Daugavpilī notika režisora Viestura Kairiša spēlfilmas “Uļa” pirmizrāde. Filma vēsta par leģendārās basketbolistes Uļjanas Semjonovas bērnību un jaunību.
Pirms seansa filmas veidotāji skatītājiem pastāstīja, kāpēc galveno sievietes lomu atveido vīrietis, kā Latgalē tika meklēta piemērota māja filmēšanai un ar kādām grūtībām saskārās aktrises, kurām bija jāapgūst 20. gadsimta 60. gadiem raksturīgais basketbola spēles stils. Tikšanos apmeklēja arī “Chayka”.
Filma ne tikai par basketbolu
Uļjana Semjonova ir viena no slavenākajām Latvijas sportistēm, leģendāra Rīgas TTT basketboliste, divkārtēja olimpiskā čempione un daudzkārtēja pasaules un Eiropas čempione. Taču filma “Uļa” stāsta ne tik daudz par viņas sasniegumiem sportā, cik par meiteni no Medumiem, kurai nāksies pamest savu ierasto, mazo pasauli, pārcelties uz Rīgu un atrast savu vietu starp svešiem cilvēkiem.
Šajā pieaugšanas stāstā basketbols sola slavu nākotnē, taču tas nebūt nav galvenais. Uļai tas dod iespēju iegūt pārliecību par sevi, atrast draugus un sajust, ka viņa kaut kur iederas. Ne velti brīdis, kad treneris pirmo reizi pasniedz meitenei bumbu, atgādina gleznu “Ādama radīšana”. Uļa burtiski piedzimst mūsu acu priekšā.
Vīrietis Uļas lomā: kā radās filmas ideja
Pirms seansa Daugavpilī par filmas tapšanu pastāstīja režisors Viesturs Kairišs, producents Guntis Trekteris un filmas māksliniece Ieva Jurjāne.
Galveno lomu filmā atveido Kārlis Arnolds Avots. Par savu sapni nospēlēt Uļjanu Semjonovu viņš Kairišam pastāstīja jau viņu pirmajā tikšanās reizē, kad režisors meklēja talantīgus aktierus Dailes teātrim.
Režisors apsolīja viņam šo lomu, taču iecere uz vairākiem gadiem pazuda starp citiem teātra projektiem.
Vēlāk, jau strādājot pie filmas “Janvāris”, Kairišs dzirdēja, kā Avots par savu ideju stāsta operatoram, un saprata: tai jābūt nevis teātra izrādei, bet filmai.
Pēc režisora teiktā, vīrieša izvēle galvenajai sievietes lomai nebija īpaši izdomāts māksliniecisks paņēmiens. Viņš jau sākotnēji šo stāstu iztēlojās tieši ar Avotu Uļas lomā. Tāpēc pat ilgstošajos finansējuma meklējumos, kad viņam vairākkārt ieteica lomai uzaicināt sievieti, Kairišs no savas ieceres neatteicās.
Avota atveidotā Uļa ir neveikla un grūti atveras citiem. Viņa meklē sevi un mētājas starp dažādām izjūtām. Klusa un brīžiem pat drūma – un jo spilgtāks ir viņas smaids laimes mirkļos.
Par viņu jūti līdzi ne tikai basketbola laukumā, bet arī pārdzīvo viņas neveiksmes kopā ar viņu. Kādā Uļai īpaši pazemojošā brīdī kāda skatītāja zālē pat neviļus noelsās – tik negaidīts un nežēlīgs bija uz ekrāna notiekošais.
Režisora bērnības trauma
Ar Uļjanas Semjonovas vārdu Kairišam saistās arī kādas personiskas atmiņas. Bērnībā viņš televīzijā skatījās TTT komandas spēles un bija pieradis pie tās pastāvīgajām uzvarām. Reiz zēns pamodās pēc diendusas un televizorā ieraudzīja, ka viņa iemīļotā komanda zaudē.
