“Būt pozitīvai par spīti visam”: Svetlanas Trofimovas stāsts

“Saglabāt pašsavaldību, virzīties uz priekšu un domāt pozitīvi — tas nenāca uzreiz, bet gan ar laiku, taču dzīvē tās ir ļoti svarīgas lietas,” stāsta Svetlana Trofimova, mūsu projekta par sabiedrības novecošanos varone. Projekts tiek īstenots ar Journalismfund Europe finansiālu atbalstu.

Jau no pirmās telefonsarunas un vēlāk — no pirmā tikšanās brīža — Svetlana izstaroja mieru, pārliecību un pozitīvismu. Manuprāt, šodien tas ir retums — kad cilvēkam ir laiks uzklausīt, nesteigties un veltīt sarunas biedram tik daudz laika, cik vajag, nevis tikai tik, cik viņš var atvēlēt. Gan smaids, gan smiekli — un viņa daudz smējās — radīja ļoti patīkamu noskaņu; varbūt tieši tāpēc saruna izvērtās sirsnīga un draudzīga.

Vecāku stāsts un agrīnie dzīves gadi

Svetlana Trofimova dzimusi 1953. gadā. Viņas tēvs Vasīlijs Novikovs bija sovhoza direktors un māte Anna Novikova — veterinārārste.

Tēvs bija no Smoļenskas, un māte — no Orenburgas, taču padomju laika pārmaiņu dēļ liktenis viņus saveda Latvijā, Neretā.

“Mamma pabeidza medicīnas skolu, iegūstot vecmātes specialitāti. Viņa vēlējās turpināt studijas un iestājās Alma-Atas Medicīnas institūtā, taču sākās karš, un māte (Svetlanas vecmāmiņa) aicināja meitu atgriezties mājās, jo visi dēli bija devušies uz fronti, bet viņa palika viena. Orenburgā bija tikai lauksaimniecības institūts ar veterinārijas fakultāti, un viņa to pabeidza 1945. gadā. Atvadīties no draudzenēm negribējās, tāpēc visas kopā pēc norīkojuma devās uz Latviju. Tēvs, kas izdzīvoja Kurzemes katlā, arī bija Latvijā,” par saviem vecākiem stāsta Svetlana Trofimova.

Biežo pārcelšanos dēļ vecāki sākumā diezgan bieži mainīja dzīvesvietu (tēvs piecus gadus strādāja par direktoru, pēc tam piecus gadus — par galveno agronomu sovhozā).

1959. gadā, kad meitai bija seši gadi, ģimenei piedāvāja pārcelties uz Sileni. Tur ģimene nodzīvojusi daudzus gadus. Silenē vēl joprojām atrodas Svetlanas vecāku māja.

Svetlana pabeidza astoņgadīgo skolu Silenē, tad vidusskolu — Skrudalienā, un iestājās Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas Lauksaimniecības fakultātē. Veiksmīgi to absolvēja un atgriezās dzimtajā ciemā, kur nostrādāja trīs gadus.

“Un tad sākās komjaunatnes laiks. Silenē biju komjaunatnes organizācijas sekretāre: mēs rīkojām sapulces, lēmām, kam būtu jāpalīdz vai jāvelta īpaša uzmanība, organizējām sestdienas un svētdienas talkas. Tas bija papildus pamatdarbam, bet mums bija laiks itin visam. Mēs pat braucām ar savu aprīkojumu uz deju vakariem Urbanos… Pēc tam es sāku strādāt rajonā — biju komjaunatnes rajona komitejas otrā sekretāre. Man bija 25 gadi,” atceras mana sarunas biedre.

Invaliditāte, mīlestība un ģimene

Drīz Svetlanai parādījās nopietnas redzes problēmas.

“Es zaudēju redzi. Man pateica, ka tas notika stresa dēļ. To es sapratu, kad, atrodoties laukumā un paskatoties uz viesnīcas ‘Latvija’ pulksteni, teicu: ‘Ak vai, tas nerāda laiku jau veselu nedēļu!’ Izrādījās, ka pulkstenis laiku rādīja,” atceras sieviete.

