Saistībā ar Republikāņu partijas smago sakāvi ASV Kongresa vidustermiņa vēlēšanās jēdzieni “republikāņi” un “demokrāti” plaši izskanējuši ziņās. Bet vai mēs labi saprotam, ar ko šie divi politiskie spēki atšķiras un kādus principus tie pārstāv?

Amerikas Savienotās Valstis joprojām ir viens no nozīmīgākajiem pasaules ekonomiskajiem un politiskajiem spēlētājiem – lielākais Eiropas Savienības tirdzniecības un investīciju partneris. Nemaz nerunājot par drošības jautājumiem, kas joprojām ir cieši saistīti ar NATO. Un, neraugoties uz ievērojamo attālumu, ASV politika ietekmē arī Latviju.

“Chayka” faktu pārbaudes materiālu sērijas ietvaros nolēmām sīkāk izpētīt abu galveno ASV politisko spēku rašanās vēsturi, to pamatprincipus un būtiskākās atšķirības. Vienlaikus mēģināsim noskaidrot, vai ASV politisko sistēmu var uzskatīt par divpartiju sistēmu.

Raksta navigācija:

Kā radās demokrāti un republikāņi?

Politiskās frakcijas ASV sāka veidoties jau valsts neatkarības pirmsākumos. Tolaik daudzi politiķi pret partijām izturējās ar aizdomām, uzskatot tās par grupējumiem, kas sabiedrības kopējās intereses aizstāj ar savām šaurajām interesēm.

Pirmais ASV prezidents Džordžs Vašingtons 1796. gada uzrunā brīdināja par “partiju gara postošajām sekām kopumā”.

Tomēr domstarpības radās jau paša Vašingtona administrācijā – starp finanšu ministru Aleksandru Hamiltonu un valsts sekretāru Tomasu Džefersonu.

Hamiltona atbalstītāji iestājās par spēcīgu centrālo varu un centralizētu finanšu sistēmu, savukārt Džefersona piekritēji vēlējās ierobežot federālās valdības pilnvaras un piešķirt lielāku patstāvību atsevišķiem štatiem.

Tā 18. gadsimta 90. gados izveidojās pirmā partiju sistēma: federālisti pret Džefersona republikāņiem, kurus parasti dēvē par demokrātiskajiem republikāņiem. Džefersona republikāņi nav mūsdienu Republikāņu partijas priekšteči. Gluži pretēji – mūsdienu ASV Demokrātiskā partija izauga no viena Džefersona kustības atzara.

Demokrātiskās partijas vēstures sākums saistīts ar 1824. gada prezidenta vēlēšanām, kurās neviens kandidāts neieguva elektoru balsu vairākumu un prezidentu izraudzījās Pārstāvju palāta. Par prezidentu kļuva Džons Kvinsijs Adamss. Tas notika, lai gan visvairāk vēlētāju un elektoru balsu bija saņēmis ģenerālis Endrū Džeksons – kara varonis un senators no Tenesī štata.

Džeksona atbalstītāji pasludināja vēlēšanu rezultātus par “korumpētas vienošanās” sekām un padarīja šo politisko apsūdzību par nākamās prezidenta vēlēšanu kampaņas pamatu.

1828. gada vēlēšanās Endrū Džeksons uzvarēja, un tieši ar viņa prezidenta vēlēšanu kampaņu pieņemts saistīt mūsdienu Demokrātiskās partijas rašanos. Tās pirmais nacionālais kongress notika Baltimorā 1832. gadā.

Sākotnējie demokrāti sevi pozicionēja kā “vienkāršā cilvēka” aizstāvjus pret turīgo iedzīvotāju privilēģijām. Viņi iestājās par taupīgu un ierobežotu valdību un iebilda pret valsts atbalstu atsevišķiem uzņēmumiem un bankām. Tā bija “balto vīriešu partija”, kas aizstāvēja pastāvošo rasu un sociālo hierarhiju, tāpēc būtu kļūdaini Džeksona partijai piedēvēt vārda “demokrātisks” mūsdienu nozīmi.

Par demokrātu galveno sāncensi drīz kļuva Vigu partija, kas izveidojās 19. gadsimta 30. gadu sākumā, galvenokārt apvienojoties Džeksona pretiniekiem. Vigi prezidenta rīcībā saskatīja bīstamu personiskās varas nostiprināšanos. Viņi atbalstīja nacionālās bankas izveidi, aizsargmuitas tarifus un federālās valdības iesaisti infrastruktūras attīstībā.

