Tuvojoties vēlēšanām un saistībā ar migrācijas politikas pastiprināšanu īpaši aktuāls kļūst jautājums par Latvijas iedzīvotāju skaita samazināšanos un dzimstības veicināšanu. Jau tā zemais summārais dzimstības koeficients mūsu valstī turpina samazināties, savukārt gandrīz visas politiskās partijas savos priekšvēlēšanu materiālos piedāvā pasākumus jaundzimušo skaita palielināšanai.
Vienreizējus maksājumus vairāku tūkstošu eiro apmērā, aizdevumus ar atvieglotiem nosacījumiem, mājokļa subsīdijas, bērna kopšanas atvaļinājuma ieskaitīšanu darba stāžā, pensijas kapitāla papildināšanu mātēm un citus atbalsta pasākumus var atrast lielākajā daļā partiju programmu.
“Сhayka” faktu pārbaudes materiālu sērijas ietvaros nolēmām noskaidrot, vai ir valstis, kurās 21. gadsimta pirmajā ceturksnī līdzīgi valsts atbalsta pasākumi vecākiem ir devuši kaut cik manāmus demogrāfiskās situācijas uzlabojumus.
Demogrāfiskā situācija Latvijā
Materiāli par Latvijas bēdīgo demogrāfisko situāciju, no kuriem puse sākas ar vārdiem “Latvija izmirst…”, tiek publicēti regulāri un lielā skaitā, tāpēc tikai atgādināsim galvenos rādītājus.
Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2026. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1 miljons 845 tūkstoši cilvēku. Salīdzinājumā ar 2025. gada sākumu valsts iedzīvotāju skaits samazinājās par 0,83% jeb 15,5 tūkstošiem cilvēku. Starp citu, tas ir mazākais Latvijas iedzīvotāju skaita samazinājums pēdējo trīs gadu laikā.
2025. gadā Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem piedzima 11 931 bērns – par 7,4% mazāk nekā 2024. gadā. Vispārīgais dzimstības koeficients samazinājās no 6,9 līdz 6,4 dzimušajiem uz 1000 valsts iedzīvotājiem. Jaunākie dati par vispārīgo dzimstības koeficientu ES dalībvalstīs ir pieejami par 2024. gadu – toreiz šis rādītājs Eiropas Savienībā bija 7,9 dzimušie uz 1000 iedzīvotājiem.
Cik tālu Latvija ir no vienkāršās paaudžu nomaiņas
Viens no svarīgākajiem demogrāfiskajiem rādītājiem ir summārais dzimstības koeficients (TFR jeb SDK) – vidējais bērnu skaits, kas vienai sievietei piedzimtu dzīves laikā, ja saglabātos pašreizējais dzimstības līmenis.
Lai ilgtermiņā nodrošinātu vienkāršo paaudžu nomaiņu, SDK attiecīgajā teritorijā jābūt vismaz 2,1–2,2 bērniem uz vienu sievieti (bērna desmitdaļas izskatās mazliet savādi, taču tā ir vispārpieņemta zinātniskā aprēķinu sistēma). Latvijā šis rādītājs 2025. gadā bija 1,16, salīdzinot ar 1,23 gadu iepriekš.
Eiropas Savienībā kopumā 2024. gadā SDK bija 1,34. Augstākais summārais dzimstības koeficients toreiz tika reģistrēts Bulgārijā – 1,72, tai sekoja Francija (1,61) un Slovēnija (1,52). Zemākie summārie dzimstības koeficienti 2024. gadā bija Maltā (1,01 bērns uz vienu sievieti), Spānijā (1,10) un Lietuvā (1,11).
Tas, ka neesam pēdējā vietā, šajā gadījumā ir vājš mierinājums, jo ir skaidrs, ka Latvija ir tālu pat no vienkāršās paaudžu nomaiņas, nemaz nerunājot par iedzīvotāju skaita pieaugumu.
Tādējādi, ņemot vērā sabiedrības piesardzīgo attieksmi pret migrācijas paplašināšanu, pasākumi dzimstības palielināšanai kļūst kritiski svarīgi.
