Netālu deg ķīmiskā rūpnīca, pašvaldības tīmekļvietne nedarbojas, pazūd internets, veikalā nevar norēķināties ar karti, bet sociālajos tīklos izplatās nepārbaudīta informācija. Nav zināms, vai kāds nāks palīgā, tāpēc pašiem jāizlemj, ko darīt un kam palīdzēt vispirms.
Šādā situācijā nonāca 30 jaunieši no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pierobežas reģioniem. Taču krīze bija izdomāta – tā tika radīta simulācijas spēlē Baltic Beacon of Hope (“Baltijas cerības bāka”), kas 11. un 12. septembrī norisinājās Daugavpilī.
Spēli ar Vācijas vēstniecības Igaunijā atbalstu organizēja trīs Baltijas valstu nevalstiskās organizācijas – Riigikaitse- ja julgeoleku teadmiskeskus (Drošības un aizsardzības informācijas centrs), New East un Europos namai.
Kāpēc rīkoja šo spēli?
Drošības un aizsardzības informācijas centra vadītājs Dmitrijs Teperiks pastāstīja “Chayka”, ka Baltijas ekspertu komanda jau aptuveni sešus gadus pēta sabiedrības noturību Baltijas valstīs, īpaši pierobežas reģionos.
Pēc viņa teiktā, pētījumi liecina, ka šajos reģionos ir kopīgas problēmas: cilvēki mazāk izjūt savu līdzdalību notiekošajā un retāk tic, ka spēj ietekmēt lēmumus.
Īpaši tas vērojams jauniešu vidū – daļa no viņiem neredz sev labas nākotnes izredzes un plāno pārcelties uz citām pilsētām vai valstīm.
“Mēs sapratām, ka tas nav tikai jautājums par kopējo ģeopolitisko situāciju saistībā ar Krievijas karu pret Ukrainu. Tas ir arī tāpēc, ka daudziem jauniešiem trūkst prasmju plānot nākotni neparedzamos apstākļos,” saka Teperiks.
Viņš skaidro, ka krīzes var būt ļoti dažādas – no problēmām energoapgādē un sociālo pakalpojumu jomā līdz politiskiem notikumiem vai spēcīgai vētrai. Visgrūtāk kļūst tad, ja vairākas šādas problēmas rodas vienlaikus.
“Kad vienlaikus iestājas ļoti daudz dažādu krīžu – saistībā ar energoapgādi, sociālo nodrošinājumu, kādiem politiskiem jautājumiem vai pat vētru –, cilvēka psihe, protams, uz to reaģē tā, ka daudzas lietas sāk uztvert tikai drūmās krāsās.
Taču no tā var mēģināt izvairīties, ja cilvēkam ir prasmes reaģēt uz krīzēm un izpratne par savu lomu,” norādīja Teperiks.
Tāpēc organizatori nolēma lekciju un apmācību vietā dot jauniešiem iespēju pašiem izmēģināt lēmumu pieņemšanu krīzes apstākļos.
“Mēs vēlējāmies, lai jaunieši iegūtu pārliecību, ka uz krīzēm var un vajag reaģēt, ka ir lietas, ko iespējams risināt kopīgi. Tas nav tikai resursu jautājums, bet arī jautājums par komunikāciju, rīcības koordinēšanu un sadarbību kopienā,” viņš skaidro.
Organizatori arī apzināti uzaicināja jauniešus, kuri jau aktīvi darbojas savās kopienās. Pēc Teperika teiktā, nākotnē daļa no viņiem varētu strādāt valsts iestādēs, politikā, uzņēmējdarbībā vai nevalstiskajās organizācijās un paši pieņemt savām valstīm svarīgus lēmumus.
“Mēs vēlamies, lai viņi saprastu: krīzi var un vajag pārvarēt kopīgi, tam ir nepieciešamas noteiktas prasmes, un nākotne nav obligāti jāredz tikai drūmās krāsās. Vienmēr ir dažādi tās attīstības scenāriji,” saka Teperiks.
Kā norisinājās spēle
Simulācijai organizatori izdomāja valsti un trīs apdzīvotas vietas. Dalībniekus sadalīja trīs grupās, un katra no tām pārstāvēja vietējo kopienu ar saviem resursiem un iespējām.
Grupas savā starpā nesacentās, bet vienlaikus izspēlēja vienu un to pašu scenāriju ar atšķirīgiem sākotnējiem apstākļiem.
“Šeit nav pareizā risinājuma, neviens neuzvar. Tās nav sacensības starp trim grupām un nav arī eksāmens,” pirms spēles sākuma dalībniekiem skaidroja Dmitrijs Teperiks.
