Sergejs atceras savu bērnību bez sentimentiem: “Tēvs ienāca un aizgāja, māte pēc šķiršanās sāka dzert. Uzaugu bērnunamā.”
Kopš tā laika viņš pieradis paļauties tikai uz sevi. Pabeidzis arodskolu, viņš sāka strādāt rūpnīcā, bet drīz vien pārkvalificējās par kravas auto šoferi — 90. gadu “mežonīgā” uzņēmējdarbība Latvijā solīja gan ātru peļņu, gan brīvības sajūtu uz ceļa.
Viņam bija viss, ko viņš vēlējās. Taču šodien Sergejs dzīvo Daugavpils patversmē — realitātē, ko kādreiz pat iedomāties nevarēja.
Šis materiāls tapis projekta CERĪBA: bezpajumtnieki arī ir cilvēki ietvaros. Projekta mērķis ir parādīt, ka aiz katra cilvēka bez mājām stāv sarežģīts dzīvesstāsts. Mēs vēlamies mazināt aizspriedumus un veicināt cieņpilnu attieksmi sabiedrībā. Vairāk par projektu — šeit.
Foto no projekta arhīva.
Ceļš augšup
“Trīs dzīvokļi, divas mašīnas, sieva — viss bija,” saka Sergejs mierīgi, bez lielīšanās. It kā runātu par kādu vecu filmu.
Divi dzīvokļi bija mantojums no vecmāmiņas un tēva, bet, strādājot maršrutā starp Latviju un Maskavu un vēlāk arī būvniecībā Vācijā, viņš spēja sakrāt finanses. Viņam šķita, ka veiksme būs viņa sabiedrotā uz visiem laikiem.
Straujais kritiens
Liktenīgais pavērsiens nāca ātri: naudas trūkums, “draugi”, alkohols un “aizlienēta” sveša automašīna.
“Draugi, ballītes, dzeršana… darba nebija — tā tas notika,” saka Sergejs.
Gadu pavadījis izmeklēšanas izolatorā, viņš tiesas zālē dzirdēja šokējošo spriedumu — 12 gadu cietumsods.
“Viss sabruka, kad viņi sāka lasīt spriedumu. Divpadsmit gadi… Bet es sev apsolīju — vairāk pa to ceļu neiešu. Es to solīju tēvam.”
Lai gan viņš atbrīvojās agrāk, pasaule bija mainījusies. “Kamēr biju cietumā, mana māte iznesa visu no dzīvokļa. Kad iznācu — palika tikai tukšas sienas. Man bija divi mopēdi, trīs velosipēdi. Kaimiņi stāstīja, ka redzējuši, kā viņa izvelk pēdējos riteņus,” stāsta Sergejs.
Viņš netur ļaunu prātu — uzskata, ka tēvs bija pie vainas, ka māte sāka dzert.
Dzīvokļi tika zaudēti parādu dēļ, mašīnas — pagātnē.
Pēc kritiena
Pēc atbrīvošanās Sergejs sāka strādāt maiznīcā Rīgā — pa dienu darbs, pa nakti gulēšana vilcienos, kas aizstāja gultu.
Viņš vēlāk strādāja arī automazgātavā, būvniecībā, kā apsargs.
Personīgajā dzīvē šķita, ka viss nostājas vietās — astoņus gadus dzīvoja kopā ar dzīvesbiedri. Bet kādu dienu, atgriežoties mājās, atklāja, ka viņa aizgājusi pie cita.
Viņa vienīgais patiesais draugs — bijušais kolēģis, kravas auto šoferis: “Draugu daudz nav — man ir viens. Pārējie — paziņas.”
Drauga vecāki Sergeju uzņēma kā savējo. “Drauga mamma mani sauca par jaunāko dēlu,” viņš saka.
Šodien
Tagad Sergejs dzīvo patversmē Šaura ielā 23, Daugavpilī. Sākotnēji apmeklēja Nakts patversmi, bet pēc darbinieču ieteikuma pārcēlās uz ilgstošās uzturēšanās patversmi. Dzīvo divvietīgā istabiņā. “Jumts virs galvas ir, un uz kopējās virtuves var uzvārīt tēju,” saka viņš. Taču ir arī sūdzības.
Sergejs stāsta, ka patversmē nedrīkst lietot radio vai televizoru — elektrības patēriņa dēļ. Viņam gan ir portatīvais dators: “To arī skatos.”
Sūdzas par salauztu izlietni un nestrādājošu tualeti.
Dzīvot no GMI pabalsta — 166 eiro mēnesī — ir grūti. Tomēr oficiālu darbu Sergejs necenšas meklēt, jo no algas uzreiz tiktu ieturēti parādi par senajiem kredītiem. “Kad Rīgā strādāju, saņēmu, piemēram, 90 eiro avansu — palika tikai 20. Ja pelnīšu piecsimt, paliks simts — kā lai dzīvo?”
Viņš cer panākt vienošanos ar tiesu izpildītāju par fiksētu maksājumu summu, taču pat nezina, kurš ir viņa tiesu izpildītājs. Pašlaik viņš iztiek ar gadījuma darbiem — kādam santehniku salabo, citam nomaina apsargu maiņā.
Padoms jauniešiem
Sergeju satrauc sabiedrības vienaldzība pret neaizsargātajiem: “Jaunie filmē, kā sit bezpajumtnieku “joka pēc”. Cieniet vecākus cilvēkus un nepārvērsiet internetu par stulbuma izgāztuvi.”
Skats nākotnē
Drēbju viņam pietiek, taču ļoti noderētu 44. izmēra sporta apavi un silts M izmēra džemperis. Uzvalkus un bikses gan nevilks — “tas nav mans”.
Sergejs ir tiešs un principiāls, ar stipru raksturu, un palicis tāds arī pēc visiem pārdzīvojumiem. “Es neesmu salūzis, es cīnīšos līdz galam,” viņš saka.
Viņa stāsts atgādina: pietiek ar vienu kļūdu un svešu nodevību, lai viss sabruktu. Taču cilvēka cieņa ir spītīga lieta.
Kamēr ir draugs, darba rokas un sapnis par radio uz naktsskapīša un nelielu personīgo telpu, cerības uz augšupeju nav zudušas.
Citus projekta CERĪBA: bezpajumtnieki arī ir cilvēki stāstus lasi šeit:
- Māja nodega, bet cerība nezuda. Igora stāsts — no pionieru nometnes līdz patversmei Daugavpilī
- Svetlanas stāsts — dzīve patversmē un sapnis par gaiši zilu kleitu
- “Svarīgi, lai blakus ir cilvēks, kurš atbalsta” – Daugavpils patversmes iemītnieks Jānis
- “Es nevarēju apstāties.” Jura stāsts — dzīve ar azartspēļu atkarību