Tieši 19. gadsimta 30. un 40. gados partiju politiskā cīņa ASV ieguva masveidīgu raksturu. Balto vīriešu vēlēšanu tiesību paplašināšana, vietējās partiju organizācijas, partiju laikraksti, mītiņi un pastāvīga vēlētāju mobilizācija padarīja partijas par stabilu sabiedriskās dzīves sastāvdaļu.

ASV Nacionālā arhīva publikācijā norādīts, ka līdz 19. gadsimta 40. gadiem lielākā daļa amerikāņu jau bija pieradusi pie divu partiju sāncensības un uzskatīja sevi par viena vai otra politiskā spēka atbalstītājiem.

Vigu partija apvienoja politiķus gan no verdzību atbalstošajiem dienvidu štatiem, gan no ziemeļu štatiem, kuros verdzība bija aizliegta. Taču, sākoties rietumu teritoriju apgūšanai, arvien asāk izvirzījās jautājums: vai jaunajās teritorijās verdzība būs atļauta? Šis jautājums sašķēla partiju.

Verdzības pretinieki no brūkošās Vigu partijas, daļa ziemeļu demokrātu, trešā ietekmīgākā politiskā spēka – Brīvās zemes partijas – atbalstītāji, kā arī abolicionisti (cīnītāji par melnādaino vergu atbrīvošanu) izveidoja jaunu politisko apvienību – Republikāņu partiju. Tās sākotnējās programmas galvenais mērķis bija nepieļaut verdzības izplatīšanos jaunajās teritorijās.

1856. gada prezidenta vēlēšanās pirmais republikāņu kandidāts Džons Frīmonts jau kļuva par galveno demokrāta Džeimsa Bukanana sāncensi, lai gan vēlēšanās zaudēja. Tomēr republikāņu kandidāta iegūtā otrā vieta parādīja, ka tikai divus gadus pēc partijas dibināšanas republikāņi bija kļuvuši par nozīmīgu nacionāla mēroga politisko spēku.

Nākamajās, 1860. gada prezidenta vēlēšanās, uzvarēja Republikāņu partijas kandidāts Abrahams Linkolns. Šīs vēlēšanas būtībā kļuva par vienu no galvenajiem ASV Pilsoņu kara sākuma katalizatoriem, lai gan tās vēl nebija divu politisko spēku divcīņa – par prezidenta amatu sacentās četri kandidāti.

Tomasa Nasta 1874. gada karikatūra. ASV Republikāņu partijas simbols ir zilonis, bet Demokrātiskās partijas – ēzelis. Avots: Vikipēdija

Gandrīz divpartiju sistēma

ASV vēlēšanu sistēmas īpatnības tieši mudināja politiķus un vēlētājus apvienoties divās lielās koalīcijās. Lai saprastu, kāpēc tā notika, vismaz vispārīgi jāatgādina, kā šī sistēma darbojas.

ASV Kongresa Pārstāvju palātas vēlēšanās amerikāņi balso par sava vēlēšanu apgabala kandidātiem, bet Senāta vēlēšanās – par kandidātu no sava štata.

Valsts mēroga vai vēlēšanu apgabalu partiju sarakstu (kādi ir, piemēram, Latvijā) nav: vietas Kongresā iegūst atsevišķi kandidāti, nevis partijas. Turklāt lielākajā daļā štatu par kongresmeni kļūst kandidāts, kurš ieguvis relatīvo balsu vairākumu, – viņam nav jāpārsniedz 50% robeža. Tas samazina mazāku partiju izredzes un rada tiešu stimulu politiskajiem spēkiem apvienoties.

Protams, nav korekti tieši salīdzināt atsevišķu kandidātu vēlēšanu rezultātus ar partiju iegūtajām balsīm, un šeit to darām tikai tāpēc, lai labāk izskaidrotu abu sistēmu atšķirības. Pēdējās Saeimas vēlēšanās Latvijā no parlamentā iekļuvušajām partijām vismazāko balsu īpatsvaru – 6,36% – ieguva “Jaunā Vienotība”. Tomēr šāds rezultāts partijai nodrošināja septiņas vietas Latvijas parlamentā un iespēju ietekmēt koalīcijas vienošanos. Savukārt, ja Latvijā darbotos ASV līdzīga sistēma, ir visai iespējams, ka “Jaunā Vienotība” parlamentā neiekļūtu, jo partija neuzvarēja nevienā vēlēšanu apgabalā, bet pirmo vietu pēc balsu skaita ieguva tikai astoņos vēlēšanu iecirkņos, no kuriem septiņi atradās ārvalstīs.

