“Esmu 175 centimetrus gara. Man ir 44 gadi. Man ir brūni mati ar gaišām šķipsnām. Man ir pelēkas bikses…”

Tā tikšanos Daugavpilī sāka fonda atvērtai sabiedrībai DOTS pārstāve Rūta Bumbiere. Pirms pievēršanās galvenajai tēmai viņa aprakstīja savu ārieni. Klātesošo vidū bija cilvēki ar redzes traucējumiem, un šāds iepazīstināšanas veids palīdzēja viņiem labāk iztēloties, kā izskatās runātāja.

5. novembrī Rotko muzejā notika “Dzīvā bibliotēka” – tikšanās, kurā grāmatu vietā bija reālu cilvēku stāsti par piedzīvoto diskrimināciju un aizspriedumiem. Pasākums norisinājās Labklājības ministrijas kampaņas “Nolaid slieksni!” ietvaros sadarbībā ar fondu DOTS.

Raksta navigācija:

Ko nozīmē “nolaist slieksni”?

Kampaņa “Nolaid slieksni!” sākās 2026. gada februārī. Tās mērķis ir pievērst uzmanību diskriminācijai, īpaši situācijām, kad cilvēks saskaras ar aizspriedumiem vienlaikus vairāku pazīmju dēļ, piemēram, vecuma un dzimuma vai dzimuma un invaliditātes dēļ. Šādu parādību sauc par pārklājošo diskrimināciju.

Kampaņas nosaukums attiecas ne tikai uz fiziskiem sliekšņiem, bet arī uz neredzamiem šķēršļiem – stereotipiem un aizspriedumiem, kas var ierobežot cilvēku iespējas.

Kā skaidroja kampaņas pārstāve Undīne Kate Čudare, dažkārt mēs paši radām šādus šķēršļus, pat to neapzinoties. Vienlaikus ne katra nepatīkama vai netaisnīga situācija ir diskriminācija.

Tikšanās dalībniekiem piedāvāja izvērtēt konkrētus piemērus. Vai tā ir diskriminācija, ja darba devējs meklē darbiniekus, kuri nav vecāki par 35 gadiem? Ja cilvēku ratiņkrēslā nepieņem darbā par ugunsdzēsēju glābēju amata fiziskās sagatavotības prasību dēļ? Bet ja sievietei atsaka darbu, pieņemot, ka viņa bieži ņems slimības lapas slima bērna kopšanai?

“Dzīvās bibliotēkas” ir daļa no divus gadus ilgas kampaņas, kuras ietvaros visā Latvijā notiek izglītojoši pasākumi un praktiskas nodarbības. Papildu informācija, vebināru ieraksti un tests, kas palīdz aizdomāties par saviem aizspriedumiem, pieejami tīmekļvietnē nolaidslieksni.lv.

Daugavpilī par “dzīvajām grāmatām” kļuva divas sievietes – 68 gadus vecā Iveta Kraule un Nataļja Muravjova, kura gandrīz neredz kopš dzimšanas.

“50 gadu darba stāžs – un nevienas atbildes”: Ivetas Kraules stāsts

Iveta pastāstīja, kā pēc 15 Lielbritānijā nodzīvotiem gadiem nolēma atgriezties Latvijā. Viņai ir aptuveni 50 gadu darba stāžs, Latvijā iegūta teātra režisores izglītība un Lielbritānijā iegūts diploms sociālā darba jomā. Pēdējo viņa ieguva jau pēc 60 gadu vecuma.

Atgriezusies dzimtenē, sieviete panāca ārvalstīs iegūtā diploma atzīšanu un sāka meklēt darbu. Taču viņa nesaņēma atbildi ne uz vienu no nosūtītajiem CV – pat formālu atteikumu.

Iveta aizdomājās, vai neveiksmīgie darba meklējumi nav saistīti ar viņas vecumu, lai gan atzina, ka ar līdzīgām grūtībām saskaras arī gados jauni darba meklētāji. Vilšanās bija tik liela, ka viņa pat apsvēra iespēju atgriezties Lielbritānijā.

Tomēr galu galā darbu izdevās atrast pavisam negaidītā veidā.

Ivetai patīk līnijdejas, un viņa nolēma pieteikties nodarbībām kādā Rīgas aktīvo senioru biedrībā. Aizpildot dokumentus, viņai palūdza aiziet pie vadītāja. Sākumā sieviete nesaprata, kāpēc vajadzīga šāda saruna, ja viņa tikai vēlas dejot. Izrādījās, ka organizācijai bija nepieciešams sociālais darbinieks. Tā Iveta arī ieguva darbu.

