Papildu ierobežojumi, kas saistīti ar krievu valodas lietošanu publiskajā telpā, atkal raisa diskusijas par to, ka “arī mēs Latvijā varētu dzīvot kā Beļģijā vai Šveicē” — proti, juridiski nostiprinātas un šķietami veiksmīgas divvalodības apstākļos.
Mēs negrasāmies no jauna izvērst gadiem ilgušo diskusiju par to, kāpēc Latvijā tas būtu ārkārtīgi problemātiski, vēlreiz uzskaitot vēsturiskos, ģeogrāfiskos un politiskos iemeslus. Taču “Chayka” faktu pārbaudes rakstu sērijas ietvaros vēlamies noskaidrot, kā veidojas valodu vide Eiropas valstīs, kurās ir vairāk nekā viena oficiālā valoda. Kāds ir šo valodu juridiskais statuss, ko liecina statistika par valsts valodu prasmi, kā tiek organizēta oficiālā saziņa un ar kādām valodas politikas problēmām saskaras daudzvalodīgas valstis?
Kurās Eiropas valstīs ir vairākas oficiālās valodas?
Eiropas Savienībā ir diezgan daudz valstu, kurās oficiāls statuss piešķirts vairāk nekā vienai valodai, taču lielākoties runa ir par reģionālu statusu.
Piemēram, Spānijā līdzās spāņu valodai attiecīgajos autonomajos apgabalos oficiālas ir arī katalāņu, valensiešu, galisiešu un basku valodas.
Itālijas autonomajā Bolcāno jeb Dienvidtiroles provincē vācu valodai ir tāds pats statuss kā itāļu valodai. Nīderlandes Frīzlandes provincē līdzās nīderlandiešu valodai oficiāla ir arī frīzu valoda.
Slovēņu, horvātu un ungāru valodai ir papildu oficiālais statuss noteiktās Austrijas teritorijās. Un tie ir tikai daži no daudziem piemēriem.
Savukārt, ja runājam par Eiropas Savienības valstīm, kurās daudzvalodība nostiprināta visas valsts, nevis tikai atsevišķu teritoriju līmenī, tās ir Beļģija, Īrija, Kipra, Luksemburga, Malta un Somija. Tomēr valodu statuss, to oficiālās lietošanas jomas un teritorijas šajās valstīs atšķiras. Tāpat kā, iespējams, pazīstamākajā Eiropas daudzvalodīgajā valstī ārpus ES — Šveicē.
No šī saraksta izvēlēsimies Beļģiju un Šveici, kuras visbiežāk tiek pieminētas saistībā ar valsts daudzvalodību, kā arī ģeogrāfiski un daļēji vēsturiski mums tuvāko Somiju. Aplūkosim, kā šajās valstīs noteikts dažādu valodu statuss un kā vairāk nekā vienas oficiālās valodas pastāvēšana ietekmē sabiedrisko klimatu un iekšējo saziņu.
Beļģija: trīs oficiālās valodas, bet katrai sava teritorija
Beļģijā trīs oficiālās valodas ir nostiprinātas konstitūcijā, un, izņemot galvaspilsētu un dažas pierobežas pašvaldības, tās galvenokārt tiek lietotas vienā no trim vēsturiskajām valodu kopienām, kas mūsdienās veido valsti.
Nīderlandiešu valodā runā vēsturiskajā Flandrijas apgabalā, savukārt Valonijas reģions pārsvarā ir franciski runājošs. Tajā sastopamas arī reģionālās valodas — šampaņas, lotringiešu, pikardiešu un valoņu. Deviņās pašvaldībās Beļģijas austrumos runā vācu valodā, taču tur paredzētas arī īpašas tiesības lietot franču valodu. Valsts galvaspilsēta Brisele ir oficiāli divvalodīga — tajā oficiālās valodas ir nīderlandiešu un franču.