Mazais Viesturs raudāja tik ļoti, ka tēvs viņa raudas ierakstīja lenšu magnetofonā. Vēlāk tēvs reizēm grasījās atskaņot šo ierakstu viesu klātbūtnē, bet dēls, nevēlēdamies klausīties savās raudās, bēga uz otru istabu.
Tā, Kairišs pajokoja, Uļjana Semjonova viņam sagādājusi vienu no dziļākajām bērnības traumām.
Pieci darba gadi un starptautiska komanda
Par to, cik sarežģīts bijis ceļš no idejas līdz gatavai filmai, pastāstīja producents Guntis Trekteris.
Pirmo reizi Kairišs viņam piezvanīja ar piedāvājumu uzņemt “Uļu” 2021. gada janvārī. Ideja producentam šķita neprātīga, tomēr viņš saprata: ja atteiksies, filmas veidotāji vienkārši atradīs citu cilvēku, kurš palīdzēs īstenot šo ieceri.
Filmas tapšanu atbalstīja Nacionālais kino centrs, vēlāk izdevās piesaistīt partnerus no Lietuvas, Igaunijas un Polijas. Igaunijas speciālisti piedalījās scenārija, mūzikas, skaņas un grima veidošanā, no Lietuvas tika piesaistīti aktieri un kostīmu māksliniece, savukārt par filmas operatoru kļuva polis Vojteks Staroņs.
Tomēr daudzi projektam neticēja, tāpēc filmas veidotājiem nācās atkārtoti pieteikties finansējumam un demonstrēt jau uzfilmēto materiālu. Piecu gadu laikā ievērojami pieauga arī ražošanas izmaksas. Noslēguma posmā bija nepieciešams papildu atbalsts no uzņēmumiem, bankām un pašvaldībām, tostarp Daugavpils un Augšdaugavas novada.
Vēl viens riskants lēmums bija režisora un operatora vēlme uzņemt filmu melnbaltu. Producents atzina, ka no filmas izplatīšanas viedokļa tā nešķita veiksmīgākā izvēle: mūsdienu skatītājs ir pieradis pie krāsaina kino.
Tomēr pirmajās izrādīšanas dienās un īpašajos seansos Latvijā “Uļu” noskatījās aptuveni 23 tūkstoši skatītāju. Aizvadītajā nedēļas nogalē tā kļuva par skatītāko filmu valstī, un daudzi seansi bija izpārdoti.
Kā Latgalē meklēja Uļas māju
Ievērojama daļa sarunas Daugavpilī bija veltīta Latgalei – reģionam, kurā dzimusi un augusi Uļjana Semjonova un kurā Kairišs atgriežas arī savās filmās.
Režisors, kura dzimtas saknes meklējamas Latgalē, tikšanās laikā pat pārgāja uz latgaliešu valodu, stāstot par to, cik ļoti viņam patīk šeit dzīvot un strādāt. Viņš arī pateicās Daugavpils un Augšdaugavas novada pašvaldībām par atbalstu filmēšanai.
Par piemērotas mājas meklējumiem Uļas bērnības ainu filmēšanai pastāstīja filmas māksliniece Ieva Jurjāne. Filmēšanas grupa bija apmeklējusi sportistes īsto māju Medumos, taču filmai bija jāatrod tai līdzīga vieta.
Galu galā tika izvēlēta Jurjānes mūžībā aizgājušās draudzenes, porcelāna mākslinieces Marutas Raudes māja Pilskalnā. Tur tika atjaunota Uļas bērnības mājas vide un pat iestādīti īsti kartupeļi, lai līdz ražas novākšanas ainu filmēšanai tie būtu paspējuši izaugt. Vietējie iedzīvotāji palīdzēja rūpēties par stādījumiem no pavasara līdz rudenim.
Jurjāne ar īpašu pateicību atcerējās Latgales iedzīvotājus, kuri palīdzēja filmēšanas grupai.
