6.septembrī pulksten 14.00 Daugavpilī stipri lija. Un tieši šajā laikā skatītāji pulcējās Bruģu ielas promenādē, lai noskatītos brīvdabas izrādi “Upes tūres. Daugava“.
Tā ir britu teātra kompānijas Stan’s Cafe un Latvijas radošās komandas izrāde, kas tapusi Starptautiskajam jaunā teātra festivālam Homo Novus. Tās veidotāji devās ceļā gar Daugavu, kur sarunājās ar vietējiem iedzīvotājiem, pētniekiem, makšķerniekiem un gidiem un vāca vēsturiskus faktus, leģendas un sadzīves stāstus.
Pirms festivāla mēs jau publicējām šīs izrādes pieteikumu – tagad stāstām, kādu to redzējām mēs.
Lietus, kas izrādījās īsti vietā
Teikt, ka pirms izrādes bija slapjš, auksts un neomulīgs, nozīmētu nepateikt neko. Organizatori pat piedāvāja pārcelties uz kultūrtelpas New East telpām, sasildīties ar karstu tēju un noskatīties izrādi tur. Skatītāji saskatījās un… atteicās.
“Vislielākais prieks bija tad, kad skatītāji īstā lietusgāzē nobalsoja par to, ka vēlas palikt pie Daugavas un ir gatavi sēdēt un skatīties,” vēlāk “Chayka” atzina izrādes teksta autore Diāna Kondraša.
Galu galā lietus izrādījās negaidīti piemērota dekorācija.
“Tas pašā sākumā ļoti labi palīdzēja iejusties atmosfērā. Jo tā jau arī ir: mēs runājam gan par lielajiem plūdiem, gan par visu, kas notiek upē. Dabu mēs nekādi nevaram ietekmēt. Politiku vēl varam,” smejas dramaturģe.
Arī politika šajā ceļojumā parādīsies. Bet vispirms iepazīsimies ar zalkti.
Iepazīstieties – zalktis
Izrādes vienīgo pastāvīgo varoni spēlē Daugavpils aktieris Eduards Beļnikovs. Viņa zalktis ir ziņkārīgs, mazliet skeptisks, brīžiem apjucis un ļoti runīgs. Viņš sarunājas ar cilvēkiem, zivīm, dzīvniekiem un skatītājiem, bet dzirdēto ik pa laikam komentē ar izstieptu “jāāā…”.
Atkarībā no intonācijas tas var nozīmēt gan “nu jā”, gan “tiešām?”, gan “oho”, gan “nu, tā…”.
Beļnikovs stāsta, ka šī īpatnība radusies, strādājot pie lomas.
“Sākumā dažus vārdus mazliet vairāk pastiepu, jo mācījos tekstu – un teksta tur ir ļoti daudz. Pēc tam tas kaut kā aizgāja un sāka radīt vajadzīgo atmosfēru,” skaidro aktieris.
Teksta patiešām ir daudz: nepilnas stundas laikā zalktis izpeld cauri gandrīz visai Daugavas Latvijas daļai un vairākiem gadsimtiem tās vēsturē.
Visu maršrutu pārstāstīt necentīsimies. Pateiksim vien, ka šajā stāstā kaut kā ir satilpuši nogrimis dzelzsbetona kuģis, Rīgas vampīrs, Raimonds Pauls, senie mednieki, Lāčplēsis, Staburags, čipoti laši, kails Tarzāns zvejas tīklā, stikla pūtēji, ragana, Marks Rotko un lūsis ar ārkārtīgi augstu pašvērtējumu.
Bet savākt to visu vienā stāstā palīdz pati Daugava un Eduards Beļnikovs, kurš viegli pārlec no viena tēla citā.
Starp smiekliem un skumjām
Izrāde nemitīgi pārsviež skatītāju no biedējošā pie smieklīgā un atpakaļ: traģēdijām seko joki, bet pēc tiem – atkal applūdušas pilsētas, nāves un ekoloģiskas katastrofas.
“Viss šis darbs tieši ir veidots uz pārejām no jautrā uz skumjo. Tās ir tādas ļoti labas emocionālās šūpoles, ko mēs apzināti veidojām,” stāsta Eduards Beļnikovs.
Īpaši labi šīs “šūpoles” redzamas Jēkabpilī: pēc skaļā un pašapmierinātā lūša seko stāsts par ģimeni, kas dzīvo uz regulāri applūstošas salas. Lielo plūdu laikā viņu mājas pirmais stāvs nonāca zem ūdens, bet paši pārcēlās uz otro stāvu, spēlēja kārtis un skatījās, kā garām peld traktors, tualete un suņu būda.
Diāna Kondraša stāsta, ka komanda ar šiem cilvēkiem patiešām tikusies. Ģimene tiešām dzīvo uz salas un, neraugoties uz regulārajiem plūdiem, prom braukt negrasās.
Daugava skan
Izrādē ir vēl viens stāstnieks, kuram vārdi nav vajadzīgi. Mūziķis un mūzikas instrumentu meistars Aleksandrs Maijers “Upes tūrēm” radījis oriģinālu muzikālo pavadījumu un pats to izpilda dzīvajā.