Beļģijas konstitūcija garantē valodu lietošanas brīvību, taču paredz vietēju regulējumu attiecībā uz valodu lietojumu pārvaldē, izglītībā un darba attiecībās. Vietējā administrācija parasti izmanto attiecīgā reģiona valodu, un, piemēram, Flandrijas pašvaldības iedzīvotājs nevar pieprasīt apkalpošanu franču valodā tikai tāpēc, ka tā ir viena no Beļģijas oficiālajām valodām. Federālās iestādes parasti strādā franču un nīderlandiešu valodā, savukārt vācu valodai ir īpašs lietošanas režīms, kas galvenokārt attiecas uz vāciski runājošo teritoriju.
Galvaspilsētas administrācija publicē paziņojumus franču un nīderlandiešu valodā un sazinās ar iedzīvotājiem vienā no šīm valodām. Kopumā noteikumi, kas regulē Beļģijas iedzīvotāju saziņu ar dažādu līmeņu amatpersonām, ir diezgan apjomīgi un cenšas ņemt vērā visdažādākos apstākļus.
Izglītība Beļģijā galvenokārt ir flāmu, franču un vāciski runājošās kopienas kompetencē. Būtībā tās ir atsevišķas izglītības sistēmas, un galvenā mācību valoda atbilst valsts teritoriālajam un lingvistiskajam iedalījumam.
Flāmu skolās franču valoda ir obligāta sākumskolas 5. un 6. klasē, savukārt franču valodas skolās otrā obligātā valoda var būt nīderlandiešu, angļu vai vācu. Tikai Briseles franču valodas skolās nīderlandiešu valoda ir obligāta kā otrā valoda. Vāciski runājošajās pašvaldībās franču valodu apgūst kā pirmo svešvalodu.
Šveice: četras nacionālās valodas, atšķirīgi noteikumi kantonos
Šveices konstitūcija nostiprina četras oficiālās valodas: vācu, franču, itāļu un retoromāņu valodu. Federālajā līmenī oficiālās valodas ir vācu, franču un itāļu, savukārt retoromāņu valoda ir oficiāla federālo iestāžu saziņā ar šīs valodas lietotājiem.
Šveices federālo likumu versijām vācu, franču un itāļu valodā ir vienāds juridiskais spēks. Daļa materiālu papildus tiek publicēta retoromāņu un angļu valodā, lai gan angļu valoda nav Šveices Konfederācijas oficiālā valoda.
Četri Šveices kantoni, tostarp galvaspilsētas Bernes kantons, ir oficiāli daudzvalodīgi, bet pārējie 22 konfederācijas subjekti — oficiāli vienvalodīgi. Katrā kantonā var būt savs valodu lietošanas režīms. Piemēram, Fribūras kantonā oficiālās valodas ir franču un vācu.
Konkrētas pašvaldības valoda tiek noteikta, ņemot vērā iedzīvotāju vēsturisko valodu sastāvu. Kantona līmenī iedzīvotāji var vērsties iestādēs abās oficiālajās valodās, savukārt atsevišķās pašvaldībās saziņa ar iedzīvotājiem var notikt tikai vienā valodā.
Kopumā federālais un vietējais valodu lietošanas režīms ir nodalīts: tiesības vērsties federālajā iestādē, piemēram, itāļu valodā, nenozīmē, ka tādas pašas tiesības pieprasīt apkalpošanu itāļu valodā ir arī vāciski runājošas pašvaldības iestādē.
Skolas galvenā mācību valoda ir saistīta ar attiecīgās teritorijas valodu, bet daudzvalodu izglītība, lai gan pastāv, nav obligāts modelis. Ierastā valodu apguves prakse ir mācību valoda, vēl viena Šveices nacionālā valoda un angļu valoda. Skolu izglītību galvenokārt organizē kantoni, savstarpēji saskaņojot izglītības pamatprasības.
Somija: divas nacionālās valodas ar vienlīdzīgu statusu
Somijas konstitūcija nosaka, ka valsts nacionālās valodas ir somu un zviedru. Iedzīvotājiem tiek garantētas tiesības lietot savu valodu tiesvedībā, kas attiecas uz viņiem, un valsts iestādēs, kā arī saņemt dokumentus somu vai zviedru valodā. Valsts varas pienākums ir vienlīdzīgi nodrošināt abu valodu grupu kultūras un sabiedriskās vajadzības.