Svetlana pasteidzās pie ārsta. “Profesors sākumā teica, ka vecumdienās es tomēr kaut ko redzēšu. Man bija prieks, jo parādījās kaut kāda cerība. Bet, pārbaudījis manu redzi ar citu aparātu, viņš paziņoja, ka ir kļūdījies un ka pilnīgi akla es nepalikšu, bet redzēt nevarēšu. Sākās jauna dzīve: šķita, ka bez redzes vairs nevienam neesmu vajadzīga,” stāsta Svetlana.

Viņa skaidro, ka aktīva ir tikai viņas sānu redze, un centrālā — nē. Var atrast pogu telefonā, lai piezvanītu vai atbildētu, bet nevar tajā neko izlasīt, tāpat kā nevar izlasīt avīžu virsrakstus.

“Tā bija traģēdija. Un tad es apprecējos,” smiedamās stāsta mūsu varone. “Pielūdzēju netrūka, taču manas prioritātes bija mainījušās. Līdz tam es biju iedomājusies, ka mans vīrs būs komunikabls, jautrs un sabiedrisks, bet, kad zaudēju redzi, sapratu, ka viņam ir jābūt uzticamam.”

Tāds izrādījās pilsētnieks Ivans. Svetlana atceras, ka daudzi derējās par to, cik ilgi šis pāris izturēs. Taču viņi ir kopā jau 44 gadus.
Interesanti, ka Svetlanas un Ivana pāris bija pirmais, kas 1982. gadā tika reģistrēts jaunajā Daugavpils Dzimtsarakstu nodaļā.

Un dzīve ritēja tālāk. Marija Ivanova — toreizējā “Neredzīgo biedrības” priekšsēdētāja — atrada Svetlanu un uzaicināja pievienoties biedrībai.

Svetlana sāka strādāt rajona lauksaimniecības organizācijā par speciālisti progresīvas pieredzes ieviešanā.

Taču arī ģimenes pieaugums nebija ilgi jāgaida. Trīs ar pusi gadu laikā ģimenē piedzima dēls Vasīlijs un meitas Jekaterīna un Anastasija. Vīrs strādāja par šoferi, bet bija un joprojām ir aizrautīgs makšķernieks un baložu audzētājs.

Darbs, kas iedvesmo

Mazi bērni bieži slimo, un vecākiem nākas ņemt slimības lapu. Protams, situācija ir saprotama, taču tas vecāks, kuram tās jāņem, nejūtas īpaši ērti. Svetlana secināja, ka vieglāk būs, ja viņa strādās Pionieru namā.

Atnāca pie tā vadītājas Geroidas Bogdanovas un lūdza, lai viņai uzticētu pulciņu. Svetlana mīlēja un labi pārzināja ģeogrāfiju, par to arī sāka stāstīt skolēniem. Bija arī pārgājieni.

“Reiz ar kādu grupu gājām skatīties ledus iešanu. Pienācām pie upes, un viena meitene — hop! — pārlēca un jau peld uz ledus gabala, bet 15 citi bērni stāv. Es viņu paķēru un, par laimi, izvilku uz krasta. Abas, protams, bijām slapjas, un telefonu, lai kādam piezvanītu, nebija. Braucām ar tramvaju, tad atskrēja mamma… Vēlāk tā meitene apslima. Gadījās arī tā,” atceras Svetlana.

Pēc Pionieru nama Svetlana atkal vēl kādu laiku sēdēja mājās bez darba. Tad viņa nodomāja, ka darbs redakcijā varētu būt ļoti interesants un dinamisks. Viņa sazinājās ar Grigoriju Ņemcovu, Daugavpils avīzes “Miljons” dibinātāju.

“Viņš bija cilvēks, kas deva iespējas. Ja vēlies — pamēģini. Tad redzēsim, kas sanāks,” atceras Ņemcovu Svetlana.