Kadrā nedrīkst būt nekā mūsdienīga
Lai atjaunotu vēsturisko laikmetu, filmēšanas grupa rūpīgi pētīja 20. gadsimta 60. gadu fotogrāfijas. Uzmanība tika pievērsta ne tikai apģērbam un interjeram, bet arī masu skatu dalībnieku izskatam: mūsdienīgas frizūras, koriģētas uzacis un lūpas vai mākslīgie nagi varēja kļūt par šķērsli dalībai filmēšanā.
Īpaši prasīgs bijis operators Vojteks Staroņs. Pēc Jurjānes teiktā, viņai nācies sagatavot telpas filmēšanai visos 360 grādos, jo iepriekš nebija zināms, no kuras puses operators izlems filmēt nākamo ainu. Tāpēc interjeros nedrīkstēja palikt mūsdienīgi vadi, slēdži un citas detaļas, kas varētu nodot 21. gadsimta klātbūtni.
Masu skatu kostīmi tika vākti no privātām vēsturiskā apģērba kolekcijām, savukārt basketbolistu formas pēc senām fotogrāfijām speciāli šuva Lietuvā.
Kas nonāca basketbola laukumā
Filmēšanā piedalījās Daugavpils teātra aktrise Žanna Lubgāne: viņa atveidoja nelielu ārstes pediatres lomu. Basketbola ainām tika piesaistītas arī vietējās sportistes, tostarp Daugavpils Universitātes komandas dalībnieces.
Aktrisēm, kuras atveidoja Uļas komandas biedrenes, bija jāiziet īpaša sagatavošanās. Lai galvenā varone izceltos pārējo vidū, filmas veidotāji izvēlējās salīdzinoši neliela auguma meitenes, no kurām dažas iepriekš basketbolu vispār nebija spēlējušas.
Vairākus mēnešus pirms filmēšanas viņām nācās apgūt 60. gadiem raksturīgo spēles stilu. Meitenēm arī īsi apgrieza matus, filmēšanas laikā bija jāskrien pa cietu grīdu vecās, plānās kedās un jāpeldas aukstā ūdenī. Dažas, kā jokoja filmas veidotāji, pat pēc diviem gadiem joprojām sūdzas, ka mati pēc griešanas vēl nav atauguši.
“Mēs sapratām, ka šis stāsts ir arī par mums”
Uz “Uļas” pirmizrādi Daugavpilī ieradās sieviešu komandas Daugavpils Lilijas dalībnieces, kuras spēlē kečbolu jeb “Ķer un servē bumbu”. Viņas apsveica filmas veidotājus, pasniedza ziedus un pastāstīja, ka visa komanda atnākusi, lai iedvesmotos no leģendārās basketbolistes dzīvesstāsta.
Pēc filmas noskatīšanās sportistes atzina, ka Uļas stāstā saskatījušas arī savu pieredzi:
“Mums ir labi zināms kas ir sāpes, zilumi, traumas, nogurums pēc darba diens un treniņi līdz vēlam vakaram. Bet mēs atradām laiku, atlikām malā bumbas un devāmies kopā uz Viestura Kairiša dokumentālās filmas “Uļa” pirmizrādi. Stāsts par leģendāro basketbolisti ļoti atsaucās mūsu sirdīs, jo sapratām, tas arī ir par mums. Par katru no mums.”
Īpaši spēcīgi skatītājas uzrunāja Uļas vientulība, bērnības bailes un pārdzīvotie pāridarījumi. Viena no komandas dalībniecēm, bijusī sportiste, viņas stāstā saskatīja arī daļu no savas pieredzes:
“Skatoties filmu ‘Uļa’, brīžiem šķita, ka tajā ieraugu arī daļu no sevis. Kā bijušajai sportistei mans garais augums laukumā bija priekšrocība, bet dzīvē tas ne vienmēr lika justies stiprai – tas radīja kompleksus un sajūtu, ka esmu “baltā vārna”. Šī filma man atgādināja, cik svarīgi ir pieņemt sevi un saprast – tas, kas reiz lika justies citādai, ar laiku var kļūt par tavu spēku.”
