“Es nezināju, ka vecmāmiņas ģimene tika nogalināti Rumbulā”: kāpēc mums ir svarīgi saglabāt vēsturisko atmiņu

2025. gada 30. novembrī Rīgā notika piemiņas pasākumi, kas bija veltīti Rumbulas traģēdijas 84. gadadienai. Rumbula ir lielākā ebreju masu slepkavību vieta Latvijā. Divu akciju laikā — 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī — tika nogalināti vairāk nekā 25 tūkstoši Rīgas geto ieslodzīto un ap tūkstoti deportēto ebreju no Vācijas.

Taču tie nav tikai oficiālas runas un rituāla ziedu nolikšana — tie ir arī cilvēku stāsti, kuru tuvinieki gājuši bojā Holokaustā. Rīgas Ebreju kopiena dalās ar vienu no šiem stāstiem: kanādiešu rakstnieces Šellijas Sanderas (Shelly Sanders), bestsellera “Occupation’s Daughters” (2022) autores, , kurai latviešu saknes un viņas senču traģiskais liktenis kļuva par negaidītu atklājumu.

Šellija Sandersa dzimusi un augusi Kanādā, bija pārliecināta, ka visi viņas senči ir nākuši no Sibīrijas, un nezināja par savas ģimenes saikni ar Latviju. Viss mainījās brīdī, kad viņa nejauši atrada vairākas vecas fotogrāfijas: tajās viņas vecmāmiņa, mazā Reičela Talane, mājīgi sēdēja svešu cilvēku lokā, bet fotogrāfiju apakšējā labajā stūrī bija rakstīts “Dvinska” un “Rīga”.

“Es sāku meklēt informāciju par šīm vietām internetā,” atceras Šellija. “Tad nejauši atradu uzgāju ziņas par Otro pasaules karu un Rumbulu, un tas mani satrieca. Es nevarēju pārstāt domāt par savu vecmāmiņu un minēt, vai kāds no cilvēkiem šajās fotogrāfijās nav ticis nogalināts

Tā Šellija nopirka biļeti un pirmo reizi devās uz Latviju. Pirms ierašanās viņa uzrakstīja muzejam “Ebreji Latvijā” un Valsts vēstures arhīvam. Arhīvā viņai parādīja dokumentus un teica: lūk, jūsu divdesmit seši radinieki, un lielākā daļa no viņiem tika nogalināti Rumbulā.

Tā Šellija uzzināja, ka viņas vecvectēvs Mendelis Talans audzis Rīgā, ir bijis otrās gildes tirgotājs un  dzīvoja greznā mājā Elizabetes ielā, lielas un saliedētas ģimenes ielenkumā — līdz 1905. gada 13. janvārī piedalījās streikā, par ko tika izsūtīts uz Sibīriju un tādējādi faktiski izglāba sev dzīvību. Tie radinieki, kuri palika Latvijā — tie paši, kurus Šellija redzēja fotogrāfijās — tika nogalināti Holokausta laikā.

Šis atklājums satricināja ne tikai pašu Šelliju, bet arī viņas māti un tanti: viņas arī neko nezināja par ģimenes latviešu ebreju saknēm, jo tas tika glabāts noslēpumā. Pāris dienas Rīgā pilnībā mainīja Šellijas priekšstatu par savu identitāti un ietekmēja viņu kā rakstnieci. 2022. gadā izdota Šellijas Sandersas grāmata “Daughters of the Occupation” (HarperCollins), kurā vēstīts par Holokausta notikumiem Latvijā. Grāmata kļuva par bestselleru Kanādā.

Šellija ir pārliecināta: mums ir jāzina savu ģimeņu stāsti — gan gaišie, gan traģiskie.

“Es uzaugu bez šīm zināšanām: bez izpratnes par to, kas es esmu, no kurienes nāku un kas ir mani radinieki. Tāpēc es visur jutos kā svešiniece — man nebija piederības sajūtas kaut kam lielākam un nebija tādu ģimenes tradīciju, pie kurām pieturēties grūtos brīžos,” skaidro Šellija.