Tagad viņa aicina cilvēkus būt uzmanīgākiem un laipnākiem citam pret citu. Pēc viņas novērojumiem, pat vienkāršas lietas – sasveicināšanās ar kaimiņiem vai smaids – palīdz mainīt apkārtējo gaisotni.

“Es varu strādāt, man tikai jāparāda, kur kas atrodas”: Nataļjas Muravjovas stāsts

Nataļja Muravjova gandrīz neredz kopš dzimšanas. Viņai ir medicīniskā izglītība un vairāk nekā 30 gadu profesionālā pieredze masāžas jomā.

Pēc iepriekšējā darba zaudēšanas Nataļja mēģināja atrast darbu citās iestādēs. Pēc viņas teiktā, darba devēji sākumā izrādīja interesi par viņas kvalifikāciju, taču atteica, uzzinot par redzes traucējumiem. Tajā pašā laikā sieviete spēj patstāvīgi nokļūt darbā un pildīt savus profesionālos pienākumus – pietiek vienreiz parādīt, kur atrodas nepieciešamās telpas un aprīkojums.

Vēl viena tēma bija kultūras iestāžu piekļūstamība. Nataļja pastāstīja par grupas ekskursiju Rundāles pilī, kas bija organizēta cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Pēc viņas teiktā, gide gandrīz nemaz nepielāgoja stāstījumu dalībnieku vajadzībām, bet pieskarties eksponātiem viņiem neļāva. Rezultātā daudzi klātesošie nevarēja gūt pilnvērtīgu priekšstatu par apskatāmajiem objektiem.

Nataļja minēja arī ikdienas piemērus. Ja sabiedriskajā transportā nedarbojas audio paziņojumi par pieturām, neredzīgs pasažieris var nonākt sarežģītā situācijā. Savukārt vēlme aptaustīt preces iepakojumu veikalā, lai saprastu, kas tajā atrodas, dažkārt izraisa apkārtējo neapmierinātību.

Vienlaikus Nataļja atzina, ka pēdējos gados situācija ir ievērojami uzlabojusies. Tomēr, viņasprāt, sabiedrībai joprojām trūkst zināšanu par to, kā komunicēt ar neredzīgiem cilvēkiem un kad viņiem patiešām nepieciešama palīdzība.

Nevis strīdēties, bet klausīties

Pēc uzstāšanās dalībnieki sadalījās nelielās grupās – dialoga apļos. Tā ir sarunu metode, ko Latvijā attīsta fonds DOTS, balstoties uz Somijā izstrādāto TimeOut pieeju. Atšķirībā no ierastas diskusijas šeit nav jāpierāda sava taisnība vai jānonāk pie vienota viedokļa. Galvenais uzdevums ir labāk izprast sevi, citus cilvēkus un apspriežamo tēmu.

Dalībniekus aicināja uzklausīt citam citu, nepārtraukt, dalīties savā pieredzē un uzdot jautājumus, lai labāk saprastu sarunas biedru. Vēl viens noteikums bija konfidencialitāte: par kopīgajiem secinājumiem drīkst stāstīt, taču nedrīkst pārstāstīt citu cilvēku personīgos stāstus, minot viņu vārdus.

Grupās apsprieda Ivetas un Nataļjas stāstus, savu pieredzi saskarsmē ar aizspriedumiem un iespējas veidot sabiedrību, kurā cilvēki būtu uzmanīgāki cits pret citu.

Noslēgumā grupu pārstāvji dalījās ar galvenajām atziņām. Dalībnieki runāja par to, cik svarīgi ir nevērtēt cilvēkus pēc pirmā iespaida, uzmanīgāk ieklausīties citos un atcerēties, ka vienu un to pašu situāciju dažādi cilvēki var uztvert pavisam atšķirīgi.

Vēl viena atziņa bija saistīta ar empātiju: pat ja cita cilvēka stāsts ir atstājis spēcīgu iespaidu, ikdienas steigā par to ir viegli aizmirst. Tāpēc ir svarīgi ne tikai just līdzi citiem, bet arī pamanīt viņu vajadzības ikdienā.

Izskanēja arī doma, ka pilnībā izskaust diskrimināciju, iespējams, nav iespējams. Tomēr ikviens var kaut ko mainīt vismaz savā tuvākajā apkārtnē.

Tikšanās noslēdzās ar kopīgu pateicības apli. Pēc tam viena no dalībniecēm nolasīja dzejoli par to, cik svarīgi ir nepaiet garām cita cilvēka nelaimei.

Kampaņa turpināsies dažādās Latvijas pilsētās. Tās pasākumi notiek ar Eiropas Sociālā fonda Plus (ESF+) atbalstu.

Subscribe
Notify of
guest
0 Comments
Oldest
Newest Most Voted