Arī ASV prezidenta vēlēšanas veicina politisko spēku apvienošanos divās plašās koalīcijās. Prezidenta vēlēšanu uzvarētāju nosaka Elektoru kolēģija, bet vēlētāji katrā štatā balso par kāda kandidāta izvirzīto elektoru sarakstu.

48 no 50 štatiem kandidāts, kurš ieguvis visvairāk attiecīgā štata vēlētāju balsu, saņem visas šī štata elektoru balsis. Līdzīga sistēma darbojas arī galvaspilsētas Kolumbijas apgabalā. Trešajam politiskajam spēkam tas nozīmē, ka pat ievērojams atbalsts visas valsts mērogā var nenodrošināt nevienu elektora balsi, ja atbalsts ir izkliedēts daudzos štatos. Savukārt partija, kas spēj uzvarēt atsevišķos štatos, iegūst nesamērīgi lielu ieguvumu.

Rodas divas sekas: zaudējušo kandidātu atbalstītāji konkrētajā vēlēšanu apgabalā paliek bez pārstāvniecības, bet vēlētāji, izdarot izvēli, sāk ņemt vērā kandidātu izredzes uzvarēt. Diveržē likums – viens no politoloģijas principiem – paredz, ka vēlēšanu sistēma, kurā vienā kārtā par ievēlētiem tiek atzīti kandidāti, kas savā vēlēšanu apgabalā ieguvuši visvairāk balsu, parasti veicina divpartiju sistēmas izveidošanos.

Tā radās divu “lielo telšu” modelis – politiskās apvienības, kurās ietilpst dažādas grupas, kam nereti ir atšķirīgi uzskati arī par visai principiāliem jautājumiem. Politiķiem, aktīvistiem un finansētājiem ir izdevīgāk apvienoties ap kandidātu, kuram ir reālas izredzes uzvarēt, savukārt demokrātu un republikāņu iekšējās domstarpības tiek risinātas priekšvēlēšanās jeb primaries un cīņā par tiesībām kļūt par partijas kandidātu. Tātad mūsu izpratnē demokrāti un republikāņi drīzāk ir nevis partijas, bet plašas koalīcijas.

ASV divpartiju sistēma nav nostiprināta nevienā likumā. Saskaņā ar ASV politikas digitālās enciklopēdijas datiem 2026. gada maijā vismaz 55 partijām bija tiesības iekļaut savus kandidātus vēlēšanu biļetenos vismaz vienā ASV štatā.

Trešās partijas un neatkarīgie kandidāti ir ietekmējuši ASV politiku. Piemēram, 1912. gadā bijušais prezidents Teodors Rūzvelts pēc neveiksmīga mēģinājuma kļūt par republikāņu kandidātu piedalījās vēlēšanās no Progresīvās partijas. Viņš vēlēšanās zaudēja, taču pēc elektoru balsu skaita ieņēma otro vietu un veicināja republikāņu sakāvi.

Ir arī nesenāks piemērs: Ralfs Neiders, Zaļās partijas kandidāts 2000. gada prezidenta vēlēšanās, neieguva nevienu elektora balsi, tomēr viņa dalība, pēc pētnieku vērtējuma, veicināja demokrāta Alberta Gora zaudējumu.

Skolas ēka Riponā, Viskonsinas štatā, kas tiek uzskatīta par Republikāņu partijas dzimšanas vietu. Avots: Vikipēdija

Kā mainījušies partiju politiskie uzskati?

No 19. gadsimtā izveidotajām ietekmīgajām politiskajām apvienībām līdz mūsdienām saglabājušies nosaukumi un vispārēja organizatoriskā pēctecība. Taču abu “lielo telšu” vēsturē vairākkārt notikusi politiska pārgrupēšanās to iekšienē. Mainījusies arī partiju vairākuma nostāja vairākos būtiskos jautājumos.

20. gadsimta 30. gados Franklina Rūzvelta “Jaunais kurss”, kas paplašināja federālās valdības lomu ekonomikā un sociālajā jomā, sāka piesaistīt demokrātiem daudzus melnādainos vēlētājus, lai gan partijā joprojām bija ietekmīgs dienvidu spārns, kas aizstāvēja rasu segregāciju.

Ievērojama daļa demokrātu (galvenokārt dienvidu štatu pārstāvji) pretojās 1964. gada Pilsonisko tiesību likuma pieņemšanai. Šis likums aizliedza diskrimināciju rases, ādas krāsas, dzimuma, reliģijas vai nacionālās izcelsmes dēļ. Lai Kongress pieņemtu šo vēsturiski nozīmīgo likumu, bija nepieciešams republikāņu atbalsts.