Zviedru valodas lietotāju skaits konkrētā pašvaldībā ietekmē vietējo iestāžu pienākumus šīs valodas lietošanā. Vienlaikus konstitucionāli nostiprināta divvalodība nenozīmē, ka katrs darba dokuments obligāti jāsagatavo gan somu, gan zviedru valodā.
Saskaņā ar Valodu likumu vietējās iestādes izmanto tās iedzīvotāju vairākuma valodu, kuri dzīvo attiecīgajā apkalpošanas teritorijā, vienlaikus pieļaujot abu nacionālo valodu lietošanu.
Divvalodīgās pašvaldībās vietējās iestādes apkalpo iedzīvotājus abās valodās. Pašvaldība tiek uzskatīta par divvalodīgu, ja mazākā no abām valodu grupām veido vismaz 8% iedzīvotāju vai tajā ir vismaz 3000 cilvēku. Šo statusu nosaka valdība, parasti uz desmit gadiem.
Valsts amatos, kuros nepieciešama augstākā izglītība, divvalodīgā iestādē obligāti ir teicami jāpārvalda attiecīgās teritorijas vairākuma valoda gan mutvārdos, gan rakstveidā, kā arī apmierinošā līmenī jāpārvalda otra nacionālā valoda. Vienvalodīgā iestādē nepieciešama teicama galvenās valodas prasme un apmierinoša otras nacionālās valodas izpratne.
Pamatizglītības sistēmā ir atsevišķas skolas ar somu un zviedru mācību valodu, taču otrā nacionālā valoda ir obligāts mācību priekšmets. Somu valodas skolās zviedru valodu parasti sāk apgūt sestajā klasē. Zviedru valodas skolās somu valodu sāk mācīt agrāk, piemēram, galvaspilsētā Helsinkos — jau no pirmās klases.
Atsevišķs valodu lietošanas režīms ir noteikts Ālandu salu autonomijai. Šī teritorija ir vienvalodīga, un zviedru valodu izmanto valsts un pašvaldību pārvaldē. Vietējo iestāžu sarakste ar centrālajām varas iestādēm notiek zviedru valodā.
Somijas pilsoņi autonomijas teritorijā saglabā tiesības lietot somu valodu savās lietās tiesās un valsts iestādēs. Vietējās skolās mācības notiek zviedru valodā, bet somu valoda ir izvēles priekšmets, savukārt angļu valodas apguve ir obligāta.
Cik labi iedzīvotāji pārvalda citas valsts valodas?
Aplūkosim, kāda ir valsts valodu prasme iepriekš minētajās valstīs.
Saskaņā ar Beļģijas statistikas pārvaldes Statbel 2022. gadā veikto aptauju 70,7% Beļģijas iedzīvotāju, kuriem franču valoda nav dzimtā, norāda, ka vismaz nedaudz runā franciski. Nīderlandiešu valodu pārvalda tikai 39,4% Beļģijas iedzīvotāju, kuriem tā nav dzimtā, bet vācu valodu — vien 18,7% iedzīvotāju, kuriem vācu valoda nav dzimtā.
Salīdzinājumam — to Beļģijas iedzīvotāju īpatsvars, kuriem angļu valoda nav dzimtā, bet kuri to pārvalda, ir 60,1%. Tas pārsniedz otrās un trešās nacionālās valodas prasmes rādītājus.
Saskaņā ar Šveices Federālās statistikas pārvaldes 2024. gada datiem franču valodu regulāri lieto 15% valsts vāciski runājošās daļas iedzīvotāju, bet itāļu valodu — 10,6%. Franciski runājošajā Šveices daļā vācu valodu regulāri lieto 15,8%, bet itāļu — 10,3%. Itāliski runājošajā valsts daļā citas Šveices nacionālās valodas ir izplatītākas: vācu valodu lieto 22,2% iedzīvotāju, bet franču — 18,6%.
Šie dati attiecas tieši uz citu valodu regulāru lietošanu. Publiski pieejamu jaunāku aptauju par kaimiņu valodu prasmes līmeni nav.