Nevienas komandas rīcībā nebija visa nepieciešamā, tāpēc dalībniekiem nācās vienoties, apmainīties ar informāciju un resursiem un mēģināt palīdzēt cits citam.
Spēles gaitā situācija pakāpeniski kļuva sarežģītāka. Netālu izcēlās ugunsgrēks ķīmiskajā uzņēmumā, sociālajos tīklos parādījās nepārbaudīta informācija, pārstāja darboties pašvaldības tīmekļvietne, radās interneta darbības traucējumi, bet vienas apdzīvotās vietas veikalā vairs nevarēja norēķināties ar karti. Dalībnieki lēma, kurai informācijai var uzticēties, ko ziņot iedzīvotājiem un kam un kā palīdzēt.
Spēles scenārijā bija arī konkrēti cilvēki ar dažādām vajadzībām, kas bija jāņem vērā. Piemēram, kādam vecāka gadagājuma vīrietim vienā no kopienām bija nepieciešams skābekļa aparāts, tāpēc dalībnieki, tiklīdz radās tāda iespēja, viņam nodeva ģeneratoru gadījumam, ja pārtrūktu elektrības padeve.
Turklāt organizatori apzināti sniedza dalībniekiem nepilnīgu vai pretrunīgu informāciju un ierobežoja lēmumu pieņemšanai atvēlēto laiku. Tas radīja reālas krīzes atmosfēru, kurā jārīkojas nenoteiktības apstākļos.
Spēle deva jauniešiem pārliecību par saviem spēkiem
Antanas, dalībnieks no Lietuvas pilsētas Kaišadores, pastāstīja, ka pirms piedalīšanās spēlē nebija domājis par krīzes situācijām un nezināja, kādas tās varētu būt.
“Atceros, ka pirms projekta sākuma mums vajadzēja uzrakstīt, kādas krīzes varētu notikt mūsu pilsētā. Es uzrakstīju, ka visnopietnākā krīze varētu būt spēcīga vētra.
Taču pēc spēles, manuprāt, esmu sācis skatīties uz situāciju plašāk un tagad spēju iztēloties daudz vairāk iespējamu krīžu: lielus ugunsgrēkus, ķīmisko vielu noplūdes, saziņas problēmas, dezinformāciju,” viņš sacīja.
Antanas uzskata, ka spēle viņam iemācījusi pārbaudīt saņemtās informācijas patiesumu, kā arī domāt par citiem, neizvirzot sevi pirmajā vietā. Viņš arī domā, ka mazāk panikos, ja nākotnē nāksies saskarties ar īstu krīzi.
“Man par spēli ir diezgan labi iespaidi. Īpaši par to, ka mums komandā izdevās lieliski organizēties. Mēs ne tikai spēlējām spēli, bet arī varējām lieliski pavadīt laiku kopā,” pastāstīja Milans Skubi, dalībnieks no Igaunijas pilsētas Narvas.
Viņš piebilda, ka jau iepriekš piedalījies apmācībās par rīcību krīzes situācijās, bet šī spēle palīdzējusi pārbaudīt zināšanas praksē. Savukārt darbs saziņas traucējumu apstākļos Milanam bija jauna pieredze. Spēles laikā atbildes uz pieprasījumiem dažkārt bija ilgi jāgaida, tāpēc viņš ne vienmēr saprata, kāds bijis viņa komandas rīcības rezultāts.
“Es domāju, ka jutīšos pārliecinātāks. Es noteikti zinu, ka spēšu sapulcināt komandu, lai rīkotos krīzes situācijā,” saka Milans.
Emilis, dalībnieks no Lietuvas pilsētas Mažeiķiem, stāsta, ka spēle palīdzējusi viņam citādi paraudzīties uz parasto iedzīvotāju lomu krīzes laikā.
“Domāju, ka neviens nevar būt pilnībā gatavs krīzei, kad tā patiešām notiek. Taču šajā projektā mēs iemācījāmies domāt ārpus ierastajiem rāmjiem un meklēt risinājumus citos veidos, par kuriem agrāk, iespējams, pat nebijām iedomājušies,” viņš saka.
Emilis norāda, ka cilvēkiem nav obligāti tikai jāgaida pašvaldības norādījumi un palīdzība – viņi var apvienoties un palīdzēt citiem.
“Man patika, ka mēs visi, lai gan esam no dažādām valstīm, ļoti ātri saliedējāmies. Mēs viegli atradām kopīgus risinājumus, un mums neradās nekādas domstarpības,” savā viedoklī dalījās Gabija, dalībniece no Latvijas, Daugavpils.
Pēc viņas teiktā, pēc šīs spēles reālā krīzes situācijā viņa, visticamāk, spēs rīkoties mierīgāk un pārdomātāk. Viņa arī atzīmēja, ka spēle palīdzējusi attīstīt kritisko domāšanu un saprast, ka problēmai var būt vairāki risinājumi, nevis tikai viens.
