“Ja pasaulē notiks kaut kas svarīgs, es par to tik un tā uzzināšu.” Tā mūsdienās domā daudzi, jo viedtālrunis ļauj pastāvīgi sekot līdzi notikumiem.
Saskaņā ar 2025. gada Eirobarometra datiem 59% Latvijas iedzīvotāju sociālos tīklus izmanto katru vai gandrīz katru dienu. Savukārt, kā norādīts Latvijas valsts mediju politikas plānā, 57% iedzīvotāju informāciju par notikumiem Latvijā un pasaulē iegūst sociālajos tīklos.
Taču patiesībā tā ir kontroles ilūzija, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes profesore un mediju pētniece Anda Rožukalne. To, kas parādās mūsu ekrānos, atlasa algoritmi. Un to mērķis nav sniegt objektīvu priekšstatu par notiekošo. Platformas ir ieinteresētas, lai mēs sociālajos tīklos pavadītu pēc iespējas vairāk laika.
“Ja vēlaties būt informēts cilvēks, jums pašiem jāuzņemas atbildība par to, kādus informācijas avotus izmantojat,” uzsver pētniece.
Kopā ar viņu skaidrojam, kā darbojas sociālo tīklu ziņu plūsmas un kāpēc veidojas atbalss kameras. Noskaidrosim arī, kā atgūt kontroli pār to, ko ikdienā lasām un skatāmies.
Algoritmu galvenais mērķis — noturēt mūsu uzmanību
Kāpēc divi cilvēki sociālajos tīklos var redzēt pilnīgi atšķirīgu saturu? Lai to saprastu, jāiepazīst sociālo platformu darbības principi.
Profesore Anda Rožukalne skaidro, ka algoritmi paši par sevi nav bīstami. Taču ir svarīgi saprast, kādam nolūkam tie radīti. To mērķis ir komerciāls, un tam nav nekāda sakara ar vēlmi veicināt kvalitatīvas demokrātiskas diskusijas.
“[Platformu] mērķiem ir maz kopīga ar sabiedriski nozīmīgiem vai sociāli atbildīgiem uzdevumiem. Piemēram, ar to, lai cilvēki saņemtu daudzveidīgu un kvalitatīvu informāciju.
Sociālo tīklu algoritmi galvenokārt izceļ saturu, kas piesaista uzmanību un notur to pēc iespējas ilgāk, jo tieši tā var nopelnīt,” skaidro Anda Rožukalne.
Kāpēc katrs redzam atšķirīgu saturu?
Lai saprastu, ar kādu saturu iespējams noturēt konkrēta cilvēka uzmanību, platformas pastāvīgi vāc datus par viņa uzvedību.
“Tiek analizēta katra lietotāja uzvedība: kādai informācijai viņš pievērš uzmanību, kam vienkārši pāršķir pāri, ko lasa ilgāk, vai kaut kas izraisa emocionālu reakciju,” skaidro Rožukalne.
Turklāt algoritmi ņem vērā atzīmes “Patīk”, komentārus un dalīšanos ar publikācijām. Katra šāda darbība tiem kļūst par signālu. Pēc tam platforma izmanto šos datus, lai izlemtu, ko cilvēkam parādīt nākamo.
Tomēr ziņu plūsmas saturs ir atkarīgs ne tikai no mūsu pašreizējām darbībām. Liela nozīme ir arī tam, kādiem kontiem cilvēks seko un kam agrāk pievērsis uzmanību.
“Piemēram, viens cilvēks seko profesionālu mediju kontiem. Kad profesionāls medijs publicē jaunu materiālu, tas parādās viņa ziņu plūsmā, jo šis cilvēks jau iepriekš ir lasījis šādu saturu,” piemēru min pētniece.
Cita lietotāja intereses var būt pavisam atšķirīgas. Piemēram, viņš biežāk skatās preces, receptes vai izklaides video. Rezultātā algoritms viņam piedāvās arvien vairāk līdzīgu publikāciju.
Tādējādi pat divu savstarpēji pazīstamu cilvēku ziņu plūsmas var izskatīties pilnīgi atšķirīgi.
Kāpēc algoritmiem patīk spēcīgas emocijas?
Algoritmi biežāk dod priekšroku saturam, kas izraisa spēcīgas emocijas. Pēc Andas Rožukalnes teiktā, to apstiprina daudzi pētījumi. “Saturā, kas ātri izraisa iesaisti un reakciju, protams, dominē dažādas emocijas, ļoti spilgti un galēji viedokļi,” viņa norāda.
Šādas publikācijas var izraisīt bailes, dusmas vai trauksmi. Taču sociālajos tīklos ir arī daudz izklaidējoša satura, kas tikpat veiksmīgi notur uzmanību un izraisa pozitīvas emocijas.
