Kad Tatjana iznāca no skaistumkopšanas salona, viņa atkārtoja: “Nu gan, apsargs mani vairs neielaidīs – nepazīs! Bet es taču nepaņēmu apliecību!” Vēlāk gan nomierinājās – piezvanīs kaimiņienei, lai tā nolaiž dokumentu pa logu. Apliecība viņai vajadzīga, lai atgrieztos mājās – Daugavpils sociālajā patversmē Šaurā ielā 23.
Tatjana ir viena no projekta “CERĪBA: bezpajumtnieki arī ir cilvēki” dalībniecēm. Projektu Daugavpilī īsteno biedrība “Miromida”, un tā mērķis ir mainīt sabiedrības attieksmi pret cilvēkiem bez noteiktas dzīvesvietas, kā arī palīdzēt konkrētiem cilvēkiem, kuri mitinās patversmē.
Pieci jaunieši no Latgales – Veronika Kazakeviča, Andrejs Ļaļins, Olesja Bogdane, Kristiāns Zaķēns un Samanta Rakova – projekta laikā iepazinās ar patversmes iemītniekiem, uzklausīja viņu stāstus un uzrakstīja par tiem tekstus, kas publicēti medijā “Chayka”. Projekta nākamais posms tika nodēvēts par “transformāciju”.
8. jūnija rīts: sākas piedzīvojums
No rīta plkst. 10.00 projekta varoņi – Tatjana, Igors, Jānis un Sergejs – ieradās fotostudijā. Viņus gaidīja diena, kas mainīs ierasto ikdienu.
Sākumā jāpiemin, ka no sešiem projekta varoņiem šajā posmā piedalījās četri. Juris atteicās, bet Svetlana, kura sapņoja par zilu kleitu, iepriekšējā dienā guva traumu un tika nogādāta slimnīcā.
Fotogrāfijas un pārvērtības – frizūra, grims, tērpi – tika organizēti sadarbībā ar Dakini Fonds, ko vada vizuālās mākslas pedagoģe Marta Bižāne. Viņa uzsvēra: “Visi cilvēki ir cilvēki. Mēs vēlamies parādīt, ka transformācija var kļūt par ceļu, kā cilvēks uz sevi paskatās citām acīm un notic savām iespējām.”
Studijā kopā ar varoņiem bija arī projekta organizatori – biedrības “Miromida” vadītāja Kristīna Kaštronovo, Daugavpils Draudzīgā aicinājuma vidusskolas skolēnu pašpārvaldes koordinatore Marina Pučka, projekta dalībnieki Andrejs un Olesja, kā arī medija “Chayka” redaktore Inna Plavoka.
Pirmā fotosesija – pirms pārmaiņām
Studijā viesus sagaidīja tēja un uzkodas – neliels žests, lai kliedētu satraukumu. Viņi ar prieku baudīja augļus un saldumus, dažas konfektes pat palika, lai nodotu Svetlanai uz slimnīcu. No riekstiem atteicās – lielākajai daļai ir nopietnas zobu problēmas.
Sergejam, kā arī pārējiem, šī bija pirmā pieredze profesionālā fotostudijā. Viņš centās būt drošs, jokoja un uzsvēra, ka vissvarīgākais ir patīkamā saruna ar jauniem cilvēkiem.
Tatjana staroja: “Atnācu, lai pasmaidītu un parunātos.” Viņa pilnībā uzticējās komandai, vienīgi sacīja, ka nevēlas frizūru “kā puisim”.
Jānis atzinās, ka jūtas nedaudz nervozs, bet arī sacīja – ja jau mati īsi, tad daudz mainīt nav ko. “Noskūs mazliet – jau labi,” viņš nosmej.
Igors izrādīja simpātijas pret skaistajām dāmām un bija labā noskaņojumā. “Mūsu mīlnieks!” smejoties piebilda Tatjana.
Skaistumkopšanas salons — pārvērtības notiek
Sākumā Tatjana bija kautrīga – viņa pieradusi rūpēties par sevi pati vai arī lūdz palīdzību paziņām. Taču šoreiz viņa atslābinājās un pilnībā uzticējās frizierei un grimētājai. Jauna frizūra, krāsa, kolorizācija un pēc tam – grims. Kad viņa iznāca, visi bija sajūsmā, pati Tatjana – staroja.