Viņai radās ideja raidījumam par makšķerēšanu. Atrada kādu, kurš varētu par to pastāstīt. Taču viņas redzējums — cilvēks sēž kameras priekšā un vienkārši stāsta — to makšķerēšanas speciālistu neuzrunāja. Viņš vēlējās, lai kadrā viņam blakus būtu sarunu biedrs.

“Filmējām brīvdienā. Redakcijā bija operators, kurš teica, ka kadrā nebūs. Bija arī pats Grigorijs Ņemcovs. Nofilmējām viņu. Pirmdien mani izsauca uz sarunu. Tā es sapratu, ka viss darbs jādara pašai. Taču tobrīd par makšķerēšanu neko daudz nezināju. Atnācu mājās un palūdzu vīru, lai atklāj makšķerēšanas noslēpumus. Jau pēc diviem mēnešiem varēju pati uzdot sarunu biedriem gudrus jautājumus par makšķerēšanu,” stāsta Svetlana.

Viņa atceras, ka sākumā raidījumu filmēja studijā un tas bija ļoti populārs. Tad nolēma, ka jāfilmē pie ūdenstilpnēm. Svetlanai iedeva kameru, viņa visu apguva un pati filmēja savus raidījumus.

Daiļrade un dzīves filozofija

Svetlanas dzīvē kopš 10 gadu vecuma ir bijusi ģitāra. Tagad viņa apmeklē literāro klubu “Dialogs” dienas centrā “Saskarsme”. Tur viņa atbild par muzikālo daļu. Dzeju un saturu izvēlas Alla Terehova. Turklāt Svetlana Trofimova ir Daugavpils Neredzīgo biedrības revīzijas komisijas priekšsēdētāja.

Svetlanu bieži aicina uz citiem kolektīviem un dažādiem pasākumiem, lai paklausītos, kā viņa dzied.

“Mums mājās bija ģitāra, tētis spēlēja. Tad skolā sāka darbu jauns dziedāšanas skolotājs Mihails Šitovs, viņš izveidoja stīgu orķestri un iemācīja mūs spēlēt. Es biju gan korī, gan ansamblī,” viņa atceras.

Viņa ar smaidu stāsta par kādu gadījumu Skrudalienas skolas devītajā klasē, kad viņas klasesbiedrs atgriezās no Rīgas ar jaunām idejām.

“Viņš pastāstīja par tādiem skaņdarbiem kā ‘The House of the Rising Sun’ ‘The Animals’ izpildījumā un grupas ‘Piknik’ dziesma ‘Mezozoja kultūra’. Mēs šīs dziesmas iemācījāmies. Nospēlējām tās skolas vakarā. Mūsu uzstāšanos noskatījās arī vēstures skolotāja. Viņu īpaši sadusmoja dziesma ‘Mezozoja kultūra’, jo tur bija tādi vārdi: ‘Tu vairs nebija pērtiķis, taču vēl nebiji cilvēks’. Un viņa nolēma mūs izraidīt, atskaitīt no skolas. Labi, ka direktoru šī ideja neuzrunāja. Mēs palikām, taču līdz gada beigām man bija trijnieks vēsturē.”

“Mūsu dzīve sastāv tieši no šādām problēmām — uzdevumiem, kas var būt gan atrisināmi, gan neatrisināmi,” saka Svetlana Trofimova. Lai viņas dzīve būtu tieši tāda, viņa izstrādāja stratēģiju.

“Es ļoti daudz esmu pētījusi sevi, un kādu reizi man rokās nonāca Luīzas Heijas grāmata par pozitīvo domāšanu. Tā mani ļoti aizrāva. Šo ideju ne uzreiz, bet ar laiku izdevās ieviest tā, lai tā dotu rezultātu, un tagad tas ir ļoti efektīvs veids, kā neļauties panikai, bet domāt par pozitīvo, par to, ka viss būs labi,” Svetlana Trofimova dalās savā jaunības un pozitīvā noskaņojuma noslēpumā.