Kur iedzīvotāju skaits pieaug bez migrācijas
Interesanti noskaidrot, kurās valstīs pēdējās desmitgadēs iedzīvotāju skaits ne tikai nesamazinās, bet arī pieaug. Turklāt pieaug tieši tāpēc, ka dzimušo skaits pārsniedz mirušo skaitu, neņemot vērā migrāciju. Jāpiebilst, ka raksta autors balstās uz uzticamiem statistikas datiem, taču šis ir žurnālistikas materiāls, nevis mēģinājums veikt zinātnisku pētījumu.
Virspusēja ANO publicētās ikgadējās statistikas par iedzīvotāju dabisko pieaugumu analīze liecina, ka 2000.–2023. gadā iedzīvotāju skaits dabiskā pieauguma dēļ palielinājās aptuveni 150 valstīs, galvenokārt Āfrikā, Āzijā un Latīņamerikā.
Oksfordas Universitātes ekonomists un globālo tendenču pētnieks Makss Rozers materiālā par demogrāfisko pāreju šo tendenci skaidro ar laika nobīdi starp mirstības un dzimstības samazināšanos šajos reģionos.
Mirstība, pateicoties vakcinācijai, antibiotikām, sanitārijai, uztura uzlabojumiem un citiem faktoriem, samazinās vispirms, bet dzimstība vēl kādu laiku saglabājas augsta.
Vienlaikus tajā pašā Ķīnā dabiskais iedzīvotāju skaita samazinājums sākās 2022. gadā, un arī Taizemē, kur iedzīvotāju skaits iepriekš pieauga, pēdējos gados mirušo skaits ir sācis pārsniegt dzimušo skaitu. Savukārt tādās attīstītās Āzijas valstīs kā Japāna un Dienvidkoreja dabiskais iedzīvotāju skaita samazinājums vērojams jau diezgan sen.
Pat Āfrikas valstīs dzimstība ir sākusi samazināties, taču tas notika vēlāk, turklāt samazinājums ir lēnāks. Demogrāfs Džons Bongaartss savā darbā “Dzimstības pārmaiņas jaunattīstības valstīs” uzsver, ka augstu dzimstību Āfrikā nevar izskaidrot tikai ar nepietiekamu kontracepcijas pieejamību. Starp iemesliem tiek minētas daudzbērnu ģimeņu tradīcijas, bērnu ekonomiskā loma valstīs ar zemu ienākumu līmeni, kā arī ierobežota sociālā aizsardzība vecumdienās. Vienkāršāk sakot, jo vairāk bērnu, jo lielāka iespēja, ka viņi spēs uzturēt vecākus, kuri zaudējuši darbspējas.
Ja aplūko tikai valstis ar pietiekami augstu iedzīvotāju ienākumu līmeni, pozitīvs dabiskais iedzīvotāju pieaugums 2000.–2023. gadā saglabājās Austrālijā, Izraēlā, Īrijā, Islandē, Kanādā, Luksemburgā, Jaunzēlandē, Norvēģijā, ASV, Francijā un Šveicē. ASV pandēmijas laikā dabiskais pieaugums strauji samazinājās, pietuvojoties vēsturiski zemākajam līmenim, bet Francijā, Šveicē, Norvēģijā un vairākās citās valstīs perioda beigās tas kļuva pavisam neliels. Beļģijā, Lielbritānijā, Dānijā, Nīderlandē un Zviedrijā gadsimta sākumā dabiskais pieaugums bija pozitīvs, taču atsevišķos gados to nomainīja dabiskais iedzīvotāju skaita samazinājums.
Kāpēc Izraēla izceļas attīstīto valstu vidū
Attīstīto valstu vidū ievērojami izceļas Izraēla – tur dabiskais pieaugums joprojām ir augsts. 2023. gadā tas bija aptuveni 13 cilvēki uz 1000 iedzīvotājiem, bet summārais dzimstības koeficients – aptuveni 2,9 bērni uz vienu sievieti.
Tomēr šeit ir kāda svarīga un visai neparasta nianse: ievērojamu ieguldījumu šajā augstajā rādītājā dod ultraortodoksālie ebreji, kuru vidū vidējais rādītājs ir 6–7 bērni uz vienu sievieti, kā arī samērā augstā dzimstība valsts arābu iedzīvotāju vidū. Tiesa, arī sekulārajiem izraēliešiem bērnu dzimst vairāk nekā vidējā Eiropas ģimenē.
