
Kā skan Ziemeļu dziļie ezeri? Ko iespējams uzzināt no zemūdens skaņām, un kāpēc dažkārt, lai sadzirdētu dabu, pietiek vienkārši aizvērt acis? Rotko muzejā atklāta neparasta izstāde „Skaņas slepenie ceļi Ziemeļu ūdeņos” – skaņu ceļojums, ko radījuši mākslinieki no Dānijas sadarbībā ar skaņu režisoru no Daugavpils Romanu Komaru.
Mūzika, ko nav iespējams sadzirdēt no krasta
Iedomājieties: jūs apguļaties uz īpaši iekārtotas gultas, aizverat acis un nokļūstat kaut kur zem ūdens – Arktikas ezeru, tālu fjordu un ziemeļu ūdeņu skaņu pasaulē. Tur kaut kas sprakšķ, atbalsojas, kustas un šķietami sarunājas mums nezināmā valodā.
Pašiem sadzirdēt šo pasauli ir gandrīz neiespējami. Nepietiek vienkārši ar laivu aizbraukt līdz ezera vidum un iegremdēt ūdenī telefonu. Zemūdens skaņu ierakstīšanai nepieciešams īpašs aprīkojums, tehniskās zināšanas un ievērojama pieredze.
Dāņu mākslinieku kolektīvam “Between Music”, kura skaņu režisors ir no Daugavpils nākušais Romans Komars, ne vien izdevies uztvert šīs neparastās skaņas, bet arī pārvērst tās muzikālos skaņdarbos. Rotko muzeja apmeklētājiem izstādē „Skaņas slepenie ceļi Ziemeļu ūdeņos” ir iespēja iepazīt šo maz zināmo pasauli.
„Zem ūdens viss ir citādi, viss notiek lēnāk. Mēs pie tā neesam pieraduši. Ja apguļas, aizver acis un klausās skaņdarba klusajās un skaļākajās skaņās, var sākt kaut ko iztēloties,” stāsta Romans Komars.
Ūdens kā iedvesmas avots
Kā skaidro Romans, projekta pamatā ir komponistes un zemūdens mūzikas autores, dziedātājas Lailas Skovmandas ideja. Viņa jau daudzus gadus pēta ūdeni un eksperimentē ar skaņu ūdens vidē.
„Mums kā radošajai komandai ūdens nav tikai dabas stihija, bet gan centrālais elements mūsu mākslinieciskajos meklējumos,” uzsver Romans.
Izstādē apmeklētāji varēs noskatīties ekspedīciju videomateriālus, kuros mākslinieki dažādās ūdenstilpēs meklēja un ierakstīja zemūdens skaņas. Filmās Laila stāsta par savu attieksmi pret ūdeni un skaidro, kāpēc tā izpēte kļuvusi par nozīmīgu viņas radošās darbības daļu.
Bet kas šim projektam piešķir īpašu nozīmi, neskaitot iespēju apgulties un klausīties mūziku aizvērtām acīm?
Pirmkārt, izstāde aicina uz ierasto dabas vidi paraudzīties pavisam citādi. Zem ūdens virsmas pastāv vesela skaņu pasaule, par kuru cilvēkam ir pārsteidzoši maz zināšanu.
Ūdenī skaņa izplatās gandrīz četras reizes ātrāk nekā gaisā. Tāpēc atbalss un skaņas viļņu svārstības atšķiras no mums ierastajām, turklāt noteikt skaņas avota virzienu kļūst daudz sarežģītāk.
Rodas dezorientācijas sajūta: ierastie orientieri pazūd, un robeža starp cilvēku un apkārtējo vidi it kā kļūst mazāk izteikta.
Trīs muzikāli ceļojumi zem ūdens
Izstādes pamatā ir vairāku gadu pētījumi un zemūdens skaņu ieraksti, kas veikti Somijas dziļajos ezeros, Grenlandes un Fēru salu fjordos.
Mākslinieku kolektīvs „Between Music” radoši pārveidojis savākto materiālu, apvienojot dabas skaņu ierakstus, mūziku un animāciju. Ekspozīcijas centrālais elements ir telpiska skaņas instalācija, ko veido trīs kompozīcijas.