Saskaņā ar Bernes Universitātes pētījumu, kas publicēts 2008. gadā, vāciski runājošajā Šveices daļā 71% aptaujāto tolaik vismaz pamata līmenī prata franču valodu kā svešvalodu, bet 32% — itāļu valodu. Franciski runājošajā valsts daļā vācu valodas prasmi norādīja 47%, bet itāļu valodas — tikai 23%. Itāliski runājošajā Šveices daļā interese par citu valsts valodu apguvi bija lielāka — franču valodu prata 74%, bet vācu valodu — 65%. Tomēr šos datus jau var uzskatīt par vēsturiskiem.
Somijas statistikas pārvalde 2024. gadā publicēja pieaugušo izglītības pētījuma rezultātus. Pētījums tika veikts 2022. gadā. No iedzīvotājiem vecumā no 18 līdz 64 gadiem 59% norādīja, ka prot zviedru valodu kā svešvalodu. Turklāt šis ir kopējais rādītājs visiem valodas prasmes līmeņiem — par “pārliecinošu, brīvu zviedru valodas pārvaldīšanu” ziņoja tikai 2% aptaujāto.
Savukārt saskaņā ar 2019. gada valsts mēroga pētījuma Barometern datiem 47% Somijas zviedriski runājošo iedzīvotāju savu somu valodas prasmi novērtēja kā pilnīgu vai gandrīz pilnīgu. Vismaz apmierinošā līmenī savu somu valodas prasmi novērtēja iespaidīgi 87% aptaujas dalībnieku.
Beļģija: daudzvalodība kā vērtība un konfliktu avots
Viens no galvenajiem valodu politikas diskusiju tematiem Beļģijas sabiedrībā ir dažādu valodu lietošanas robežas un valodu minoritāšu tiesību garantijas noteiktās teritorijās.
XIX un XX gadsimtā valsts piedzīvoja pāreju no franču valodas dominēšanas uz teritoriālu valodu nošķīrumu. Valsts federalizācija pakāpeniski sākās 1970. gadā, bet konstitucionāli Beļģija par federālu valsti tika pasludināta tikai 1993. gadā. Tad galīgi tika nostiprināta vairāku pilnvaru, tostarp valodas, izglītības un kultūras jautājumos, nodošana trim valodu kopienām — flāmu, franču un vāciski runājošajai.
Luvēnas–Eiropas Politikas zinātnes institūta pētnieces pētījumā atklājas paaudžu atšķirības nīderlandiski runājošo respondentu attieksmē pret reģionalizāciju, proti, pilnvaru nodošanu reģioniem.
Vecākās paaudzes pētījuma dalībniekiem reģionalizācija ir ciešāk saistīta ar nepieciešamību aizsargāt tieši valodu tiesības un dot katrai kopienai iespēju patstāvīgi risināt savus jautājumus. Savukārt to dalībnieku vidū, kuri uzauguši jau federālajā Beļģijā, valodas arguments ir mazāk izteikts.
2022. gada publikācijā, kurā pētīts mūsdienu daudzvalodības diskurss Beļģijas nīderlandiešu un franču valodas presē no 1995. līdz 2018. gadam, analizētas 1710 laikrakstu publikācijas.
Tajās abās valodās daudzvalodība kopumā tiek pozitīvi vērtēta kā Beļģijas ekonomiskais un kultūras resurss. Tomēr pozitīva attieksme pret citu valsts valodu prasmi apvienojas ar pretestību citas, attiecīgajam izdevumam nedzimtās valodas oficiālās lietošanas paplašināšanai.
Vairākos analizētajos rakstos diskusija par daudzvalodību atsaucas uz nīderlandiešu un franču valodas pretstāvi. Nīderlandiešu valodas prese cenšas aizsargāt Flandrijas vienvalodīgo iekārtu, kas “izcīnīta smagā cīņā”. Savukārt franciski runājošā puse kritizē šo “tipiski flāmisko nostāju”, dažkārt ar nievājošu pieskaņu.
“Tādējādi mūsu dati uzsver, ka diskusijas par valodu vienmēr skar kaut ko vairāk nekā tikai pašu valodu un ka mūsdienu diskusijas par daudzvalodību intensīvas globalizācijas apstākļos nav iespējams nodalīt no vēsturiski sāpīgajiem jautājumiem, kas nosaka sarežģīto Beļģijas ‘valodu’ konfliktu,” teikts pētījuma secinājumos.
