Jānis uzskata – visgrūtākajos brīžos cilvēkam līdzās jābūt kādam, kurš atbalsta, uzklausa un palīdz pieņemt pareizos lēmumus. Viņa dzīvē šāda cilvēka nebija.
Jānis dzīvo Daugavpils patversmē kopš 2013. gada. Viņš ir viens no stāsta varoņiem projektā HOPE: Homeless Are People (“CERĪBA: bezpajumtnieki arī ir cilvēki”), ko Daugavpilī īsteno biedrība Miromida kopā ar pieciem jauniešiem no Latgales. Projekta mērķis ir sniegt atbalstu cilvēkiem, kas dzīvo patversmē, kā arī mainīt sabiedrības attieksmi pret bezpajumtniekiem.
Foto no projekta arhīva.
Vairāk par projektu var izlasīt šeit.
“Dzīvē bija viss”
Jānim šobrīd ir 57 gadi, viņš ir dzimis un audzis Daugavpilī. Mācījās 11. vidusskolā un profesionālajā vidusskolā , kur apguva atslēdznieka remontstrādnieka profesiju.
Šajā amatā strādāja neilgi – pirms un pēc dienesta armijā. Pēc divu gadu militārā dienesta atgriezās rūpnīcā: sākumā remontēja iekārtas Daugavpils ķīmiskās šķiedras rūpnīcā, vēlāk – izgatavoja nestandarta aprīkojumu Daugavpils pievadķēžu rūpnīcā. “Iekārtas paši taisījām,” viņš atceras. “Pēc tam visas rūpnīcas tika slēgtas. Un viss…”
Par agrāko dzīvi viņš saka – tajā bijis viss: mīļotā sieviete, ar kuru nodzīvoti apmēram 15 gadi, un meita, kas tagad dzīvo ārzemēs. Tomēr ar viņu viņš nav sazinājies jau gadiem.
Dzīves lūzuma punkts
“Nomira mamma, nomira māsa – un viss sāka brukt,” Jānis atceras mirkli, kad dzīvē viss mainījās.
Pēc šķiršanās no sievietes, ar kuru bija kopā daudzus gadus, viņš vēl kādu laiku dzīvoja savā dzīvoklī. Taču, kad parādījās parādi, mājoklis bija jāatdod. Palicis bez darba un dzīvesvietas, Jānis pārcēlās pie māsas. Atzīst, ka sācis lietot alkoholu: “Sāku dzert. Gan degvīnu, gan visu pārējo…”
Apmēram 40 gadu vecumā viņš zaudēja abus tuvākos cilvēkus – māti un māsu. Viņš palika pilnīgi viens. Bez darba, bez pajumtes.
Dzīve patversmē
2013. gadā Jānis pēc māsīcas ieteikuma devās uz patversmi. Viņš saka, ka īpašu pārdzīvojumu par to nebija – vienkārši nebija citas izejas. Patversmē viņam patīk — attieksme laba, vide pieņemama.
Vienīgais – nepietiek ar iztikas līdzekļiem. Garantētais minimālais ienākums (GMI), ko viņš saņem, nav liels: “130 eiro – tas ir viss.” No 2025. gada 1. janvāra GMI Latvijā ir 166 eiro, no kuriem 30 eiro Jānim jāmaksā par istabu.
Viņš saņem arī pārtikas pakas no “Sarkanā krusta”, taču ar to arī nepietiek. Tāpēc cenšas piepelnīties – “haltūras” sanāk ik pa laikam. “Palīdzēt, kaut ko uzbūvēt… Paši cilvēki uzrunā vai paziņas,” viņš saka. “Ja vienojamies – ejam, ja ne – nē.”
Tomēr šādu iespēju ir maz, un veselība vairs neļauj veikt smagu darbu: “Man kustību koordinācija ir traucēta. Pat naglu iesist – jādomā, kā to izdarīt.”
Dienas, kad nav ko darīt, aizrit vienveidīgi: “Pasēžu internetā, kaut ko palasu, izeju pastaigā…”
Par nākotni un sapņiem
Vaicāts par nākotni, Jānis saka: “Nekas jau vairs nav reāli.” Patversmē viņš jūtas labi, ir pieņemts. Tomēr vēlāk sarunā viņš piebilst, ka viņam vajadzīgas brilles – pie ārsta nav gājis, bet zina, ka redze “mīnus trīs”.
Tāpat viņš piemin, ka patversmē vajadzētu salabot izlietni un gribētos biežāk iet dušā…
Padoms jauniešiem
“Nelietot alkoholu!” – skaidri atbild Jānis, kad jautājam, ko darīt, lai nenonāktu krīzē. Viņš zina no pieredzes – tas bija viņa lielākais klupšanas akmens.
Vēl Jānis uzsver – katram vajadzīgs kāds, kurš grūtā brīdī ir līdzās un palīdz noturēties.
Ja arī Tu vēlies atbalstīt Jāni vai citus projekta dalībniekus, sazinies ar organizatoriem: [email protected]
Citas projekta HOPE: Homeless Are People (“CERĪBA: bezpajumtnieki arī ir cilvēki”) dzīvesstāstu publikācijas lasi šeit:
Māja nodega, bet cerība nezuda. Igora stāsts — no pionieru nometnes līdz patversmei Daugavpilī.
Svetlanas stāsts — dzīve patversmē un sapnis par gaiši zilu kleitu.