Pieminēšana nav tikai formalitāte

Piemiņas pasākumi ir ne tikai darbs pie vēsturiskās atmiņas saglabāšanas, bet arī iespēja pārdomāt sarežģīto pagātni. Šellija uzsver: jebkurš piemiņas pasākums vienmēr riskē zaudēt savu nozīmi, ja tas tiek rīkots tikai “ķeksīša pēc” — taču Rīgā, viņasprāt, tā nav.

“Rumbulas piemiņas ceremonija, tāpat kā 4. jūlija ceremonija, kurā es arī piedalījos, ir veidotas tā, lai rosinātu emocijas un sarunas — caur lekcijām un grāmatu prezentācijām, caur spēcīgiem emocionāliem brīžiem, kā arī caur vizuāliem akcentiem — piemēram, svecīšu iedegšanu pie Brīvības pieminekļa.”

Holokausta liecinieki pakāpeniski odas, un, rakstniecesprāt, Latvijas sabiedrībai ir jāstāsta bērniem par būtiskākajiem notikumiem un personībām; ikgadējiem piemiņas pasākumiem ir jāpaliek nozīmīgiem arī sabiedrības attīstības gaitā. Tieši tāpēc Šelliju īpaši iespaidoja Š. Dubnova Rīgas Ebreju vidusskolas audzēkņi, kuri uzstājās Rumbulā.

“Vēsture kļūst dzīva nevis mācību grāmatās, bet brīžos, kad jaunieši paši  līdzdarbojas— iededzot sveci, dzirdot izdzīvojušo liecības, stāvot pie piemiņas vietām. Tas palīdz viņiem saprast, ka atmiņa ir nevis pagātne, bet atbildība par nākotni,” uzsver skolas direktore Karīna Brikmane.

Š. Dubnova Rīgas Ebreju vidusskolas audzēkņi regulāri piedalās memoriālajos pasākumos, jo vēsturiskās atmiņas saglabāšana ir neatņemama mūsu skolas identitātes un izglītības misijas daļa. 

“Piedaloties piemiņas brīžos, jaunieši ne tikai uzzina par vēsturi, bet arī izprot tās emocionālo, ētisko un cilvēciski atbildīgo dimensiju. Šī pieredze stiprina izpratni par atbildību — gan individuālu, gan kolektīvu — un veido gatavību domāt kritiski, rīkoties drosmīgi un cienīt cilvēku daudzveidību. Mēs ticam, ka tikai saglabājot atmiņu, iespējams stiprināt sabiedrību, kas nepieļauj naidu, diskrimināciju un vēsturisku kļūdu atkārtošanos,” skaidro direktore.

Par Šelliju Sandersu un viņas ģimeni

Šellija Sandersa — kanādas rakstniece un žurnāliste, piecu bestselleru autore.

Josels Talans — Šellijas Sandersas vecvectēva brālis — tika nogalināts Rumbulā kopā ar savu sievu un viņu 15 gadus veco meitu. Viņu 21 gadu veco dēlu Jevseju nacisti sagūstīja un piespieda atsegt padomju okupācijas laikā (1940–1941) nogalināto cilvēku līķus. Jaunos ebreju vīriešus fotografēja pie šo līķu kaudzēm ar viltus virsrakstiem: “Šie ebreji ir nogalinājuši latviešus.” Tā bija nacistu mēģinājums izraisīt pogromu — mēģinājums, kas neizdevās. Taču Jevsejs, tāpat kā citi piespiedu kārtā strādāt liktie ebreji, tika nošauts Centrālcietuma pagalmā.

“Viens no vissmagākajiem pārdzīvojumiem man bija apjausma, ka Josels devās uz Rumbulu cauri sniega vētrāi, nespējot aizsargāt savu sievu un meitu. Man uz rakstāmgalda stāv fotogrāfija ar Joselu, manu vecmāmiņu, viņas māsu un viņu tēvu. Viņu sejas man nepārtraukti atgādina, cik svarīgi ir runāt skaļi, saukt viņu vārdus Holokausta piemiņas ceremonijās un dalīties savā stāstā cerībā, ka tas iedvesmos citus meklēt savas slēptās saknes.”

Materiālu portālam “Chayka” sniegusi Rīgas Ebreju kopiena, par ko redakcija tai izsaka lielu pateicību.