, kā strādāt. 

Uzticība dienestiem — vai tā ir nepieciešama?

Vienlaikus būtisks ir arī jautājums par cieņu un uzticēšanos operatīvajiem dienestiem kopumā. Vai to vajag stiprināt? Jāņa atbilde ir nepārprotama.

“Protams, ka vajag. Un tas arī tiek darīts.”

Pozitīvu piemēru viņš min informatīvo darbu un atklātu komunikāciju ar sabiedrību — preses konferences, sociālos tīklus, atskaites par paveikto. Kā viens no gadījumiem — Somijā tika aizturēti Vecrīgas pulksteņu zagļi, un par rezultātu sabiedrību informēja Valsts policijas priekšnieks Ruks.

Lai gan kopš nozieguma bija pagājis laiks, rezultāts tika sasniegts.

“Sabiedrībai dažreiz jābūt pacietīgākai. Smagus un sevišķi smagus noziegumus nevar atklāt uzreiz,” viņš norāda.

Uz karstām pēdām aizturēt izdodas ne vienmēr. Nereti nepieciešams laiks, lai saprastu cēloņus, savāktu pierādījumus un “izvilktu ārā arī zemūdens akmeņus”.

Austrumu robeža un citi izaicinājumi policijai Latgalē

Līdzās ikdienas izsaukumiem Latgalē policijas darbs arvien vairāk saistīts ar austrumu robežas drošību. Valsts policija savu resursu iespēju robežās sniedz pastāvīgu atbalstu Valsts robežsardzei — gan patrulējot pierobežā, gan operatīvi reaģējot uz informāciju par iespējamiem nelegālo migrantu pārvadātājiem.

“Ja Robežsardzei ir informācija par aizdomīgu transportlīdzekli, mēs to uzreiz nododam ekipāžām,” saka Jānis, atzīstot, ka tas ļauj savlaicīgi aizturēt gan pārvadātājus, gan arī nelikumīgos robežšķērsotājus.

Pēdējā laikā būtiski mainījušās arī kontrabandas metodes. Ja agrāk preces pārvietoja ar plostiem pa Daugavu vai meta pāri mežam, tad šobrīd arvien biežāk tiek izmantoti meteoroloģiskie baloni.

“Tie vairs nelido tikai pierobežā. Tie aizlido arī līdz Rēzeknei, Līvāniem.”

Latgales reģions ir plašs, apdzīvotība — nevienmērīga, un tas nozīmē, ka policijai pastāvīgi jāplāno un jāpārdala resursi. Tieši šeit īpaši svarīga ir operatīvā dežuranta loma — izvērtēt prioritātes, riskus un nodrošināt, lai palīdzība nonāktu tur, kur tā visvairāk nepieciešama.

Dienestā notur patriotisms 

Kad Jānim jautāju, kas tad notur policijā, atbilde ilgi nav jāgaida — “Patriotisms.”

Viņš neslēpj — daudzi par to mēdz pasmieties. Taču Jānim tā nav tukša frāze.

“Man pat uz muguras ir tetovējums ar Latvijas ģerboni. Esmu patriots. Es daru savu darbu pēc tīrākās sirdsapziņas. Man tas patīk,”

saka kalupietis.

Runājot par to, kādam jābūt policistam, lai frāze “mūsu darbs — jūsu drošībai” nebūtu tikai sauklis, Jānis ir tiešs: “policistam ir jābūt gatavam mācīties”.

Viņš atceras savus studiju gadus Policijas akadēmijā, kur lekcijas lasīja pieredzējuši policisti, balstoties reālos gadījumos, ne tikai teorijā. Šodien, sarunājoties ar jaunajiem kolēģiem, viņš redz atšķirību.

“Daudziem ir plika teorija. Praktisko pusi iegūst tikai dienestā.”

Tieši tāpēc, viņaprāt, svarīgākais ir atvērtība izglītošanai — likumdošana mainās, parādās jauni grozījumi, un policistam ir jāseko līdzi pašam, nevis jāgaida, kad kāds pateiks priekšā.

“Jābūt atdevei. Ja strādāsim pēc principa — “kā maksā, tā strādājam” — policijā nav ko darīt,”

viņš atzīst.

Jānis neslēpj — policijā šobrīd ir gan atbilstošs atalgojums, gan sociālās garantijas. Taču ar to vien nepietiek. “Jāņem, jāstrādā un jādarbojas!” 

Tieši jaunajos darbiniekos viņš saskata policijas nākotni. “Ja jaunie spēj to visu paņemt un pilnveidot, tā ir mūsu nākotne un mūsu mugurkauls,” viņš rezumē.

Un, iespējams, tieši šajā attieksmē arī slēpjas atbilde, kāpēc Jānis Melders policijā ir jau vairāk nekā divas desmitgades — un kāpēc kolēģi viņu ir novērtējuši, virzot “Gada policista” titulam.