Ilgāk dzīvot patstāvīgi, mācīties un palikt sociumā. Stāstām, kā Igaunija pielāgojas sabiedrības novecošanai

Igaunijā sabiedrības novecošanās notiek ātrāk nekā vidēji Eiropā. Saskaņā ar 2025. gada datiem cilvēku vecumā no 65 gadiem īpatsvars valstī ir 21,1% no iedzīvotāju skaita, savukārt gadu iepriekš šis rādītājs bija 20,7%.

Vienlaikus valstī pieaug paredzamais dzīves ilgums. Pēc Igaunijas Statistikas departamenta datiem 2024. gadā tas bija 79,5 gadi, turklāt veselīgi nodzīvoto gadu ilgums bija tikai 58,7 gadi.

“Šīs demogrāfiskās izmaiņas liecina, ka sabiedrībai ir jāpielāgojas tām, lai cilvēki varētu ilgāk dzīvot patstāvīgi, saglabāt veselību un turpināt aktīvi piedalīties sabiedrības dzīvē kā līdzvērtīgi tās locekļi,” laikrakstam “Chayka” sacīja Pille Lumi, Igaunijas Sociālo lietu ministrijas Sociālās drošības departamenta padomniece.

Jau tagad Igaunijā sabiedrības novecošanās ir atzīta par svarīgu stratēģisku jautājumu, un tiek darīts viss, lai tas netiktu atstāts novārtā.

Kāpēc Igaunijā sabiedrības novecošanās notiek tik strauji un kā valsts un tās iedzīvotāji cenšas tam pielāgoties? Lai to noskaidrotu, “Chayka” aprunājās ar Sociālo lietu ministrijas pārstāvi, kā arī ar Tallinas Trešā vecuma universitātes pārstāvi.

Sarunas notika projekta par sabiedrības novecošanos ietvaros, kas tiek īstenots ar Journalismfund Europe finansiālo atbalstu.

Kāpēc valsts saskaras ar sabiedrības novecošanos un kādas sekas tā rada

Igaunijas Sociālo lietu ministrijā skaidro, ka sabiedrības novecošanās valstī notiek vairāku faktoru dēļ: tie ir gan zems dzimstības līmenis, gan dzīves ilguma pieaugums, gan darbspējīgā vecuma iedzīvotāju emigrācija uz ārzemēm.

“Dzīves ilguma pieaugums ir pozitīva parādība, taču tas arī palielina gados vecu cilvēku īpatsvaru. Tajā pašā laikā veselīgi nodzīvoto gadu skaits nepieaug tik strauji, un tas nozīmē, ka cilvēki dzīvo ilgāk, taču ne vienmēr saglabājot labu veselību,” saka Pille Lumi.

Šie iemesli ir ļoti līdzīgi tiem, kas izraisa sabiedrības novecošanos Latvijā. Plašāk par to, kā arī par to, kāpēc visā pasaulē sabiedrība noveco, “Chayka” rakstīja šeit, bet par risinājumiem šai problēmai – šeit.

Sabiedrības novecošanās rada Igaunijai vairākas savstarpēji saistītas problēmas. Vienas no galvenajām ir nepieciešamība saglabāt pensiju sistēmas stabilitāti un nodrošināt cilvēkiem pietiekamus ienākumus vecumdienās, kā arī papildu slogs veselības aprūpes un sociālās aprūpes sistēmām.

Turklāt starp problēmām, kas saistītas ar sabiedrības novecošanos, Igaunijā ir:

• darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaita samazināšanās un nepieciešamība ilgāk noturēt cilvēkus darba tirgū;
• diskriminācija vecuma dēļ darbā un sabiedrībā;
• slogs radiniekiem, kuri aprūpē vecākus tuviniekus, īpaši 50–59 gadus vecu cilvēku vidū;
• senioru vientulība un sociālā izolācija;
• nepieciešamība veidot gados vecākiem cilvēkiem ērtāku un pieejamāku vidi, tostarp digitālos pakalpojumus;
• nepieciešamība savlaicīgi palīdzēt cilvēkiem saglabāt veselību un sociālās saites, lai samazinātu vajadzību pēc ilgtermiņa aprūpes;
• iedzīvotāju atšķirīgais digitālo prasmju līmenis.

“Turklāt stereotipu pārvarēšana joprojām ir nozīmīgs izaicinājums. Seniorus joprojām pārāk bieži uztver galvenokārt kā pensiju saņēmējus, nevis kā aktīvus un vērtīgus sabiedrības locekļus,” piebilst Pille Lumi.