Valentīna, dalībniece no Igaunijas pilsētas Narvas, atzina, ka spēle nav pilnībā attaisnojusi viņas cerības un viņa jau iepriekš zinājusi, kā rīkoties krīzes situācijās. Vienlaikus viņa saskata arī pozitīvos aspektus.
“Patika, ka bija cilvēki no dažādām valstīm, dažādām vietām un pilsētām. Bija diezgan interesanti uzzināt kaut ko jaunu no cilvēkiem, kuri dzīvo tajā pašā reģionā, kur tu, bet kuriem ir citāda dzīves pieredze un skatījums,” viņa sacīja.
Jāatzīmē, ka spēle tika organizēta papīra formātā. Daudzi dalībnieki norādīja, ka tas radījis arī neērtības. Dmitrijs atzīst, ka spēli varētu padarīt interaktīvāku, tomēr aicina atcerēties, ka krīžu laikā ierastās lietas var nedarboties.
“Pat nesenā vētra Baltijas valstīs parādīja, ka var pazust elektrība, internets vai sakari. Arī tam ir jābūt gataviem: ierastie informācijas saņemšanas kanāli var pēkšņi pārstāt darboties. Un tas attiecas uz visām paaudzēm – jauniešiem, vidēja vecuma cilvēkiem un senioriem,” norādīja Teperiks.
Kā spēles rezultātus vērtē organizatori
Par vienu no spēles rezultātiem Dmitrijs uzskata to, ka dalībnieki iepazinās un apmainījās ar kontaktiem.
“Tas ir ļoti noderīgi, kad runājam par Baltijas valstu nākotni. Ir ļoti svarīgi, lai starp dažādiem cilvēkiem veidotos ciešas profesionālās saites, un tās noteikti ir jāsaglabā,” viņš saka.
Teperiks norādīja, ka dalībnieku pieredze, visticamāk, nepaliks tikai projekta ietvaros. Viņš uzskata, ka jaunieši pastāstīs par spēli savās organizācijās un kopienās un tādējādi veicinās cilvēku gatavību krīzēm.
Turklāt jaunieši praksē pārliecinājās, ka sarežģītu krīzi nav iespējams atrisināt vienatnē – ir nepieciešams sazināties, sadarboties un palīdzēt citam citam.
“Pārsvarā spēle notika angļu valodā, taču, protams, dalībnieki izmantoja arī citas valodas – gan savas valsts valodas, gan krievu valodu. Tas savā ziņā liecina, ka jaunieši ir atvērti arī starptautiskai sadarbībai,” norādīja Teperiks.
Tomēr organizatori pamanīja, ka dalībnieki biežāk koncentrējās uz problēmu, kas radusies konkrētajā brīdī, un retāk plānoja uz priekšu.
“Ja parādījās kāda nepatiesa vai maldinoša informācija, viņi apsprieda situāciju un, protams, mēģināja to atrisināt, un ļoti bieži arī atrisināja. Taču viņi nedomāja par to, pie kādām sekām tas varētu novest,” norādīja Teperiks.
Tas ir svarīgi, jo viens un tas pats lēmums dažādus cilvēkus var ietekmēt atšķirīgi. Piemēram, īslaicīgs elektrības padeves pārtraukums vienam cilvēkam sagādās neērtības, bet citam var radīt nopietnas veselības problēmas.
Viņš gan atzīmēja, ka prasme izvērtēt savu lēmumu sekas rodas ar pieredzi, ja līdzīgas spēles tiek praktizētas regulāri.
Kas tālāk?
Šāda formāta spēli nevalstiskās organizācijas rīkoja pirmo reizi, un tuvākajā laikā to atkārtot nav plānots. Dmitrijs Teperiks skaidro, ka vispirms organizatori vēlas detalizēti izanalizēt, kā spēle noritējusi un kas tajā būtu jāmaina.
“Es domāju, ka mēs sasniedzām aptuveni 75–80% spēles veiksmīguma līmeni, un pirmajai reizei tas ir ļoti labi. Protams, spēle vēl ir jāpilnveido. Daži momenti, cik saprotu, jauniešiem bija pārāk sarežģīti, daži, iespējams, pārāk garlaicīgi vai pārāk vienkārši,” viņš sacīja. Dmitrijs piebilda, ka, iespējams, nākamgad spēli rīkos vēlreiz – jau pilnveidotā veidā.
Pēc spēles analīzes – aptuveni oktobra beigās vai novembra sākumā – visas trīs organizācijas plāno savās valstīs rīkot noturībai veltītus pasākumus – klubus vai festivālus.