Demogrāfi Alekss Vainrebs un Amnons Sasons raksturo Izraēlu kā “demogrāfisku anomāliju”, kurā attīstītai valstij raksturīgs augsts paredzamais mūža ilgums apvienojas ar dzimstību, kas ievērojami pārsniedz vienkāršās paaudžu nomaiņas līmeni.
Kā valstis centušās veicināt dzimstību
Aplūkosim vairākus visbiežāk minētos piemērus, kuros demogrāfiskās situācijas uzlabošanās attīstītajās valstīs tieši vai netieši tiek saistīta ar valsts politiku šajā jomā.
Plašsaziņas līdzekļos bieži tiek pieminētas Krievijas, Polijas un Ungārijas valdību ieviestās dzimstības veicināšanas programmas.
Krievija: maternitātes kapitāls
Krievijā kopš 2007. gada darbojas programma “Maternitātes kapitāls”, saskaņā ar kuru, piedzimstot vai adoptējot otro un/vai trešo bērnu (bet kopš 2020. gada – pat pirmo), Krievijas ģimene saņem sertifikātu, kura nominālvērtība 2007. gadā bija 250 000 rubļu (tolaik aptuveni 7000 eiro).
Vēlāk maternitātes kapitāls tika indeksēts, un 2026. gadā tā apmērs sasniedza 728 921 rubli (aptuveni 7500 eiro) par pirmo bērnu un 963 243 rubļus (aptuveni 9900 eiro) par otro un nākamajiem bērniem, taču tikai tad, ja tiesības uz kapitālu iepriekš nebija radušās, piedzimstot pirmajam bērnam.
Maternitātes kapitāla līdzekļus Krievijas iedzīvotāji var izmantot galvenokārt mājokļa iegādei, būvniecībai vai rekonstrukcijai, hipotekāro kredītu atmaksai, kā arī bērnu izglītībai, vecāka fondētajai pensijai un bērna ar invaliditāti sociālajai adaptācijai. Ģimenes ar zemiem ienākumiem no maternitātes kapitāla var saņemt ikmēneša maksājumus bērnam.
Polija: programma “Ģimene 500+”
Polijā 2016. gadā ieviesa programmu “Ģimene 500+” (Rodzina 500+). Tai bija divi galvenie mērķi: uzlabot ģimeņu ar bērniem materiālo stāvokli un veicināt dzimstību. Valsts sāka ik mēnesi maksāt 500 zlotus (tolaik aptuveni 120 eiro) par otro un katru nākamo bērnu līdz 18 gadu vecumam.
Pabalstu par pirmo bērnu varēja saņemt tikai ģimenes, kuru ienākumi nepārsniedza noteikto slieksni. Taču 2019. gadā ienākumu ierobežojumu atcēla: pabalstu sāka maksāt par katru bērnu neatkarīgi no ģimenes materiālā stāvokļa, bet no 2024. gada janvāra maksājuma apmērs pieauga no 500 līdz 800 zlotiem mēnesī (aptuveni 185 eiro).
Pamanāmākais Polijas programmas rezultāts bija bērnu nabadzības samazināšanās un ģimeņu rīcībā esošo ienākumu palielināšanās. Ar bērnu nabadzību saprot ģimenes ienākumu vai resursu trūkumu, kura dēļ bērnam nav iespējams nodrošināt normālai attīstībai un pamatvajadzību apmierināšanai nepieciešamo dzīves līmeni.
Taču tieši demogrāfiskais efekts izrādījās neliels. Drīz pēc programmas ieviešanas summārais dzimstības koeficients Polijā nedaudz pieauga, bet jau pēc dažiem gadiem atkal sāka samazināties. Sievietēm pēc 30 gadu vecuma un ģimenēs ar zemiem ienākumiem bērni sāka dzimt biežāk, tomēr programma nespēja mainīt ilgtermiņa dzimstības samazināšanās tendenci.