Vienīgās bažas – vai apsargs atpazīs un ielaidīs atpakaļ patversmē.
Tik ļoti viņai patika pārvērtības, ka viņa izlēma: nākamreiz nāks pie šīs pašas meistara, neskatoties uz izmaksām (aptuveni 50 eiro). “Varbūt bērni palīdzēs,” viņa piebilda.
Lielu pārsteigumu sagādāja arī Igora pārvērtības – moderna frizūra, iekrāsota bārda. Viņa izskats bija tik izteiksmīgs, ka pat atturīgais Sergejs piekrita eksperimentēt.
Tērpu izvēle un otrā fotosesija
Sergejs bija skeptisks pret piedāvātajiem uzvalkiem, krekliem un biksēm ar lencēm. “Tas nav man,” viņš noteica. Taču, kad viņam atveda džinsus, džemperi un jaku no personīgās garderobes, viņš smaidīja un sacīja: “Nu, šis jau cits stāsts!”
Tatjana, ieraudzījusi sevi lielajā spogulī, teica, ka sen tā sevi nav skatījusi. Viņa uzvilka zilu kleitu – tieši tādu, par kādu sapņoja, lai piestāvētu viņas zilajām acīm. Kleita derēja lieliski.
Visemocionālākais brīdis bija, kad Olesja viņai pasniedza nelielu kastīti ar rotām. “Tik daudz prieka! Tatjanas acis iemirdzējās,” atceras Kristīne. Kastītē bija ķēdīte, rokassprādzes, auskari un broša – vienkārši, bet sirsnīgi.
Igors un Jānis bija ļoti apmierināti ar saviem tērpiem – uzvalki piestāvēja, un abi jutās pārliecināti.
Igors sacīja, ka beidzot ir piemērots apģērbs, lai ietu uz teātri.
Noslēgums: fotogrāfijas, sarunas, nākotnes plāni
Otrā fotosesija izdevās lieliski. Bija redzams, ka piedzīvotais viņus nogurdinājis, bet arī darījis laimīgus. “Mūsu dienas ir līdzīgas cita citai, bet jūs mums uzdāvinājāt īstus svētkus,” pateicās Tatjana.
Fotogrāfs novēroja, ka pēc transformācijas viņi kļuvuši mierīgāki, nopietnāki. “Jaunais izskats liek pret sevi izturēties ar lielāku cieņu,” viņš rezumēja.
Vēlāk visi devās kopīgās pusdienās uz kafejnīcu “Pasaules brīnumi”. Apkārtējie vēroja mūsu kompāniju, un, kad Andrejs pastāstīja viesmīlei par projektu, viņa uzslavēja jauniešus par labo darbu.
Pusdienu laikā projekta dalībnieki dalījās ar savām grūtībām – pastāstīja, ka pēc viņu sūdzībām par bojāto santehniku, pie viņiem ieradies meistars, lai to apsekotu. Cerība, ka remonts notiks, ir.
Viņi arī atzina – patversmē nekas nenotiek. Nav pasākumu, nav svētku. Viņi ilgojas pēc pieredzēm. Igors sapņo par teātra apmeklējumu. Vēl viena kopīga vēlme – ekskursija.
Šajā teātra sezonā to vairs nevarēs īstenot, bet uz nākamo – noteikti. Bet ekskursiju uz Rotko muzeju vai pa Daugavpils cietoksni varētu organizēt jau drīz. Varbūt kāds no lasītājiem var palīdzēt to noorganizēt vai apmaksāt?
Darbs, valoda, cerība
Projekta ietvaros plānots arī palīdzēt dalībniekiem atrast darbu – viņi paši gan netic, ka tas iespējams vecuma, valodas un veselības dēļ. Tomēr – mēs mēģināsim.
Interesants pavērsiens – viena no frizierēm pēc pārvērtību dienas atklāja, ka viņas tuvinieks savulaik dzīvojis tajā pašā patversmē. Viņu no turienes izveda mīlestība – kopā ar sievieti, ko iepazina patversmē, viņi uzsāka jaunu dzīvi.
Kad Kristīne šo stāstu pastāstīja Tatjanai, Igoram, Sergejam un Jānim, bija redzams – viņos iekvēlās ticība. Un mēs ticam kopā ar viņiem.
Projekts “CERĪBA: bezpajumtnieki arī ir cilvēki” turpinās. Vairāk stāstu – portālā “Chayka.lv”.