Igaunijā šo jautājumu sāka risināt sistēmiski 2000. gadu sākumā, un tagad tas tiek uzskatīts par stratēģiski svarīgu

Igaunijā, tāpat kā Latvijā, nopietni pievērsties sabiedrības novecošanās jautājumam sāka 2000. gadu sākumā. Tolaik galvenā uzmanība tika pievērsta pensiju reformām un sociālās aizsardzības sistēmas pilnveidei.

Kā paskaidro Sociālo lietu ministrijas pārstāve, sabiedrības novecošanās jautājums Igaunijā patlaban tiek uzskatīts par vienu no valsts attīstības stratēģiskajiem virzieniem. Tas ir noteikts arī Labklājības attīstības plānā 2023.–2030. gadam, ko ministrija pašlaik izstrādā un īsteno.

“Pašreizējā pieeja šā jautājuma risināšanai balstās uz dzīves cikla principu, kas atzīst, ka novecošanu nevar aplūkot tikai no pensijas vecuma viedokļa. Tāpēc arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta profilakses pasākumiem, lai palīdzētu cilvēkiem saglabāt veselību, funkcionālās spējas un sociālo aktivitāti visā dzīves garumā,” skaidro Pille Lumi.

Ko Igaunija dara, lai pielāgotos jaunai realitātei?

Igaunijas Sociālo lietu ministrija norāda, ka tieši šai iestādei ir galvenā loma, nosakot, kā valsts pielāgosies sabiedrības novecošanai. Tā atbild par sociālo politiku, risina jautājumus, kas saistīti ar profilaksi, aktīvu novecošanu un senioru iesaistīšanos sabiedrības dzīvē.

“Galvenā uzmanība pašlaik pievērsta Labklājības attīstības plānam 2023.–2030. gadam, kurā ir iekļauts atsevišķs mērķis, kas veltīts senioru labklājībai,” skaidro Pille Lumi.

Pamatojoties uz šo plānu, Igaunijas Sociālo lietu ministrija izstrādāja programmu senioriem. Tā ir nepieciešama, lai valsts sistemātiski risinātu ar sabiedrības novecošanu saistītos jautājumus: veicinātu senioru sociālo iesaistīšanos, uzlabotu viņu ekonomisko labklājību un radītu vienlīdzīgas iespējas vecāka gadagājuma cilvēkiem iesaistīties darba un sabiedriskajā dzīvē.

“Šo programmu atjaunina katru gadu, ņemot vērā valsts budžetu un ilgtermiņa attīstības stratēģiju,” norāda Pille Lumi.

Valstī ir uzsākta arī programma, kuras mērķis ir izstrādāt un pārbaudīt tehnoloģijas, kas palīdz senioriem un pieaugušajiem ar invaliditāti ilgāk dzīvot patstāvīgi un droši savās mājās. Šādi risinājumi arī samazinās slogu radiniekiem un atvieglos aprūpes speciālistu darbu.

Turklāt Igaunija ir sākusi savās pilsētās ieviest “Age-Friendly” pieeju, kas palīdz padarīt vidi un pakalpojumus ērtākus gados vecākiem cilvēkiem. Tāpēc no 2026. gada 1. jūlija Igaunijas pašvaldībām savos attīstības plānos būs jāņem vērā ar senioriem saistītie jautājumi.

Piemēram, ieviest zemās grīdas sabiedrisko transportu un bezbarjeru pilsētvidi, mājas aprūpes pakalpojumus un daudz ko citu.

Vienlaikus Igaunija īsteno svarīgu reformu. “Igaunija īsteno reformu, lai ciešāk integrētu veselības aprūpes un sociālās aprūpes sistēmas, lai cilvēki saņemtu atbalstu savlaicīgi, saskaņoti un nepārtraukti. Tas ir 2023. gadā uzsāktās ilgtermiņa aprūpes reformas turpinājums,” norādīja Pille Lumi.

Igaunijas Sociālo lietu ministrija izstrādā atsevišķu darba dokumentu, kas palīdzēs noskaidrot, kādus pasākumus ir vērts turpināt attīstīt, kādi jauni risinājumi ir nepieciešami un kā uzlabot sadarbību starp dažādām iestādēm.

“Šī darba ietvaros mēs izpētām citu valstu praksi, lai novērtētu, vai to varētu piemērot Igaunijā. Mēs arī analizējam situāciju pašvaldībās un to potenciālu, kā arī apkopojam jau īstenoto pasākumu karti, kas saistīti ar senioriem, tostarp tos pasākumus, kas veicina aktīvu novecošanu un profilaksi,” paskaidroja ministrijas pārstāve.