Maijers izmanto visdažādākos tradicionālos un eksperimentālos instrumentus, daudzus no tiem viņš izgatavo pats: pūšaminstrumentus, perkusijas un citus neparastus skaņas avotus.
Rezultātā mūzika ne tikai pavada ceļojumu, bet rada tam atsevišķu skaņu ainavu.
Cilvēki, kas kļuva par tēliem
Daudzus stāstus izrādes veidotāji atrada braucienos gar Daugavu. Viņi tikās ar kapteiņiem, gidiem, pētniekiem, arheologiem, makšķerniekiem un vietējiem iedzīvotājiem – un reāli cilvēki pēc tam ienāca izrādē.
Pašam Beļnikovam īpaši tuva ir epizode ar Daini Īvānu. Aktierim patīk, kā tajā tagadne nemanāmi pāriet atmiņās.
1986.gadā tolaik vēl jaunais žurnālists Īvāns ieradās Daugavpilī, kur bija iecerēts būvēt HES. Izrādē upes krastā ieraudzītie mietiņi kļūst par sākumu stāstam par to, kā cīņa pret būvniecību pārauga plašā sabiedriskā kustībā.
“Stāvēt toreiz par Daugavu bija tas pats, kas stāvēt par Latviju,” izrādē atceras Īvāns.
Pieci metri zināmās un nezināmās upes
Skatītāju priekšā atrodas mākslinieces Ūnas Laukmanes veidota 5,1 metru gara Daugavas tekstila karte. Taču gandrīz visu izrādes laiku skatītāji redz tikai Latvijas daļu – līdz robežai ar Baltkrieviju.
Uz tās tilti iezīmēti ar ķēdēm, abos krastos atzīmētas apdzīvotās vietas, redzama upes ieteka un ainava, kas mainās gar Daugavu.
“Daugavu gribēju parādīt ne tikai kā ģeogrāfisku līniju, bet kā dzīvu personāžu ar savu raksturu un vēsturi,” skaidroja Laukmane.
Savukārt viss, kas atrodas aiz robežas, gandrīz līdz pašām izrādes beigām paliek satīts rullī – īsta terra incognita.
Tikai beigās karte tiek atritināta pilnībā. Taču aiz robežas tā jau ir gandrīz tukša: tikai krasti un upe, kas, tuvojoties iztekai, pakāpeniski kļūst šaurāka, – bez tām detaļām un stāstiem, ar kuriem piepildīta Latvijas daļa.
Zalktis ilgi skatās tajā virzienā un jau pavisam bez iepriekšējās ironijas saka: “Tur tālāk ir vēl divas trešdaļas Daugavas.”
Tur noteikti ir savi tilti, kormorāni, kapteiņi, lūši un laši. Taču šobrīd viņu stāstus var tikai iztēloties – uzzināt tos, lai cik ļoti gribētos, nav iespējams.
Vienkārši sēdēt upes krastā
Izrādes galvenā tēma ir pavisam acīmredzama – Daugava visā tās daudzveidībā. Vēsturiska un mūsdienīga, mitoloģiska un pavisam sadzīviska, skaista, biedējoša, smieklīga un dažbrīd visai absurda.
Un cik tomēr labi, ka izrādi nolēma nepārcelt uz telpām: blakus tekstila Daugavai visu šo laiku bija īstā. Lietusgāze pārgāja jau pašā sākumā un vairs neatgriezās. Kļuva vēsi un saulaini, ūdens vizēja saulē.
Pa upi peldēja pīles, virs galvām šaudījās čurkstes. Kādā brīdī atlidoja gārnis, mazliet pasēdēja krastā un atkal aizlidoja.
Tā bija lieliska iespēja izjust to sajūtu, kad tu vienkārši sēdi pie upes, bet dzīve plūst tev garām. Dažāda – smieklīga, skumja, savāda –, bet vienlaikus tomēr silta un gaiša.
Un pat gribas kā tam zalktim ar gandarījumu novilkt: “Jāāā…”
Izrāde peld tālāk
Ar Daugavpili ceļojums nebeidzas. Kamēr izrādē zalktis dodas pret straumi – no Rīgas līča uz Baltkrievijas robežu –, pati izrāde ceļo pretējā virzienā, pakāpeniski tuvojoties Rīgai.
Priekšā vēl vairāki izrādes seansi:
- 8. septembrī plkst. 14.00 – Līvānu stikla un amatniecības centrā;
- 8. septembrī plkst. 18.00 – Jēkabpilī;
- 10. septembrī plkst. 16.00 – Staburagā, Daugavas kuģi;
- 11. septembrī plkst. 12.00 – Strazdumuižā, Rīgā;
- 11. un 12. septembrī plkst. 17.00 – uz AB dambja Rīgā.
Izrāde notiek brīvā dabā latviešu valodā, un ir pieejams tulkojums angļu valodā. Ieeja ir bez maksas, nepieciešama iepriekšēja reģistrācija. Pilns izrāžu grafiks, reģistrācija un informācija par precīzu norises vietu un atsevišķu izrāžu pieejamību atrodama festivāla Homo Novus mājaslapā.