Kā “Chayka” jau iepriekš rakstīja, arī dezinformācija bieži tiek veidota tā, lai izraisītu spēcīgas emocijas, piemēram, bailes, dusmas vai satraukumu.
Lasiet arīKā nekļūt par viltus ziņu upuri? Skaidrojam, kā lasīt ziņas, pārbaudot faktuslat.chayka.lv
Pēc pētnieces teiktā, problēmas rodas tad, kad cilvēks pēc tādas pašas loģikas sāk uztvert, piemēram, politiku.
“Ja mēs emocionāli reaģējam uz kādiem kaitinošiem vai satraucošiem vēstījumiem, mums paliek mazāk resursu, lai vienkārši padomātu un visu kritiski izvērtētu,” skaidro pētniece.
Piemēram, ja mūsu uzmanība koncentrējas uz spilgtām frāzēm, konfliktiem un iespaidīgām politiķu uzstāšanās reizēm, otrajā plānā var palikt viņu piedāvātie risinājumi un tas, cik atbildīgi viņi pilda savu darbu.
Turklāt pastāvīga šāda satura plūsma var veicināt polarizētus uzskatus, kuru dēļ mums kļūst arvien grūtāk konstruktīvi diskutēt.
“Mums veidojas ļoti polarizēta, melnbalta sarežģītu jautājumu uztvere, lai gan patiesībā tajos var būt daudz dažādu iespēju un nianšu, nevis tikai ‘par’ vai ‘pret’, ‘balts’ vai ‘melns’,” skaidro Rožukalne.
Informācijas burbulis un atbalss kamera — kāda ir atšķirība?
Runājot par informācijas burbuļiem, bieži tiek domāta situācija, kad cilvēks pastāvīgi redz līdzīgu saturu. Taču, kā skaidro Anda Rožukalne, tas nav gluži precīzi.
Ir divas parādības, kuras bieži jauc, — informācijas burbuļi un atbalss kameras.
“Parasts informācijas burbulis ir saistīts ar informācijas avotu struktūru,” skaidro Rožukalne.
Piemēram, kāds ir pieradis visu uzzināt no kolēģiem, draugiem un radiniekiem un gandrīz nemaz neizmanto citus avotus.
Informācijas burbulis var veidoties arī ap kādu konkrētu interesi. Piemēram, ja cilvēks pastāvīgi meklē receptes, viņa informatīvo vidi pakāpeniski piepilda tīmekļvietnes un lapas par ēdienu. Tas pats var notikt ar ceļošanu, sportu, automašīnām vai jebkuru citu tēmu.
Šāds burbulis pats par sevi, pēc profesores teiktā, ne vienmēr nozīmē nopietnu problēmu. Tas drīzāk liecina, ka cilvēks saņem informāciju no ierobežota avotu loka.
“Atbalss kamera nozīmē ko citu: jums ir noteikti uzskati, noteikts skatījums uz lietām, un jūs meklējat informāciju un iesaistāties diskusijās ar cilvēkiem, kuri domā tāpat kā jūs. Būtībā tā ir saruna pašam ar sevi vai ar cilvēkiem, kuri ir ļoti līdzīgi jums,” skaidro Anda.
Viņa piebilst, ka šāds informācijas patēriņa veids ir daudz nopietnāka problēma. Atbalss kamerā vieni un tie paši uzskati tiek pastāvīgi nostiprināti un netiek kritiski izvērtēti, jo visi cits citam piekrīt.
Vienlaikus šāda uzvedība ir dabiska: cilvēkiem parasti ir patīkamāk sastapties ar viedokļiem, kas sakrīt ar viņu pašu uzskatiem. Savukārt pretējs viedoklis var radīt diskomfortu.
Rezultātā cilvēkam kļūst grūtāk pamanīt, ka pastāv arī citi skatpunkti.
Kā atpazīt, ka esat nonākuši atbalss kamerā?
Pēc Andas Rožukalnes teiktā, cilvēks var atpazīt, ka ir ieslēdzies sev ērtā informatīvajā telpā, uzdodot sev dažus jautājumus.
“Cilvēks to var atpazīt, ja trenē kritisko domāšanu un uzdod sev jautājumu: vai tas, ko es zinu, tiešām ir viss? Vai es patiešām saprotu šos ļoti sarežģītos jautājumus?” saka pētniece.
Uzmanību vajadzētu pievērst arī sajūtai, ka sarežģītai problēmai vienmēr ir viena vienkārša un acīmredzama atbilde.
“Lielākā daļa jautājumu ir sarežģīti, bet mēs vēlamies, lai mums tos izskaidro vienkārši un sniedz vienkāršas atbildes. Un mēs esam ļoti neapmierināti, kad mums saka: nē, šeit nav vienkāršas atbildes,” norāda Rožukalne.
Vēl viens iemesls pievērst uzmanību savai informatīvajai videi ir situācija, kad pēc ilgstošas ziņu plūsmas skatīšanās cilvēkam rodas sajūta, ka viņš ir redzējis daudz satura, bet gandrīz neko no tā neatceras.