Ungārija: nodokļu atvieglojumi, mājokļi un atbalsts ģimenēm
Ungārija kopš 2010. gada dzimstības veicināšanu padarīja par vienu no sociālās politikas prioritātēm. Programmas pamatā bija nevis vienreizēji maksājumi par bērna piedzimšanu, bet gan atvieglojumu kopums, kuru apmērs pieauga līdz ar bērnu skaitu.
Tur tika paplašināti ģimenēm paredzētie nodokļu atvieglojumi: strādājošie vecāki varēja ik mēnesi samazināt maksājamo ienākuma nodokli, bet četru un vairāk bērnu mātes saņēma atbrīvojumu no iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) uz mūžu. Valsts ģimenēm piešķīra mājokļa subsīdijas un aizdevumus ar atvieglotiem nosacījumiem, finansēja ilgstošus bērna kopšanas atvaļinājumus ar salīdzinoši lieliem pabalstiem, kā arī paplašināja pirmsskolas izglītības un aprūpes iespējas divus līdz trīs gadus veciem bērniem. Ungārijas izdevumi ģimenes politikai pieauga no 3,5% no IKP 2010. gadā līdz 6,2% 2022. gadā.
Tiesa, sistēma galvenokārt bija orientēta uz oficiāli nodarbinātiem vecākiem: lai pilnībā izmantotu nodokļu atvieglojumus, bija nepieciešami pietiekami lieli deklarētie ienākumi. Tomēr pasākumu kopums, iespējams, veicināja summārā dzimstības koeficienta pieaugumu Ungārijā no aptuveni 1,25 līdz 1,5, taču arī šis rādītājs nepietuvināja valsti vienkāršās paaudžu nomaiņas līmenim.
Ko parādīja Krievijas, Polijas un Ungārijas salīdzinājums
Savā 2022. gada pētījumā pētnieki Linda Kuka, Jeļena Jarska-Smirnova un Vladimirs Kozlovs secināja, ka Krievijas, Polijas un Ungārijas programmas katra savā veidā radīja reālu, tomēr ierobežotu un īslaicīgu demogrāfisko efektu. Sākotnēji dzimstība visvairāk pieauga Krievijā, sasniedzot augstāko punktu 2015. gadā, taču tā saglabājās ievērojami zem paaudžu nomaiņas līmeņa un kopš 2016. gada atkal sāka samazināties.
Neraugoties uz SDK pieaugumu Ungārijā, pētījuma autori arī šos rezultātus neuzskatīja par īpaši iespaidīgiem: paaudžu nomaiņa netika sasniegta, dabiskais iedzīvotāju skaita samazinājums netika apturēts, bet atbalsts ģimenēm izrādījās sociāli nevienlīdzīgi pieejams.
Pētnieki uzskata, ka piešķirtie naudas maksājumi un atvieglojumi galvenokārt ietekmēja bērnu dzimšanas laiku, nevis to galīgo skaitu. Proti, pēc pētījuma autoru domām, finansiālās stimulēšanas pasākumi neapturēja demogrāfisko lejupslīdi nevienā no trim valstīm.
Pazīstamais Krievijas demogrāfs Aleksejs Rakša intervijā projektam “Ja precīzi” pauda viedokli, ka maternitātes kapitāls Krievijā patiešām palielināja kopējo dzimušo bērnu skaitu. Pēc viņa aplēsēm, pateicoties šai programmai, papildus piedzima 2–2,5 miljoni otro un nākamo bērnu. Demogrāfs uzskata šo programmu par vienu no efektīvākajiem Krievijas demogrāfiskajiem pasākumiem, bet vēlāko dzimstības kritumu saista ar reproduktīvā vecuma sieviešu skaita samazināšanos Krievijā, pilnvērtīgas maternitātes kapitāla indeksācijas pārtraukšanu un programmas uzbūves maiņu – galvenā maksājuma pārcelšanu uz pirmo bērnu.