Valodu un līdz ar tām arī kultūras atšķirības ir viens no galvenajiem Flandrijas neatkarības atbalstītāju argumentiem.
Piemēram, galēji labējās partijas “Flāmu intereses” (Vlaams Belang) parlamenta deputāte Barbara Pasa, dēvējot Beļģiju par “piespiedu laulības starp flāmiem un valoņiem” rezultātu, apgalvo, ka dažādu valodu un kultūru šķirtie flāmi un valoņi “pauž krasi atšķirīgus uzskatus praktiski par visu”.
Autoritatīvi pētījumi neapstiprina tik radikālas atšķirības starp abām valodu grupām, taču valodu nošķīrums joprojām ir viens no galvenajiem Beļģijas separātistu argumentiem.
Šveice: vai kopīgas valodas nozīmē saliedētu sabiedrību?
Saskaņā ar Šveices Federālās statistikas pārvaldes datiem 85,9% valsts pastāvīgo iedzīvotāju vecumā no 15 gadiem piekrīt, ka vairāku nacionālo valodu prasme ir svarīga valsts saliedētībai.
Pētījuma “Barometrs: nacionālā saliedētība Šveicē” autori secina, ka sociālās un politiskās atšķirības Šveices sabiedrību šķeļ vairāk nekā valodu atšķirības.
Tā 68% aptaujāto norāda uz nošķīrumu starp labējiem un kreisajiem, savukārt par vāju saliedētību starp vāciski un franciski runājošajām valsts daļām runā 43%.
Tomēr pētījums atklāj ievērojamas atšķirības tajā, kā dažādas valodu grupas uztver nacionālo saliedētību.
Piemēram, 65% itāliski runājošā Tičīno kantona iedzīvotāju un 51% franciski runājošo Šveices iedzīvotāju uzskata, ka saliedētība ar vāciski runājošo valsts daļu ir vāja. Savukārt vāciski runājošo respondentu vidū saliedētību ar šiem reģioniem kā zemu vērtē attiecīgi tikai 20% un 36%.
Tādējādi vāciski runājošā vairākuma pārstāvji, kuri veido aptuveni 61% valsts iedzīvotāju, starpvalodu saliedētību uztver ievērojami optimistiskāk nekā valodu minoritātes.
Interesanti arī tas, ka pilnvērtīga divvalodu izglītība Šveices valsts skolās drīzāk ir izņēmums, nevis ierasta prakse. Rakstā “Kāpēc daudzvalodīgajā Šveicē ir tik maz divvalodu skolu?” pedagoģiskās augstskolas pārstāvis norāda, ka ikdienā daudzi valsts iedzīvotāji maz saskaras ar citiem valodu reģioniem un to kultūru, un tas atspoguļojas arī izglītības jomā.
2019. gadā Bernē tika sākta eksperimentāla divvalodu klašu programma, kurā vācu un franču valoda tika mācīta līdzvērtīgi jau no bērnudārza. Programma izraisīja lielu interesi, taču vietējās varas iestādes nolēma to slēgt no 2026. gada vasaras, pamatojot lēmumu ar vāciski un franciski runājošās Šveices skolu programmu nesaderību, kā arī skolu telpu un kvalificēta personāla trūkumu.
Ja franciski runājošajā Šveices daļā divvalodu izglītībā bieži tiek apvienota franču un vācu valoda, tad vāciski runājošajā daļā nozīmīga loma ir angļu valodai.
2026. gada septembra sākumā Cīrihes kantona parlaments atbalstīja priekšlikumu, kas paredzēja uzdot valdībai divu gadu laikā sagatavot likumdošanas izmaiņas, lai franču valodas apguvi pārceltu no sākumskolas uz nākamo izglītības pakāpi.
Tas no jauna uzjundīja diskusijas par agrīnu franču valodas apguvi, taču drīz vien līdzīgu lēmumu pieņēma vēl viens vāciski runājošs kantons.
Somija: kāpēc zviedru valodā ne vienmēr var saņemt pakalpojumus?
Regulārā pētījuma “Valodu barometrs” analīze liecina, ka zviedriski runājošie Somijas iedzīvotāji bieži uzskata, ka pakalpojumu kvalitāte viņu dzimtajā valodā ir nepietiekama.