Tas pats likums atklāja, ka arī Republikāņu partijā nebija pilnīgas vienprātības: vairākums republikāņu Kongresā likumu atbalstīja, taču nākamais republikāņu prezidenta amata kandidāts Berijs Goldvoters balsoja pret. Tādējādi viņš piesaistīja baltos dienvidniekus, kuri bija neapmierināti ar federālās valdības iejaukšanos rasu attiecībās.

Prezidenti no Demokrātiskās partijas – Franklins Delano Rūzvelts, Džons Ficdžeralds Kenedijs un Viljams Džefersons (Bils) Klintons. Avots: Vikipēdija

To pašu Rūzvelta “Jauno kursu” republikāņi 20. gadsimta 30. gados asi kritizēja, bet jaunos tiesību aktus par bezdarba apdrošināšanu un pensiju apdrošināšanu sauca par neīstenojamiem. Tomēr divdesmit gadus vēlāk 1956. gada Republikāņu partijas programmā šo pašu reiz par “neīstenojamu” dēvēto tiesību aktu darbības paplašināšana jau tika pasniegta kā nozīmīgs republikāņu prezidenta Dvaita Eizenhauera administrācijas sasniegums.

20. gadsimta sākumā prezidents republikānis Teodors Rūzvelts paplašināja federālās valdības iejaukšanos ekonomikā, centās panākt lielo korporāciju darbības regulēšanu un patērētāju aizsardzību, kā arī personīgi piedalījās darba strīdu risināšanā. Savukārt 1981. gadā prezidents Ronalds Reigans, arī republikānis, piedāvāja programmu, kas paredzēja plašu uzņēmējdarbības regulējuma mazināšanu un vispārēju valsts iejaukšanās samazināšanu ekonomikā.

1996. gadā prezidents demokrāts Bils Klintons parakstīja Likumu par laulības aizsardzību, kas federālo tiesību aktu piemērošanas vajadzībām definēja laulību kā vīrieša un sievietes savienību un ļāva neatzīt citos štatos noslēgtās viendzimuma laulības. Taču jau 2012. gadā Demokrātiskās partijas programma nepārprotami atbalstīja viendzimuma pāru tiesības uz laulību un pieprasīja šī likuma pilnīgu atcelšanu. Abu politisko apvienību vēsturē šādu partijas nostājas maiņas piemēru bijis daudz.

Prezidenti no Republikāņu partijas – Dvaits Deivids Eizenhauers, Ričards Milhauss Niksons un Ronalds Vilsons Reigans. Avots: Vikipēdija

Galvenās atšķirības starp republikāņiem un demokrātiem

Ierastais formulējums “republikāņi ir par tirgu, demokrāti – par valsti” joprojām daļēji atbilst patiesībai, taču tas neizskaidro visas būtiskākās atšķirības abu politisko nometņu nostājās.

Ekonomikas jomā republikāņi piedāvā samazināt nodokļus un ierobežojumus uzņēmējdarbībai, cerot tādējādi stimulēt ražošanu un palielināt nodarbinātību. Demokrāti uzsvaru liek uz valsts finansējumu infrastruktūrai, veselības aprūpei un enerģētikas pārejai, darba ņēmēju aizsardzību un lielāku nodokļu slogu turīgākajiem iedzīvotājiem un lielajām korporācijām.

Saskaņā ar pētniecības centra “Pew Research Center” 2024. gada datiem 71% republikāņu uzskata, ka valdība dara pārāk daudz tāda, ko labāk būtu atstāt cilvēku un uzņēmumu ziņā, savukārt demokrātu vidū tā domā tikai 23%. Vienlaikus 82% demokrātu uzskata, ka uzņēmējdarbības regulēšana ir nepieciešama sabiedrības interešu aizsardzībai, bet 65% republikāņu šādā regulējumā saskata vairāk kaitējuma nekā labuma.

Partiju pieeju atšķirības ir samērā skaidri redzamas arī klimata un enerģētikas jomā. Demokrāti biežāk iestājas par “zaļo kursu” un valsts atbalstu tīras enerģijas attīstībai, savukārt republikāņi – par plašāku fosilā kurināmā ieguvi un daudzu vides aizsardzības ierobežojumu atcelšanu.