Francija: ilgstošs atbalsts ģimenēm vienreizēju stimulu vietā
Francijā 2004. gadā izveidoja sistēmu , kas paredz vienreizēju maksājumu bērna piedzimšanas vai adopcijas gadījumā, ikmēneša pamatpabalstu, palīdzību izvēlētā bērna aprūpes veida apmaksai un maksājumus vecākiem, kuri bērna kopšanas dēļ ir spiesti samazināt darba slodzi. Jaunā programma arī apvienoja un sistematizēja iepriekš pastāvējušos pabalstus un nodokļu atvieglojumus vecākiem.
Summārais dzimstības koeficients Francijā pieauga no 1,89 bērniem uz vienu sievieti 2000. gadā līdz 2,03 bērniem 2010. gadā – vienam no augstākajiem līmeņiem Eiropā. Tomēr šis rezultāts nebija neatgriezenisks: rādītājs sāka samazināties un 2024. gadā bija jau 1,61, lai gan Eiropas Savienības kopējā kontekstā tas joprojām saglabājās samērā augsts.
Francijas modeli drīzāk uzskata par piemēru tam, kā ilgstoši mazināt dzimstības kritumu, nevis par veidu, kā atgriezties pie pastāvīgas paaudžu nomaiņas vai dabiska iedzīvotāju pieauguma. Francijas demogrāfi pagaidām neņemas droši apgalvot , vai pašreizējais dzimstības samazinājums Francijā ir īslaicīgas svārstības vai arī kritums būs sistemātisks.
Kas zināms par šādu pasākumu efektivitāti
ANO Iedzīvotāju fonds UNFPA ziņojumā “Valsts politikas pasākumi, reaģējot uz zemu dzimstību: cik tie ir efektīvi?” nonāk pie šādiem galvenajiem secinājumiem:
- Naudas maksājumi parasti dod nelielu un nereti īslaicīgu efektu. Turklāt ne katras valsts ekonomika tos spēj atļauties. Piemēram, Spānijā 2500 eiro maksājumu vecākiem par katru jaundzimušo bērnu – tā dēvēto bērna piedzimšanas bonusu, kas tika ieviests 2007. gada jūlijā, – atcēla jau 2011. gada janvārī, jo valsts ekonomiskā situācija strauji pasliktinājās.
- Valstīs, kur jaunās sievietes un vīrieši saskaras ar nopietnu ekonomisko nenoteiktību, kā tas pēdējā desmitgadē notika Dienvideiropā, ievērojams dzimstības pieaugums, visticamāk, nenotiks pat tad, ja ģimenes politika tiks būtiski paplašināta.
- Dažas programmas, kas uz papīra izskatās lieliski, var nedot manāmu rezultātu, ja tās ir slikti saskaņotas ar citiem valsts pasākumiem un nepietiekami koordinētas starp dažādām iestādēm.
- Tiešas stimulēšanas pasākumu rezultātā ģimenē plānotais bērns var piedzimt agrāk, taču tas ne vienmēr nozīmē, ka ģimene vēlēsies vairāk bērnu.
Kas darbojas vislabāk
Salīdzinoši veiksmīgu dzimstības veicināšanas programmu piemēri, kurām ir bijis kaut vai īslaicīgs efekts, liecina, ka labāk darbojas kompleksi un prognozējami pasākumi. Piemēram, iespējas uzlabot mājokļa apstākļus, stabilāka nodarbinātība, pieejamāka bērnu aprūpe, vienlīdzīgāka ģimenes pienākumu un bērna kopšanas atvaļinājuma sadale starp abiem vecākiem. Taču pat kompleksas programmas reti paaugstina SDK līdz nepieciešamajam 2,1 līmenim.
Visticamāk, vienas brīnumreceptes, kas ļautu garantēti mainīt demogrāfisko situāciju, vienkārši nav.
Nepieciešama ilgtermiņa plānošana, kompleksa pieeja, stingra jau ieviesto programmu ietekmes izvērtēšana un elastīga pieeja, ņemot vērā politisko un ekonomisko situāciju.
Pat ja iedomājamies, ka nauda maksājumiem par katru Latvijā dzimušo bērnu tiktu atrasta kādā noslēpumainā avotā, tas nebūt negarantētu iedzīvotāju dabiskā samazinājuma apturēšanu.
Teksta autors Konstantins Beļskis. Tulkojusi Evita Savicka.