- Laila Skovmanda (Dānija) pēta dažādu dzīvo būtņu saziņas iespējas. Viņas kompozīcijā zemūdens skaņas savijas ar vaļu dziesmām, radot savdabīgu muzikālu dialogu starp cilvēku un dabu.
- Jenss L. Tomsons (Fēru salas) savu darbu veltījis jūrā bojāgājušo jūrnieku piemiņai. Viņa interpretācijā jūra atklājas gan kā dzīvības avots, gan kā varena un reizēm postoša stihija.
- Petri Kuljuntausta (Somija) rada neparastu skaņu ainavu, kurā dabiskās ūdens skaņas negaidīti pārtrauc kuģa dzinēja troksnis. Šādi mākslinieks pievērš uzmanību tam, kā cilvēka darbība maina dabisko skaņu vidi.
Īpašu vietu ekspozīcijā ieņem Grenlandes mākslinieka Inuka Silisa Hēga audiovizuālais darbs „Oda kūstošajam ledum”. Tas veltīts Arktikas ekosistēmu trauslumam un tam, kā globālā sasilšana ietekmē dabu un dzīvniekus.
No ekspedīcijām līdz mākslinieciskiem eksperimentiem
Izstāde neaprobežojas tikai ar skaņas instalācijām. Tajā iekļauti arī videodarbi un dokumentālās filmas, kas atklāj, kā noritēja ekspedīcijas, kā tika ierakstītas zemūdens skaņas un kā katrs mākslinieks interpretēja ūdens tēmu.
Šeit sastopas zinātne, mitoloģija un laikmetīgā māksla. Taču aiz mākslinieciskajiem eksperimentiem slēpjas arī pavisam konkrēts jautājums: cik labi cilvēks izprot apkārtējo vidi un kāda ir viņa atbildība par tās saglabāšanu?

Bet kā skan Latvijas ezeri?
Mēs nevarējām nevaicāt Romanam Komaram, kāds varētu būt pētījums, ja mākslinieki nolemtu ierakstīt Latvijas ūdenstilpju zemūdens skaņas.
Izrādās, mūsu ezeriem ir savas īpatnības. Kā stāsta skaņu režisors, Latvijā praktiski nav granīta iežu, kas palīdz atstarot un pārraidīt skaņas viļņus. Daudzu ūdenstilpju dibenu klāj smiltis, kas, gluži pretēji, skaņu absorbē.
Tomēr tas nenozīmē, ka Latvijas ūdeņos nebūtu nekā ierakstīšanas vērta. Viens no interesantākajiem variantiem būtu šādus pētījumus veikt ziemā, kad ūdenstilpes klāj ledus. Šādos apstākļos sprakšķi un citas skaņas, kas rodas zem ledus virsmas, varētu kļūt par pamatu pavisam īpašam skaņu materiālam.
Un, iespējams, kādu dienu mēs sadzirdēsim, ko stāsta Latvijas ezeri.
Izstāde kā aicinājums nesteigties
Šai izstādei piemīt kāda neparasta īpašība – tā neprasa no apmeklētāja steigu. Šeit nav obligāti rūpīgi jāaplūko katrs objekts vai jācenšas izprast viss, ko mākslinieks vēlējies pateikt. Dažkārt pietiek ērti iekārtoties, aizvērt acis un ieklausīties.
Iespējams, tieši tad uz dažām minūtēm izdosies izkāpt ārpus ierastās pasaules robežām un sajust, cik daudz visa notiek mums apkārt, pat ja mēs to nedzirdam.

Izstāde „Skaņas slepenie ceļi Ziemeļu ūdeņos” Rotko muzejā būs apskatāma līdz 29. novembrim.
Izstādes „Skaņas slepenie ceļi Ziemeļu ūdeņos” atklāšana notika pasākumā, kas bija veltīts Ziemeļvalstu Ministru padomes pārstāvniecības Latvijā 35. gadadienai un tās reģionālā biroja Daugavpilī piecu gadu jubilejai.