Turklāt Igaunijā tiek īstenota iniciatīva “Inovatīvu risinājumu iepirkums, lai iesaistītu cilvēkus vecumā no 50 gadiem un vecākus”.

Šīs iniciatīvas ietvaros valsts meklē un atbalsta jaunus risinājumus, kas palīdzēs cilvēkiem, kuri ir vecāki par 50 gadiem, aktīvāk iesaistīties sabiedrības dzīvē, ilgāk palikt darba tirgū un apgūt digitālās prasmes. Potenciālie izstrādātāji iesniedz savas idejas, un labākie projekti var saņemt finansējumu un tikt īstenoti praksē.

Šādi risinājumi ir paredzēti, piemēram, cilvēkiem, kuri vēlas turpināt strādāt pēc pensionēšanās, mainīt profesiju, aktīvāk iesaistīties sabiedriskajā dzīvē vai apvienot darbu ar tuvinieku aprūpi.

“Šīs iniciatīvas mērķis ir stiprināt vecāka gadagājuma cilvēku atzīšanu sabiedrībā, veicinot viņu līdzdalību un iesaistīšanos. Tās mērķis ir arī veicināt pozitīvāku attieksmi pret senioriem un mazināt ar vecumu saistītus stereotipus un diskrimināciju, tostarp darba tirgū, saskaņā ar aktīvas novecošanas principiem,” paskaidroja Igaunijas Sociālo lietu ministrijas pārstāve.

Ministrijā arī norāda, ka papildus lielajām programmām valstī tiek īstenota “virkne mazāku projektu un iniciatīvu”. Lai tos īstenotu, ministrija sadarbojas ar pašvaldībām, sabiedriskajām organizācijām un starptautiskajiem partneriem.

Senioru skolām un Trešā vecuma universitātēm ir svarīga loma

Viens no veidiem, kā Igaunijā pielāgojas sabiedrības novecošanai, ir izglītības programmas senioriem – Trešā vecuma universitātes un senioru skolas.

Kā iepriekš skaidroja “Chayka”, Trešā vecuma jeb Trešās paaudzes universitātes un senioru skolas ir izglītības programmas gados vecākiem cilvēkiem, kas radās kā reakcija uz sabiedrības novecošanās sekām.

Tartu Universitātes Tallinā Trešā vecuma universitātes programmas vadītāja Ene Teemäe pastāstīja “Chayka”, ka pirmā šāda veida universitātes filiāle Igaunijā tika atvērta pirms vairāk nekā 30 gadiem.

“Viens no senākajiem zināmajiem piemēriem ir “Trešā vecuma Tautas universitāte” (Kolmanda Nooruse Rahvaülikool) Tallinā, ko 1993. gadā izveidoja Igaunijas Senioru savienība. Tā darbojas arī šodien sadarbībā ar Tallinas Tehnoloģiju universitāti (TalTech),” pastāstīja Ene Teemäe.

Šādu universitāšu skaits sāka strauji pieaugt 2010. gados. Kā norāda Ene, šobrīd Igaunijā ir desmitiem izglītības iniciatīvu senioriem. Dažas darbojas universitātēs un citās augstskolās, citas organizē pašpārvaldes, senioru apvienības vai nevalstiskās organizācijas.

Mācību formāti dažādās “skolās” un “universitātēs” senioriem arī ir atšķirīgi. Visbiežāk tur notiek lekcijas par veselību, psiholoģiju, kultūru, vēsturi, tehnoloģijām un sabiedrību. Turklāt senioriem tiek piedāvāti valodu kursi, digitālo prasmju apmācība, ekskursijas, meistarklases un kultūras pasākumi.

Viena no populārākajām augstskolām ir Tartu Universitātes Trešā vecuma universitāte

“Pazīstamākais un lielākais tīkls ir Tartu Universitātes Trešā vecuma universitātes (Väärikate Ülikool) programma, kas darbojas dažādos Igaunijas reģionos un tiek organizēta sadarbībā ar vietējiem partneriem,” norādīja Ene Teemäe.

Tartu Universitātes Trešā vecuma universitātes lekcijas un nodarbības notiek 19 Igaunijas reģionos, un kopumā darbojas 21 programma. Lielākā daļa no tām notiek igauņu valodā, taču ir arī divas programmas krievu valodā.

“Arī Tartu Universitātes mācību programma senioriem tika uzsākta 2010. gadā,” teica Ene Teemäe.

