Portugāļu māksliniece Mafalda Garsija, kura dzīvo Latgalē, bērnībā piedzīvoja vardarbību ģimenē. Šī pieredze ietekmēja viņas dzīvi un vēlāk arī izvēli strādāt ar cilvēkiem, veidojot drošu vidi sarunām. Projektā “Klusuma robeža” Mafalda dalās savā stāstā un pārdomās par vardarbību, klusēšanu un mākslas spēju palīdzēt cilvēkiem sadzirdēt citam citu.
Kad vardarbība kļūst par ģimenes ikdienu
Mafalda uzauga Portugālē, trīs māsu ģimenē. Viņas tēvam bija alkohola atkarība, un mājās valdīja spriedze. Bērnībā viņa piedzīvoja gan psiholoģisku, gan fizisku vardarbību.
Viena no spilgtākajām atmiņām ir no laika, kad Mafaldai bija tikai trīs vai četri gadi. Kaimiņi bija izsaukuši policiju, taču atbraukušie likumsargi atteicās iejaukties ģimenes konfliktā. Viņu atbilde bija, ka vīrieša un sievietes attiecībās citiem nav jāiejaucas.
Mafalda atceras sevi un māsu raudam, kamēr pieaugušie strīdējās. Viņa atceras arī mūziku, ko tolaik klausījās tēvs — grupas R.E.M. dziesmu Everybody Hurts. Pat tagad to klausīties ir grūti, jo dziesma atgriež bērnības pārdzīvojumos.
Mafalda uzsver, ka vardarbība nerodas tukšā vietā. Arī viņas vecāki bija uzauguši ģimenēs, kurās pastāvēja vardarbība. Ja par šādu pieredzi nerunā un cilvēki nesaņem nepieciešamo palīdzību, destruktīvi uzvedības modeļi var pāriet no paaudzes paaudzē.
Viņa cenšas izprast arī tēva pieredzi. Tas nenozīmē attaisnot viņa rīcību, bet gan saprast, kāpēc vardarbība turpinās un kas nepieciešams, lai šo ciklu pārtrauktu.
Par vienu no laimīgākajiem bērnības notikumiem Mafalda sauc vecāku šķiršanos. Viņa atceras, ka bērni to pat nosvinēja ar kopīgām vakariņām. Lai gan pēc šķiršanās dzīve nebija viegla, ģimene pakāpeniski iemācījās veidot attiecības ar citām robežām.
Divas klusuma sejas
Pārcelšanās uz Latviju Mafaldai atklāja arī citādu attieksmi pret klusumu.
Viņa stāsta, ka šeit iemācījusies novērtēt klusumu, kurā cilvēki var būt kopā, neko nesakot. Tas nav neērts klusums, bet veids, kā just savstarpēju saikni.
Taču pastāv arī pavisam cits klusums — tāds, kurā cilvēki nejūtas brīvi runāt par savu pieredzi, sāpēm un problēmām.
Mafalda uzskata, ka šādu klusēšanu ir nepieciešams pārtraukt. Turklāt vardarbību ģimenē nevar aplūkot atrauti no sabiedrības un tās vēstures. Iepriekšējo paaudžu pieredze, sociālie apstākļi un neatrisinātas traumas var ietekmēt arī to, kas notiek aiz mājas durvīm.
Viņasprāt, atbildība par vardarbības novēršanu nevar gulsties tikai uz pašas ģimenes pleciem. Cilvēkiem ir nepieciešama kopiena, atbalsts un iespēja droši runāt par piedzīvoto.
Māksla kā iespēja radīt kaut ko jaunu
Portugālē Mafalda strādāja sociālajā jomā un ar vietējām kopienām. Arī Latgalē viņa turpina veidot darbnīcas un citas aktivitātes, kurās cilvēki var satikties, dalīties pieredzē un kopīgi meklēt risinājumus.
Šis darbs ir cieši saistīts ar viņas personīgo pieredzi. Mafalda atzīst, ka tas palīdz arī viņai pašai tikt galā ar pagātnes pārdzīvojumiem.






Mafalda skaidro, ka vēsture palīdz saglabāt atmiņas un mācīties no pagātnes kļūdām. Taču pagātni nav iespējams mainīt. Māksla savukārt ļauj radīt kaut ko tādu, kas vēl nav pastāvējis, un iztēloties citādu nākotni.
Viņai māksla nav tikai pašizpausmes veids. Tas ir instruments, ar kura palīdzību cilvēki var atrast savu balsi, veidot savstarpēju uzticēšanos un runāt arī par sarežģītām tēmām.
Sarunas beigās Mafaldai jautājām, ko viņa ieteiktu cilvēkam, kurš šobrīd piedzīvo vardarbību.
Viņas atbilde bija vienkārša: nepalikt vienam un meklēt palīdzību. Mafalda īpaši piemin centru MARTA, kur iespējams saņemt profesionālu atbalstu.
“Ja jūti, ka kaut kas nav kārtībā, tad tā arī ir,” saka Mafalda. Viņa aicina nebaidīties spert pirmo soli. Pārējie soļi var sekot pēc tam.
Ja piedzīvo vardarbību vai zini kādu, kuram nepieciešama palīdzība, vari vērsties centrā MARTA: marta.lv. Tūlītēja apdraudējuma gadījumā zvani 112.
Materiāls tapis projekta “Klusuma robeža: Latgales balsis pret vardarbību” ietvaros. Video veidoja Anna Kusiņa un Evita Savicka.

Finansēts no Eiropas Savienības līdzekļiem. Tomēr izteiktie uzskati un viedokļi ir tikai autora(-u) uzskati un viedokļi, un tie ne obligāti atspoguļo Eiropas Savienības (ES) vai Eiropas Komisijas (EK) uzskatus un viedokļus. Nedz Eiropas Savienība, nedz iestāde kas piešķīra finansējumu nevar tikt saukta pie atbildības par tiem.