“Ja cilvēks jūt, ka ikdienas informācijas patēriņš padara viņa domāšanu virspusējāku, slinkāku, ja rodas risks tam, ko tagad sauc par ‘smadzeņu pūšanu’ (brain rot), — kad cilvēkam vienkārši negribas domāt un viņa prātu piepilda nekvalitatīvs saturs, — tad viņš var apzināties, ka ir jāuzlabo saņemtās informācijas daudzveidība un kvalitāte,” skaidro pētniece.
Pasažieris, mašīnists vai neatkarīgais ceļotājs?
Lai saprastu, cik aktīvi cilvēks pārvalda savu informatīvo vidi, Anda Rožukalne piedāvā izspēlēt spēli “Algoritmu kompass”.
Šajā spēlē lietotājus iedala trīs tipos:
- Pasažieris. “Pasažieris ir cilvēks, kurš vienkārši sēž un izmanto visu, kas parādās viņa priekšā. Viņš vienkārši pārvietojas pa jau noteiktām sliedēm,” skaidro Rožukalne. Šajā gadījumā ziņu plūsmas saturu lielākoties nosaka algoritms.
- Mašīnists. Viņš, tāpat kā pasažieris, paliek ieteikumu sistēmā, taču jau cenšas to vadīt. Viņš izvēlas, ko lasīt un skatīties, meklē sev vajadzīgās tēmas un saprot, kādu informāciju vēlas iegūt.
- Neatkarīgais ceļotājs. “Viņš pārbauda informāciju, pats to atlasa un cenšas panākt, lai algoritms viņu ietekmētu pēc iespējas mazāk,” saka pētniece.
Spēli var izspēlēt, izmantojot šo saiti (angļu valodā).
Kā pārņemt kontroli pār savu ziņu plūsmu?
“Liela problēma ir tā, ka mums šķiet — noderīgs saturs mūsu ziņu plūsmā nonāks automātiski. Tā ir maldīga kontroles sajūta,” saka Anda Rožukalne.
Patiesībā, ja cilvēks vēlas saņemt daudzveidīgāku informāciju, viņam pašam aktīvi jāiesaistās savas ziņu plūsmas veidošanā.
“Mūsdienu informācijas daudzveidībā cilvēkam ir jāsaprot, ka viņam pašam jābūt aktīvam. Pirmkārt, jānosaka, kāds saturs patiešām interesē. Un pēc tam pašam jācenšas šo saturu atrast un izmantot,” skaidro Rožukalne.
Viens no veidiem ir apzināti meklēt avotus un viedokļus, kas pilnībā nesakrīt ar paša uzskatiem. Tas var būt nepatīkami: pretēji viedokļi nereti rada diskomfortu, taču tieši tā iespējams paskatīties uz problēmu plašāk.
“Informācijas daudzveidības jautājums būtībā ir par to, vai mēs patiešām esam gatavi pielikt pūles, lai uzzinātu, ko domā cilvēki, kuri atšķiras no mums un kuru uzskati atšķiras no mūsējiem,” saka pētniece.
Vienlaikus Rožukalne uzsver: iepazīties ar citu skatpunktu nenozīmē, ka tam obligāti jāpiekrīt. Pat ja cilvēkam jau ir informācijas avots, kuram viņš uzticas, ir lietderīgi laiku pa laikam pārbaudīt, kādi vēl avoti pastāv un kā tie stāsta par vienu un to pašu notikumu.
Vēl viena svarīga prasme ir iemācīties saprast, kas tieši jums piedāvā informāciju un kāpēc. Tas var būt profesionāls medijs, blogeris, politiķis, uzņēmums vai kāds cits satura autors. Viņu mērķi var atšķirties: informēt, pārliecināt balsot noteiktā veidā, kaut ko pārdot vai piesaistīt auditoriju.
Turklāt Rožukalne iesaka mācīties atšķirt profesionālu žurnālistiku no citiem satura veidiem. Kvalitatīvā žurnālistikas materiālā autori pārbauda informāciju un balstās uz faktiem. Viņi arī cenšas atspoguļot dažādas jautājuma puses.
Tomēr tas nenozīmē, ka nevajadzētu izmantot blogus, podkāstus vai citus alternatīvus avotus. Svarīgi ir tikai apzināties to ierobežojumus.
“Pat ja informācija pati par sevi ir kvalitatīva, tā var būt vienpusīga. Jūs varat iegūt vienu skatpunktu, bet vai vēlaties pārtikt tikai no šādas vienveidīgas viedokļu plūsmas — tas jau ir darbs ar sevi,” brīdina pētniece.
Pretējā gadījumā ziņu plūsma arī turpmāk tiks veidota, balstoties uz mūsu iepriekšējo uzvedību.