Viņa paskaidro, ka ideja bija tāda, ka izglītība nedrīkst beigties pēc aiziešanas pensijā, savukārt universitāte uzskata, ka tai ir sociāla atbildība “par izglītības iespēju nodrošināšanu cilvēkiem jebkurā vecumā”.

“Šī programma nekad nav bijusi paredzēta tikai zināšanu nodošanai, bet arī kā līdzeklis, lai veicinātu aktīvu novecošanu, iesaistīšanos sabiedrībā un garīgo labklājību,” saka Ene.

Nodarbību tēmas ir ļoti dažādas – sākot no medicīnas, vēstures un kultūras līdz zinātnei, tehnoloģijām un sabiedrībai. Papildus lekcijām senioriem tiek piedāvāti valodu kursi, digitālo prasmju apmācība, ekskursijas, meistarklases un kultūras pasākumi. Nodarbības parasti notiek vienu vai divas reizes mēnesī, atkarībā no reģiona, un tās ir bezmaksas.

Programmas cenšas pielāgot vietējiem iedzīvotājiem un viņu interesēm. Taču organizatoriem ir svarīgi arī tas, lai lekcijas balstītos uz zinātniskiem datiem un vienlaikus būtu saprotamas, praktiskas un saistītas ar ikdienas dzīvi.

“Piemēram, programma Tallinā ietver astoņas lekcijas katrā mācību gadā. Papildus tam mēs organizējām angļu valodas kursus, meistarklases par digitālajām prasmēm un tamlīdzīgas aktivitātes. Pēdējos gados mums ir izdevies piedāvāt regulāras mūzikas programmas sadarbībā ar Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmiju,” stāsta universitātes pārstāve.

Mācību organizēšanā piedalās pašvaldības, bibliotēkas, kultūras centri, sabiedriskās organizācijas un izglītības iestādes. Šāda veida sadarbība palīdz atrast telpas un uzaicināt speciālistus.

2025. gadā Tartu Universitātes Trešā vecuma universitātes programma pat saņēma Igaunijas Pētniecības padomes galveno balvu par ilgtermiņa ieguldījumu zinātnes popularizēšanā un aktīvas novecošanas veicināšanā Igaunijā.

Kāpēc izglītība senioriem ir svarīga

Ene Teemäe norāda, ka universitāšu un senioru skolu galvenais mērķis ir padarīt mācības par sociālu, iedvesmojošu un pieejamu pieredzi pat tiem cilvēkiem, kuri, iespējams, jau desmitiem gadu nav piedalījušies formālajā izglītībā.

Studentu vidū ir gan strādājoši cilvēki, gan nesen pensionējušies cilvēki, gan arī seniori 80 un pat 90 gadu vecumā.

“Šodien šīm programmām Igaunijā ir arvien lielāka nozīme. Igaunijas sabiedrība noveco, un daudzi vecāka gadagājuma cilvēki vēlas palikt aktīvi, informēti un intelektuāli iesaistīti,” saka Ene Teemäe.

Kā norāda Teemäe, iemesli, kāpēc seniori nāk mācīties, var būt ļoti dažādi: vieniem vienkārši saglabājas zinātkāre neatkarīgi no vecuma, citiem svarīga ir saskarsme un piederības sajūta kopienai. Turklāt daudzi no viņiem vēlas labāk izprast mūsdienu pasauli – piemēram, tehnoloģijas, veselības jautājumus vai pārmaiņas sabiedrībā.

Ene piebilst, ka apmācības palīdz senioriem saglabāt garīgo aktivitāti, atrast jaunus draugus un mazināt vientulības sajūtu.

“Dalībnieki paši bieži saka, ka apmācību programmas sniedz viņiem “iemeslu iziet no mājām” un iespēju piederēt kopienai,” norāda Ene.

Tāpēc Igaunijā senioru interese par izglītību ir ļoti liela. Kā norāda Ene, dažos reģionos dalībnieku skaits ir kļuvis tik liels, ka viena no galvenajām problēmām izrādījās piemērotu telpu meklēšana.

“Lielām programmām ir nepieciešamas pieejamas zāles ar labu akustiku, ērtām sēdvietām un labu satiksmi, taču šādas telpas ne vienmēr ir pieejamas,” viņa atzina.

Ar visiem materiāliem, kas tapuši “Chayka” projekta par sabiedrības novecošanos ietvaros, var iepazīties šeit vai arī izmantojot birku “iedzīvotāju novecošana“.