Zviedriski runājošie iedzīvotāji pašvaldībās, kurās vairākums runā somu valodā, norāda, ka saņem sliktāku apkalpošanu dzimtajā valodā nekā somiski runājošie iedzīvotāji pašvaldībās, kur vairākums runā zviedru valodā.
Somijas iedzīvotāji, kuru dzimtā valoda ir zviedru, norāda, ka, vēršoties valsts iestādēs, ar viņiem nerunā zviedru valodā, tāpēc viņiem bieži nākas pāriet uz somu valodu.
Zviedriski runājošie iedzīvotāji sūdzas arī par tērzēšanas robotiem un digitālajiem asistentiem, apgalvojot, ka tie slikti darbojas viņu dzimtajā valodā.
Aptuveni ceturtā daļa zviedriski runājošo iedzīvotāju vismaz reizi ir saskārušies ar diskrimināciju valodas dēļ. Lai gan, pēc barometra datiem, kopš 2020. gada valodu klimats valstī kopumā ir uzlabojies.
Savukārt 2025. gadā pēc “Somiskuma savienības” (Suomalaisuuden Liitto) pasūtījuma tika veikta aptauja, kurā piedalījās 1011 somiski runājoši iedzīvotāji.
No viņiem 50% atbalstīja atteikšanos no obligātas zviedru valodas apguves, bet 56% uzskatīja, ka Somijā jābūt iespējai iegūt augstāko izglītību bez obligātām zviedru valodas nodarbībām.
Tiesa, lai gan aptauju veica profesionāls uzņēmums, to pasūtīja organizācija, kas vēsturiski iestājusies par somu valodas tiesību paplašināšanu pretstatā zviedru valodai.
2026. gada sākumā Somijas valdība iesniedza ziņojumu par valodu tiesību aktu piemērošanu 2025. gadā.
Ziņojumā atzītas grūtības piesaistīt pietiekamu skaitu divvalodīgu tiesu darbinieku, kā arī problēmas valsts pakalpojumu sniegšanā zviedru valodā, tostarp veselības aprūpes un sociālās nodrošināšanas jomā.
Atsevišķi norādīts, ka jaunu digitālo pakalpojumu un sistēmu izstrādē bieži netiek ņemtas vērā citas valodas, izņemot somu.
Ziņojumā arī atzīmēts, ka zviedru valodā izskatīto krimināllietu īpatsvars jau ilgstoši samazinās. Šķiet, ka zviedriski runājošie Somijas iedzīvotāji arvien biežāk atsakās no tiesībām uz lietas izskatīšanu dzimtajā valodā.
Tādējādi, lai gan somu un zviedru valodai formāli ir vienlīdzīgs statuss, praksē zviedriski runājošajiem iedzīvotājiem ne vienmēr izdodas izmantot savu dzimto valodu, bet nepieciešamība nodrošināt valodu minoritātes tiesības ne vienmēr gūst izpratni somiski runājošā vairākuma vidū.
Kāpēc ar valodu juridisko statusu vien nepietiek?
Šajā rakstā mēs apzināti pievērsāmies to valstu pieredzei, kuras ziņu virsrakstos reti parādās kā asu etnisku vai valodu konfliktu zonas.
Taču pat šie piemēri parāda, ka daudzvalodīgas sabiedrības harmonijas uzturēšanai un efektīvai valsts darbībai nepieciešams pastāvīgs organizatorisks darbs, papildu līdzekļi un, pats galvenais, patiesa sabiedrības vēlme būt saliedētai.
Pat tik virspusējs ieskats tikai dažu Eiropas valstu pieredzē, kur daudzvalodība ir juridiski nostiprināta, ļauj secināt, ka juridiskas valodu daudzveidības garantijas pašas par sevi automātiski nenodrošina vienlīdzīgu piekļuvi pakalpojumiem un savstarpēju sapratni starp valodu grupām. Savukārt patiesai vienotībai nepietiek tikai ar dažādu valodu statusa nostiprināšanu likumos.
Teksta autors Konstantins Beļskis. Tulkojusi Evita Savicka.