Pie noturīgākajām un izteiktākajām atšķirībām demokrātu un republikāņu vēlētāju uzskatos pieder jautājumi par abortiem un ieročiem. Saskaņā ar 2026. gada aptaujas datiem abortu likumību kategorijās “Vienmēr, bez ierobežojumiem” un “Ar dažiem ierobežojumiem” atbalsta 85% respondentu, kuri sevi pieskaita demokrātiem, bet republikāņu vidū – 29%. Turklāt abortus bez ierobežojumiem atbalsta 51% demokrātu un tikai 5% republikāņu, lai gan 53% Republikāņu partijas atbalstītāju būtu gatavi pieļaut abortus īpašos apstākļos, piemēram, ja apdraudēta mātes dzīvība.

No 2026. gadā aptaujātajiem demokrātu vēlētājiem 89% atbalstīja stingrāku ieroču aprites likumu nepieciešamību. Republikāņu vidū tāpat domāja tikai 25%, bet 26% pat ierosināja ieroču aprites regulējumu mīkstināt (demokrātu vidū šādu viedokli pauda tikai 3%).

Politologi Mičiganas Valsts universitātes profesors Mets Grosmans un Bostonas koledžas profesors Deivids Hopkinss uzskata, ka patstāvīgs demokrātu un republikāņu politiskās sāncensības pamats ir kultūras konflikts. 

Pētnieku ieskatā Demokrātiskā partija ir cieši saistīta ar izglītotiem, liberāli noskaņotiem sabiedrības slāņiem, kuri atbalsta daudzveidību, dzimumu normu maiņu un vēsturiski diskriminētu grupu plašāku pārstāvniecību. Savukārt republikāņi mobilizē cilvēkus, kuri šīs pārmaiņas uztver kā draudus ierastajai sabiedriskajai kārtībai.

Viens no būtiskiem partiju strīdus jautājumiem ir imigrācijas ierobežojumu apmērs un to cilvēku nākotne, kuri jau dzīvo valstī bez likumīga uzturēšanās statusa. Tomēr būtu nepareizi šo atšķirību attēlot kā “demokrāti ir par atvērtām robežām, bet republikāņi – par stingru robežapsardzību”.

Politologi Džons Saidss un Maikls Teslers parāda, ka 2020.–2024. gadā abās partijās pieauga to cilvēku īpatsvars, kuri sliecas atbalstīt imigrācijas ierobežojumus, taču republikāņu vidū šī tendence bija izteiktāka.

Arī demokrāti atbalsta stingrāku robežkontroli, taču partiju nostāju atšķirības īpaši skaidri izpaužas izvēlē starp deportāciju un iespēju legalizēt uzturēšanos cilvēkiem bez likumīga statusa. Republikāņu vēlētāji ievērojami biežāk izvēlas deportāciju, bet demokrātu vēlētāji – iespēju legalizēt uzturēšanos.

Tiek uzskatīts, ka partiju domstarpības ārpolitikā ir ļoti būtiskas – ne velti ASV vēlēšanu rezultātiem uzmanīgi seko pasaules karstāko konfliktu dalībnieki. Tomēr politologs un aizsardzības jautājumu eksperts Maikls O’Hanlons, salīdzinot 2024. gada prezidenta vēlēšanu programmas, konstatēja ievērojamu līdzību abu partiju pieejā aizsardzībai un militārajai politikai: abas puses orientējas uz lielvaru sāncensību, Ķīnas atturēšanu un bruņoto spēku modernizāciju.

Atsevišķi jāatzīmē, ka mūsdienu priekšstatus par Republikāņu partijas principiālo nostāju vairākos jautājumos ietekmē prezidenta Donalda Trampa darbība un izteikumi. Tomēr, lai gan viņš ievēlēts kā republikāņu pārstāvis, Trampa iniciatīvas un paziņojumi ne vienmēr atspoguļo partijas atbalstītāju vairākuma nostāju.

Turklāt 47. ASV prezidents ietekmē ne tikai priekšstatus par partiju, bet arī pašu partiju. Teksasas A&M universitātes politologs Roberts Harmels kopā ar līdzautoriem pētījumā “Vecās labās partijas trampizācija” apraksta Trampa personiskās kontroles nostiprināšanos pār partijas organizāciju un ievērojamas vēlētāju daļas lojalitāti tieši Trampam.

Iespējams, ka tieši tagad, Donalda Trampa nemierīgās prezidentūras, ievērojamās Amerikas sabiedrības polarizācijas un ārkārtējās globālās nestabilitātes laikā, abus vienas no pasaules ietekmīgākajām valstīm vadošos politiskos spēkus gaida jaunas, vērienīgas pārmaiņas.

Teksta autors Konstantins Beļskis. Tulkojusi Evita Savicka.

Subscribe
Notify of
guest
0 Comments
Oldest
Newest Most Voted