Cita komandas dalībniece atzina, ka filma likusi aizdomāties par sievietes vietu profesionālajā sportā:
“Viņas vēlmes, cerības, bailes un problēmas. Būtībā viņa ir vajadzīga rezultāta sasniegšanai, bet vai viņa ir vajadzīga arī kā personība? Un kas būs pēc tam? Kad sporta sistēma būs „izspiedusi visu sulu”? Kas sportistam paliks? Vai viņš spēs pienācīgi izmantot savas zināšanas un prasmes? Vai viņam būs atbalsts?”
“Aiz vienas meitenes likteņa mēs ieraudzījām daudz vairāk – gara spēku, ģimenes mīlestību, sievietes spēku un cilvēka spēju piecelties pēc vissmagākajiem pārbaudījumiem. Un katra no mums paņēma līdzi kaut ko savu… kādu domu, sajūtu, atmiņu,” stāsta sportistes.
Savukārt komandas kapteine Anita Franckeviča Uļas stāstā saskatīja līdzības ar savu bērnību: vasaras Latgales viensētā, siens, govis, vecas kedas ar caurumiem zolēs, sporta nometne un sapnis spēlēt volejbolu, kura īstenošanai nācās pārvarēt ne mazums šķēršļu.
Kāpēc tieši “Uļa”?
Jau pēc oficiālās tikšanās, kad skatītāji fotografējās kopā ar radošo komandu, “Chayka” uzdeva Kairišam vēl vienu jautājumu – par filmas nosaukumu.
Kāpēc tieši “Uļa”? Šajā īsajā, mīļajā vārdā jūtama īpaša attieksme pret filmas varoni.
Kā paskaidroja režisors, par nosaukumu pat neesot nācies ilgi domāt: visi taču Uļjanu Semjonovu sauca vienkārši par Uļu. Viņaprāt, šis vārds pats par sevi ļoti daudz pasaka par apkārtējo attieksmi pret sportisti. Viņiem viņa bija ne tikai slavena basketboliste, bet arī tuvs un mīļš cilvēks.
Citi nosaukuma varianti filmas veidotājiem pat nebija radušies.
No “Straumes” līdz “Uļai”: cerībā uz “Oskaru”
Sarunas noslēgumā “Chayka” pievērsa uzmanību simboliskai detaļai: tikšanās ar “Uļas” veidotājiem notika kinoteātra foajē, kura sienas rotā Latvijas animācijas filmas “Straume” varoņu attēli.
2025. gada martā “Straume” atnesa Latvijai pirmo “Oskaru” tās vēsturē. Tagad ceļu uz šo balvu sāk arī “Uļa”: augustā Latvija izvirzīja Kairiša filmu ASV Kinoakadēmijas balvai kategorijā “Labākā starptautiskā filma”.
“Chayka” novēlēja filmas veidotājiem, lai atrašanās “Straumes” varoņu sabiedrībā izrādītos laimīga zīme un arī “Uļa” iekļūtu “Oskara” balvas nominantu vidū.
Kairišs atbildēja, ka šādus notikumus iepriekš paredzēt nav iespējams. Tomēr galu galā vēl pirms dažiem gadiem arī pati ideja par filmu, kurā Uļjanu Semjonovu atveido vīrietis, daudziem šķita pārāk riskanta.
Kur vēl Daugavpilī var noskatīties “Uļu”
Ņemot vērā lielo skatītāju interesi un iepriekšējo seansu izpārdotās biļetes, Daugavpils Kino izziņojis filmas papildseansus.
“Uļu” būs iespējams noskatīties:
- 23. septembrī plkst. 18.00;
- 24. septembrī plkst. 18.30;
- 29. septembrī plkst. 18.00;
- 1. oktobrī plkst. 18.00;
- 4. oktobrī plkst. 14.50;
- 8. oktobrī plkst. 18.30.
Biļetes pieejamas Biļešu paradīzes tīmekļvietnē .
Turklāt 30. septembrī plkst. 18.00 filmu demonstrēs kultūras centrā “Vārpa” (Dobeles ielā 30). Biļetes cena – 3 eiro.
